Urtāns: "Man olimpiāde ilga piecas sekundes...''
Sagremojis lielo rūgtumu par neiekļūšanu lodes grūšanas sacensību finālā dažas stundas pēc neveiksmīgās kvalifikācijas Māris Urtāns turēja doto vārdu un atgriezās olimpiskajā stadionā, lai atbildētu uz žurnālistu jautājumiem. Paškritiski un joprojām emocionāli.
Māris neslēpa, ka bija cerējis iekļūt finālā. Kad tas neizdevās, viņš bijis ļoti vīlies un sarūgtināts. Pēc sacensībām viņš cauri mediju zonai izgāja ar kapuci galvā un skatienu iedurtu zemē. "Sacensības lodes grūšanā ilga pusotru stundu, bet personīgi man - tikai piecas sekundes. Katrs grūdiens ir 1,3 sekundes ilgs... Tajā laikā ir jāizdara viss, bet es nepaspēju. Man ir kauns. Protams, es vēlreiz atvainojos, ka pirmīt pagāju visiem garām, bet man tas brīdis bija mazliet par traku," Māris atvainojās žurnālistiem, ka ar viņiem nav runājis uzreiz pēc sacensībām.
Tagad - vakarā - uz olimpisko stadionu Māris bija ieradies jau mazliet citā paskatā - bez iespaidīgās bārdas. "Gribas visu sākt no gala. Es ceru uz to labāko," Urtāns retu reizi pasmaidīja. Viņš neslēpa, ka dažas iepriekšējās stundas veltījis pārdomām par notikušo. "Domāju par to, ko esmu izdarījis - pareizāk sakot, ko neesmu izdarījis. Ar treneri runājis vēl neesmu. Tas notiks vakarā. Viņš droši vien no biksēm izvilks siksnu, lai var sadot...''
Pirms diviem gadiem Māris izcīnīja 4. vietu Eiropas čempionātā, un šķita, ka vēl pēc diviem varētu būt labs rezultāts arī olimpiādē. "Pirms diviem gadiem viss tiešām bija labi, taču tā jau ir pagātne. Ir jādzīvo ar skatu uz priekšu. Pareizāk sakot, jāskatās uz to, kas ir tagad, bet, ja runājam par tagadni, šobrīd jūtos tā, kā jūtos - nejūtos pārāk labi. Bet, ja skatāmies nākotnē, es ceru uz to labāko."
Bet, kas tad šajos divos gados tik kardināli mainījās, ka līkne aizgājusi uz leju - pat nav palikusi 2010. gada līmenī? ''Ir tāda lieta kā traumiņas. Es negribu par tām runāt, bet no 2011. gada augusta traumas mani nomocījušas tik daudz, ka vienkārši.... Bet tās nav atrunas,'' uzsvēra Urtāns.
Viņš atklāja, ka apzinājies, ka olimpiskajās spēlēs neieradīsies optimālajā formā. "Varēju arī palaist garām un skatīties TV, bet piedalīšanās olimpiādē tomēr ir katra sportista sapnis. Palaist garām kaut ko tādu es nevēlējos, lai arī zināju, ka neesmu labākajā formā. Lai nu kā, es tomēr cerēju uz finālu. Tieši es un neviens cits šajā situācijā ir vislielākais zaudētājs," ar acīmredzamu rūgtuma kamolu kaklā komentēja sportists.
Notikušā sagremošanai noteikti vēl būs vajadzīgs laiks, bet vienu gan Māris jau ir izlēmis - ir vajadzīgas pārmaiņas. Pirmkārt, tas attiecas uz vides maiņu, jo Murjāņu sporta ģimnāzijas bāzē pavadīts tik daudz gadu. Sportists pieļāva, ka tur jau ir mazliet iesūnojis, taču Latvijā jau arī neesot alternatīvu, kur trenēties. Par spīti tam, pārmaiņas būšot.
Un arī par spīti tam, ka drīzumā varētu palikt bez LOV atbalsta, viņš ir apņēmības pilns turpināt trenēties, darot to par saviem līdzekļiem, lai sev, nevis kādam citam, pierādītu, ka lodes grūšanā vēl nav izsmēlis visu savu potenciālu. "Es vēl pamēģināšu īstenot savu sportisko rezultātu," apņēmās Māris.
Sarunas noslēgumā Urtāns veltīja daudz atzinības vārdu savam trenerim Guntaram Gailītim. "Man ir paveicies, ka man ir tāds treneris. Es ar viņu lepojos, ar to, ko viņš ir izdarījis un ko mēs kopā esam panākuši. Man ir liels gandarījums, ka trenējos pie tāda speciālista kā Gailītis."
Urtāns Latvijā atgriezīsies sestdien. Viņš solīja turēt īkšķus par visiem Latvijas sportistiem, kuri vēl startēs Londonā. "Lūdzu, atvediet kaut vienu medaļu!" šķiroties, sacīja 31 gadu vecais Urtāns. "Es šeit savu darbu neesmu izdarījis..."
+7 [+] [-]
+8 [+] [-]
-1 [+] [-]
Kā jūs uzskatāt - vai Urtānam būtu perspektīvas spēkavīros?
Jo 35 gadu vecumā, kas viņam būs pēc 4 gadiem - diez vai uz Rio vēl tiks?
-4 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]