Gudļevskis: "Pieredzes trūkumu var izmantot tikai kā attaisnojumu"

Skatos, ka katra treniņa beigās aizvadāt divas spēles, kurās vārtsargs sacenšas ar spēlētājiem. Pastāsti par noteikumiem.
Pirmā ir rībaunds. Tiek izdarīts metiens, un, ja atsitu ripu priekšā, tad spēlētāji drīkst izspēlēt līdz vēl vienam metienam. Taču, ja ripa nonāk aiz vārtu vai zilās līnijas vai atsitas pret apmali, tad viņiem jāņem nākamā ripa. Un tā līdz desmit punktiem. Otrā spēlētājs noliek trīs ripas, vispirms izdara metienu, kam seko divi izgājieni vienatnē uz vārtiem. Ja no trim ripām iemet vismaz vienu, tad tiec nākamajā kārtā, kurā paliek divas ripas. Gadās ielaist arī visus trīs metienus, jo treniņa beigās nogurums prasa savu, tomēr vairāk laika cenšos pavadīt laukumā, nevis doties uz zāli. Turklāt šādas spēles lieti noder arī jautrībai.

Vienīgo pārbaudes spēli aizvadīji pret Norvēģijas izlasi, pirmo reizi valstsvienības rindās nosargājot vārtus neskartus.
Tā nebija pati grūtākā spēle, jo čaļi spēlēja labi un nedeva norvēģiem pārāk daudz iespēju. Patiesībā vēlētos pat nedaudz vairāk momentu, galvenais, lai redzu metienu. Ja ielaid ripu, tad tādā gadījumā vismaz vari vainot tikai pats sevi. Ir jāuztraucas par savu, nevis citu cilvēku spēli, tā iegājies. Ja ielaižu ripu, tad automātiski sāku domāt par to, ko varēju paveikt labāk. Visbiežāk nav pārāk sarežģīti izdomāt, kas nogāja greizi. Protams, ir momenti, kad neredzi metienu un tad seko loterija, bet visas ripas ir ķeramas.

Latvijas izlasei palīgā atsteidzies pirms Zemgus Girgensona un galvenā trenera Teda Nolana. Kur rodas nepieciešamā motivācija?
Nevajag pārāk ilgi meklēt. Izlasē spēlē pazīstami čaļi, turnīrs ir augsta līmeņa, ir liela atbildība, ir interesanti. Viss, kas nepieciešams pieredzei. Ja uzvari saspringtajās spēlēs, tad rodas vislielākā gandarījuma sajūta. Protams, vienmēr var vēl labāk izturēt spiedienu, taču pagaidām nesūdzos. Cenšos būt gatavs dotajām iespējām, bet par to, cik labi tas izdevies, var spriest tikai pēc mača.

Pārceļoties atpakaļ uz Ziemeļameriku, pie teikšanas tiki divās Stenlija kausa spēlēs. Kas galvā notika pirmajā reizē, kad pateica, ka jādodas laukumā?
Tobrīd nemaz negaidīju izsaucienu. Rezultāts bija 2:4, vēl atlikušas apmēram septiņas minūtes, taču treneris izdomāja pamainīt spēli. Parasti jūti, ka drīz laidīs vārtos, bet šajā gadījumā tas bija baigais pārsteigums. Protams, visos ielaistajos vārtos var nospēlēt labāk, vienkārši pārāk vēlu pamanīju, kurā vietā atsitu ripu. It kā jau nebija pārāk slikti - aiz vārtu līnijas, no kurienes nekas nedraud. Bet pazaudēju ripu, kamēr spēlētājam bija ātrums, un tādēļ nepaspēju tikt līdz tālajam stabiņam.

Pirms sērijas ceturtā mača nebija sajūta, ka šoreiz dos iespēju jau no pirmajām sekundēm?
Vairāk vai mazāk vienmēr domā, ka nākamā spēle būs īstā, taču tur neko nevar padarīt. Atliek vienkārši gaidīt - izsauks vai ne. Sērijā rezultāts bija 0-3, kaut kas jāmaina, gaidīji, ka varētu tikt vārtos, tāpēc psiholoģiski vairāk nobriesti spēlei.

Monreālā valdīja lieliska atmosfēra, atklāšanas šovs bija neaprakstāms. Tas netraucēja koncentrēties?
Par faniem tik daudz nedomā. Taču Monreāla ir lieliska vieta, kur spēlēt hokeju: manuprāt, vislielākā arēna, vienmēr pilna, skatītāji, kuri tiešām atbalsta komandu. Šādā atmosfērā spēlē īsto playoff hokeju. Iespaidīga ir gan atklāšanas ceremonija, gan mirkļi, kad mājinieki gūst vārtus.

Cik liela bija vilšanās pēc pēdējā minūtē ielaistajiem vārtiem, kas pielika punktu sezonai?
Pietiekami liela, jo tā bija laba iespēja sevi pierādīt tieši izslēgšanas spēlēs. Sāpīgi, bet ko var darīt? Kad gols ielaists, neko vairs nevar mainīt, jāturpina dzīvot tālāk. Kārtējais pārbaudījums, kārtējā pieredze, kam jāiet cauri, lai kļūtu labāks. Zaudējums paliek zaudējums, beigās punktus neiegūsti ne pēc 0:1, ne pēc 1:7, tāpēc sērijā zaudēt ar 0-4 vai ar 3-4 - tā nav liela atšķirība.

Pieminēji pieredzi. "Lightning" bija jauna komanda, kurā galvenās lomas spēlēja arī debitanti, tāpēc varbūt pietrūka tieši pieredzes?
To var izmantot kā attaisnojumu, lai paliek vieglāk ap sirdi, bet noteikti varējām spēlēt labāk, noteikti varējām vismaz pagarināt sēriju vai uzvarēt. Pieredze paliek pieredze, no šādām sērijām ir jāmācās. Ja izdari pareizos secinājumus, tad kļūsti tikai labāks.

Cik ļoti situāciju ietekmēja neieskaitītais vārtu guvums trešajā spēlē, kas liedza Tampai otrās trešdaļas izskaņā izvirzīties vadībā?
Tas nebija godīgi, tomēr jāsaprot, ka tiesneši arī ir cilvēki. No mūsu skatu punkta tas bija pilnīgi nesakarīgs lēmums, bet viņu viedoklis atšķīrās. Rezultātu tas nemaina, psiholoģiski tas nedrīkst ietekmēt komandu, ir jāturpina cīnīties. Tomēr bijām pelnījuši uzvarēt trešdaļā. Katrs veids un moments, kas palīdzētu komandai, ir noderīgs, bet vai [Monreālas "Canadiens" vārtsargs Kerijs] Praiss tieši tajā brīdī iedomājās, ka vajadzētu izprovocēt pārkāpumu, - ļoti šaubos. Viņš vienkārši centās iegūt pēc iespējas ērtāku pozīciju, un gadījās strīdīga spēles situācija.

Pēc izslēgšanas spēļu sērijas komandas šķiras ar rokasspiedienu. Ar Praisu sarokojies arī pēc olimpisko spēļu ceturtdaļfināla. Ko viņš teica pirmajā, ko - otrajā gadījumā?
Olimpiskajās spēlēs teica, ka "malacis, labi nospēlēji". Otrajā reizē nepateica neko, vienkārši sasveicinājāmies. Parasti tur cirkulē vienas un tās pašas frāzes: "Labs darbs, veiksmi turpinājumā."

Vienu maču aizvadīji regulārā čempionāta noslēgumā pret Kolumbusas "Blue Jackets". Tampas galvenais treneris Džons Kūpers pēcāk izteicās, ka iespēju devis, lai nepieciešamības gadījumā, ja nu laukumā jādodas Stenlija kausā, tā nebūtu tava pirmā spēle Nacionālās hokeja līgas līmenī.
Domāju, ka tas tiešām palīdzēja sagatavoties. Tas bija noderīgi, lai redzētu, kāds ir hokejs, lai nebūtu jālec iekšā no nulles. Protams, playoff hokejs ir citāds nekā regulārajā čempionātā, bet pieredzei un pārliecībai noderēja.

Pirms debijas varēji iepriekšējā naktī pagulēt?
To, ka būšu vārtos, pateica tikai spēles dienā pēc rīta treniņa. Lai varu iepriekšējā dienā izgulēties, lai pārāk neaizdomātos. Gudrs gājiens. Tā bija otrā spēle tikpat dienās, zinājām, ka [Tampabejas "Lightning" pirmais numurs Bens] Bišops nespēlēs Stenlija kausa pirmajā kārtā, tādēļ cerēju, ka iedos nedaudz paspēlēt, lai katram gadījumam iejustos hokejā. Vienkārši centos domāt, ka tā ir parasta spēle, tādas bijušas vairākas, nedrīkst izdomāt neko jaunu, jāspēlē sava spēle. Tad redzēsim, kā izdosies.

Cik liels bija satraukums, dodoties laukumā?
Protams, ka liels, tas tomēr bija sapņa piepildījums, centos izbaudīt mirkli. Mērķis bija aizvadīt vismaz vienu spēli Nacionālajā hokeja līgā, bet apetīte rodas ēdot, tagad ir citi uzdevumi. Kaut kur izlasīju: ja atklāj mērķus, tad par dažiem procentiem samazinās motivācija. Tāpēc neatklāšu. Ticu, ka dots devējam atdodas.

Kādas ir galvenās atšķirības starp Nacionālo un Amerikas Hokeja līgu?
Nacionālajā hokeja līgā esmu aizvadījis tikai vienu spēli, tāpēc nebūtu pareizi salīdzināt līmeņus. Uzbrucēji ir augstākas klases, tajā pat laikā arī aizsargi ir labāki. Hokejs ir paredzamāks, vieglāk lasīt spēli, nenotiek neparedzamas lietas. Citam tas ir vieglāk, citam - grūtāk. Amerikas Hokeja līgā visi cīnās, lai tiktu uz augšu, dažiem spēlētājiem motivācija ir lielāka, hokejs ir ātrāks un asāks.

Pirmie ielaistie vārti pret Kolumbusas "Blue Jackets" bija skaitliskajā mazākumā, kad vārtu priekšā tika mainīta ripas trajektorija. Cik reāli ir atvairīt tādu metienu?
Biju ieņēmis nepareizu pozīciju: mēģināju piesegt tuvo stūrī, bet par tālo tik daudz neuztraukties. Pretiniekam arī tā indīgi sanāca pielabot.

Stāstot par dažādām epizodēm, acu priekšā uzreiz rodas attēls?
Jā, atceros visu. Spēles, kurās uzvarēts, plus mīnus atceries. Tās, kurās zaudēts, jau pamazām krīt ārā no atmiņas.

Pieminēji, ka debija Nacionālajā hokeja līgā bija parasta spēle. To pašu vari teikt arī par olimpisko spēļu ceturtdaļfinālu pret Kanādu?
Nē, tas bija augstākais līmenis, kurā esmu spēlējis. Ja iepriekš pakāpeniski gāju uz augšu, tad šajā gadījumā sanāca lēciens. Protams, to nevarēja uztvert kā parastu spēli, bet zināju - nav neiespējami aizvadīt labu maču, tikai jākoncentrējas un jābūt pārliecinātam par saviem spēkiem. Pārāk nepievērsu uzmanību Kanādas sastāvam, tikai zināju, ka tur spēlē Sidnijs Krosbijs. Tomēr nedomā, kurš izdara metienu, galvenais ir atvairīt ripu.

No kanādiešu piedāvātajiem ātrumiem sākumā nereiba galva?
Nē, jo centos spēlēt mierīgi, elpot dziļi un lasīt spēli. Ja olimpisko spēļu līmenī sāksi trakot, tad ilgi vārtos nepaliksi. Centos spēlēt savu spēli, centos pirms tam strādāt ar vārtsargu treneriem, pirms spēles izejot cauri vingrinājumiem, lai vēlāk viss notiktu automātiski.

Pirms Kanādas uzvaras vārtu guvuma laukumā saņēmi medicīnisko palīdzību. Cik lielu lomu šajā epizodē spēlēja nogurums?
Nekādu. Centos dot iespēju čaļiem atpūsties, jo ilgu laiku pavadījām aizsardzības zonā. Visvairāk nogurdina tieši mazākumi, ir grūti atiet, tikt atpakaļ ritmā, paiet laiks, līdz spēlētāji atelpojas. Tāpēc centos dot viņiem pēc iespējas vairāk laika. Kaut kāds taktiskais, mānīgais gājiens. Sanāca ne pārāk labi. [Smejas.]

Olimpiskās spēles atceries tikai ceturtdaļfināla dēļ? Vai atmiņā joprojām ir vieta arī debijai pret Zviedriju?
Atceros arī to spēli. Nebija mana labākā. Taču bez spēles pret Zviedriju nespētu nospēlēt normāli pret Kanādu. Tā ļāva iegūt pieredzi, ieiet hokejā, it sevišķi, atgriežoties lielajos laukumos. Tas bija svarīgs punkts olimpiskajās spēlēs. Protams, var šaustīt sevi, tomēr ticu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Ja skatāmies pēc turnīra, tad spēle pret Zviedriju neizšķīra pārāk daudz, tāpēc bija svarīgi dot iespēju uzvarēt Kanādu. Un bez spēles pret zviedriem nespētu dot šādu iespēju.

Atgriežoties pie cīņas pret kanādiešiem, cik ilgi turpināji domāt par maču?
Pēc olimpiskajām spēlēm pusotru vai divas nedēļas atpūtos, nedevos laukumā. Lai turētu sevi psiholoģiskajā formā, turpini iet cauri momentiem un spēlēm. Vienkārši visu laiku atgādini par savu spēli, lai tā atmiņā paliktu ilgāk.

Olimpisko ciematu izdevās izbaudīt?
Ne īpaši. Aizgāju pusdienās, aizgāju uz vienu spēli hokejā, bet neko citu neapmeklēju. Bija treniņš, pēc tam vēlējos atpūsties, padomāt par savu spēli. Dzīvoju kopā ar Ervīnu Muštukovu. Krievi bija labi organizējuši, jo dzīvojām katrs savā istabā, neradās nekādu problēmu, bija ļoti ērti. Iespaidi palika tikai labākie, par to krieviem pluss. Arī čaļiem prasīju par citām olimpiskajām spēlēm, un viņi teica, ka Soči bija starp vislabāk organizētajām.

Žēl, ka nesanāca piedalīties nedz atklāšanas, nedz noslēguma ceremonijā.
Jā, nepaspēju. Paliks mērķis nākotnei. Cerams, ka tikšu uz citām olimpiskajām spēlēm, jo tas ir kaut kas lielisks un iespaidīgs. Sportiskajā, nevis finansiālajā ziņā tas droši vien ir sportista sapnis, tiek īstenoti sportiskie mērķi.

Uz Sočiem visi Nacionālās hokeja līgas spēlētāji devās speciālos čārterreisos. Kuri spēlētāji lidoja kopā ar tevi?
Bija Dalasas "Stars" pārstāvji: Kari Lehtonens, Džeimijs Benns, viņu jaunais talants Valērijs Ņičuškins. No Anaheimas "Ducks" bija pāris čaļi, tostarp Tēmu Selenne. Nezinu, kāpēc nebija manu komandas biedru. Lai gan devāmies kopā, taču sasēdināja katru savā lidmašīnas galā.

Aklimatizācija problēmas nesagādāja?
Lidojot no Amerikas, ir grūtāk pierast Eiropas laikam, ir nepieciešamas divas trīs dienas. Taču lidmašīnas bija komfortablas - ērti dīvāni, tāpēc varēja izgulēties, un tas palīdzēja. Nacionālā hokeja līga par saviem spēlētājiem ļoti rūpējās, tika izdarīts viss, lai apstākļi būtu augstākajā līmenī.

Ja reiz runājam par lidošanu, tad jautāšu, kas iekrita acīs, pirmo reizi dodoties uz Tampabejas "Lightning" nometni?
Nemaz vairs neatceros, kad lidoju turp. Devos uz Floridu, bija forši - palmiņas, kūrorts.

Tādā atmosfērā nav grūti koncentrēties hokejam?
Ir ļoti patīkami. Kaut pamosties decembrī, zini, ka ārā ir saulīte, var staigāt apkārt šortiņos, nav sevi pārāk jāmotivē. Nacionālā hokeja līga ir Nacionālā hokeja līga, nekad neesmu domājis, kurā komandā spēlētu labprātāk. Nacionālā hokeja līga ir Nacionālā hokeja līga, vienalga kur, galvenais, ka tur.

Apvienojot gan tavu ierašanos Tampā, gan rezonansi, kuru radīja olimpiskās spēles: pēc Sočiem Kanādas mediji rakstīja par tavu ierašanos, citējot "Lightning" vārtsargu treneri, kurš sacīja, ka ar tādu ekipējumu Ziemeļamerikā nespēlēja neviens profesionālis.
Amerikā ir līgumi ar dažādiem sponsoriem un firmām, var pasūtīt jaunu ekipējumu pat trīs reizes gada laikā. Eiropā tas nav tik ļoti izplatīts - turpini ar vienu un to pašu komplektu spēlēt visu sezonu. Tāpēc arī izskatījās bēdīgāk, bet darbojās tīri labi. Tomēr allaž ir patīkami dabūt jaunu formu.

Laikam pēdējais, ko paguvi paveikt Amerikā, - tiki pie autovadītāja apliecības.
Bija baigi labi, man patika. Mans līmenis: 20 jautājumu, drīkst pieļaut sešas kļūdas, pēc tam braukšanas eksāmens septiņu minūšu garumā. Baidos samelot, bet laikam sakrāju trīs kļūdas.

Tagad priekšā pasaules čempionāts, bet pēc tam jau vasara. Kā pavadīsi?
Vispirms divas nedēļas atpūtīšos, bet pēcāk sākšu domāt par trenēšanos, sastādīšu programmu.