Blogs: Hortona izvēle – hokejs vai nebeidzamas sāpes

Tas, ka hokejs ir triecienu sports, šķiet, nevienam nav jāstāsta. Tas šo spēli mazliet “paceļ” pār citiem, ne tik agresīviem sporta veidiem. Arī hokejisti tādējādi ir iemantojuši tādu īpašu slavu sabiedrībā, kā “ledus bruņinieki”. Tas viss, protams, ir skaisti, taču ir arī medaļas otra puse – savainojumi un, lai arī, iespējams, tas izklausās ļoti sakāpināti, bet – savas veselības upurēšana (ja mēs runājam par profesionālo hokeju). Ar šo otro pusi, protams, saskaras ne viens vien spēlētājs, jo dažāda veida savainojumi spēlējot hokeju ir ikdiena, taču daudziem hokejs ir pāri nodarījis daudz vairāk kā tikai uzsitis dažus zilumus.

Pašlaik Ziemeļamerikā tiek apspriests Neitana Hortona gadījums. Kolumbusas “Blue Jackets” spēlētājs, pašlaik, pēc 2011. gadā izpildītā Meta Hanvika spēka paņēmiena, ir spiests sadzīvot ar pastāvīgām muguras sāpēm, kuras nepāriet. “Es nevaru paskriet, es nevaru spēlēties ar bērniem, es arī nevaru pagulēt,” tiek citēts pats hokejists, “kad man ir jākāpj ārā no mašīnas, es savos 29 gados jūtos kā 75 gadus vecs opis. Es nemaz nevaru nostāvēt taisni, tā kā to dara jebkurš normāls cilvēks.”

Ārsti ir skaidri un gaiši pateikuši, ka savainojums muguras lejasdaļā ir nopietns un faktiski ne tikai nav cerību, ka no tā varētu atkopties bez ķirurģiskas iejaukšanās, bet tas, visdrīzāk ar laiku tikai pasliktināsies. Tajā pašā laikā speciālisti ne mazāk skaidri ir arī pateikuši, ka pēc šīs operācijas Hortons nekad vairs nevarēs spēlēt hokeju. Tieši tā pašlaik arī ir hokejista lielākā dilemma – hokejs vai veselība.

29 gadi hokejistu aprindās tiek saukts par labāko laukuma spēlētāju vecumu (patiesībā par tādu uzskata laika periodu no 27 līdz 32 gadiem), tāpat Neitans noteikti ir laba līmeņa hokejists, kurš sezonā, ja vien netraumējas, stabili var gūt vairāk kā 20 vārtus un 50 punktus. Tas šo situāciju, kad pašam hokejistam ir jāpieņem lēmums par tālāko ceļu, padara vēl grūtāku.

Ko Neitans Hortons ir iespējis savas karjeras laikā? Kā galvenais sasniegums noteikti ir jāmin tas, ka viņš 2011. gadā ir izcīnījis Stenlija kausu, spēlējot Bostonas “Bruins” sastāvā. NHL viņš ir nospēlējis 627 mačus, guvis 203 vārtus un atdevis 218 rezultatīvas piespēles. No vienas puses – viņš ir izdarījis ļoti daudz, jo Stenlija kausa izcīnīšana vien ir ko vērta, no otras puses gan jāsaka, ka viņam Stenlija kauss arī ir vienīgais sasniegums profesionālajā karjerā, kā arī viens no retajiem karjerā kopumā, jo 2002. gadā Hortons tika iekļauts OHL un CHL simboliskajās “All-Stars” komandās, taču tas arī viss.
Tāpat ir jāatzīmē, ka savas karjeras laikā hokejists ir nopelnījis 38 miljonus ASV dolāru, bet, kad paziņos par savu “došanos pensijā”, viņam tiks izmaksāti vēl 32.1 miljons. Tas nozīmē, ka šis viņam noteikti nav iztikšanas jautājums, bet gan jautājums par to, ka vienas dienas laikā viss var beigties.

Diemžēl, bet jāsaka, ka Hortons nav vienīgais augsta līmeņa hokejists, kuram nākas beigt savu karjeru priekšlaicīgi (lai arī pagaidām oficiālu paziņojumu nav bijis, tas ir tikai laika jautājums). No pēdējā laika aktuālākajiem gadījumiem jāpiemin viņa bijušais komandas biedrs Marks Savārs, kurš bija spiests pamet hokeju, jo nespēja tikt galā ar smadzeņu satricinājumu radītajām sekām. Kriss Prongers, kurš, lai arī bija jau pieklājīga vecuma veterāns, no hokeja atvadījās priekšlaicīgi smadzeņu satricinājumu dēļ.

Tāpat var pieminēt arī Eriku Lindrosu, kurš, šķiet, lielākajai daļai hokeja fanu ir pirmais, kurš ienāk prātā atceroties lieliskos hokejistus, kuru karjeru ir krietni saīsinājuši smadzeņu satricinājumi. Pets Lafontēns arī nebija nekur tālu no Lindrosa, jo Bufalo “Sabres” līderis guva sešus smadzeņu satricinājumus 15 sezonu laikā. Tāpat bija arī Mets Bārnebijs, Adams Dedmāršs, Kīts Primo, arī talantīgais Dens Blekbērns (viņam gan bija pleca trauma), kuram bija jākļūst par Maika Rihtera (kurš pats karjeru beidza nedaudz ātrāk kā vēlētos, jo astoņu mēnešu laikā divas reizes tika pie smadzeņu satricinājuma) aizstājēju Ņujorkas “Rangers” vārtos.

Atsevišķs stāsts ir arī par Dominiku Mūru, kurš guva kakla skriemeļu lūzumu NHL spēlē. Tā gan nebija mača epizode, bet gan Toda Bertuci neapdomīgā rīcība, kad tolaik vēl Vankūveras “Canucks” spēlētājs nolēma pārmācīt Mūru un uzklupa viņam virsū no mugurpuses.

Atgriežoties pie Hortona gadījuma, jāsaka, ka viņš ir samērā ilgi dzīvojis ar savu savainojumu, jo pēc liktenīgā spēka paņēmiena nospēlēja vēl pāris sezonas, turklāt, neskatoties uz šīm problēmām, prata atrast sev jaunu darbavietu, pārceļoties no Bostonas uz Kolumbusu. Tomēr, visdrīzāk, ne “Blue Jackets” komandas līdzjutēji, ne pārājie hokeja līdzjutēji vairs neredzēs Hortonu spēlējam hokeju profesionālā līmenī. Pašam uzbrucējam tas gan būs izaicinājums – sākt dzīvi no jauna un atrast savu vietu tajā.