Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2962, Did:0, useCase: 0

Mūsējais konkurentu nometnē: BMX treneris ved Nīderlandi pretī tituliem

Almants Poikāns
Almants Poikāns

Mūsējais konkurentu nometnē: BMX treneris ved Nīderlandi pretī tituliem
Klāvs Lisovskis (pa vidu) ar māsām Smuldersām - Laura (pa kreisi) un Merela (pa labi). Foto: no personīgā arhīva

Brīdī, kad Latvijā BMX riteņbraukšanā iztrūkst panākumi, kas varētu kaut pietuvoties tam, ko savulaik sasniedza divkārtējais olimpiskais čempions Māris Štrombergs, savus pirmos darba augļus elites līmenī sācis plūkt latviešu treneris Klāvs Lisovskis, kura trenētā Nīderlandes sportiste Merela Smuldersa izcīnīja bronzu Tokijā. Turklāt varēja būt pat vēl labāk.

Klāvam ir nieka 28 gadi, bet trenera arodā viņš strādā jau sešus gadus. Vēl 2014. gadā viņš Roterdamā kopā ar tādiem dūžiem kā Štrombergs un Edžus Treimanis startēja pasaules čempionātā elites grupā, kur gan viņam neizdevās pārvarēt priekšsacīkstes.

“Tās arī bija beigas. Atbraucu mājās un piekarināju ričuku pie sienas (smejas). Tagad atskatoties, saprotu, ka tobrīd vēl nezināju, ko nozīmē būt profesionālim,” Lisovskis gan joprojām pats regulāri brauc ar BMX velosipēdu, taču amatieru konkurencē. Pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā Valmierā viņš ieguva divus zeltus vīru M25+ un krūzeru grupā. “Šobrīd, braucot amatieros, noteikti esmu daudz profesionālāks nekā toreiz – pirms gadiem septiņiem. Kā es tobrīd varēju kļūt par profesionāli? Nezinu... Pats nāku no Jelgavas. Tajā laikā nezināju, kā piekļūt vadošajai BMX sistēmai. Varbūt arī manis paša vainas dēļ. Lielākoties malos viens pats un neredzēju sev nākotni. Izlēmu, ka jāiet mācīties – nav ko ākstīties.”

Lisovskis ir pabeidzis treneru kursu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet paradoksāli, ka viņa BMX sporta ceļš šobrīd ir aizvedis uz valsti, kur viņš 2014. gadā nonāca pie lēmuma pārtraukt braukt profesionālā līmenī – Nīderlandi.

“Patiesībā, mana pirmā pieredze trenera lomā bija ar igauņu bērniem. Pirms dažiem gadiem Tallinā uzcēla jaunu BMX trasi, bet tās īpašnieks ar savu dēlu pirms tam bieži brauca pie mana tēva trenēties uz Jelgavu. Pēc jaunās trases uzbūvēšanas igauņiem vajadzēja palīdzību BMX riteņbraukšanas attīstībā, tādēļ biju diezgan avantūrisks un savos 23 gados braucu dzīvot uz Igauniju, lai viņiem palīdzētu. Divarpus gadu laikā man izdevās attīstīt pāris igauņu un somu sportistus, un pēc tam mani uz Eiropas mačiem jau paņēma kā Igaunijas komandas pārstāvi,” atceras Lisovskis.

BMX vidē liela daļa cilvēku savā starpā ir pazīstami, un tieši vienās no sacensībām – Eiropas čempionātā Valmierā – Klāvs satika Nīderlandes komandas “Tve Team Sport” menedžeri, ar kuru neformālā gaisotnē tika izrunāta jaunā latviešu trenera BMX sporta vīzija, darba maniere un dzīves redzējums. “Vēlāk sekoja zvans no Nīderlandes kluba menedžera ar jautājumu, vai man atrastos brīdis ar viņiem pastrādāt un palīdzēt ceļā uz Tokijas olimpiskajām spēlēm. Divreiz nedomājot, biju gatavs mesties tajā iekšā. Tas atmaksājās. Paralēli tam visam vēl joprojām strādāju ar igauņu jauniešiem. Sava prieka pēc ar BMX neesmu pārtraucis braukt. Uz sevi daudz ko pārbaudu, un, ja tas strādā, piedāvāju to saviem sportistiem.”

Zīmīgi, ka toreiz Eiropas čempionātā Valmierā zelta medaļu dāmu elites grupā izcīnīja Laura Smuldersa, ar kuru Klāvs šobrīd strādā Nīderlandē. Viņa bija starp favorītēm uz čempiones titulu arī Tokijā, taču strīpu cerībām pārvilka sāpīgs kritiens pusfinālā. Tomēr patīkami pārsteidza Lauras māsa Merela, kurai ļoti grūti klājās pusfinālā, taču pēc smagas cīņas izdevās sasniegt izšķirošo braucienu un beigu beigās izcīnīt bronzu. Tas 23 gadus vecajai sportistei ir lielākais sasniegums karjerā, kaut gan 2018. gadā viņa pamanījās kļūt par pasaules vicečempioni, zaudējot tikai savai māsai.

“Tokijā bija emocionāls karuselis. Vecākā māsa bija viena no favorītēm uz zeltu. Brīdī, kad viņa krita, apzinājāmies, ka tā vienkārši notiek, bet, kad ieraudzīju, ka sava nākamā brauciena startā Laura vairs nevar uzmīt, sapratu, ka viņai olimpiskās spēles ir beigušās. Savukārt jaunākajai māsai Merelai bija smaga un saraustīta pusfināla cīņa. Emocionāli bijām dziļā bedrē. Finālam viņai izdevās kvalificēties ar veiksmes palīdzību un 20 minūtes vēlāk emocijas bija pilnīgās debesīs,” par sajūtām īsi pēc BMX sacensību finiša stāsta Lisovskis. “Tik dažādu emociju gammu tik īsā laikā vēl nebiju piedzīvojis.”

Līdzīgi kā Latvijā, arī Nīderlandē olimpiskos medaļniekus sagaidīja īpaši – uzreiz pēc ielidošanas Amsterdamā viņus aizveda uz pludmali, kur par godu olimpiskajām spēlēm norisinājās īpašs festivāls un katra godalga tika svinēta ar ēdieniem, dzērieniem un uzrunām.

Klāvam šīs bija pirmās olimpiskās spēles karjerā, un paradoksāli, ka šo sapni viņš piepildījis, būdams ne sportista, bet gan jauna trenera lomā. “Šīs olimpiskās spēles paliks atmiņā ar man doto uzticību un paša ieguldīto darbu. Esmu gados jauns treneris. Nav runa par rezultātu. Cilvēki no BMX vides un velosporta lielvalsts Nīderlandes mani ieraudzīja un uzticējās – jaunam un mazpieredzējušam trenerim no Latvijas,” gandarījumu neslēpj Lisovskis.

Tomēr apstāties pie sasniegtā nedrīkst, jo no 17. līdz 22. augustam būs pasaules čempionāts, un tas notiks tieši Nīderlandē. Tāpēc mājiniekiem būs jābūt pilnā gatavībā realizēt savu līdzjutēju cerības, un par to lielā mērā atbildīgs ir arī Klāvs. Kaut arī Laura Smuldersa olimpiskajās spēlēs piedzīvoja smagu kritienu, latvietis norāda, ka viņa planētas meistarsacīkstēs varētu startēt. Tāpat viena no favorītēm būs arī Merela, kura pēc bronzas Tokijā kāro izcīnīt savu pirmo zeltu pasaules čempionātā.

“Par manu nākotni Nīderlandē runāsim pēc pasaules čempionāta. Nekādi konkrēti plāni šobrīd netiek kalti. Vēl līdz galam ir jāpadara savs darbs,” nenovirzīties no ceļa cenšas Lisovskis, kurš šovasar dzīvo Nīderlandē un ar māsām Smuldersām un vēl citiem audzēkņiem strādā vietējā komandā. “Man ļoti patīk būt trenerim. Izbaudu katru brīdi, kad strādāju ar sportistiem. Nav svarīgi, kur es to daru. Strādāju ar nīderlandiešiem, beļģiem, zviedriem, somiem, krieviem, igauņiem, arī pāris latviešu jaunieši ir mani uzrunājuši palīdzēt. Nevienam neatsaku. Ja man ir iespēja, es palīdzu.”

Protams, no sportiskā viedokļa Lisovkis vēlas, lai viņa audzēkņi cīnītos par zelta medaļām olimpiskajās spēlēs, kā arī pasaules un Eiropas čempionātos, “tomēr galvenā ambīcija man kā trenerim ir iemācīt saviem sportistiem būt par labiem cilvēkiem, atrast veidu, kā motivēt sevi dzīvei. Jo dzīve nebeidzas ar sportu. No tā, ko iegūstam no treniņprocesā, varam daudz ko iegūt dzīvei – mērķtiecību, grūtību pārvarēšanu un kā vienkārši būt labākam gan treniņos, gan ikdienā.”