Treimanis: "Pusfināls bija ņemams un - jāņem..."

"Tik ļoti gribējās labu startu, ka pārcentos. Galvenais uzdevums bija atstāt aiz muguras kolumbieti, taču kaut kā neizdevās - viņš izspruka un viss... Pirmajā virāžā mēģināju atkārtot manevru pa iekšmalu, taču tur jau viens bija priekšā, sanāca nelabs kontakts un mani izsita no ātruma. Neko darīt, viss beidzies. Tagad jācer, ka Māris labi nobrauks," pēc izstāšanās pusfinālā vīlies par savu sniegumu bija Rihards Veide. Cerējis uz finālu. "Protams! Bija cerība līdz pat trešajam braucienam - tikai divu punktu atšķirība. Neko darīt. Darījām visu, kas bija mūsu spēkos."

"Pirmajā braucienā izdevās ļoti labs starts, taču no ārmalas pirmā pumpa ir nedaudz citāda nekā no vidus, un mani uzmeta nedaudz par augstu. Pats pietiekami spēcīgi to nenospiedu, pazaudēju ātrumu, nākamajā jau uzsitos un līdz ar to neieguvu labu vietu pirmajā virāžā. Nācās gaidīt, kas notiks, un priekšā viens nokrita - izbraucu no trases, nedaudz novēlos," par neveiksmīgo sākumu, kas vēlāk, neskatoties uz 2. vietu pēdējā braucienā, maksāja ceļazīmi uz finālu, savukārt pastāstīja Edžus Treimanis, kurš trasē devās ar teipiem salīmētu seju. "No rīta pamodos un abas acis bija aizpampušas ciet. Taču man uzlīmēja teipu un tūkums pazuda. Arī ar celi šodien nekādu problēmu - Mareks [Osovskis, komandas fizioterapeits] savu darbu izdarīja perfekti. Par mani rūpējas 24 stundas diennaktī." To, vai lauzts deguns, noskaidros tikai pārbaudēs Latvijā, taču viss liecinot, ka tā ir.

"Otrajā paņēmu stipri viduvēju startu - aizgājām kopā ar Riču. Blakus trāpījās spēcīgs čalis un pirmajā virāžā bija jāatlaiž. Vai tad arī jāver ciet širmis... Nezinu, varbūt iekšā vēl bija zināma nedrošība - atmiņas no kritiena. Vakar bija bailīgi braukt, šodien - it kā to neizjutu, taču iespējams, ka zemapziņā," atzina sportists "Trešajā jau nebija nekāda spiediena, nebija vairs, ko zaudēt - tad jau viss izdevās." Vai līdz ar to var teikt, ka fināls drīzāk palika galvā, nevis meistarībā? "Ja godīgi - šis pusfināls bija ņemams un tas bija jāņem. Diemžēl... Mērķis bija fināls, taču vēl vakar galvā šaudījās domas, vai vispār varēšu pabraukt. Taču tiku tam pāri, kvalificējos tālāk, šodien arī celis vairs nesāpēja un domāju - jātiek finālā. Zināju, ka to varu. Protams, tagad ir vilšanās sajūta, taču domāju - tas ātri pāries. Man tā parasti - pārdzīvoju spēcīgi, taču īsu laiku." Olimpisko burvību Edžum nav izdevies īpaši sajust. "Vienīgā atšķirība - lielāka publicitāte, cilvēku masas. Bet tā - diezgan parasta gonka. Visi tie paši cilvēki, ar kuriem ikdienā sacenties mačos citur pasaulē un Eiropā. Vienkārši šoreiz likmes augstākas. Savu iespēju šoreiz palaidu garām, taču arī ar pilnīgu nožēlu mājās nebraukšu. Noderēs pieredzei."

Tostarp vienīgā Latvijas pārstāve dāmu sacensībās Sandra Aleksejeva pēc sava olimpiskā starta bija apmierināta. "Protams, vienmēr var labāk, taču šī ir mana debija. Gan jau es vēl sevi parādīšu. Uzdevums šodien bija nobraukt trīs labus braucienus un esmu apmierināta, kā man tas izdevās. Jauna pieredze - tagad zināšu, kas uz nākamajām spēlēm jādara citādi. Un viss būs kārtībā." Lielākā atšķirība starp viņu un pasaules labākajām esot tikai galvā. "Labāk jānoskaņojas, jāiegūst lielāka pārliecība par sevi. Viss pārējais ir. Spēkus šeit nevar salīdzināt - tikai pieredzi un pārliecību, kas konkurentēm ir daudz lielāka nekā man. Man tas viss vēl jāmācās. Šīs noteikti nebūs tās spēles, pēc kurām apstāšos. Vēl gribu sevi pierādīt un es to izdarīšu."