Viedoklis: Kanādas skola

Kā jau prognozēju pēc spēles ar Šveici, tad spēlē pret Kanādu Latvijas izlasei klājās krietni vieglāk, proti, Kanādas izpildījumā nebija tik uzmācīga presinga mūsu zonā. Tas deva iespēju arī Latvijas izlasei veidot sakarīgus uzbrukumus, regulāri gāja cauri tālās piespēles un veidojās bīstami momenti pie Meisona vārtiem. Jāatzīmē, ka pusē no spēles Latvijas izlase vienādos sastāvos izveidoja pat vairāk reālus vārtu gūšanas momentus nekā Kanāda. Diemžēl viss apstājās pie precīza noslēguma metiena.

Ko nespēja realizēt Latvija, to lieliski nodemonstrēja Kanāda, gūstot četrus bezatbildes vārtus skaitliskajā vairākumā. Pirmie divi vārti (sevišķi pirmie) tika gūti ar tādiem metieniem un no tādām pozīcijām, no kurām Latvijas izlases spēlētāji, visticamāk, metienus pat neizpildītu. Par to spēlētājiem vērts aizdomāties.

Ņemot vērā, ka vienādos sastāvos spēle izdevās, skaidrs, ka klupšanas akmens bija disciplīna. Latvijas izlase pati ar savu nepacietību un bezatbildīgo spēli sagrāva visus tos labos centienus, ko tik lielām pūlēm izdevās izveidot. Spilgts piemērs – Džeriņa noraidījums par rupjību un Vasiļjeva ķeksēšana situācijās, kad mirkli iepriekš pašiem izdevās izdarīt nopietnu spiedienu uz kanādiešu vārtiem un būt tuvu vārtu gūšanai.

Šī salīdzinoši veiksmīgā izlases spēle vienādos sastāvos nospēlēja ļaunu joku , jo izlases spēlētājiem pazuda baiļu sajūta. Sekojoši mazinājās koncentrēšanās uz būtisko, proti, savu vārtu drošību, bet fokuss tika pārlikts uz vārtu gūšanu. Regulārās neveiksmes noslēdzošajos metienos radīja niknuma un bezspēcības sajūtu, kas rezultējās nesavaldībā un neattaisnotos noraidījumos, kurus Kanādas izlase ļoti meistarīgi un sistemātiski pārvērta vārtu guvumos.

Būtisks neizdošanās faktors ir spēle vairākumā. Ja pirmajā spēlē pret Šveici izdevās pāris tiešām interesantas izspēles, kur pietrūka tikai precīza metiena, tad spēlē pret Kanādu vairākums neizdevās. Galvenais iemesls ir tas, ka Latvijas spēlētājiem pietrūkst līderības un uzņēmības. Nav iniciatīvas no aizsargiem, sevišķi no pieredzējušākajiem – Pujaca un Reķa. Spēlētāji gaida, ka kāds cits saasinās spēli, bet neuzņēmās iniciatīvu paši.

Katrā zaudējumā var saskatīt arī pozitīvo. Latvijas izlase labi cīnījās spēka spēlē, spilgtas epizodes J.Rēdliham un Spruktam. Vārtos tika arī Raitums un, lai arī abi ielaistie vārti nebija no neņemamo kategorijas, nospēlēja pietiekami stabili un palīdzēja komandai uzvarēt pēdējo trešdaļu. Nu un, protams, ceturtās maiņas sniegums, kas tika atalgota par savu virzību uz vārtiem.

Jādomā, ka pirmās divas spēles ir nolaidušas uz zemes gan Latvijas izlases spēlētājus, gan līdzjutējus, kas būs labs pamats sagaidīt pārliecinošu sniegumu pret sīksto Itālijas izlasi. Pēdējais laiks savu klasi parādīt arī Latvijas izlases vadošajām maiņām.

Un nevajag aizmirst, ka cerības par ceturtdaļfinālu vēl ir dzīvas. Te var atgādināt par ne tik seno pagātni, proti, Halifaksas čempionātu. Togad Latvijas izlase uzsāka vēl smagnējāk un pirmajās divās spēlēs nespēja gūt pat vienus vārtus un arī izšķirošajā spēlē ar Slovēniju tas nāca ar grūtībām. Tomēr beigās viss bija Latvijas izlases rokās - pēdējā spēlē vajadzēja pašiem uzvarēt Vācijas izlasi un Latvijas izlase būtu iekļuvusi ceturtdaļfinālā. Toreiz neizdevās, lai izdodas šoreiz!