Muštukovs: "Vankūverā jutos kā bomzis, Sočos - kā kūrortā"

Raiens Millers parakstīja līgumu ar Vankūveras "Canucks". Šo darījumu īpaši interesantu padara fakts, ka viņš pagājušās sezonas izšķirošajā spēlē kļūdījās, spēlējot ar nūju, un tādēļ ielaida vārtus, savukārt "Canucks" vārtsargu treneris tobrīd pirmajam numuram Edijam Lākam vienā no treniņiem ņēma un ar līmlentu pielīmēja nūju pie cimda, lai neriskē, jo kļūda spēlē ar nūju visbiežāk maksā zaudētus vārtus.
Neko nezinu par situāciju, bet, ja runājam par spēlēšanu ar nūju, tad, pēc manām domām, tas ir pluss. Protams, neesmu pabijis Nacionālajā hokeja līgā, taču čempionātos, kuros esmu spēlējis, neviens vārtsargs neizmanto nūju. Esmu vienīgais un vienmēr ripu izsitu, jo pretinieki pie tā nav pieraduši. Kad aizbraucu uz jauno komandu un sāku, tad spēlētāji pirmajās divās trīs nedēļās neko nevarēja padarīt. Protams, vēlāk viņi kļūst gudrāki. Ja ņemam par pamatu sezonu, kurā ir 50 mači, tad pretiniekiem izsitu apmēram 150 ripas, varbūt vēl vairāk. Proti, vārtus var ielaist arī tad, ja nemēģini ar nūju izsist ripu. Uzskatu, ka laba spēle ar nūju ir liels pluss, bet kanādiešu treneriem tas nepatīk. Arī es to zinu, jo spēlēju Kanādā, Kvebekas junioru līgā, un vārtsargu treneris nevis aizliedza, bet pateica, lai ar nūju nespēlēju. Vienu brīdi pārstāju, tomēr vēlāk atsāku. Visi labākie vārtsargi – Dominiks Hašeks, Martins Brodērs, Tims Tomass – ar nūju spēlēja nestandarta stilā.

Nejautāji trenerim, kādēļ viņš neļāva spēlēt ar nūju?
Man bija 19 gadu, pirmo reizi biju aizbraucis uz Kanādu, tur tika ielikta visa tehnika. Aizbraucām kā pusfabrikāti, negatavi – ko mākam, to darām. Tad viņā klausījies un mācījies, nevis uzdevi jautājumus. Viņiem spēlēt ar nūju nav pieņemts, tas ir kā zaudēts ierocis karā. Taču, ja mans pretinieks līdīs uz vārtiem, es viņam deviņos no desmit gadījumiem ripu izsitīšu.

Kura ir bijusi interesantākā treniņu metode tavā karjerā?
Kad biju maziņš un nometnes notika visādos murjāņos, vakaros nācās stāvēt formā. Jau tā bija trīs treniņi dienā, bet pēc tam pilnā formā, bet ar botām kājās, bija jāstāv vārtos. Spēlētāji sastājās piecos punktos un tad meta. Nekādas citas dīvainas metodes neatceros.

Runājot par karjeras pirmssākumiem, ir pašsaprotami, ka tehnika ir jāieliek pirmajās dienās un nedēļās. Cik liela uzmanība tam tiek pievērsta Latvijā?
Nulle! Ja runājam par jaunajiem, tad nulle. Vismaz man tā bija; vienkārši mācīja pēc standartiem – nolika ripas un meta vienā un otrā stūrī, pa zemi. Nekā cita nebija, nulle. Tagad tiek rīkotas nometnes, piemēram, Imants Legzda rosās Rīgā, Lietuvā, Krievijā. Jauni treneri, kuri nesen beiguši karjeru, seko līdzi tendencēm. Lielākā problēma Latvijas treneriem – viņi aizmirst par vārtsargiem. Protams, ka mazajiem komandas galvenais treneris ir spēlētājs, un viņš tad aizmirst par vārtsargiem vai māca pilnīgas muļķības.

Tev pirmais vārtsargu treneris bija Kanādā?
Nopietni, dienu dienā – jā. Kad biju maziņš, tad bija bijušais Rīgas "Dinamo" vārtsargs Vladimirs Bistrovs, vēlāk arī Vitālijs Samoilovs. Ar viņiem bija normāli. Taču ikdienā līdz noteiktam vecumam nekā nebija. Jā, spēlētājus māca, bet vārtsargs cīnās pats par sevi. Intervijās arī Pēteris Skudra stāsta, ka izauga pats par sevi; vārtsargi tā var, ja seko līdzi, kas notiek citās līgās, kā tur attīstās dažādi stili. Turklāt tie ļoti mainās: tagad vārtsargi slīd no viena staba uz otru, sēž uz viena ceļa, kas īpaši populāri ir Zviedrijā.

Arī pats pirms diviem gadiem spēlēji Zviedrijā, kas reizē ar Somiju šobrīd tiek uzskatītas par labākajām vārtsargu sagatavotājām pasaulē. Esi papētījis, kas tur notiek citādi?
Par Somiju nezinu, bet Zviedrijas hokeja līgās – gan augstākajā, gan pirmajā – katrā komandā ir vārtsargu treneris, kurš visu laiku strādā. Viņiem jebkurš vārtsargs no pirmās līgas varētu spēlēt jebkurā līgā. Tur ir līmenis, bet mums nekā tāda nav, mums neko nemāca, neko. Mums ir tikai treneri, kuri nekad nav spēlējuši vārtos, kuri tikai māk bļaut uz mazajiem un mācīt pilnīgākās muļķības. Pilnīgi garām.

Kuras kļūdas tiek mācītas visbiežāk?
Ja ņemam vecākās paaudzes trenerus – vismaz pēc 40 gadiem –, tad viņi māca pēc vecās skolas, ka, piemēram, vārtsargam nevajag krist uz ceļiem. Pilnīgākās muļķības, viņus par to ir jāmet ārā! Neviens vārtsargs tā neizaugs. Es jaunajiem ieteiktu neklausīt tos trenerus, kuri nekad nav spēlējuši vārtos. Nekad, ja godīgi.

Pienāca tāds brīdis, kad noklikšķēja un saprati, ka tev māca tikai muļķības un ka darīšu tā, kā pats uzskatu par labāko?
Uzvārdi lai pirmo reizi paliek pie manis, tos nesaukšu. Nesaku, ka viņi grib sliktu, taču viņi nesaprot, ka vārtsargs ir kaut kas pavisam cits, ka viņu nevar mācīt tā, kā tu domā. Zviedrijā vārtsargu treneri, kuri nekad nav spēlējuši, ir ļoti reti sastopami, turklāt viņi ir sekojuši līdzi visām tendencēm, attīstījušies. Savukārt mums ir tikai: nosēdies, piecelies, izslido, atslido. Ar to ir stipri par maz.

Šobrīd Latvijai ir vairāki augsta līmeņa vārtsargi: pagājušajā gadā Nacionālajā hokeja līgā draftēja Kristeru Gudļevski, šogad – Elvi Merzļikinu, tāpat Šveicē spēlē arī Ivars Punnenovs. Kā saprotu, Latvijā šobrīd ir radīti lieliski apstākļi, lai nebūtu neviena vārtsarga. No kurienes viņi rodas?
Nedz Punnenovs, nedz Merzļikins neizauga Latvijā, tāpēc viņi ir tur, kur ir. Par Gudļevski: neesmu viņam sekojis līdzi visu karjeru, taču, cik esam runājuši, arī viņš saka, ka treneri teikuši, ka viņš ir mironis, mironis. Bet beigās Gudļevskis spēlē NHL! Viņam tagad ir dubults gandarījums. Ja tev pasaka, ka esi mironis, tad ir ļoti labi, jo zemāk nevar krist, var tikai celties. Viņš arī piecēlās. Kopumā jaunajiem vārtsargiem neesmu tik daudz sekojis līdzi, bet tagad viens vai divi gadi, kuros viņi pārlēkuši pāri visam. Manā laikā 20 gadu vecumā nebija variantu spēlēt Latvijas izlasē, jo priekšā bija Artūrs Irbe, Sergejs Naumovs un Edgars Masaļskis. Nekādu variantu nebija. Nekādu. Spēlēju Kvebekas līgā, ja iemestu izlasē, varbūt kaut kas iznāktu. Nevienam tas neinteresē. Bet tagad čaļiem sanāca izšaut.

Kā nokļuvi no Daugavpils līdz Kvebekas junioru līgai?
Kad spēlēju Daugavpilī, treneris Jurijs Agureikins sarunāja, ka Ziemassvētkos trīs nedēļas piedalīsimies turnīrā. Tas, ka viņi to izmantoja kā naudas atmazgāšanu, ir cits jautājums, jo aizvadījām trīs mačus un tad divas nedēļas neko nedarījām, vispār neko, beigās arī edienu nogrieza nost. Turnīrā sanāca normāli nospēlēt, sapazinos ar īstajiem cilvēkiem, un tad ar epastu, ar nenormālu rakstīšanu... Vēl aizvadīju U20 čempionātu, un tad na haļavu. Nu kā var no Daugavpils tikt tādā līgā!? Kanādas junioros, kur draftā ir tikai divas kārtas, nevis septiņas kā NHL. Na haļavu.

Kanādā paveici to, ko vēlējies?
Ja neuzspēlēju riktīgajās līgās, ko tur var gribēt? Varbūt neizmantoju, varbūt nemaz nebija iespēja. Aizvadīju divus gadus Amerikā, tad atbraucu uz Rīgas "Dinamo". Pirmais gads un Jūliuss Šuplers, un viņam, protams, neinteresē nekādi jaunie, kaut gan man bija 24 gadi. Viņam tas bija pirmais gads, spiediens, loģiski, ka izmantoja pieredzējušākos spēlētājus.

Kad Rīgas "Dinamo" sauca, nebija nekādu solījumu?
Viņi pasaka: "Strādā, un būs!" Visādi varēja būt, nezinu, ko lai pasaku. Varēja būt labāk, bet varēja būt arī sliktāk. Kad Latvijas izlasei bija pārbaudes spēles, galvenais treneris bija Leonīds Beresņevs. Vienmēr labi aizvadīju pārbaudes mačus, bet atbrauca Irbe un Naumovs, un vairs netiec vārtos. Kristeram paveicās – būtu Edža gatavs, varbūt vārtos nemaz netiktu. Kādam paveicas, kādam ne. Turklāt toreiz treneri bija visādi beresņevi. Tagad, ja izšauj pie Teda Nolana, kuru NHL visi zina, tad viņam piezvana un pajautā viedokli par tevi. Kāds toreiz Beresņevam zvanīja? Neviens! Neviens nemaz nezināja, kas viņš tāds. Pie Teda izšāva Miks [Indrašis], [Ronalds] Ķēniņš tika pie līguma NHL, Kristers, gan jau vēl kādu piemirsu. Pie parasta krievu trenera tā nebūtu.

Kādas kopumā bija attiecības ar Šupleru?
Es viņam visu mūžu biju jaunais. Dzirdēju, ka viņš būšot Latvijas izlases galvenais treneris. Ja mani – 30 gadus vecu spēlētāju – tagad pasauks un uzskatīs par jauno, tas jau būs kompliments. Rīgas "Dinamo" otrajā gadā man bija 26.

Tobrīd bija teiciens, ka Šuplers drīzāk vārtos liks sievasmāti, nevis Muštukovu.
Viņš tā gluži neteica, bet varbūt domāja. Pie Jūļa spēlēt var tikai gatavas personas, ja viņš ir valstsvienības vai "Dinamo" galvenais treneris, tad jaunie tur nespēlēs. Viņš neliktu Gudļevski vārtos. Pie viņa nav iespējams izsisties, viņam vajag visus spēlētājus no NHL. Toreiz bija Martins Pruseks, un punkts. Iedomājies: tu intervē mani, pēc tam gribi Kirovu Lipmanu un tā tālāk, bet pēc pirmās intervijas pienāk Armands Puče un pasaka: "Stop, tu vēl esi jaunais!" Un neko nevari izdarīt. Protams, mēs nebijām spēlējuši nekādās līgās, bet viņš neļauj izsisties. Laikam Kristaps Sotnieks ir vienīgais, kurš spēlēja.

Ko domā par to, ka Šuplers ir pirmais kandidāts Latvijas izlases galvenā trenera amatam?
Man ir vienalga, vairs nepārdzīvoju. Agrāk bija stress: ņems vai neņems. Tāpat nekad neesmu piedalījies nevienā oficiālā mačā, man nav ko zaudēt.

Pēdējos gados nav grūti saņemties izlasei, zinot, ka mēnesi vai pusotru pavadīsi treniņu procesā, bet pasaules čempionātā vai olimpiskajās spēlēs pie teikšanas tāpat netiksi?
Morāli dažreiz ir grūti, taču zini situāciju, zini, ka nespēlēsi, brauc jau nolemts. Zinu, ka nespēlēšu, nav tā, ka ceri un tad tiec aplauzts. Neko darīt. Hokeju spēlēšu tik ilgi, cik varēšu, atgadīties var jebkas.

2010. gadā bija tavas pirmās olimpiskās spēles. Juties piederīgs komandai?
Nejutos. Pie Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa, lai gan viņi ir labi treneri – redz, vinnēja Gagarina kausā –, nejutos piederīgs. Vispār. Ja godīgi, jutos kā bomzis. Pie Nolana bija citādi – Kūlens bija strādājis Dānijā kā treneris, zināja mani. Vācijā pārbaudes spēlē aizvadīju 30 minūtes, un pēc tam viņš mani uzreiz paņēma uz olimpiskajām spēlēm. Bet ar tiem treneriem jutos kā bomzis, kā šestjorka.

Sočos dzīvoji vienā istabā ar Kristeru Gudļevski. Kāda bija atmosfēra istabiņā, kāda – olimpiskajā ciematā?
Sāksim ar olimpiādi. Man tas bija kūrorts. Viņiem bija jāspēlē, bet man? Jāsēž tribīnēs un jāpīpē. Ko es tur darīju? Neko. Treniņiem bija atvēlētas tikai 45 minūtes, viņiem bija jāspēlē, tādēļ viņi arī trenējās, es to saprotu. Stāvēju pie bortiņa pīpēdams. Kūrorts. Viss par velti: restorāns 24 stundas diennaktī, jaunu telefonu iedeva, simts drēbes. Un vēl paldies federācijai, ka prēmiju trīs tūkstoš eiro apmērā pārskaitīja. Par istabiņu: ideāli. Cerēju, ka tikšu uz Minsku un atkal dzīvosim kopā, taču izmežģīju potīti.

Izklausās diezgan labi: aizbraukt un padzīvot olimpiskajā atmosfērā, un beigās saņemt arī prēmiju.
Labāk nekā nekas. Gribētu arī spēlēt, bet kur man tagad iet un ko pierādīt? Treniņā pie borta? Man nevajag. Vienkārši sauļojos.

Ja nepiedalījies arī treniņos, olimpisko spēļu laikā nebija formas kritums?
Gudļevskis nepievienojās kādas četras piecas dienas, bet pēc tam deviņas dienas atpūtos. Vankūverā bija kūrorts, tikai sliktāki apstākļi nekā Sočos. Neko nedarīju. A ko tur var darīt?

Kā atšķīrās attieksme starp Vankūveras un Soču komandām?
Ar amerikāņu treneriem nekad nav problēmas, viņi tevi neuzskata par bomzi. Bija ideāli, ar čaļiem organizējām kāršu trikus.

Teici, ka biji šestjorka. Tiešām treneri izrīkoja?
Nē, bet morāli jūti, ka... Grūti pateikt. Pirms olimpiskajām spēlēm pārbaudes mačā pret Vāciju ielaidu četrus vārtus, bet mani uzreiz gribēja sūtīt mājās. Taču Starptautiskā olimpiskā komiteja neļāva mainīt sastāvu. Mani gribēja atšūt. Vienkārši jutos slikti – ne komandā, bet treneru attieksmes dēļ. Bet ko es varu teikt: viņi ir Gagarina kausa čempioni, savukārt es esmu nekas. Viss.

Tā arī bija: pateica, lai brauc mājās, ka neesi komandai nepieciešams?
Man viņi to neteica, bet viņi tā gribēja darīt. To pēc tam no žurnālistiem uzzināju. Jau jutu, ka tur ir kaut kas dīvains. Beigās izrādījās, ka gribēja mani aizstāt ar Nauri Enkuzenu. Tad jau jebkurš, kurš ielaiž četrus vārtus, ir jāmaina.

2011. gadā teici šādus vārdus: "Latvijas izlase? Nesmīdiniet mani. Kāda vēl izlase? Mana palīdzība nav nepieciešama, bet ar LHF nekādu sarunu vispār nav bijis."
Pirmkārt, teikšu kā mūsu slavenais tenisists Ernests Gulbis: tās rindiņas tika izceltas. Otrkārt, pēc tāda teksta aizbraucu uz pasaules čempionātu. Piezvanīja Sergejs Naumovs un skaidri pajautāja, vai gribu būt trešais vārtsargs un vai braukšu. Viss. No Dānijas vēlu atbraucu, jo finālsērijā bija septiņi mači, pirms tās spēles piezvanīja un pateica: ja gribi, tad brauksi bez konkurences. Tādā ziņā patika sadarbība ar Sergeju. Kādēļ konkurēt trim vārtsargiem, kādēļ pārbaudīt trešo numuru? Pie Sergeja bija pirmais un otrais numurs, bet trešais sēdēja rezervē; viņu nevajag pārbaudīt. Kad ir citi treneri, tad ir pirmais, otrais, trešais, beigās paši nezina, kurš spēlēs.

Sanāk, ka piekrīti uzskatam: vārtsargam pirms sezonas ir jāpasaka, kāda būs viņa loma komandā?
Uz čempionātu ir divi vārtsargi, bet kāpēc ir jāpārbauda trešais? Kam tas ir vajadzīgs? Mani pārbaudīja pirms Vankūveras, laikam gribēja uzzināt, kurš ir labāks atpūtnieks. Trešais numurs ir jāizvēlas, vadoties pēc sezonas klubā. Pirms Sočiem pārbaudīja Vācijā. Sanāca veiksmīgi: ielaidu vienu ripu, kamēr Māris [Jučers] – trīs vai četras. Ja būtu otrādi? Ieliksi 30 minūtes, ko tu pārbaudīsi? Nu ko? Pirms čempionāta pusi mača spēlēja Merzļikins, pusi – Punnenovs. Ķeksīša dēļ? Pārbaudes spēles ir domātas, lai pirmie divi numuri iespēlētos, bet beigās izlasē bija seši vārtsargi.

Kā jau teici, uz pasaules čempionātu netiki izmežģītas potītes dēļ. Kur un kā tas notika?
16. martā Dānijā izslēgšanas spēļu pēdējā mača laikā izmežģīju labo potīti. Biju eiforijā un domāju, ka ātri pāries, bet tā nenotika. Kad aizbraucu uz Somiju, uz pārbaudes spēlēm, vēl nedaudz sāpēja. Likteņa ironija, ka izmežģīju arī otru, pirmo reizi mūžā tā gadījās. Spēles laikā Rodrigo Laviņa nūja iestrēga slidā, viņš parāva, un čau! Joprojām sāp. Kā izmežģīju potīti, tā vispār vairs nevarēju trenēties, bet vēl mēnesi izlases rindās vienkārši eksistēju. Laukumā izgāju atsist numuru, noslīpēt sarkanos kājsargus, lai tautai būtu, par ko runāt.

Kāpēc tieši sarkani kājsargi?
Man patīk vienkrāsaini, nevis balts, zaļš, brūns, raibs. Un balti nepatīk, jo visiem ir balti. Izej laukumā, bet pretiniekam arī ir balti kājsargi. Viņu nomaina, bet arī otram vārtsargam ir balti. Visi vienādi, bet tu atšķiries. Un tas ir pluss, ja esi nepazīstams: visi balti, vārtsargi mainās tā, ka beigās nemaz nesaproti, kurš spēlē, bet sarkano vai kādu citu krāsu uzreiz atpazīst.

Taču ķiveru ziņā nekad neesi izcēlies.
Dārgi maksā, aizņem daudz laika, vajag atrast ķiveri, ar kuru aizvietot. Nekādi nesanāk. Man ir ķivere sarkanā krāsā, arī formu vienmēr ņemu vienkrāsainu. Negribu būt kā visi pārējie – vienādi.

Runājot par ekipējumu, spēlētājiem parasti ir plecu, elkoņu vai kājsargs, kas tiek lietots neskaitāmus gadus. Pie tā pieturas arī vārtsargi?
Ar melnajiem kājsargiem divus gadus pie Rīgas "Dinamo" spēlēju Baltkrievijā, tad arī Anglijā un Dānijā. Kopumā sanāca četri gadi, bija diezgan ērti, bet pēc tam pamainīju. Citreiz ir tā, ka pierodi un vairs negribas neko mainīt. Protams, izej ar jaunajiem, ir forši, bet nejūties tik labi. Pie jauna ekipējuma ir jāpierod.

Pēdējā sezona Dānijā – laba vai slikta?
Lieliska. Nezinu, kādas bija komandas ambīcijas, lai gan tā neko nevarēja vinnēt. Savs sniegums – lieliski, komanda – labi.

Tas, ka komanda nevarēja vinnēt, bija saistīts arī ar totalizatoru skandālu?
Arī. Izmeta līderus, bet nebija neviena, kas stātos vietā. Dānijā uzvar nevis tās komandas, kurās ir labākie leģionāri, bet gan tās komandas, kurās ir labākie dāņi. Vienā komandā var būt septiņi importi, un septiņi spēlētāji nevar uzvarēt čempionātā. Parasti uzvar "SonderjyskE" vai "Herning", kurām ir labākie Dānijas spēlētāji no izlases. Protams, viņiem arī ārzemnieki ir labākie.

Tikt līdz Dānijas līgai bija viegli vai grūti?
Nerunāšu par mūsu Šveices vārtsargiem, kuri tur ir jau sen un neskaitās ārzemnieki. Lai kāds pamēģina tikt Anglijas vai Dānijas čempionātā, gribēšu redzēt. Visur ir nepieciešami kanādieši, vienalga no kādas līgas, galvenais, ka ir pase. Varu nosaukt arī piemērus. Bija jānoslēdz līgums ar čempionu "SonderjyskE", gandrīz viss bija parakstīts, taču viņi teica, ka rīt, parīt. Vienu dienu atveru Eliteprospects.com un skatos, ka viņi paņēmuši vārtsargu, kurš pirms diviem gadiem aizvadīja vienu maču Ņūdžersijas "Devils" rindās. "Esbjerg" pasaku, lai viņi pagaida – nedēļu meklēšu citu komandu. Pēc nedēļas skatos, ka viņi parakstījuši līgumu ar japāņu vārtsargu, kurš spēlējis dažus mačus Losandželosas "Kings" rindās. Bija varianti arī Francijā. Grenoble gribēja noslēgt līgumu par 30 tūkstošiem eiro. Gribēja gan ģenerālmenedžeris, gan otrais treneris, kurš piecas iepriekšējās sezonas bija galvenais. Jā, jā, mēs tevi gribam, tikai jāparunā ar galveno. Ar galveno no Kanādas, kurš pirmo reizi brauc uz Franciju. Un viņš paņem viduvēju vārtsargu no ECHL. Bija variants arī Ruānā, arī ap 30 tūkstošiem, taču galvenais treneris paņēma franču izcelsmes vārtsargu, kuru pagājušajā sezonā izmeta no Dānijas. Nevis vienu no līgas labākajiem vārtsargiem, bet to, kurš runā franču valodā. Ar Latvijas pasi kaut kur tikt ir ļoti grūti. Gribēšu redzēt, kur kāds tiks. Nekur. Paskatieties uz Edgaru Lūsiņu, Nauri Enkuzenu. Mārtiņš Raitums, kurš spēlē Kazahstānā, lai tiek Eiropā, kaut Anglijā. Netiks. Ne jau tāpēc, ka nevar pavilkt līmeni – kanādiešu treneriem latvieši neinteresē. Ir jābūt ļoti labam vārtsargam, lai varētu spēlēt Dānijā; katrs no viņiem varētu spēlēt augstāk. Vārtsargu līmenis ir augstāks nekā čempionāta. Ir divi vārtsargi no NHL, kuri nebrauc uz Vāciju, jo darbu atrod tikai Dānijā. Jānis Kalniņš ir malacis, ticis iekšā MOL līgā, Jānis Auziņš ir Anglijas otrajā līgā. Malači, no turienes lēnām ir jāsāk, neviens neatnesīs uz paplātes. Latvijas vārtsargi nekur nav vajadzīgi.

Izskatās, ka Raitumam Kazahstānā labi maksā un viņu viss apmierina.
Nerunāju par līmeni, jo tas ir labs. Taču to neviens ārpus bijušās Padomju Savienības nezina. Eiropā to nezina, nezinās un nekur neņems. Nekur.

Aizbraukt uz Kazahstānu nozīmē...
...ja pirms tam nekur neesi spēlējis, bet Kazahstānā izmet ārā, tad vari kārt slidas. Un jo augstāk, jo labāk – lai vairs nevarētu dabūt. Varbūt kļūdos. Esmu dzirdējis, ka Raitums meklē līgumu Eiropā. Paskatīsimies, kur viņš atradīs. Jučers atrada?

Pat ar Kontinentālās hokeja līgas pierakstu.
Pat ar Kontinentālās hokeja līgas pierakstu. Un neatrada tāpēc, ka iepriekš nekur nav spēlējis. Ja Latvijas vārtsargs spēlē Dānijā, Zviedrijas otrajā vai Norvēģijas līgā, tad tas ir sasniegums. Un es neslavēju sevi. Ja atvērsi Eliteprospects.com un apskatīsies līgas, kurās reāli varētu spēlēt – Dāniju, Angliju, Norvēģiju, Vācijas otro un tā tālāk –, tad kopumā būs apmēram 50 komandu. 20 neņems leģionārus, bet vēl 15 komandās treneri ir kanādieši, kuriem nepieciešami tikai savējie. Un tad pamēģini tajās 15 komandās tikt. Nenormāla konkurence.

Ja kādam šovakar ienāk prātā doma kļūt par aģentu un palīdzēt vārtsargiem, tad...
Labāk nemēģināt! Labāk nečakarēt smadzenes un uzreiz pateikt, ka nekur neiekārtosi. Varu pateikt, ka Anglijā spēlēju labi un uzvarēju čempionātā, man ir ļoti laba reputācija Dānijā, bet neviens uz paplātes neko nepienes. "SonderjyskE" beigās paņēma vārtsargu no NHL, jo viņiem, redz, esot jāspēlē Čempionu līgā, lai gan paši treneri mani iebalsoja otrajā simboliskajā izlasē. Arī pirms tam gandrīz kļuvu par Dānijas čempionu, bet pēc tam aizmirst kā s*du. Nē, viņi nesaka, ka esi slikts, vienkārši viņiem vajag 1,9 metrus, kanādieti, draugu, ar kuru varētu parunāt. Tādās līgās kā Austrija vai Vācija tikt iekšā vispār ir nereāli. Citreiz ir vieglāk tikt NHL, jo esi jauns, draftēts, par tevi cīnās un bīda. 20 gados spēlēt Šveices čempionātā, ja jau pirms tam neesi bijis Šveicē? Neņems. Vieglāk ir tikt NHL.

Tā padomājot, spēlēt Šveicē ir sarežģīts uzdevums arī laukuma spēlētājam. Protams, ja vien nebrauc stabils hokejists no NHL, piemēram, Kaspars Daugaviņš, kurš iepriekšējā sezonā spēlēja Stenlija kausa finālā.
Trīs maģiskie burti maina visu. Kristeram tagad būs piedāvājumi Vācijā, arī Jaunzēlandē. Bet tie, kuri nāk no Kazahstānas, Latvijas, Baltkrievijas, junioriem, ja grib spēlēt Eiropā, var kārt slidas augstāk – lai pēc tam nevar aizsniegt.

Nezinu, vai Jaunzēlandē vispār ir hokeja līga, bet Renārs Kazanovs pagājušajā gadā pēc Latvijas čempiona titula izcīnīšanas aizbrauca uz Austrāliju.
Arī tas ir līmenis, pamēģini tikt. Kādreiz bija ideja braukt uz Austrāliju, bet nevarēju atrast, caur kādiem cilvēkiem notiek bīdīšana. Jebkurš vārtsargs, kurš spēlē ārzemēs, – līmenis. Atkal, tas, ka Kalniņš ir Ungārijā un viņu tur novērtē, ir līmenis. Latvijā nenovērtēts un nesaprasts līmenis. Mums tikai izlase var palīdzēt, iemetot jauno laukumā, bet ar mani tas nenotika. Atbraucu no Amerikas zemākajām līgām, bet vispār nedeva iespēju. Nevienā spēlē, nevienā trešdaļā. Tad ir grūti. Viss, ko esmu sasniedzis, ja tos vispār var saukt par sasniegumiem, ir paša nopelns. Bez treneru, aģentu vai izlases palīdzības. Bet tagad visi tiek izlases dēļ. Viņi pirms tam nekur nav spēlējuši, taču pasaules čempionātā parāda sevi, un bams – līgums, divi, trīs. Izlase dod visu, bet pēc tam dzirdu, ka viņi tur nemaz negrib spēlēt. Piemini manus vārdus: nezinu, cik Latvijā ir vārtsargu, bet viņi nekur nespēlēs, ja netiks bīdīti, ja viņus neliks U20 un arī lielās izlases vārtos, ja viņiem nebūs Šveices licences. 20 gados vari beigt karjeru, jo nav, kur spēlēt. Vienīgi "Kurbads". Negribu noniecināt čaļus: viņi māk spēlēt, bet neviens viņiem netic. Domā, ka Lūsiņš nemācēja sargāt vārtus?

Cik reizes komandas ir tevi uzmetušas un nav noslēgušas līgumu?
Neskaitāmas. Visu laiku. Biju noslēdzis līgumu ar norvēģu "Rosenborg" par 24 tūkstošiem plus vēl diviem par kaut ko, varbūt skaistām acīm. Beigās viņiem neiedeva licenci, bija parādi. Ar "SonderjyskE" čakarējos no marta līdz maijam, viņi man solīja, solīja, solīja, bet, nevienam nepasakot nē, paņēma citu. Tad parakstīju līgumu Norvēģijā un kā muļķis trīs nedēļas domāju, ka viss ir kārtībā. Kamēr iztulkoju epastu norvēģu valodā. Beigās viņi nedabūja licenci, tāpēc ārpus kārtas bez nekādiem s*da aģentiem uzreiz zvanīju "Aalborg" menedžerim, kurš minūtes laikā iedeva līgumu.

Saprotu, ka ar aģentiem tev nav pašas labākās attiecības?
Es viņiem vispār neticu. Visu laiku saka rīt, parīt aizparīt. Jauno līgumu sarunāju pats: piezvanīju menedžerim, piecās minūtēs nopelnīju 24 tūkstošus un kaut kādus bonusus. Man ir kaut kāda reputācija, tāpēc Anglijā un Dānijā darbu varētu atrast pats, arī Norvēģijā atradu pats. Es varu, jo esmu tur spēlējis, bet citi čaļi nevarēs, pat ar aģentu palīdzību. Jučers: 40 spēles KHL, tribīnes pilnas un sit plaukstas. Labu līgumu atrada? Un ja Kazahstānā neaizies, tad ārā. Neviens nebrauc uz Kazahstānu aiz labas dzīves. Brauc tāpēc, ka nekur nepiedāvā, ka nekur nedod vairāk naudas, ka nav, kur spēlēt, ka nekur iepriekš nav spēlējuši. Ja Raitums negribēs spēlēt Kazahstānā, tad būs grūti atrast komandu. Varbūt Francijas otrajā līgā, lai gan to neuzskatu par atrašanu, jo runāju par normālu līmeni.

Arī Francijas otrajā līgā esot vajadzīgi tikai kanādieši.
Tagad visi ņem kanādiešu trenerus, kuri izvēlas kanādiešu spēlētājus. Bijušajā komandā visi leģionāri bija kanādieši. Kirils Starkovs, kuru izmeta totalizatora dēļ, neskaitījās ārzemnieks, jo viņam ir Dānijas pase. Toreiz palika trīs dienas līdz transfēru loga slēgšanai, viņiem teica, lai paņem kādu zviedru, kurš pēc trim stundām jau būs klāt. Nē, vajag kanādieti, vajag kaut kādus miroņus atvest! Paņemiet jaunos zviedrus no otrās līgas, kuri gribēs piedalīties izslēgšanas spēlēs. Nē, vajag kanādieti.

Izstāsti no a līdz z par totalizatoriem: kas notika, ko piedāvāja, kā pieķēri?
Viņi bija spēlējuši arī pirms tam, tikai es par to nezināju. Gan mačos, kad vārtos biju es, gan mačos, kad spēlēja otrs vārtsargs. Bija divi mači pret Kopenhāgenu, kuros parasti stāvēja otrais numurs. Viņi lika nevis uz zaudējumiem, bet uz ielaistajiem vārtiem, taču pirmajā mačā pēkšņi zaudēja. Saprata, ka otrajā spēlē vārtos liks mani, bet nauda jau bija ieguldīta. Piedāvāja ielaist divus vārtus pirmajā trešdaļā par 500 eiro. Attinu lentu un sapratu, ka ir jau spēlējuši. Piedāvāja, piedāvāja, cik var? Paņēmu un ierakstīju. Tad padomāju un aiznesu trenerim, taču nedomāju, ka būs tik liela panika, šķita, ka uzliks sodu. Bet treneris aizgāja pie vadības, tā – pie līgas, līga – vēl tālāk. Beigās biju kā liecinieks tiesā. Vārtsargam iedeva pusotra gada diskvalifikāciju, Starkovam aizliedza spēlēt Dānijā. Arī kanādietim kaut ko piešķīra, bet viņš aizbrauca mājās, kur tas nav spēkā.

Nebija pārsteigums, ka starp organizatoriem bija arī Starkovs, kurš spēlējis pasaules čempionātā, bija viens no komandas līderiem un kura tēvs ir hokeja treneris?
Bija, bet krievs tomēr paliek krievs.

Liekot punktu: arvien vairāk spēlētāju, ar kuriem runāju, saka, ka jau sākuši gatavoties sezonai. Kā tev sokas šajā frontē?
Eju uz trenažieru zāli, bet vasarā uz ledus vispār nekāpju. Nometne sākas 1. augustā, pirmais oficiālais mačs ir 20. septembrī. Uzskatu, ka ar 50 dienām un septiņām pārbaudes spēlēm pietiek, lai sagatavotos. Lēkāt uz ledus un dabūt traumu? Labāk zālē, turklāt potīte vēl sāp, nevaru darīt visu ko vēlos.