Tikai jums: Hārtlijs blogo par sievu, spēlētāju atskaitīšanu un mērķiem Ķelnē

Pirms pasaules čempionāta ar komandu tiksimies vairākas reizes. Runāsim gan par uzdevumiem un mērķiem, gan par iekšējiem noteikumiem. Katrā kompānijā un komandā ir jābūt noteikumiem, citādi nav iespējams izveidot kolektīvu. Ģērbšanās stils, punktualitāte. Jāsaprot, ka pārstāvam savu valsti, nevis braucam izklaidēties.

Kad rodas iespēja sacensties pasaules augstākajā līmenī, ar lepnumu tas jāuztver gan debitantiem, gan pieredzējušajiem spēlētājiem. Kāds uz pasaules čempionātu skatās tā, it kā tas būtu spiediens un atbildības slogs, tomēr es izvēlos citu pieeju – man tas ir jauns izaicinājums. Spiediens iedveš cilvēkos bailes, bet man tas nešķiet loģiski. Mēs spēlēsim, jo mīlam hokeju un mīlam Latviju, un nedrīkst baidīties no tā, ko mīli. Ir jāpriecājas un jāizbauda.

Hokejs ir mana kaislība, no tā nekad nevaru nogurt. Domāju par hokeju 24 stundas diennaktī. Taču protu atslēgties: vakariņas kopā ar sievu ārpus mājas, kinoteātra apmeklēšana, pastaigas parkos, kas pie mūsu dzīvokļa ir skaisti, un Vecrīgā, kur cilvēki nāk klāt un saka patīkamus vārdus, dod high 5.

Tomēr brīdī, kad ienāku pa durvīm, prāts atkal domā par hokeju. Sēžot pie saviem papīriem un pētu sastāvu, domāju par treniņiem. Nedomāju, ka tas ir kas īpašs, jo tā daru jau 30 gadus.

30 gadus ar to nodarbojos, jo man tas patīk. Kad jutīšu, ka hokejs vairs nav mana kaislība, beigšu trenera karjeru. Netaisos to darīt tāpat vien. Kad nebūs uguntiņas – viss. Hokejs ir daļa no manas dzīves, jo to mīlu, un tādu attieksmi sagaidu arī no saviem spēlētājiem.

Ja Jūs pašlaik domājat, kā mana sieva to spēj paciest, tad pastāstīšu par viņu. Mana sieva auga hokeja ģimenē – viņas tētis bija komandas īpašnieks. Mana sieva 11 gados palika bez mammas, bet 12 gados zaudēja arī tēti. Viņai ir raksturs, viņa ir cīnītāja.

Un viņa saprot – ja vēlies sasniegumus, ir nepieciešams atbalsts. Tagad, 56 gadu vecumā, saprotu, ka bez viņas man nekad nebūtu tādas karjeras. Viņa ir mans lielākais fans, viņa mani vienmēr atbalstījusi. Viņa ir pieradusi pie šāda dzīves ritma. Tu nevari būt labs hokejā, ja pret to attiecies kā pret pusslodzes darbu.
Bobs un bebrs. Izrādās, Latvijā par hokeju jūsmo ne tikai cilvēki.

Atgriežoties pie Latvijas izlases, ir viena lieta, ko ienīstu vairāk par zaudēšanu – tā ir spēlētāju atskaitīšana. Tam esam veltījuši daudzas jo daudzas stundas. Sēžamies pie galda un spriežam: ar ko viens ir labāks par citu, kā viņš komandu padarīs labāku nekā konkurenti.

Atskaitīt pirmos hokejistus ir viegli: kāds nav labā fiziskajā formā, kāds ne pārāk labi slido, kāds nav gana talantīgs. Bet starp pēdējiem palikušajiem starpība ir minimāla. Tas ir smagi. Man nepatīk atbrīvoties no labiem cilvēkiem. Es to ienīstu. Tu kādam atņem daļu no viņa sapņa. Saprotu, ka tā ir daļa no mana darba, bet tas nepadara procesu patīkamāku.

Esam četri treneri – es, Žaks Klutjē, Artis Ābols un Kārlis Zirnis. Ar Žaku ienācām, īsti nezinot nevienu no spēlētājiem. Savukārt Kārlis un Artis zina vēsturi. No vienas puses, tas ir labi, jo mums pirms lēmumu izdarīšanas bija pieejama visa informācija. No otras puses, pagātne lēmumus neietekmē vai ietekmē pavisam nedaudz, jo mēs vērtējām šo dienu un šo mirkli.

Dienās, kad hokejistiem ir brīvdienas, mēs tāpat pulcējamies septiņos no rīta un mājās dodamies piecos vakarā. Kad ekipējums jau bija aizsūtīts uz Vāciju, sanācām kopā un diskutējām par spēlētāju plusiem un mīnusiem, par treniņu grafiku. Mūsu darbs ir sagatavoties. Hokejisti grib doties laukumā un izlemt spēļu likteni, bet mums jāiegulda darbs pirms turnīra.

Hokeja kompleksā pie sienas ir vairākas bildes ar Latvijas izlasi. Visās ir komanda, nevis viens spēlētājs. Šī ir mana mīļākā bilde – Latvijas karogs un komanda kā ģimene. Laukumā neejam kā viens spēlētājs, bet gan kā viena ģimene.

Gribu, lai pasaules čempionātā esam kā ģimene, nevis kā komanda. Piedalīsimies, lai redzētu, kur atrodamies starp pasaules spēcīgākajām komandām. Uz mums skatīsies bērni, kuri iztēlosies, ka ir Girgensons, Daugaviņš, Merzļikins vai Dārziņš. Darīsim latviešus lepnus.