Kristaps Grīnieks: "Sacensībās startēja arī kāds šeihs, kurš kļuva par vienu no uzvarētājiem"
Piedāvājam Kristapa Grīnieka iespaidus par piedzīvoto Dubajas 24 stundu sacīkstē decembrī. Atgādinām, ka komanda "Baltie" ar Kristapu Grīnieku, Mareku Štolcermani, Nilu Trapānu, Ēriku Gasparoviču, Hariju Cīruli un Kristapu Gasparoviču sastāvā 11. un 12. decembrī prestožajās Dubajas 24 stundu kartinga sacensībās izcīnīja 12.vietu 31 komandas konkurencē, bija otrā labākā debitantu komanda un piektie Nāciju ieksaitē.
Sākšu ar to, ka šis nav komandas BALTIE, bet gan tikai mans personīgais ieskats un domas par aizvadīto sacensību. Pirmo reizi ierodoties trasē otrdien dažas dienas pirms sacensības, lai aizvadītu plānotos treniņbraucienus, par tās gaidāmo līmeni īsti nekas neliecināja. Nedaudz vienaldzīgi trases darbinieki, kā arī ne tie svaigākie kartingi, kas radīja bažas par tehniku sacensībās. Aizvadot pirmo no diviem plānotajiem stundu ilgajiem treniņbraucieniem, bažas tikai pastiprinājās, jo apļu laiki starp mums izrādījās būtiski atšķirīgi. Bažas par tehniku gan bija jāatliek otrajā plānā, jo pirmkārt vajadzēja katram tikt galā pašam ar sevi – trase izrādījās ļoti sarežģīta un ar pirmo no treniņu stundām noteikti bija daudz par maz, lai to kaut cik pienācīgi apgūtu. Trasē bija elementi, ar kādiem nekad iepriekš nebiju saskāries.
Trases atslēgas vietas sadalītu šādos posmos:
A. Pēc taisnes labais līkums (180 grādi), ar būtisku kāpumu tieši pašā līkumā (!), tad sekojošs neliels kāpuma posms, ko noslēdz kreisais ar atkal 180 grādiem, uzbraucot uz tiltiņa. Lielākais izaicinājums vismaz man bija kartinga ātruma noturēšana tieši šajā pirmajā labajā, kur sākās kāpums. Izteikti kļūdoties šajā vietā, ņemot vērā kāpumu, tika zaudēts ļoti daudz.
B. Trīs 90 grādu līkumu kombinācija (kreisais – labais – kreisais) nobraucot no tiltiņa. Jāsaka paldies pieredzējušajiem komandas biedriem, kas jau pirmā treniņa laikā atrada būtiskākās nianses labam rezultātam. Bet sacensībā, pat teorētiski zinot, kā būtu jābrauc, precīzi to izpildīt izrādījās sarežģīti. Bet, ja izdevās, tad gan kaifs, gan arī pietuvošanās gandrīz jebkuram priekšā braucošajam.
C. Pēc otras taisnes atkal bremzēšana ar sekojošu S veida līkumu un atkal kāpumā. Kaut kādā ziņā līkums varbūt nedaudz līdzīgs Madonas trases kāpuma līkumam, vienīgi ar bremzēšanu jau pirms pirmā līkuma, kas to visu, protams, padarīja sarežģītāku.
D. Trases beigu līkumu kombinācija pirms starta – finiša taisnes. Labais 180 grādi ar sekojošu kreiso 90 un S veida labo – kreiso – labo. Manuprāt, viena no sarežģītākajām vietām, jo, lai iegūtu atbilstošu ātrumu taisnē, protams jābūt izejai no pēdējā labā. Bet, lai iegūtu labu izeju no labā, viss sākas jau 4 līkumus iepriekš.
Paskatoties youtube onboard video varbūt, ka vienkāršāk saprast.. Šīs sarežģītās vietas, kas bija īsti izaicinājumi, arī vienlaicīgi padarīja braukšanu ļoti aizraujošu – pirmā treniņu stunda līdz ar to aizritēja gandrīz nemanot. Pēc treniņa, protams, pārrunājām iespaidus un centāmies viens otram nodot to, ko nu kurš bijām sapratuši.
Otrais treniņš (atkal stunda) mums bija ieplānots nākamajā dienā (trešdien). Joprojām apļu laiki atšķirīgi, bet nu jau man vismaz parādījās pirmās nojausmas par trasi un tās viltībām, vismaz kaut kas sāka izdoties. Ar Nilu un Hariju nolēmām pievienoties vienai no nākamajām treniņu grupām un izmēģināt citus kartingus – tā, izvēloties labāko no pieejamās tehnikas, noriņķojām vēl stundu un nu jau arī mūsu apļu laiki būtiski uzlabojās, kas beidzot nomierināja pirms sacensības. Trasē līdzīgi mums trenējās arī gaidāmie konkurenti – daļai no viņiem sniegums bija ļoti labs, kas jau ļāva noprast gaidāmo konkurences līmeni. Kas interesanti – ja pirms sacensības nebija pārliecības par spēju braukt tik ilgu laiku no vietas, tad treniņi ļāva saprast, ka tā nav problēma. Nobraucām stundu, tad stunda atpūta un atkal stunda no vietas. Protams, ka bija nogurums, bet sajūtas ļoti ok!
Ceturtdien treniņi vairs trasē nebija iespējami, jo trase tika gatavota sacensībām. Vakarā gan uz trasi bija jādodas tik un tā, jo bija paredzēta oficiālā braucēju svēršanās. Sacensību nolikums paredzēja, ka katram braucējam pēc izkāpšanas no kartinga kopā ar savu ekipējumu ir jāsver vismaz 80 kg. Tā nu ģērbāmies un ņēmām rokās ķiveres, lai kāptu uz svariem, pēc tam saņemot katram savu reģistrācijas apliecību (nezinu kā pareizāk nosaukt), kas bija turpmāk sacensības gaitā nēsājama uz rokas un kalpoja par atpazīšanas zīmi trases tiesnešiem. Tajā arī tika ierakstīts braucēja svars un nepieciešamais atsvaru daudzums. Man izrādījās, ka ir 80,4 kg, kas šķita ideāli un atteicos no iespējas izmantot atsvaru, kuri bija pieejami sākot no 2,5kg. Šo savu izvēli vēlāk nācās nedaudz nožēlot, bet par to vēlāk. Tāpat vienlaicīgi notika arī komandas reģistrācija.
Pēc svēršanās bija paredzēts braucēju brīfings un tieši šeit arī sākās īstā apjausma par pasākuma mērogu. Tā bija nopietna braucēju instruktāža, par kuras nokavēšanu bija paredzēts pat sods, ja nemaldos 50 eur. To apmeklēja arī viens no šeihiem, kas bija sacensību dalībnieks un vēlāk arī kļuva par vienu no uzvarētajiem. Tāpat tika lozēti arī kartingu numuri. Tas, ka izloze notiek iepriekšējā vakarā pirms sacensības šķita nesaprotami, taču nākamajā dienā izrādījās, ka mūsu bažām visticamāk, ka nav pamata.
Nākamā diena pienāca pavisam drīz – lai arī sacensības starts bija 12:00, trasē bijām jau no paša rīta. Bija jāpaspēj gan iekārtot mums piešķirto boksu teritoriju, gan arī aizvadīt treniņbraucienus. Pirmie pārsteigumi bija boksos – bija komanda, kurai asfaltētā grīda bija izlikta ar paklājiem, turpat kaut kur rosoties savam pavāram. Citā boksā atkal pilns ar dažāda izmēra monitoriem ar nopietna paskata vīru austiņās pie tiem. Mums bokss Nr.2, vienā pusē Energy Karts Worldwide komanda ar M.Neikšānu, brāļiem Hanseniem un citiem spēcīgiem braucējiem, otri kaimiņi komanda no Ukrainas.
Pozitīvais pārsteigums bija kartingu izloze, izrādījās, ka vakardien ir tikuši izlozēti tikai numuri, paši kartingi tikko lozēti tieši pirms treniņbraucienu sākuma, līdz ar to jau kļuvām daudz smaidīgāki, tika dots nedaudz laika, lai kartingu aplīmētu ar uzlīmēm, pielāgotu to braucējiem un 09:30 sākās brīvie treniņi. Laiki nekādu īpašo optimismu neviesa, šķita, ka ar kartingu viss nav kārtībā. Pieredzējušākie komandas biedri uzreiz noteica, ka vainīgs ir sajūgs. Neraugoties uz to, Mareks uzrādīja 5.rezultātu, atpaliekot 3 desmitdaļas no līdera. Man personīgi sāka satraukt svars, jo tieši pirms sacensības es kopš iepriekšējās dienas biju pazaudējis gandrīz 1,5 kg un svēru nu jau vairs tikai 79 kg.
Papildus lielas grūtības sagādāja noteiktie ierobežojumi atsevišķos līkumos izmantot trases kerbas. Instruktāžā jau tika norādīts, ka nav pieļaujama ne izbraukšana no trases robežām ar vairāk kā 2 riteņiem, kā arī uzbraukšana (!) uz kerbām atsevišķos (protams, ka grūtākajos) līkumos, kuros uz kerbām informatīvi tika novietotas riepas. Līdz ar to trase būtiski mainījās attiecībā pret to, kāda tā bija treniņbraucienos. Šie nosacījumi noteikti palēnināja apļu laikus, jo ne tikai mēs, bet vairums braucēju treniņos izmantoja kerbas, jo tā gluži vienkārši bija ātrāk. Pēc brīvajiem treniņiem arī saņēmām precīzu informāciju no trases tiesnešu vadības, cik reižu ir tikuši pārkāpti noteikumi šī brauciena laikā un ka sacensības laikā šīs darbības tiks reāli sodītas.
Jau brīvajos treniņbraucienos izmēģinājām līdz šim interesantāko braucēju maiņas procedūru, kas bija redzēta. Nosacījumi bija tādi, ka katram boksu apmeklējumam bija jābūt vismaz 3 minūtes ilgam Elektroniski tika fiksēti laiki, iebraucot un izbraucot no boksu celiņa. Kartinga ātrumam boksu teritorijā bija jābūt cilvēka gaitas tempā, drošākais veids kā to nodrošināt bija visu boksu teritoriju reāli iet pa priekšu kartingam. Braucēju maiņa notika pirmajam no braucējiem apstājoties norādītajā vietā, vienam no trases darbiniekiem izņemot atsvarus, bet citam nododot kartingu nākamajam braucējam, izslēdzot iespēju braucējiem savā starpā kaut ko nodot maiņas laikā. Braucējs, kurš izkāpj no kartinga uzreiz uz svariem. Sods par svara pārkāpumu gana drastisks, ja nemaldos, tad 2 apļi. Izbraucot no boksu teritorijas degvielas uzpildes vieta – atkal priekšā darbinieki, kas uzpilda degvielu. Visu šo laiku pašiem jākontrolē boksu celiņā pavadītais laiks. Ar šo uzdevumu lieliski visu 24 stundu garumā bez atpūtas tika galā mūsu lielais palīgs Andža (vēlreiz liels paldies viņam!). izbraukšana no boksiem jau sacīkšu ātrumā, tādēļ svarīgs uzdevums bija īstajā brīdī palaist braucējus trasē, lai gan boksu apmeklējuma ilgums būtu maksimāli tuvs 3 minūtēm (ja zem, tad atkal, šķiet, sods 2 apļi), gan arī izbraucot trasē būtu lielākais iespējamais paātrinājums.
Pēc brīvajiem treniņiem nolēmām, ka lai arī kartings kopumā šķita neslikts, tomēr jācenšas panākt vismaz tā apskate saistībā ar sajūga problēmu. Lai to izdarītu bija vajadzīga gan Nila un Harija neatlaidība, gan arī aizpildīts iesniegums, kas galu gala rezultējās sajūga nomaiņā jau uz kvalifikācijas startu.
Kvalifikācijā Marekam jau ar jauno sajūtu 11.pozīcija, bet par 3 desmitdaļām uzlabots laiks attiecībā pret brīvajiem treniņiem.
Tā, pilnīgi nemanot, arī pienāca sacensības starts. BALTIE pirmais braucējs bija Mareks, kurš jau iesāka sacensību ar fantastiskām cīņām ar konkurentiem. Uzreiz bija skaidrs, ka ir ļoti daudz ātru komandu, kā arī tas, ka tiesneši savu darbu uztver nopietni. Jau sacensības ievadā vairākas komandas tika sodītas gan par agresīvām darbībām trasē, gan arī trases limitu neievērošanu. Vairums no sodiem bija stop&go un to izciešana notika atsevišķā zonā. Kas interesanti, netika pieļautas nekādas diskusijas no braucēja – līdz ko kāds centās diskutēt ar tiesnešiem, tā sarunās pavadītajā laikā hronometrs vienkārši tika apstādināts.
Bez sodiem neiztikām arī mēs, jo tikām pie 30 sekunžu stop&go soda. Tāpat arī pie brīdinājumiem par nedrošu atgriešanos trasē, kā arī par “racing” pēc karoga par drošības mašīnu trasē.
Pirmais nogrieznis katram no mums tika plānots 1 stundu un 20 minūtes garš. Pirms brauciena nervozēju, jo nezināju, kā jutīšos tik ilgi kartingā, bet izrādījās, ka vismaz šajā trasē tas ir izdarāms, jo apļu laiki uz beigām tikai uzlabojās. Grūtības vairāk sagādāja izdzertais ūdens daudzums (arī nelielais smilšu maiss kabatā), jo nācās palielināt svaru no 79 uz 81,5 kg. Vajadzēja būt rezervei gadījumam, ja tiek ļoti zaudēts svars šīs gandrīz pusotras stundas laikā. Pēc brauciena izrādījās, ka zaudēti ir 800 grami, līdz ar to turpmāk jau varēja vieglāk prognozēt svara izmaiņas. Vistuvāk minimālā svara robežai, šķiet, bija Mareks ar, ja nemaldos, 80,2 kg, izkāpjot no kartinga.
No boksiem bija viegli sekot līdzi sacensības norisei, pateicoties monitoram, kurā tika atainots viss svarīgākais – gan laiki, gan komandu sodi, gan komandu veikto boksu skaits, gan arī iepriekšējā boksu apmeklējumā pavadītais laiks. Manuprāt, neraugoties uz to, ka mums nebija ne liela apkalpojošā personāla, ne īpašu stratēģu, mūsu izvēlētā taktika kopumā bija veiksmīga. Mēs ātri sapratām, kuriem no mums būs jāiznes lielākais smagums trasē un uz to arī sacensības gaitā strādājām. Tāpat bija attiecīgi skaidrs, kuriem līdz ar to vairāk būs jāstrādā boksu teritorijā, sekojot līdzi sacensībai, modinot gulētājus utt. Būtiskākie ierobežojumi bija minimālais braukšanas laiks 2,5 stundas katram no braucējiem, kopā, ja nemaldos 23 vai 24 maiņas, kā arī minimālais atpūtas laiks – 1 stunda.
Vismaz man laiks gāja ātri. Nemanot pienāca pusnakts, kad bija jāveic obligāta kartingu apkope, kad 8 minūšu laikā mehāniķi pārbaudīja kartingu, nomainīja priekšējās riepas un veica citus sīkus darbus. Un tāpat nemanot pienāca arī rītausma, kad jau bija visnotaļ skaidrs, uz kādu vietu mēs varam cerēt sacensības finišā. Tāpat kā sācis sacensību, tā arī lieliski to BALTIE komandai noslēdza Mareks, pēc ~ 7 trasē pavadītām stundām diennakts laikā stabili noturot aiz sevis slaveno rallijkrosistu Hansenu, kas galu galā ļāva ieņemt 12.pozīciju. Lai arī varbūt ne tā pozīcija, uz kuru klusībā cerējām, pēc finiša redzot Latvijas karogu trasē, sajūtas bija ļoti ok!
Fiziski man sacensība izvērtās vieglāka kā biju domājis. Varbūt tā bija neprasme koncentrēties un izspiest maksimumu no pirmās minūtes, kas arī varēja būt viens no daudzajiem trūkumiem, kas neļāva braukt tuvāk līderu tempam. Trasē bija liels tablo un lieliski bija iespēja sekot līdzi saviem apļu laikiem, tendence viennozīmīgi bja līdzīga visos piegājienos – salīdzinoši kaut cik normāli apļu laiki sākās no kāda 8-10 apļa, bet savi labākie apļi pēc trasē pavadītas pusstundas. Tas nozīmē, ka daudz laika tiek zaudēts, kamēr iebraucos un kamēr atkal un atkal atcerējos kādas nianses. Tāpat noteikti tomēr pieredzes trūkums – tik plašā un tik viltīgā trasē līdz šim nebija braukts. Tikai burtiski dažus apļus pirms biju nobraucis sev paredzēto laiku (kopā ar treniņiem tātad jau pie 6 stundām) sapratu, ka vietām trasē tomēr nedaudz jāizmanto plašākas izeju trajektorijas no līkumiem kā ierasts, izmantojot asfaltētās zonas jau it kā aiz trases robežām. Droši vien, ka pavadot vēl vairāk laika trasē, atrastu arī citas nianses. Līdz ar to kopumā jāatzīst, ka pietrūka meistarības labākam rezultātam – pietrūka gan ātrums, gan ātruma stabilitāte, gan izvairīšanās pat no nelielām kļūdām, gan arī maksimālais ātrums jau no pirmajiem apļiem.
Bet piedzīvojums viennozīmīgi fantastisks! Lieliska sacensību atmosfēra, spēcīgā konkurencē izcīnīts cienījams rezultāts, iegūta pamatīga pieredze un lieliski pavadīts laiks ar super cilvēkiem. Tā ka nožēlot nav ko, atliek tikai trenēties. Paldies BALTIE, paldies Nilam personīgi par uzņēmību, paldies Marekam un pārējai komandai par cīņu līdz galam, paldies Andžam un citiem palīgiem, paldies arī atbalstītājiem gan tur, gan arī šeit mājās! Bija baigi forša sajūta uzzinot, ka arī Latvijā tiek sekots līdzi.
Izmantotie resursi:
OpenKart
+1 [+] [-]