Grigorjeva: "No naudas balvas 50 % atdevu trenerim"

Pirms olimpiskajām spēlēm tu izvirzīji mērķi – medaļa, un pat zelta! Tas ir rets gadījums Latvijas sportā, kad pirms tik nozīmīga turnīra sportists publiski atklāj savus visaugstākos nodomus. Juti, ka ir spiediens, jo esi apsolījusi, un tagad no tevis gaida ne tikai tuvākie cilvēki?
- Vienmēr esmu uzskatījusi, ka esmu vājāka par visiem, un vērtēju savas pretinieces pārāk augstu… Mans treneris mēģināja paaugstināt manu pašapziņu, vienmēr teica, ka es visu varu. Tāpēc mēs arī nolēmām, ka ir jābrauc tikai pēc zelta, jo pretējā gadījumā tur nav ko darīt. Vienmēr ir sevi jānoskaņo tikai uz visaugstāko rezultātu… Mēs nebijām teikuši, ka atvedīsim zeltu, mēs pateicām, ka braucam pēc zelta un ka ļoti gribam to dabūt, bet tur jau būs redzams, kas sanāks. Nekādu spiedienu no sabiedrības vai radinieku puses nejutu, bija vienīgi atbalsts un silti vārdi.

Kā bija ar finansējumu, gatavojoties spēlēm?
- Ar finansējumu vismaz šogad viss bija super. Mani ļoti atbalstīja gan LOV, gan LOK, gan Olimpiskās solidaritātes programma, arī Daugavpils Olimpiskais centrs atbalstīja, un vispār Daugavpils Dome iedeva lielu naudiņu manai sagatavošanai. Esmu ļoti pateicīga par šādu finansējumu, jo nebijām to gaidījuši tik lielā apmērā.

Kādas sajūtas tev bija olimpiskajā Londonā?
- Vislielākās emocijas, protams, bija atklāšanas ceremonijā... Tās emocijas vienkārši nevar paskaidrot ar vārdiem! Tas ir tik liels lepnums, par savu valsti, par savu dzimteni... Tik ļoti gribējās dabūt medaļu savai valstij - Latvijai. Eh... žēl, ka nesanāca... Bet atklāšanas ceremonija vēlreiz mani pārliecināja, ka tas, ka es izvēlējos nodarboties ar sportu, ir vislabākais lēmums mana dzīvē. Un esmu ļoti lepna un pateicīga par to, ka man ir iespēja startēt par savu Dzimteni.

Olimpisko spēļu pirmajā cīņā pret amerikānieti Pirožkovu zaudēji pirmajā periodā… Kā izdevās lauzt cīņas gaitu un tomēr uzvarēt ne tikai otrajā periodā, bet arī trešajā un visā cīņā?
- Nu… mums ar treneri ir taktika, ka mēs strādājam uz izturību, un man ir laba fiziska sagatavotība. Tāpēc zinājām - nekas traks nenotika, ka zaudēju pirmo periodu. Es gandrīz vienmēr cīnos trīs periodus. Pirmajā un otrajā mēģinu pretinieci nokausēt, lai viņai pazūd spēki, un pēc tam uz viņas noguruma fona jau taisu to, ko gribu.

Kā tas tā notika, kad olimpisko spēļu otrajā cīņā mongolietei pret tevi izdevās 5 punktu metiens?
- Tas vispār bija kaut kas traks! Būtu redzējuši manas acis pēc pirmā perioda... Paldies Dievam, trenerim izdevās mani nomierināt un noskaņot uz cīņu nākamajā periodā. Daudz var runāt par iemesliem, kad jau viss ir beidzies – pēc cīņas ar dūrēm nevicinās! Nebiju gaidījusi, ka mongoliete būs tik spēcīga, biju drusku pašpārliecināta, par ko viņa mani arī sodīja. Amerikāniete pēc statusa un panākumiem bija daudz spēcīgākā cīkstone. Bet nedrīkst novērtēt savus pretiniekus par zemu. Turklāt olimpiādē taču visi ir spēcīgi un katra cīņa ir medaļas vērta.

Mongolietes 5 punktu metiens. Foto: AP/Scanpix.

Pret mongolieti otrajā periodā tu izvirzījies vadībā ar 4:3. Tobrīd bija jāpamaina taktika un jācīnās prātīgi no aizsardzības. Treneris neko neteica priekšā? Kāpēc turpināji riskēt?
- Tas bija vēl viens zaudējuma iemesls. Viss būtu labi, ja es viņu, piemēram, pēc metiena būtu nolikusi uz tušē. Pirmkārt, palaidu šo iespēju garām. Otrkārt, pat nezināju, ka esmu izvirzījusies vadībā - galvā bija domas tikai par to, ka gribu tikt tālāk, un tas cīņas azarts pavisam atslēdza man galvu, neko nedzirdēju un ne par ko nedomāju. Treneris mēģināja mani sakliegt, bet bija jau par vēlu. Protams, tas ir pieredzes trūkums, jo pavisam nesen tikai sāku startēt pa pieaugušajām, un tikai maijā sākuma dabūju licenci, turklāt vieglākā svarā.

Ko vari teikt par olimpiskā cīkstoņa Armanda Zvirbuļa izteikumiem, ka pret mongolieti vajadzēja izvēlēties citu taktiku, lielāku akcentu liekot uz kāju darbību, nevis cīnoties uz rokām un ar korpusiem, kas Mongolijas cīkstoņiem ir stiprā puse…
- Tagad var teikt daudz ko... Man ir savs cīņas stils, un izdomāt kaut ko jaunu piecas minūtes pirms cīņas nav prātīgi. Viss būtu labi, ja nebūtu zaudēts otrais periods.

Skatoties tavas cīņas, rodas iespaids, ka tu visu laiku visu laiku centies taisīt klupināšanu un mēģini pretinieci izgrūst no laukuma…
- Nu… Mans cīņas stils nav balstīts uz izgrūšanu vai to tik iemīļoto klupināšanu. Treniņu laikā es nekad to netaisīju, treniņos vienkārši nevaru to atstrādāt, jo nesanāk. Bet cīņas laikā kaut kā automātiski sanāk. Pateicoties šim paņēmienam, esmu uzvarējusi daudzās cīņās… Tas man ir iegājies no džudo laikiem /smaida/.

Ko vari teikt par tavas pirmās treneres Ļubovas Kopilovas izteikumiem, ka talants nav tava stiprā puse un ka visu esi sasniegusi ar darbu… Kādi ir tie noslēpumi, ar kuriem tu uzvari turnīru?
- Jā, visi zina, ka neesmu talantīga sportiste... Bet kā jau sāka - talants ir tikai 1% no panākuma, bet 99 % ir smags darbs. Es tam piekrītu. Mans uzvaras noslēpums… domā. Smags trenera Sergeja Kursīša darbs un mana mērķtiecība, vēlme trenēties.

Bet citām cīkstonēm arī ir treneris, vēlme trenēties un uzvarēt, un varbūt pat arī talants! Lūdzu paskaidro, kā tas iespējams, ka tavas pretinieces zaudē, bet tu uzvari!
- Jautājumu par to, kā tas ir iespējams, es nevaru komentēt, jo es neesmu neuzvarama /smejas/. Es bieži vien zaudēju… Cerams, ka man izdosies šo situāciju labot /smaida/. Bet tā... Nekādu noslēpumu nav, mums visiem ir divas kājās, divas rokas, mēs elpojām vienu un to pašu gaisu. Viss ir katra sportista rokās. Smags darbs, smags darba un vēlreiz smags darbs, tas ir vienīgais noslēpums. Ja runājam par mūsu Latvijas līmeni, tad noslēpums ir tikai viens - trenēties divas reizes dienā + rīta rosme, un tā visu gadu. Diemžēl, daudziem Latvijas treneriem ir tāda metodika, ka tikai divas nedēļas pirms sacensībām tiek uztaisīti divi treniņi – ar tādu pieeju efekta nebūs.

Pirms olimpiādes tu trenējies 7-8 stundas dienā… Kā sieviete to var izturēt? Pēc olimpiādes turpini strādāt tikpat smagi vai tomēr kaut kas ir mainījies?
- Sieviete varbūt nevar, nezinu /smejas/. Es vēl esmu jauna meitene! /smejas/. Nekas īpaši nav mainījies, blakus vienmēr ir laba puišu kompānija, ar kuru trenējos, viņi visu laiku uzmundrina un paceļ manu garastāvokli. Pēc olimpiādes devos atvaļinājumā. Treniņi atsāksies novembra vidū, bet pagaidām kārtoju parādus Daugavpils Universitātē, kā arī mēģinu nokārtot autovadītāja eksāmenu.

Kā ar šo brīvās cīņas specifiku, kas garāmgājējam no malas šķiet tālu no sievišķības, tev tomēr izdodas saglabāt sievišķību? Nav saprotams, kā to visu var savienot?
- Protams, ka var savienot. Jā, profesionālais sports varbūt nav īsti priekš sievietēm... Tas tiešam ir ļoti smags darbs. Bet sievišķību nevar zaudēt. Tā ir kā rozīnīte, un tā piemīt katrai sievietei. Bet mums sportistēm šo rozīnīšu ir vēl vairāk - no mums var kaut vai kompotu taisīt, vai kēksu uzcept! /smaida/.

Kas tavā dzīvē ir mainījies pēc olimpiskajām spēlēm? Jauni impulsi, motivācija, mērķi?
- Pēc olimpiādes bija tukšums, jutos pavisam izsmelta... Nekādu emociju, kaut kāds tukšums iekšā, diezgan grūti bija īstenībā… Visādi jautājumi galvā - ko tālāk, kā trenēties utt. Bet tagad esmu atpūtusies. Un nu ir diezgan daudz jaunu mērķu, kurus gribētos īstenot jau nākamajā sezonā, bet par saviem sapņiem un mērķiem droši vien zināšu tikai es un mans treneris, jo savus sapņus tomēr ir jāsargā.

Kādi ir tavi tuvākie un tālākie plāni pēc olimpiādes? Kādos turnīros piedalīsies šogad un nākamgad?
- Par nākamo gadu ar treneri vēl neesam runājuši, bet nu, protams, tas būs gan Eiropas čempionāts, gan Pasaules čempionāts, droši vien arī Grand Prix posmi. Bet par šo gadu... No novembra atsāksim treniņus. Vispirms strādāsim uz fizisko spēku un izturību, bet no decembra jau būs darbs uz paklāja. Decembra sakumā plānojam treniņnometni Krievijā, kur gribam piedalīties Krievijas atklātajā čempionātā. Un vēl 28.oktobrī cīnīšos Latvijas Universiādē, aizstāvēšu savas Daugavpils Universitātes godu /smaida/.

Pēc olimpiskajām spēlēm tu uzvarēji Grand Prix posmā Azerbaidžānā? Kā izdevās tikt līdz finālam? Finālā nominālā favorīte bija Ostapčuka. Kā tev izdevās viņu pieveikt? Cik nopelnīji par uzvaru Azerbaidžānā?
- Pat nezinu, kā man tas izdevās, jo biju ļoti slima. Mēnesi biju slimojusi, un uz Azerbaidžānu aizbraucu vēl slima, naktī pirms sacensībām pamodos nakts vidū, jo viss palags un sega bija slapjš no sviedriem; tad man atnesa jaunu gultas veļu un ap četriem tikai aizmigu normāli, bet septiņos jau biju rīta rosmē. Nu nekas, viss izdevās diezgan labi. Pirmā cīņa bija viegla ar pretinieci no Turcijas. Bet tālāk jau sākās normālās cīņas. Kvjatkovska savulaik bija Ukrainas līdere un otrajā vietā Eiropā. Pēc tam pretī nāca krieviete, kuru man izdevās uzvarēt tikai kaut kādas veiksmes dēļ. Bet finālā es pati biju šokēta, ka viss sanāca tik viegli, biju labi noskaņojusies, un visu cīņu aizvadīju bez kļūdām, tiešam esmu gandarīta ar šo cīņu. Bet nu, protams, nevar neņemt vērā to, ka finālā mēs abas bijām tālu no savās ideālas formas, jo pirms sacensībām bija atpūta un tikai neilgu laiku iepriekš bijām atsākušas treniņus, lai kaut kā varētu stāvēt uz kājām. Kā uzvarētāja es saņēmu 10 000 ASV dolārus, bet šo naudiņu mēs ar treneri sadalījām uz pusītēm. Un man vēl uzdāvināja zelta gredzentiņu, ar briljantiem (0.75 karāti). Baigi patīkami /smaida/. Tāpēc mājās lidojām ļoti priecīgi un laimīgi, ka nopelnījām naudiņu /smaida/.

50 % no turnīrā izcīnītās naudas balvas tu atdevi trenerim… Tas ir ļoti daudz!? Tas bija īpašs gadījums, vai tā notiek vienmēr? Kāda ir parastā prakse tev un citām cīkstonēm?
- Sāksim ar to, ka mums pirmoreiz izdevās iegūt tik lielu naudiņas balviņu /smaida/. Es nebiju plānojusi, ka sanāks dabūt 10 000, tāpēc nebija žēl dalīties, turklāt treneris ir tāds pats sportists, viņam ir tādās pašas emocijas, tādi paši pārdzīvojumi, un viņa ieguldīts darbs ir tikpat daudz vērts. Tāpēc arī nolēmu, ka ir jāsadala uz pusēm /smaida/. Runājot par parasto praksi, es neesmu dzirdējusi, ka sportistes-cīkstones un vīrieši-cīkstoņi dalītos ar treneriem, jo mēs cīkstoņi ļoti maz nopelnām. Neesam futbolisti, kuri pelna lielu naudiņu. Turklāt ir ļoti maz turnīru, kur to naudiņu vispār var dabūt. Labākajā gadījumā sportists 30 % iedod trenerim, bet vispār jau it kā nedalās...

ANASTASIJA GRIGORJEVA
dzimusi: 12.05.1990
dzīvesvieta: Daugavpils
nodarbošanās: brīvās cīņas cīkstone
svara kategorija: 63 kilogrami
pirmā trenere: Ļubova Kopilova
tagadējais treneris: Segejs Kursītis
studijas: jurisprudence Daugavpils Universitātē
sasniegumi:
- 2009. gadā 2. vieta Eiropas junioru čempionātā
- 2009. gadā 2. vieta Pasaules junioru čempionātā
- 2010. gadā 1. vieta Eiropas čempionātā
- 2012. gadā 2. vieta Eiropas čempionātā
- 2012. gadā 9. vieta Olimpiskajās spēlēs