G. Ozoliņš: "Tas bija mazais sapnis - sisties pret labākajiem pasaulē"

Gatavošanos pasaules čempionātam Latvijas U20 hokejisti sāka jūlija ievadā, bet augusta pirmajās dienās komanda devās uz Edmontonu, kur drīz pēc ierašanās tika aizvadītas divas pārbaudes spēles. Vispirms ar 2:4 tika atzīts Austrijas pārākums, bet dienu vēlāk izdevās ar 3:1 pārspēt vāciešus.

"Pēcgarša palikusi pozitīva, jo pēdējā mačā uzvarējām. Ja būtu divi zaudējumi, sajūtas būtu ne pārāk patīkamas. Protams, redzējām lietas, pie kurām vēl jāpiestrādā, un paši tās labi apzināmies," svētdien sarunā ar portālu Sportacentrs.com stāstīja Gustavs Ozoliņš. Viņš abos mačos darbojās vienā aizsargu pārī ar Kanādā spēlējošo Bogdanu Hodasu.

"Pret austriešiem personīgi mani visu spēli pavadīja tāda miegainības sajūta – it kā varētu jebkurā brīdī apsēsties uz rezervistu soliņa un spēles laikā aizmigt. Pirmo reizi mūžā jūtu ko tādu. Spēlējām dienu pēc lielā lidojuma. Bet – lielākajai daļai tāpat kājas strādāja. Fiziskās sagatavotības treneris kopā ar ārstiem paveica visu, lai mēs justos pēc iespējas labāk. Sajūtas uz ledus bija labākas, nekā tām vajadzēja būt," teica 19 gadus vecais Ozoliņš.

Pasaules čempionāta pārcelšana uz augustu un Latvijas iekļaušana dalībnieku pulkā Ozoliņam ir lieliska iespēja, jo decembrī notikušais pirmās divīzijas turnīrs viņam gāja secen savainojuma dēļ.

Pirms pagājušās sezonas aizsargs pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm un pievienojās spēcīgākās junioru līgas klubam "Sioux Falls Stampede". Jaunajā komandā viņš paguva aizvadīt 11 spēles, kurās guva četrus punktus, līdz iedzīvojās savainojumā, kas prasīja operāciju un pielika punktu sezonai jau novembrī.

"Divas nedēļas pirms lielās traumas pamežģīju plecu un izlaidu pāris treniņus. Kad vairs nesāpēja, ārsti teica, ka varu atgriezties laukumā. Un tad… Vienā no spēlēm otrās trešdaļas pašā sākumā gadījās neveiksmīga situācija. No sarkanās līnijas metu ripu iekšā pretinieku zonā, bet mazliet paklupu, un uzreiz manī ietriecās amerikānis. Ar plecu ielidoju apmalē. Viss…" incidentu, kas pielika punktu sezonai, atmiņā atsauca Ozoliņš.

Lai gan pirmās sāpes nav bijušas pārāk lielas, nonācis fizioterapeita kabinetā un novilcis ekipējumu, aizsargs sapratis: plecs neizskatās tā, kā tam vajadzētu izskatīties. Divas dienas vēlāk sekoja rentgens, un verdikts bija skaidrs – nepieciešama operācija. "Man lika izvēlēties – varēju ārstēties uz vietas vai braukt mājās. Izrunājos ar vecākiem un vienojos, ka braukšu uz Latviju. Gan tāpēc, ka psiholoģiski tā būtu vieglāk, gan tāpēc, ka mājās nebiju bijis četrus mēnešus."

"Smagākais gads manā dzīvē – viennozīmīgi. Pat tad, kad ir mikrotrauma un nav jāizlaiž pārāk ilgs laiks, jau gribi pēc iespējas ātrāk atgriezties uz ledus. Bet tādā situācijā, kādā es biju… Visādas stulbas domas parādās galvā. Emocionāli tas bija smags gads," atklāja Ozoliņš. Bez oficiālām spēlēm viņš ir deviņus mēnešus, bet neslidoja no novembra līdz jūnija vidum. "Slidot atsāku divas nedēļas pirms U20 nometnes. Iegāju ritmā."

Savainojums ieviesis korekcijas arī nākotnes plānos. Jau gaidāmajā sezonā Ozoliņam vajadzēja sākt studijas un NCAA hokeja karjeru Bemidži štata Universitātē, tomēr drīz pēc traumas skolas treneri nākuši klajā ar priekšlikumu vēl vienu sezonu pavadīt junioros un tikai tad spert soli augstāk. "Diezgan ātri piekritu. Koledža – tas tomēr ir nākamais līmenis. Vieglāk būs vēl vienu gadu iejusties un tad spēlēt pret ievērojami vecākiem pretiniekiem."

Līdz ar to Ozoliņš uzreiz pēc pasaules čempionāta dosies uz "Sioux Falls Stampede" un centīsies labāk apgūt Ziemeļamerikas hokeju. Pirmajā sezonā ar to neklājās viegli. "Taču, kad iejutos, tad nekur vairs negribēju braukt. Sāku pierast pie hokeja, pie sadzīves, treneri pamazām sāka uzticēties. Kā atvēros un tiku pie arvien lielāka spēles laika, tā dabūju traumu. Bet – pirmie soļi bija diezgan pasmagi. Uz ledus nejutos labi – ātrumi un agresivitāte, kas ir Amerikā, man bija kas jauns. Vajadzēja laiciņu, lai pierastu."

Hokeja plāna novirzīšanās par vienu gadu ietekmējusi arī izglītību. Ozoliņš noslēdzis mācības vidusskolā un rudenī plānoja sākt studijas koledžā, bet tagad gads jāgaida. Cerams, ne tukšā. "Sazināšos ar treneriem, varbūt viņi ko ieteiks, jo gadu bez mācībām pats arī negribu pavadīt."

Bemidži atrodas Minesotas štatā, kas otrpus okeānam tiek saukts arī par hokeja štatu. Pagājušajā sezonā komanda tika līdz savas konferences finālam, kurā tika piedzīvots zaudējums. "Manā izpratnē tā ir diezgan konkurētspējīga komanda. Viena no piecām Minesotas štata skolām, un Minesotas koledžas tiek uzskatītas par visstiprākajām. Būs jāspēlē pret labiem pretiniekiem, kas ir labs bonuss. Par mācībām – nezinu, ko sagaidīt. Izglītība tur nav tik spēcīga, bet tāpat būs jāpierod un būs diezgan grūti," vērtēja Ozoliņš.

Vienošanos ar Bemidži Ozoliņš panācis, pateicoties galvenā trenera asistentam Maikam Gibonsam, kurš gadu iepriekš, kad vēl strādāja "St. Cloud State University", skolai piesaistījis aizsarga labāko draugu Martinu Laviņu.

"Pirms pāris gadiem Amerikā bijām vienā junioru nometnē. Pēc tās viens treneris pasauca mūs aprunāties un piedāvāja Martinam spēlēt pie viņiem. Man bija klusums, līdz nākamajā sezonā, kad vēl spēlēju HS "Rīga", ne no kurienes pienāca zvans. Viņš gribēja ar mani aprunāties, un divu nedēļu laikā vienojāmies." Tādējādi viens treneris savai komandai piesaistīja divus latviešus, taču katrs nonācis savā vienībā.

Hokeja apvienošana ar studijām ir pārbaudījums, kas Ozoliņu sagaida pēc gada, bet pēc pāris stundām priekšā būs Somijas junioru eksāmens. "Mums visiem tas ir diezgan liels notikums. Tas bija kā mazais sapnītis – uzspēlēt elites divīzijā, sisties pret labākajiem junioriem pasaulē."

Spēles tiks aizvadītas Nacionālās hokeja līgas kluba Edmontonas "Oilers" mājvietā, kas spēj pulcēt vairāk nekā 18 tūkstošus līdzjutēju. Dienu pēc spēles pret somiem gaida mājiniece Kanāda. "Tās sajūtas ir dīvainas. Spēlēsim pret top junioriem pasaulē, tajā pat laikā apzinies, ka NHL labākie katru dienu trenējas un spēlē turpat, kur tu."

Kalendārs

Sastāvs