Radeviča: "Karjeru vēl nebeidzu"

''Noteikti nejūtos slikti, neesmu bēdīgi, man negribas raudāt (par ceturto vietu - aut.)... Tik daudz cilvēku bija blakus, bija šeit klāt, un es jutu šo atbalstu. Tie tiešām bija svētki manā dzīvē," ar smaidu sejā sacīja Radeviča. "Es uzskatu, ka cīnījos, un man nav sev ko pārmest. Es domāju, ka nevienam nav ko pārmest. Ja jau trenerim nav ko pārmest, tad jau laikam nevienam. (Smaida.) Es jūtos gandarīta par savu rezultātu.''

Sportiste pieļāva, ka medaļas izcīnīšanai varbūt vienkārši pietrūcis nedaudz veiksmes. Par spīti tam, Ineta notikušajā turpināja meklēt pozitīvo. ''Varbūt medaļa man liktu nolaist rokas, justies par karalieni, audzināt bērnus un vairs neko citu savā dzīvē nedarīt, kā skatīties uz medaļu. Bet īstenībā dzīvē ir tik daudz lietu, ko var darīt, tik daudz cilvēku, kuriem var palīdzēt, un, nevis ar savu medaļu, bet ar kādu citu jomu savā dzīvē. Es domāju, ka varbūt tā ir zīme, ka man ir jāturpina nodarboties ar kaut ko citu, un jāmeklē sevi.''

Radevičas sakarā, protams, viens no aktuālākajiem jautājumiem bija un ir joprojām par viņas nākotni tāllēkšanā. "Es noteikti nesaku, ka šīs bija pēdējās sacensības. Man jāpārguļ ar šo domu. (Smaida.) Vēl jau šogad ir sacensības. Man ir laba forma, un nav vērts apstāties, bet par nākamo gadu es vēl domāšu.''

Uz sportacentrs.com jautājumu, vai tas nozīmē, ka kategorisks lēmums karjeras beigšanas vai turpināšanas sakarā vēl nav pieņemts, Ineta plati smaidīja un piemiedza ar aci: ''Es esmu sieviete, man gribas ar jums koķetēt un spēlēties, tāpēc es ar tādām acīm (Ineta ātri pamirkšķināja acis - aut.) pateikšu - nu nezinu, nezinu..."

Radeviča bija gandarīta, ka kopumā izdevusies visa lēcienu sērija. "Tas neattiecas tikai uz pirmo - visi lēcieni bija labi. Izdevās ļoti stabila sērija. Grūti pateikt, bet visdrīzāk šī bija mana labākā sērija karjerā. Tāpēc varu teikt, ka man nav iemesla sist sev pa seju un raudāt."

Ineta arī pastāstīja, kā sagatavojusies pēdējām lēcienam. "Es paskatījos uz savām plaukstām, kas ir no štangām (Ineta žurnālistiem parādīja tulznainās rokas, kas sastrādātas, cilājot svaru stieņus - aut.), un vienkārši aizdomājos - vai bija vērts tik smagi strādāt... (Noskaņojos, ka - aut.) ir jācīnās par medaļu, jo ieguldīts tik daudz darba. Gāju uz visu, centos un cīnījos, bet, ja nav, tad nav. Kā jau teicu, rokas aizaugs un darīšu kaut ko citu - un varbūt pat labāk.''

31 gadu vecā vieglatlēte norādīja, ka brīdis, kad noslīdējusi uz ceturto vietu, viņai neesot bijis trieciens. "Olimpiskajās spēlēs jābūt gatavam uz visu. Nekāds trieciens tas nebija. Varbūt vienīgi tikai zemapziņā, jo redzējāt, ka piekto (lēcienu - aut.) izskrēju, nevarēju saņemties. Bet es jau no amerikānietēm gaidīju, ka viņas visas leks pāri septiņiem metriem. Arī krieviete. Konkurence bija ļoti spēcīga, un man nav kauns zaudēt šīm meitenēm."

Dienu pirms fināla Latvijas labākā tāllēcēja izteicās, ka izšķirošo sacensību laikā gribētu, lai spīd saule un ir pavējš. Zīmīgi, ka tas piepildījās. "Apstākļi bija ideāli,'' viņa piekrita. ''Es izbaudīja šo laiku. Medaļa, protams, būtu jauki, bet es (ar prieku - aut) atcerēšos šo olimpiādi, tā vienmēr paliks manā atmiņā. Varēšu stāstīt bērniem, kā tas bija."

Ineta arī neslēpa, ka ļoti palīdzējusi vīra klātbūtne. "Viņa apskāviens kārtējo reizi man pārliecināja, ka stabilais dzīvē ir tikai ģimene un mīlestība. Manam dēlam, mammai, radiem, draugiem un atbalstītājiem ir vienalga, kurā vietā es esmu. Ja viņi zina, ka es gatavojos, viņi mani atbalsta. Es esmu šeit un viņi pieņem un mīl mani, kāda esmu. Vai es esmu pēdējā, ceturtā vai pirmā, viņi lepojas ar mani. Tas ir ļoti patīkami."