Brīvule: "Trenere Eiduka ir visu apbalvojumu vērta"

-Tev nebija pārāk gara, taču diezgan veiksmīga šķēpmetējas karjera. Kā tu tagad varētu uz to atskatīties?
-Man viennozīmīgi ir gandarījums par to, ko es sasniedzu. Ar šķēpmešanu sāku nodarboties 13 gadu vecumā, 18 gados uzvarēju pasaules junioru čempionātā. Visam klāt nākusi mana pieredze Amerikā, zinu, kā sporta sistēma strādā šeit, sevišķi koledžas līmenī.

-Pastāsti par sporta sistēmu ASV – kādas ir galvenās atšķirības, ja salīdzina ar Latviju?
-ASV ir ļoti liela [studentu sporta] institūcija NCAA (Linda ir NCAA II rekordiste šķēpmešanā - aut.). Tur sportam tiek atvēlētas lielas naudas summas, kamēr Latvijā universitāšu līmenī laikam visminimālākais, kas var būt. ASV konkrētu skaitli nezinu, bet viennozīmīgi šeit Izglītības un zinātnes ministrija studentu sportam ļoti lielu naudu. Ja sportists ir labs, izsniedz arī stipendiju. Vārdu sakot nodrošina tavu dzīvi četru gadu garumā. Es viennozīmīgi esmu ieguvēja – man ir izglītība, turklāt varu izmantot to pieredzi, kas man ir sporta jomā.

-Vai tava trenere [Valentīna Eiduka] nemēģināja tevi atrunāt no došanās uz Ameriku?
-Atrunāšanas posms sākās 18 gadu vecumā, kad es Jamaikā uzvarēju pasaules junioru čempionātā un sāka nākt piedāvājumi no dažādām ASV skolām. Protams, ka trenere mēģināja atrunāt un es arī viņā ieklausījos un sešus gadus turējos un nekur neaizbraucu. Laiks gāja un vēlāk tomēr aizbraucu – ne 18 gados, bet 24.

-Izvēle bijusi pareizā?
-Viennozīmīgi! Ja nebūtu aizbraukusi uz ASV, tad nebūtu tāda personība, kā esmu tagad. Savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi. Šeit pavadīto laiku esmu izbaudījusi pilnībā un daudz ko ieguvusi.

-Nesen iznākušajā Egīla Jurisona grāmatā par Valentīnu Eiduku trenere pieminējusi, ka tu biji pirmā sportiste, kas viņu izcēla saulītē. Kāda nozīme tavā karjerā un arī dzīvē bijusi Eidukai?
-Pagājuši jau daudzi gadi, bet Valentīnai Eidukai bijusi vislielākā ietekme uz mani. Viņa viennozīmīgi ir visu viņai piešķirto apbalvojumu vērta. Viņa to ir pelnījusi. Jā, 2002.gadā es, ja var tā teikt, izcēlu viņu saulītē. Jamaikā viņas nebija līdzās, tomēr es spēju uzvarēt, kas vēlreiz apliecina, ka mēs strādājām kā komanda. Valentīna man iemācīja ļoti daudz. Varbūt pat es līdz 18 gadiem sasniedzu to, ko daudzi nevarētu sasniegt arī pēc tam. Trenere vienmēr man lika domāt "lieli", domāt labas domas, labi paēst un rūpējās, lai man tas viss būtu. Viņa arī vienmēr mani aizsargāja. Viņa tā rūpējas par visiem – par Vadimu [Vasiļevski], Aināru [Kovalu], Sintu [Ozoliņu Kovalu]. Viņa strādā ar 110 procentu atdevi – tie nav tikai treniņi, viņa cenšas, lai mums viss labi būtu arī dzīvē. Patiesībā tieši mūs viņa mēģina izcelt saulītē.

Trenere Eiduka un mans tēvs ir tie divi cilvēki, kuriem bijusi lielākā ietekme uz mani. Tēvam bija liela degsme uz sportu, viņa daudz runāja ar Eiduku, kura teica, ka redz manī lielu potenciālu. Tēvs kā liels skeptiķis un ambiciozs cilvēks negribēja, lai es uz sacensībām brauktu tikai kā ekskursijās, viņš gribēja, lai esmu pasaules mēroga šķēpmetēja, kas būtībā piepildījās jau junioru gados.

-Vai tev izdevās realizēt visu savu potenciālu?
-(domā) Šķiet, ka jā. Domāju, ka trenēšos visu laiku Latvijā, taču kaut kas tomēr mani tirdīja, tāpēc devos uz Ameriku. Jebkuram sportistam lielākā motivācija ir olimpiskās spēles. Pie sevis domāju, ka ja man neizdosies to realizēt, tad es nesaskābšu. Treneri droši vien varētu teikt, ka man joprojām ir potenciāls, man galu galā ir tikai 28 gadi. Taču emocionāli jūtu, ka esmu piepildījusi visu, ko gribēju. Caur šķēpmešanu ieguvu visu, ko vēlējos, izaugu arī kā cilvēks. Vienīgais, ko nepiepildīju, ir olimpiskās spēles, taču arī par to man nav nožēlas.

-Nespēji pabūt Latvijas rekordistes godā, līdz 60 metriem pietrūka pavisam maz...
-Atceros, ka 2007.gadā man sākās problēmas ar elkoni un ceļgalu – domāju, ka savainojumi bija arī tie, kas patraucēja sasniegt šīs lietas. Pēc tam jau uzlabot savu rezultātu nespēju. Iespējams, ka tieši savainojumi bija tas punkts, kas lika pieņemt lēmumu doties uz Ameriku.

-Nereti tiek pieminēts, ka mūsu jaunajiem sportistiem lielākā problēma varētu būt labu treneru trūkums ASV...
-Jāsaprot, ka Amerikā sports tiek vairāk kā bizness. Piemēram, šķēpmešanā nav individuāli labu treneru, jo viņiem tas nav šeit attīstīts. Viņiem vairāk attīstīti citas disciplīnas un sporta veidi. Teiksim, beisbols, amerikāņu futbols, hokejs, peldēšana...

-Šobrīd tavs pēdējais starts šķēpmešanā jau aizvadīts vai varam tomēr tevi kādu reizi sagaidīt šķēpmešanas sektorā?
-Domāju, ka vairs ne. Šobrīd esmu nonākusi tādā kā emocionālā un fiziskā līdzsvarā, nekam vairs negatavošos. Ļoti gribu būt trenere. Sportistes paragrāfs ir aizvērts, tagad vēlos dalīties ar savām zināšanām un tām, kuras man deva Valentīna Eiduka.

-Treneres amatā, cik dzirdēts, jau esi paspējusi sevi izmēģināt...
-Šobrīd nevienu netrenēju, bet pērnvasar Abilēnē (Teksasa) strādāju ar kādu meiteni, kura gatavojās Amerikas junioru sacensībām. Pirms sāku ar viņu strādāt, viņai bija astotais rezultāts, bet sacensībās viņa izcīnīja otro vietu. Šobrīd mans pamatdarbs ir trenere sporta zālē, bet tas nav nekas saistībā ar šķēpmešanu. Domāju, ka triju mēnešu laikā atradīšu arī darbu tieši šķēpmešanā.

-Cik šobrīd pašai sanāk sekot līdzi šķēpmešanai?
-No tā esmu atgājusi. Zinu, ka Latvijā rekordiste ir Madara Palameika, pasaulē čehiete Barbora Špotakova. Ja atklāti, tad daudz līdzi nesekoju, bet informēta esmu. Protams, zinu, ka Latviju Londonā pārstāvēs seši šķēpmetēji, kas ir nebijis gadījums.

-No kuriem, tavuprāt, varam sagaidīt vislabākos rezultātus?
-Ja viss būs kārtībā un veiksme arī būs līdzās, tad visiem novēlu iekļūt labāko sešiniekā. Es labu sniegumu gaidu no visiem. Nevaru izcelt vienu sportistu, ar daļu no viņiem esmu trenējusies, tāpēc vēlu veiksmi ikvienam. Galvenais nedomāt par metriem, bet izbaudīt sacensības, mest no sirds. Tad viss izdosies. Novēlu, lai dodoties mājup no olimpiskajām spēlēm smaids sejā nav pazudis.

-Intervijas sākumā tu pieminēji amerikāņu mentalitāti. Vai tā ir lieta, kas latviešiem pietrūkst?
Absolūti. Latviešiem pietrūkst tādas lietas kā pienākt un uzsist pa plecu, sak, es ar tevi lepojos. Ja sportists izpilda normatīvu, tad uzslavē viņu vai treneri. Amerikāņi 80% gadījumu būs pozitīvi, pienāks un apsveiks, nedomāju, ka kāds cits aizmeta tālāk. Latviešiem noteikti nedaudz pietrūkst amerikāņu mentalitātes tieši pozitīvisma ziņā.

-Latvijas līdzjutēji vienmēr no šķēpmetējiem gaida labākos rezultātus, jo sezonas gaitā tie bijuši labi, bet galvenajā startā pēdējos gados kaut kas izpaliek...
-Par nozīmīgākajiem mačiem varu teikt no savas pieredzes – tur nostrādā psiholoģiskais aspekts. Tur viss atkarīgs no laika, ātruma, fiziskās un psiholoģiskās sagatavotības. Negribu runāt par Vadima situāciju, varu tikai stāstīt par savu pieredzi. Katram ir savs knifiņš kā sevi uzstellēt. Vadimam ir fantastiski metieni, bet svarīgākajos startos, tomēr kaut kas notiek ne tā, kā vajag. Par šo jautāt objektīvāk būtu viņai vai viņa trenerei, bet, manuprāt, tā ir psiholoģiskā sagatavotība.

-Klāt Londonas olimpiskās spēles. Vai plāno sekot līdzi sacensībām?
-Noteikti skatīšos šķēpmešanu. Arī pirms četriem gadiem vēroju sacensības un redzēju arī TV ekrānā Valentīnu Eiduku. Šķēpmešana bijusi mana sirdslieta, tāpēc noteikti skatīšos, kā mūsējiem veiksies, lai atsvaidzinātu savas atmiņas par Latviju un latviešiem.

-Kā sportistei uz olimpiskajām spēlēm nespēji tikt. Tad jau jānovēl, lai uz Riodežaneiro 2016 tu aizbrauktu kā trenere...
-Pati pie sevis esmu par to domājusi. Vēlos būt un strādāt jomā, kas man patīk. Tā ir mana prioritāte. Nauda vienmēr man ir bijusi sekundāra. Gribu dot savas zināšanas jaunajiem sportistiem. Jācer, ka varēšu apvienot savu pieredzi ar Valentīnas Eidukas manī ielikto lielo šķēpmešanas skolu. Ceru, ka varēšu nest to tālāk. Kad pirms desmit gadiem Valentīna Eiduka teica man, ka es varētu būt laba trenere, es tam neticēju, bet laiks ir pagājis un tagad pie devis domājis, cik tomēr tas bija pareizi... Man tas patīk!

Rio ir nākamo vasaras olimpisko spēļu mājvieta. Patiesībā es labprāt tur gribētu būt iesaistīta kaut vai kā tiesnese vai kā brīvprātīgā. Ideālā variantā, protams, trenere.