Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2943, Did:0, useCase: 0

KRIETNĀS LATVIJAS IZLASES DĒKAS PASAULES KAUSĀ 6

--
Lietus lāses zemē krita
kur sirdsmīļā bāleliņam mita,
Aizgājusi nav tā pie cita -
bet mīl tik tos, kas golus sita.
--
Raitis

1.nodaļa.
IR LAIKS

Vējšs pluinīja Daugaviņa dubļiem notriepto formas tērpu. Viņš smagi ievilka elpu un apsēdās. No Gaiziņa pašas spices pavērās skats uz Latvijas laukiem, kas pavasara pirmo sauli sajutuši kūsāja no zaļās dzīvības. Kasparam tas viss atgādināja par dzīves nebeidzamo ritējumu, kas ziemā mirst, bet vasarā atdzīvojas. "Gluži kā atdzimšana", nodomāja Daugaviņš, "varbūt es atdzimšu kā briedis, brīvs un cēls. Varbūt kā vilks.. varbūt kā piepe", Kaspars pakratīja galvu. Atdzimt kā piepei galīgi negribējās.
Pāri klajumiem un mežiem bija dzirdama dobja skaņa. Daugaviņš cēlās kājās, sakārtoja nūju kā pienākas uz labā pleca, un devās skaņas virzienā.

Latvijas Hokeja 21-ās brigādes nometnē jaunais Krastenbergs bija pielikts pie taurētāja pienākumiem, un vaigus piepūtis nemetās taurēt lielo izlases ragu. Tas bija ziņojums, ka hokejistiem steigšus jāpulcējas.
"Heh heh, nepārsprāgsti" nu jau otro gadu dienējušais Dzierkals ar smīnu sejā pamācīja jauno biedru. Otrai gads brigādē bija devis tādu kā dienējošā ģeda pašpārliecību, un Dzierkals nevarēja vien beigt priecāties, ka beidzot nav tas, kam jāasina biedru slidas, jāpienes ripas un jādara citas jauniņo lietas.
Kaut arī apkārt valdīja rosība, šoreiz trūka ziemeļu leģionāri, kas bija smagās cīņas palikuši frontē Amerikā. Nometnē dzīvojšie zināja, ka varbūt gluži drošsirdības pašiem netrūks, bet leģionāri noderētu gan, kā nekā tur gan snaiperi, gan sapieri dabūja redzēt velnu teju katru dienu. Vienīgais, kas bija nosūtīts palīgā bija jaunais spīdeklis Kivlenieks, kas rezervistu skolā dzīvojoties vēl tikai gatavojās lielajām cīņām.

Dārziņš, Ķēniņš un Miķelis netālu no galvenās telts pīpoja pašu tītos papirosus un skaļi diskutēja par gaidāmo sutu.
"Bet es jums saku", ar plaukstu ceļgalam uzsistdams uzstāja Miķelis "tak mūs atkal sūtīs uz Austrumiem. Būs kā pagājušoreiz - belari, ta' krievi, tad ungāri, un beigās attapsimies Koševices krogū ar caurumiem mēteļos un džinkstoņu ausīs. Atsēdēsim nedēļu un kā govis mūs atvedīs atpakaļ!". Viss šis gaidīšanas stress vecajam veterānam nemaz negāja pie sirds, un veca "Praktiskā latvieša" lapā tītā tabaka šobrīd likās vienīgais, kas tur pie veselā saprāta.
"Nezinu gan, brāl' " Ķēniņš lēnprātīgi iesāka "ja reiz esam vienu ceļu staigājuši, tad maldīties vairs nav mūsu darbs".
Dārziņš neko neteica. Domās viņš bija mājās, dzēra akā tikko dzesinātu alutiņu un ik pa laikam gaisā uzmeta mazo dēlēnu. Ja kādu pagātnes rēgi vajāja, tad Dārziņa filozofija bija pavisam vienkārša - kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku. Gan jau viss būs labi. Viņš piesēda blakus biedriem, un sāka eļļot nūju.
Miķelis aizkūpināja jau trešo papirosu un sāka šķendēties, ka nākas papīriņam saplēst tieši to lapu, kur smalki aprakstīts kā no celma izgatavot ķeblīti, jo tieši to viņš bija gatavojies darīt, tiklīdz atkal tiks mājās, par ko abi pārējie sāka smieties un vaicāt, vai virves pīšanas un ziepju taisīšanas lapas šis ar jau paspējis izsmēķēt.

No Ģenerāļu telts galvu pabāza vecais Balodnieks un nobrēcās "A nu visi kaprāļi, pulcēties!!!". Uzbrukuma maiņu vadītāju pameta savas somas, un lietas un saskrēja teltī. "Kas tā par kavēšanos? Kad es saku jums jābūt te, jums jau jābūt te!" Balodnieks brēca, uz viņa pieres izspiedās asinsvads "Jūs mani vēl nepazīstat! Jūs mani iepazīsiet!!" viņš brēca tik tuvu nulle kā iesvētītā Mareņa sejai, ka ar neapbruņotu aci varēja saskatīt brokastu auzas viņa ūsās. Marenis skatījās taisni priekšā un nobrēcās "Ser, jā, ser, ser!"
"Kas es tev par ser-seru?" Balodnieka acīs parādījās sarkanums "Ka tik tevi neaizsūtu laukumā bez nūjām, velns pa rāvis! Tu man vēl redzēsi!!!"
"Whats happening there"? Teltī ienāca sirmgalvainais Bobs un viņa labā roka vecākais lajtnants Ābols. Balodnieks tūdaļ bēra "Mister Bob, dis Maren no discipline, we šud .. ".
"Ir lāb. I'll take it from here, šie ir man vīr' ", rāmi noteica Bobs, un Balodnieks strupi apgriezās, un izgāja no telts. Hārtlijs parasti daudz nerunāja, un tikai aplūkojis rindā sastādītos puišus mierīgi noteica "Brīv, brīv" un ar rokas mājienu paaicināja visus pie galda, kur bija izklāti plāni. Telts stūrī atradās vecā ģenerāļa jaunākais lepnums - lielais krievu debesu kauss, ko tas kā kara laupījumu pavisam nesen bija atvedis uz bāzi. Bobs īstenā kartāgiešu karavadoņa Hanibala, vai tuksneša lapsas Rommela garā panākumus uztvēra kā likumsakarīgus viltīgas plānošanas un cītīga darba rezultātus, un nesenās uzvaras mākoņos nedzīvoja.
Kamēr tika diskutētas spēļu nianses, lajtnants Ābols pavēra telts durvis un izgāja ārā. "Rodrigo! Ierindā!" viņš uzsauca, un tūdaļ ar salutēšanai sagatavotu roku pieskrēja jaunākais Ābols. "Tēt, padevīgi ziņoju, ka ..." nepaspējis pabeigt, viņu pārtrauca vecākais lajtnants: "Dēls, šeit es esmu tavs vecākais lajtnants, un tev tā mani arī jāuzrunā, un nekāda ģimeņu būšana, kas pāri citiem te nedrīkst būt."
"Jā, bet.. "
"Rodrigo.. ierindniek! " asi noteica vecākais Ābols "Tūkstoš pietupienu!"
Rodrigo neko nesakot, saknieba lūpas, un sāka pietupties.
Vecākais Ābols iegāja atpakaļ teltī. Viņš jutās bezgalīgi lepns par savu dēlu, bet negribēja to izrādīt. Viņš zināja, ka rūdījums nāks tikai par labu. Vaigu kaktiņos bija paslēpies neviltots smaids.

Nelielajā nometnes telefonistu mājā kārtis spēlēja Zīle, Rubīns un Jaks "Abet, ka es tev saku - na tev tūzis" iesmējās Jaks un uzšāva kārti galdā. Tikai divas kārtis no uzvaras. Galda centrā stāvēja rūpīgi no somas somā slēptā, un nu uz spēles liktā 2 litru dziras pudele. Neviens īsti nezināja, kas tieši ir tur salietais bāli zilganais šķidrums, bet visi zināja, ka tas nācis no tālām zemēm un ar lielu pompu reiz bijis paša štāba vadītāja Lipmana īpašumā.
Zīles un Rubīna acīs bija sacensību liesmas.
Durvis pavēra Marenis "Puiši, nu ir dimbā. Tak sēdieties ar to salutēšanu, visi savējie... Mums rīt jau jābrauc". Kāršu spēle apstājās. "Tagad pa labo krastu nāk līkie, un mums būs jānotur Skanstes štābs". Tā nebija laba ziņa. Līkie bija iesauka tālo ziemeļu kanādiešiem, kas izcēlās ar īpaši lielu nepiekāpību. Cīņa solījās būt ļoti smaga un puiši neviltoti nopūtās.

Pie nometnes durvīm ar skaļu pīpināšanu pieripoja liels pelēks autobuss, nometnē esošie saprata, ka tas ir signāls doties. Nometne gluži kā skudru pūznis atdzīvojās, un, paķēruši ekipējumu, vads pēc vada hokejisti leca busiņā.
"Visi ir? Varam braukt?" sēca vecais, drausmīgi saulē sakrunkotais vadītājs. Komanda un palīgsastāvs sāka skaitīties.
Lajtnants Ābols izņēma formas kabatā glabāto zeltīto etviju, kuras atvērumā bija kāda veca sirma vīra bilde ārsta ķitelī, kurš klēpī apķēris jaunu kuplu meiteni smaida "Žēl gan, ka tu vairs neesi ar mums" viņš nopūtās, "kas mūs rīt lāpīs?...", un, aizvēris etviju ierausās autobusā.
No meža puses klāt soļoja arī Daugaviņš. "Šits i' pēdējs?" vadītājs noprasīja, un ielaidis Kasparu sāka braukt.

"Nu tad uzraujam!" ierēcās Karsums, un autobuss skaļi skanot "Ardievu mīļā, jāiet cīņā - ehhh - jopcik razīt, uztrin nazīt'" nozuda lietainajā miglā.

1.nodaļas beigas.

     [+] [-]

, 2021-05-20 13:25, pirms mēneša
.... ';

     [+] [-]

, 2021-05-20 16:18, pirms mēneša
bomba