Znaroks: galvenais komandā – abpusēja palīdzība un disciplīna

Taisnība, ka „Rīgas Dinamo” treniņos konfliktējāt ar leģendāro Helmutu Balderi?

Klaji meli! Helmuts lielisks cilvēks, bija lielisks spēlētājs. Dzīva Rīgas leģenda. Pie tam vēl no pirmajām dienām ņēma mani savā apgādībā. Aukliņas, hokeja nūjas man veda no izlases. Lūk, runā, tajos laikos bija ģedovščina. Bet kur viņa bija? Helmuts pieprasīja, lai es piespēli atdodu precīzi uz lāpstiņas. Un panāca to no manis! Vareni gan, vai tad nē? Mācīja mani saviem fintiem, atklāja man visus "firmas" noslēpumus. Es ar abām rokām par tādu "ģedovščinu"!

Droši vien sezonu, kuru vislabāk atceraties ir PSRS čempionāts, kurā jūs izcīnījāt sudrabu un devāties uz sēriju ar NHL klubiem, kuru aizvadījāt lieliski

Jā, 1988.gada sudrabs ir vislielākais „Rīgas Dinamo” panākums tās vēsturē, vai tad tādu aizmirsīsi?! Pirmais mačs ar NHL komandām - pret "Kalgari". Bet "Kalgari" drīz vien kļuva par Stenlija Kausa īpašnieku. Pabeidzām neizšķirti - 2:2, aizokeāna presē uzrakstīja, ka atbrauca īsta Kanādas komanda, kura spēlēja bezbailīgu hokeju.

Domāju, kanādiešiem iepatikās arī uzbrucējs Oļegs Znaroks

Iepatikos vai nē - nezinu, bet nespēlēju slikti, iesitu NHL klubiem ne vienu vien golu. Pārbēgt uz NHL man piedāvāja vēl septiņdesmitajos gados. Tas bija uzvarētajā Eiropas junioru čempionātā, no kura iesākās mani piedzīvojumi, kas noslēdzās ļoti laimīgi. Es dažbrīd vaicāju sev: vai bija vērts pieņemt CSKA piedāvājumu? No CSKA, izlases vārti bija vaļā. Bet viss, kas notiek Dieva rokās, viss uz labu. Rīgā es satiku savu nākamo sievu. Par bēgšanu pāri okeānam ar mani runāja viens dižens kanādietis. Ar viņu atnāca tulks. Piedāvāja aizmukt, līdzko PSRS junioru izlase nokļūs jebkādā no kapitālistiskām valstīm. Es atteicos. Mans tēvs ir treneris, mamma - skolotāja. Uzreiz padomāju par viņiem. Es aizbēgšu, bet tie paliks. Un kas ar viņiem notiksies?!

Kad PSRS čempionāts beidza pastāvēt, jūs pārbraucāt uz Vāciju...

Es no sākuma uz Vāciju netaisījos. Parakstīju kontraktu ar somu klubu "Esset" no Pori, bet vienā no mačiem nokļuvu grandioza kautiņa epicentrā. Un mani godalgoja ar gada diskvalifikāciju. Aizbraucu. Un te atskanēja slavenā Garija Sindena zvans: "Tu esi brīvs? Ātri pie manis uz Bostonu"!. Es ierados Bostonā, no ģērbtuves iznāk vecais paziņa Ružička. Apkampāmies, uzsitām viens otram pa plecu...
Tādēļ, ka nebiju draftēts, sākumā es varēju spēlēt tikai farmklubā. Ar spēli viss bija normāli. Bet psiholoģiski nekomfortabli. Jutos ne savā šķīvī. Man Rīgā piedzima meitiņa. Bija ļoti vientuļi. Un pie tam vēl pilnīgi nezināja angļu valodu.

Un kas tālāk?

Bet tālāk - manā priekšā liek kontraktu. Ar Bostonas „Bruins”. Aģenti tad bija pus profesionāli, šis virziens vēl tikai attīstījās. Mans aģents atveda mani uz Bostonu... un aizbrauca. Nebija neviena, kas šo kontraktu pārtulkotu. Es uz viņu paskatījos un sapratu, ka šo darba algu man piedāvā gadā. Sacīju "paldies", atvadījos un aizbraucu pie drauga uz Ņujorku. Pabiju tur trīs dienas - un atpakaļ mājup, uz Rīgu. Kontraktu paņēmu līdzi. Par atmiņu. Mājās Rīgā, bēniņos, uztaisīju muzeju. Daudz visa sakrājās. Džemperi, plakāti, hokeja nūjas. Kāru uz sienas arī neparakstīto Bostonas „Bruins” kontraktu. Kāds mans paziņa piecus gadus atpakaļ to pārtulkoja. Izrādījās, man to summu mēnesī piedāvāja!

Bet kāpēc tomēr Vācija?

Mani uz turieni Helmuts Balderis aizsūtīja. Bija jāpelna nauda ģimenei.

Kopsummā - vācu pase un desmit fizkultūras gadi uz slidām?

Fizkultūra uz slidām?! Redzētu jūs šo fizkultūru! Tad Vācijas līgās bija kanādiešu pārpilnība. Katrs mačs pārvērtās asinspirtī. Viņi mūs – mēs viņus.

Jūs atceraties mirkli, kad paši nolēmāt kļūt par treneri?

Tas nenotika pēkšņi. Lūk, iedomājieties, mācos fizkultūras institūtā un... par ko gan domāt?! Skaidri ne par to, lai strādātu par fizkultūras skolotāju. Tātad, domā kādreiz kļūt ar treneri. Bet liekas, ka līdz tam tālu: vēl spēlēt un spēlēt. Bet es sen domāju. Un centos analizēt sevi, pierakstīt, kā strādā Vladimirs Jurzinovs.

Jurzinovs ir Jūsu skolotājs?

Noteikti. Un Vorobjovs arī. Tas bija ļoti spēcīgs tandēms. Ja mēģināt noraksturot manējo šā brīža darba stilu, tad man droši vien kaut kas savs, par spīti tam, ka es daudz ko iemācījos no Jurzinova. Es neesmu diktators, bet arī ne demokrāts, neskatoties uz to, ka daudzus gadus dzīvoju Eiropā un redzēja turienes treneru darbu. Man galvenais komandā – abpusēja palīdzība un disciplīna. Es uzlieku naudas sodu par nokavējumu uz Es uzlieku naudas sodu par treniņu kavējumu, par sarunām pa mobilo telefonu ģērbtuvē. Aizliegums runāt pa mobiliem telefoniem stājas spēkā divas stundām pirms spēles.

Trenera karjera: Latvijas U-20 (2004-2006), Latvijas izlase(2006 – līdz šim brīdim) . HK MVD (2008/09 - 2009/10). No 2010/11 sezonas - OHK "Dinamo" galvenais treneris. Otrās vietas ieguvējs KHL čempionātā 2009/10.