Viedoklis: Latvijas hokeja fani - pārvērtēti?

Pavasara trakums

Jau kopš Latvijas izlases debijas A grupā hokeja (un ne tikai) fanu tradīcija ir katru pavasari doties uz pasaules čempionātu, lai arī kurā pasaules malā tas notiktu. Latvijas līdzjutēji ir ieguvuši visai atzīstamu popularitāti Eiropā un citur. Katru gadu rīkotājvalsts gaida mūsējos ierodamies. Gan tādēļ, ka mūsējie prot pieskandināt ielas un arēnu, gan tādēļ, ka latvieši allaž izcēlušies ar lielu alus patēriņu, kas vietējos tirgotājus tikai iepriecina.

Latvieši mīl hokeju (vismaz pavasaros) un atbalsta savu izlasi, cik spēj. Es varu tikai noņemt cepuri to priekšā, kas krāj naudu un dodās uz čempionātu. Tieši jūs, fani, esat viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Latvijas izlase ir tur, kur tā ir - A grupā. Tomēr ne viss, manuprāt, ir tik skaisti un rožaini. Mums patīk sevi dēvēt par labākajiem faniem pasaulē, bet, vai patiesi viss potenciāls tiek izmantots?

PČ Rīgā – totāla izgāšanās

Lai cik pelts un kritizēts būtu LHF prezidents Kirovs Lipmans, viņš ir paveicis arī daudzus lieliskus darbus. Viens no tiem viennozīmīgi ir pasaules hokeja foruma atvešana uz Latviju. Pat neskatoties uz to, ka toreiz Olimpisko spēļu dēļ Rīgā nespēlēja visas lielākās zvaigznes, šāds čempionāts Latvijā bija pirmo reizi. Tā nu bija fantastiska iespēja pierādīt, ka esam labākie fani pasaulē. Taču, ja kādam prasītu par vietējiem faniem, lielākā daļa noteikti atcerētos divas lietas par 2006.gada turnīru – monētu mešana laukumā pret Kanādu un taurītes.

Ja atmiņa neviļ, toreiz dikti lepojāmies ar jauna decibelu rekorda sasniegšanu. Tomēr man rodas jums jautājums – kā rekords tika sasniegts? Pavisam vienkārši – Arēnā par brīvu tika dāļātas taurītes pa labi un pa kreisi. Taču taurītēs pūst nav liela māksla. Māksla ir ar balsi un plaukstām atbalstīt izlasi. Te nu nākas piekrist toreizējā kapteiņa Jāņa Sprukta teiktajam, kurš apgalvoja, ka īpašu atbalstu no publikas nav jutis. Tad jau drīzāk ārprātīgais troksnis tikai traucēja, nevis dzina hokejistus pēc jauniem varoņdarbiem. Pūst taurē prot katrs aunapiere, bet atbalstīt ar balsi un emocijām – to, šķiet, neprata daudzi.

Bez taurītēm, bet arī bez daudzveidības

Par laimi pēc 2006.gada čempionāta taurīšu ēra bija beigusies – IIHF pieņēma ļoti pareizu lēmumu – proti, aizliedza tās ienest turpmākajos čempionātos. Kopš tā laika jau ir pagājuši trīs gadi, un jāsaka, ka arī Latvijā taurītes par 99% jau ir izmirušas.

Tomēr atbalsts izlasei joprojām ir tikpat vienveidīgs kā Turku pirms 13 gadiem. Salīdzinot izlases atbalstītājus, piemēram, šā gada čempionātā Šveicē un jebkurā citā pēdējo 13 gadu laikā, nākas secināt, ka fani nav progresējuši vai darījuši to minimāli. Joprojām atbalstītāju arsenāls ir, maigi izsakoties, "pliks" – saukļi "Latvija" un "Sarauj". Kad izlase spēlē mājās, vismaz uz brīdi situācija tiek glābta, jo publika tiek uzkurināta arī ar mūzikas palīdzību.

Šveices kluba "Lausanne" fani

Latvieši – dziedātāju tauta? Kā tad!

Latvijas izlases atbalstītāji vienmēr ir labi dzirdami un arī praktiski vienmēr uzvar pretinieku nometnes fanus skaļuma ziņā. Taču skumji skatīties (klausīties), kā mūsējie 60 minūtes no vietas dragā divus trīs saukļus. Nedz daudzveidības, nedz arī dziesmu, kas ir neatņemama fanu klubu arsenāla sastāvdaļa mūsdienās.

Latvijā ir populārs teiciens "latvieši ir dziedātāju tauta". Var jau būt. Bet ne tie latvieši, kas dodas uz arēnu atbalstīt savējos. Tā būtu utopija prasīt uzreiz no savējiem tādu izpildījumu kā, piemēram, Grieķijas kluba "Panathinaikos" dziesmu "Horto Magiko" vairāk nekā trīs minūšu garumā. Iesākumam pietiktu kaut ar 30 sekundēm. Pat nekas jauns nav jādomā. Pēdējo gadu laikā gan hokeja, gan basketbola un futbola laikā ir pierādīts, ka Latvijas publika ar vislielāko prieku dzied Aināra Mielava "Vai tu zini mana mīļā", kā arī fragmentu no "Vella kalpu" filmas. Taču man nezināmu iemeslu dēļ šos gabalus maču laikā var dzirdēt ārkārtīgi reti. Tā ir lieliska iespēja piedot jaunas emocijas gan publikai, gan spēlētājiem. Taču tā netiek izmantota.

Horto magiko

°

Fanu klubi - nevar vai negrib?

Piedāvāju kolēģa Riharda viedokli no līdz šim redzētā un piedzīvotā Šveicē:"Fanu klubu uzdevums būtu atbalstīt mūsu līdzjutējus, piešķirot atribūtiku, vai kādus atvieglojumus transportā un dzīvošanā. Nav sanācis vēl tikties ar "Dinamo" fanu kluba pārstāvjiem, bet, cik esmu dzirdējis, piemēram, "SDK Namejs" saviem biedriem nekādus atvieglojumus nepiešķir, izņemot Kirova Lipmana iedoto autobusu. Spēlē pret Šveici šiem faniem pat nav bijušas biļetes. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki nemaz nevēlas pievienoties šajai fanu organizācijai.

Visskumjākais ir tas, ka jau tā nelielais Latvijas pūlis, kurš ir aizbraucis uz Šveici, dalās četrās grupās – līdzjutēji bez fanu kluba, līdzjutēji ar "Dinamo" krekliem un saukļiem, "SDK Namejs" grupējums un skatītāji Latvijas izlases kreklos. Pret pēdējiem nekad nav bijušas pretenzijas, jo uzskatu, ka, ja tu uzvelc kreklu, tas nebūt uzreiz nenozīmē, ka visu spēli ir jābļauj. Toties "SDK Namejs" līdz šim palicis atmiņā ar to, ka atbalsta izlasi tikai brīžos, kad tiek parādīti uz ekrāna. Arī šajā fanu klubā ir savi izņēmumi, bet kopumā tas atgādina buržuju pagozēšanos avīzēs un televīzijās. Žēl, ka visu atbalstu saņem tieši šis grupējums, uzdodoties par fanu klubu nr.1.

Visbeidzot par alkoholu. Lai arī ir izņēmumi, lielākoties līdzjutēji dzer alu tāpēc, ka fano, nevis otrādi. Teikt, ka piedzēries fans ir apkaunojums valstij, manuprāt, ir tikpat glupi, kā apgalvot, ka trīs slavenās blondīnes ir mūsu lepnums."

Paraugs - "RD" spēle pret Maskavas "Dynamo"

Es nebūt neprasu, lai saukļi tiktu iznīdēti. Tie pat ir vajadzīgi. Piemēram, brīžos, kad komandai jādod iedvesma nospiest pretinieku uz ceļiem vai gūt izšķirošus vārtus. Tomēr ir nepieciešamas "jaunas asinis". Gan kāds jauns sauklis, gan arī dziesma vai melodija. Kaut vai Eiropā tik populārais "Olē, Olē". Latvija var lepoties ar saviem faniem, bet potenciāls ne tuvu nav izsmelts. Un par to lielākā atbildība jāuzņemas fanu klubiem, kam ir vislielākā iespēja ietekmēt Latvijas publiku. Ir vieta progresam!

Pietiks par negatīvo. Mūsu fani var, ja grib un tiek "atraisīti". Izcils piemērs un paraugs ir KHL play-off pirmās kārtas trešā spēle Rīgā pret Maskavas "Dynamo". Vien ko vērta bija kopīgā himnas dziedāšana pirms mača. "Skudriņas" pār ķermeni noteikti pārskrēja ne tikai līdzjutējiem, bet arī hokejistiem. Šī spēle lieliski parādīja latviešu līdzjutēju spēku tribīnēs. Jācer, ka līdz ar Rīgas "Dinamo" augs ne tikai pašmāju hokejistu meistarība, bet arī vietējās publikas fanošanas kultūra. Par lielu Latviju!

Rīgas "Dinamo" fani KHL play-off spēlē Rīgā