Rihards Bukarts: operācija stundu pēc sezonas un kosmiskās bronzas emocijas

Pirmais ledus treniņš pēc mēneša pauzes. Kā bija?
Mazliet rokas pievīla, ripa lēkāja. Kopumā – uzmanīgi un bez lielas steigas. Prieks atgriezties, prieks būt izlasē, prieks būt ar džekiem un pavadīt laiku šeit. Forši būt mājās un gatavoties vienam no svarīgākajiem Latvijas pasaules čempionātiem pēdējo 27 gadu laikā.

Kad varēsi slidot ar pilnu jaudu?
Pilnajā grupā vēl kādu laiku nevarēšu piedalīties – vēl būs jāslido bezkontakta kreklā. Soli pa solītim. Mierīgi jāuzņem forma. Galvenais – neko nesasteigt. Vēl ir laiks.

Pirmā diena uz ledus. Taču arī pagājušajā nedēļā, kad vēl nevarēji aut slidas, biji hallē, vēroji treniņus no malas un atbalstīji. Kāpēc?
Tā ir kopības sajūta – būt kopā ar savējiem, ar džekiem, kurus pazīsti. Ģērbtuvēs un hallē valda laba atmosfēra. Varam no rīta uzcept garšīgas karstmaizītes. Ģimeniskums, ko sezonas laikā klubā nav iespējams piedzīvot. Lai kur tu spēlētu, lai cik gadus tur būtu pavadījis, tu nekad nebūsi savējais – vienmēr paliksi ārzemnieks. Ar šiem džekiem kopā uzaugu. Iepazīsti arī jaunos. Tās ir pozitīvas emocijas, kas uzlādē.

Cik no jaunajiem ieraudzīji pirmo reizi?
Pārīti jau zināju, jo viņi spēlējuši kopā ar Rodžeru. Pāris biju dzirdējis pēc uzvārdiem, bet nezināju, kā viņi izskatās. Tagad jau visi ir iepazīti. Pieci seši debitanti – nav nemaz tik daudz. Svarīgi, lai ienāk jaunas asinis. Džeki ar entuziasmu un vēlmi sevi pierādīt, izrādīt konkurenci tiem, kas jau spēlējuši pasaules čempionātos. Tas vienmēr ir veselīgi. Cīņa par vietu sastāvā palīdz progresēt visai komandai.

Ko atceries no 2017. gada, kad pats pirmo reizi ienāci Latvijas izlasē?
Ienācu ambiciozs un ar konkrētu uzdevumu un mērķi – izdarīšu maksimālo, lai būtu Latvijas izlasē. Tie bija citi laiki. Šodien tieši par to runājām – ja būtu Bobs [Hārtlijs], tad jaunajiem neklātos tik viegli. Haris dod iespējas un brīvību. Atceros, ka savā pirmajā gadā daudz nesmaidīju, jo visu laiku bija spiediens no Boba puses. No vienas puses, tas man neļāva atslābt. No otras puses, nedeva brīvību, ielika rāmjos, bremzēja meistarību.

Kluba sastāvā piedalījies sezonas pēdējā spēlē, turklāt uz ledus pavadīji 18 ar pusi minūtes. Kas ar veselību notika pēc tam?
Dzīve ir dzīve. Problēmas mēdz gadīties dažādas, īpaši ar veselību. Sērijā tobrīd bija 0-3, un negribējās, lai nākamā spēle būtu pēdējā. Spēles rītā sešos pamodos ar lielām vēdera sāpēm. Nesapratu, kas notiek. Blakus arī 39 grādu temperatūra. Jebkuram hokejistam iekšā sēž raksturs spēlēt līdz galam. Izgāju laukumā, nospēlēju visu spēli par spīti bezspēkam un vēdera sāpēm. Stundu pēc spēles jau gulēju uz operācijas galda. Izoperēja aklo zarnu. Vajadzīgs laiks, lai viss sadzītu un nebūtu nekādu lieku problēmu, tāpēc mierīgā garā uzņemšu formu. Tā ir daļa no dzīves – neviens neesam pasargāts. Labi, ka tas trāpījās tieši sezonas pašās beigās – un ir laiks līdz pasaules čempionātam. Operācija bija veiksmīga, varam turpināt.

Vītkovice trešajā periodā atspēlējas no 0:3, un uzvaras vārtus pagarinājumā iemet Rihards Bukarts 🚨🇨🇿🇱🇻 pic.twitter.com/PsUhzaRHOJ

— Ulvis Brože (@UlvisBrozhe) February 25, 2024

Kādas ir tavas attiecības ar skalpeļiem un operācijām?
Viss, kas ar tevi dzīvē notiek pirmo reizi, rada bailes. Tas ir tikai normāli. Man tā bija pirmā operācija ar pilno narkozi. Protams, ka biju sabijies. Mēdz notikt visādi. Bija labs personāls – ārsti un medmāsas par mani parūpējās. Sliktākais bija tas, ka pēc tam divas dienas nedrīkstēju ēst. Nu, ļoti gribējās...

Klau, tev uzreiz pēc sezonas bijusi operācija. Kāds pateiktu: es labāk atpūtīšos, sakārtošu veselību un šo hokeja pavasari izlaidīšu. Kāpēc lēmi par labu Latvijas izlasei?
Ja tu esi latvietis, tev ir laba veselība un tavs meistarības līmenis atbilst, tad kāpēc nebūt šeit? Tie ir svētki, tās ir patīkamas emocijas. Pagājušajā gadā bija kosmiskas emocijas, ko gribu novēlēt piedzīvot jebkuram Latvijas hokejistam. Tā ir vēlme būt kopā ar džekiem, palīdzēt savai valstij un nest Latvijas vārdu pasaulē. Tās sajūtas un emocijas pasaules čempionātā kompensē sezonu, kad no Latvijas nav iespējams izjust tādu atbalstu. Man Latvijas līdzjutēji ir dzinulis, tie ir draugi. Pavasaris ir foršs laiks – Saule spīd, visiem labs garastāvoklis, var uzcept gaļu un iedzert kvasiņu. Tās ir labas emocijas. Cilvēki pēc spēlēm raksta pozitīvas īsziņas. Arī ģimenei tas ir foršs laiks. Mazie svētki. Man vienkārši patīk – te arī atbilde uz jautājumu. Man patīk būt izlasē. Septītais pavasaris pēc kārtas. Esmu gājis pa dažādiem ceļiem, cauri dažādām situācijām un traumām, bet nevienā brīdī tas nav noslāpējis vēlmi pārstāvēt savu valsti un būt patriotiskam.

Roberts, protams, Ostravu pazīst labāk, bet arī tev mazliet izdevies iepazīt pilsētu, kas maijā uzņems vairākus tūkstošus latviešu. Kas Ostravā obligāti jāizdara?
Noteikti visiem ieteiktu aizbraukt un apskatīt UNESCO mantojumu – vecās ogļu raktuves. Apēst cūkas stilbiņu, iedzert čehu alu, izbaudīt laikapstākļus. Pilsētā ir gan jaunas mājas, gan vecpilsēta. Ostrava ir rūpnīcas pilsēta, lai gan vairākas rūpnīcas ir slēgtas. Cik esmu dzirdējis, laicīgi jādomā par dzīvošanu – vietējie grib nopelnīt un ļoti ceļ cenas.

Rihards Bukarts izmanto brāļa veidoto aizsegu un met zem pārliktņa, gūstot vārtus vairākumā Čehijas Ekstralīgas pirmajā playoff spēlē 🚨 pic.twitter.com/kethD7aeB8

— Ulvis Brože (@UlvisBrozhe) March 6, 2024