Paste: Ja 55 no 60 minūtēm jāatņem ripa, nekas labs nevar sanākt

Sākums bija aizraujošs un daudzsološs, bet spēli salauza muļķīgi noraidījumi, kas radās noguruma un individuālās meistarības dēļ. Pirms pirmā iemetiena domāju, ka nedrīkstam palikt mazākumā, jo zviedri fenomenāli pietur ripu, un kad viņi sāka, tad radās pamatīgas grūtības, iestājās nogurums. Noslēdzošajā trešdaļā komanda fiziski nosēdās - atņemt ripu ir krietni grūtāk nekā doties uzbrukumā. Protams, kad iemetām vairākumā un samazinājām deficītu līdz minimumam, bija cerība, taču tūdaļ sekoja soda metiens, kas nodzēsa mūsu pēdējo cerību stariņu aizķerties.

Ir diezgan nogurdinoši, ja 55 no 60 minūtēm jāmēģina atņemt ripu, nekas labs nevar sanākt, un tad rodas gan kļūdas, gan nogurums. Taču nekāda traģēdija nav notikusi, vienīgi nepaņēmām neplānotos punktus. Jāsaprot, ka Kanādas, Čehijas un Zviedrijas hokeja attīstībā ir liela atšķirība, salīdzinot ar mūsējo, tas nevienam nav noslēpums. Varam uzvarēt vienīgi tad, ja pretinieki laiž muļķi un nav gatavi, ja atbrauc ar vājāku sastāvu nekā parasti. Ja atbrauc ar pietiekami normāliem spēlētājiem, tad varianti zūd, ir grūti aizķerties.

Varam novēlēt, lai čaļi nenokar degunus un turpina cīnīties. Spēlējam normāli, cīnāmies par ripām, epizodiski izrādām pretestību pasaules labākajām izlasēm, piemēram, Zviedrijas valstsvienību pieskaitu galvenajiem favorītiem. Pirmajā trešdaļā, pirmajā maiņā bija moments Andrim Džeriņam, arī otro trešdaļu sākām aktīvi un labi. Tomēr šādos mačos visu izšķir momentu realizācija, ar vieniem vai diviem vārtiem aizķerties ir grūti. Kad zviedri panāca 3:1, varēja just, ka ir auksta duša un ka spēle beigusies.

Ja gribam pozitīvo, tad prieks, ka Aleksandrs Beļavskis sāka iespēlēt Miku Indraši, lai gan skatīties bija sāpīgi - pēc katras sadursmes bija jātur īkšķi, lai viņš varētu turpināt maču, jo tomēr pleca savainojums bija nopietns. Kad Roberts Bukarts sāka krist ārā no pirmās maiņas, Indrašis devās viņa vietā, pie 1:5 Beļavskis sāka taustīt sastāvu un domāt par nākamajām spēlēm, kuras mums būs izšķirošās, tad viss bija beidzies. Gluži kā izslēgšanas mačos, kad pie liela rezultāta vienkārši sāk gatavoties nākamajai spēlei. Mums izšķirošās būs nākamās četras, tad arī redzēsim - varam vai nevaram spēlēt.

Pasaules čempionāts mums sāksies tikai tagad. Šveice vienmēr ir stipra, viņiem ir labs vietējais čempionāts, kas Eiropā kotējas ne zemāk par Zviedriju un Somiju. Savulaik daudz naudas ieguldīts hokeja attīstībā. Lai gan lielajā čempionātā ir daudz kanādiešu, no kuriem var mācīties, jauniešu čempionātos ir leģionāru limits, un tas dod rezultātu - ceturtdaļfinālā ar 5:0 tika sasista Krievija. Mēs par tādu rezultātu varam tikai sapņot. Būs grūti, bet ceru, ka parādīsim raksturu, salauzīsim viņus un uzvarēsim. Neesam labākajā sastāvā, bet neviens nenokar degunu, un tas ir pats galvenais.

Noslēgumā: apsveicu visus Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā!