Jubileja: Sergejs Naumovs - drošības un stabilitātes simbols

Bērnībā Sergejs Naumovs mīlēja hokeju un varēja to spēlēt no rīta līdz vakaram. Intersanti, ka savas karjeras sākumā viņš bija spēlējis uzbrucēja pozīcijā, bet tad treneris viņu ielicis vārtos. Naumovs ir vecā Rīgas ''Dinamo'' kluba audzēknis, lai gan savu profesionālo karjeru sāka RASMS komandā PSRS čempionāta 2. divīzijā. Abas šīs komandas astoņdesmito gadu beigās savā starpā bija cieši saistītas. 1986./87. gada sezonā Naumovs aizvadīja vien četras spēles RASMS komandas vārtos (priekšā bija PSRS junioru izlasē un lielajā Rīgas ''Dinamo'' komandā debitējušais Artūrs Irbe, kā arī gadu vecākais Andrejs Zinkovs, kurš arī tobrīd tika uzskatīts par lielu talantu).

Nākamajā sezonā 17 gadus vecais Naumovs joprojām bija Zinkova ēnā, taču paspēja debitēt Vladimira Jurzinova vadītajā Rīgas ''Dinamo''. Šī debija notika ļoti savdabīgā veidā, proti, spēlē pret Maskavas ''Kriļja Sovetov'' komandas pamatvārtsargs Vitālijs Samoilovs pusotru minūti līdz cīņas beigām pēkšņi aizsteidzās uz ģērbtuvēm. Līdzjutēji izbrīnīti, bet tiesnesis par laika vilcināšanu piešķīra divu minūšu noraidījumu. Izrādās Samoilovam bija nepieciešams paspēt uz Maskavas vilcienu, lai jau nākamajā dienā izbrauktu uz Prāgu, kur bija paredzētas pārbaudes spēles pret Čehoslovākijas izlasi. Par cik Artūra Irbes arī tajā spēle nebija klātienē, vārtos uz neilgo brīdi nācās stāties Sergejam Naumovam, kurš noturēja savu cietoksni neieņemtu (rīdzinieki uzvarēja ar 6:3).

Neskatoties uz šo debiju, kas notika 1987. gada oktobrī, savu nākamo spēli ''Dinamo'' vārtos Naumovam ļāva aizvadīt tikai divus gadus vēlāk Ēvalds Grabovskis - 1989. gada oktobrī spēlē pret Ļeņingradas SKA, piecas minūtes līdz mača beigām nomainot Artūru Irbi. Bet pirmos vārtus PSRS čempionātā Naumovs ielaida savā trešajā spēlē – tā paša gada novembrī pret Sverdlovskas ''Avtomobilist'' hokejistiem (šajā vārtu zaudējumā gan vairāk vainojami aizsargi nevis Naumovs). Toties viņam bija izdevies izkarot pirmā vārtsarga lomu RASMS komandā, beidzot izkonkurējot Andreju Zinkovu un arī gadu jaunāko Sergeju Poļakovu, kurš jau bija debitējis PSRS U20 izlasē.

Naumovs neaizvadīja nevienu spēli PSRS junioru vecuma izlasēs, taču jau 1991. gadā saņēma piedāvājumu pievienoties Maskavas CSKA klubam - komandai, kas PSRS čempionātos bija uzvarējusi 32 reizes. Tas bija tolaik un ir vēl tagad visu laiku slavenākais Krievijas hokeja klubs. Maskaviešu galvenais treneris tolaik bija leģendārais Viktors Tihonovs, kuram Latvijas hokejs, protams, bija ļoti labi zināms. Tieši viņš 22 gadus vecajā Rīgas vārtsargā saskatīja lielu potenciālu. Un Naumovs jau pirmajā sezonā CSKA rindās izkonkurēja vēlāko olimpisko medaļnieku un Stenlija kausa ieguvēju Nikolaju Habibuļinu un pasaules čempionu Maksimu Mihailovski, tādējādi kļūdams par visu laiku titulētākās PSRS komandas pēdējo vārtsargu padomju laiku ērā.

Savu debiju Latvijas izlasē Sergejs Naumovs piedzīvoja 1993. gada 12. martā Slovēnijas pilsētā Bledā, kad pasaules čempionāta C grupā pretim stājās Beļģijas izlase. Naumovs ar savu debiju nebija īsti apmierināts, jo, lai gan komanda svinēja uzvaru ar 26:3 (Beļģija bija pavisam citā svara kategorijā arī tajos laikos), trīs vārtus viņam tomēr nācās ielaist (metienu attiecība 68:9). Arī jau pēc daudziem gadiem Naumovs ir atzinis, ka debijas spēlē īpašas emocijas nepārdzīvoja, jo Beļģija bija ļoti vāja komanda. Tiesa gan, pēc šīs spēles, kad vajadzēja atskaņot uzvarētāju himnu, Bledas hallē sāka skanēt Padomju Latvijas himna. Pirmie, kas sāka protestēt bija līdzi atbraukušie žurnālisti (Jānis Matulis un Mārtiņš Pagodkins), vēlāk uz notiekošo reaģēja arī spēlētāji. Taču pats komiskākais šajā situācijā bija tas, ka Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks bija iedevis īsto himnu, bet spēles laikā radioinženierim piezvanījuši no Ļubļanas un nosūtījuši Padomju Latvijas versiju. Pēc incidenta atlika vien slovēņiem paskaidrot, ka šī himna latviešiem ir tikpat tuva, cik slovēņiem - Dienvidslāvijas.

Šajā turnīrā kopumā Latvijas izlase svinēja četras uzvaras un piedzīvoja vienu neizšķirtu pret Ukrainas valstsvienību, kas ļāva mūsējiem kvalificēties un jau nākamajā gadā piedalīties pasuales čempionāta B grupā. Naumovs tika atzīts par šī turnīra labāko vārtsargu. Pēc tam viņš piedalījās un sargāja Latvijas vārtus arī abos nākamajos pasaules čempionātos, kas notika B grupā. Ar pirmo piegājienu elites divīzijā iekļūt neļāva 1:2 zaudējums pret Šveici, bet 1995. gadā klupšanas akmens bija Slovākija, kurai tika zaudēts ar 3:4. Abos šajos turnīros Naumovs tika iekļauts zvaigžņu komandas sastāvā, bet 1995. gadā - atzīts arī par visa čempionāta labāko vārtsargu.

Spēcīgāko divīziju latvieši pirmo reizi sasniedza 1996. gadā, kad Naumovs jau bija devies uz Ziemeļameriku ar sapni par iekļūšanu NHL un Latvijas izlasei nepalīdzēja. Pēc šīs pauzes viņš piedalījās kopumā deviņos elites divīzijas pasaules čempionātos un trijās olimpiskajās spēlēs (Soltleiksitijā, Turīnā un Vankūvērā). Taču gandrīz visos lielajos turnīros viņš bija Artūra Irbes un jau vēlāk Edgara Masaļska ēnā. Neskatoties uz to, savā karjerā viņš aizvadīja kopumā 102 spēles izlases kreklā, pamatvārtsargs būdams vien divos pasaules čempionātos (2002. gadā Zviedrijā un 2006. gadā Rīgā). Starp šīm 102 spēlēm ir pieskaitīta arī leģendārā 2005. gada uzvara Sporta pilī pār Baltkrieviju, tiesa, Naumovu spēles otrajā trešdaļā nomainīja Edgars Masaļskis.

Nav daudz tādu izcilu sportistu, kuri pēc karjeras beigām spēj kļūt par vareniem treneriem, gūstot augstus panākumus arī šajā ampluā. Nevarētu teikt, ka Naumovs ir viens no šiem nedaudzajiem (lielus čempiona titulus kā treneris vēl nav ieguvis), taču savā karjerā pa trenera kāpnēm viņš ir kāpis tikai uz augšu. 2009. gadā pievienojoties Jūliusam Šupleram Rīgas ''Dinamo'' komandā, Naumovs galvaspilsētas klubā nostrādāja trīs sezonas. Pēdējā no tām viņš pavasarī strādāja arī ar Teda Nolana vadīto Latvijas izlasi, palīdzot mūsējiem pasaules čempionātā Stokholmā izcīnīt 10. vietu (tajā čempionātā pirmā iespēja sevi apliecināt uz lielās skatuves tika dota Mārim Jučeram). Sezonu iepriekš viņa vadībā U20 izlases sastāvā trenējās arī tobrīd talantīgie, bet šobrīd meistarīgie Jānis Kalniņš un Kristers Gudļevskis.

Pēc tam divas sezonas Doņeckas “Donbass” komandā, viena sezona Mitišču “Atlant” rindās un trīs sezonas Jaroslavļas “Lokomotiv” vienībā. Bet šosezon Naumovs ir titulētā Maskavas CSKA kluba vārtsargu treneris, joprojām turpinot cīņu par Gagarina kausu - iespējams, pirmo lielo trofeju savā trenera karjerā.

Arī Naumova dēls Antons vēlas iet sava tēva pēdās un, pirms dažām sezonām atgriežoties no Ziemeļamerikas, šajā sezonā pārstāvēja HK ''Lido'' komandu Latvijas čempionātā. Arī jaunākais dēls Daņila ir izvēlējies hokejista karjeru un šobrīd trenējas Šveicē, tiesa, uzbrucēja pozīcijā. Sergeja dēliem atliek novēlēt veiksmīgas hokejista karjeras, bet Naumovs šobrīd visvairāk ir uztraucies par Maskavas CSKA komandu cīņā ar SKA hokejistiem KHL Rietumu konferences finālā. Laimīgu 50. dzimšanas dienu Sergejam Naumovam - mūsu drošības un stabilitātes simbolam!