Petroviča piemineklis hokejam

Kaut kad 2014. gada beigās (rudenī) petrovich pazuda, lai kā Andris Zeļenkovs (1976) sāktu padziļināti vākt materiālus grāmatai par Latvijas hokeju, precīzāk – par Latvijas hokeja izlasi (1932-1940). Nu šī grāmata (trīs gadu darbs!) - “Sākums” ir manās rokās un es jau gandrīz nedēļu nespēju neko citu sakarīgi darīt. Skatos “Dinamo” spēli un domāju par tiem džekiem, kuri sāka ripas spēli. Runāju ar Viesturu Koziolu, bet aizpeldu kaut kur deviņdesmitajos, kad Sporta pilī man bija gods intervēt Leonīdu Vedēju. Runājos ar Herbertu Vasiļjevu, bet domas pašas aizskrien uz Vāciju, kur man bija gods iepazīt pēckara gadu labāko latviešu hokejistu Ēriku Koņecki.

Andris Zeļenkovs – Latvijas universitātes Vēstures fakultātes absolvents (bakalaurs – 1999, maģistrs – 2003, strādājis zinātniskajā darbā, arī par zurnālistu, kopš 2005. gada sabiedrisko attiecību konsultants) viņus visus, gan tos 29, kuri oficiāli spēlējuši starpkaru laika Latvijas izlasē, gan vairākus viņu palīgus “sadzinis” vienā grāmatā. Uz “nieka”814. lpp. Ar atsaucēm un dokumentiem... 125 lappusēs. Ar 70 (!) starpkaru laika ievērojamāko ripas meistaru (un viņu palīgu) biogrāfijām. Informāciju par šiem cilvēkiem smeļoties dažādos avotos – laikam jau arī čekas arhīvā! Telefoniski vai sarakstē sazinoties ar viņu pēctečiem Latvijā, ASV, Kanādā, Vācijā, Krievijā, Austrālijā, Anglijā un visur citur, kur II Pasaules karš mūs izmētājis.

Tagad jaunās paaudzes hokeja fani ir gatavi jau celt pieminekli Bobam Hārtlijam, bet viņš un arī Teds Nolans nav pirmie kanādieši Latvijas izlases vadībā. Tas ir Lerijs Māršs, kurš 1939. gada pasaules čempionātā un kādu pusotru mēnesi pirms tam bija Latvijas izlases galvenais treneris.

Tagad katrā normālā, pat Latvijas virslīgas komandā ir fiziskās sagatavotības treneris. Bet tāds – Roberts Vithofs – bijis jau 1934. gadā... Latvijā. Ziemas sporta veidos. Neliels citāts no petrovich, tfu, Zeļenkova grāmatas.

Latvijas sporta sabiedrība apsveica ideju par kopīgiem un laicīgiem ziemas sportistu fiziskās sagatavotības treniņiem, kā arī ideju piesaistīt Robertu Vithofu– sava laika daudzpusīgu sportistu, t.sk. ātrslidotāju, vieglatlētu, futbolistu. R.Vithofs faktiski kļuva par 1934./1935.g. sezonas Latvijas izlases treneri. Lai arī fiziskās sagatavotības, bet – treneri. Primārais trenera uzdevums bija ātrslidotāju sagatavošana, taču programma bija paredzēta arī citu ziemas sporta veidu piekopējiem. “Tiešām apsveicama ir mūsu sporta savienības rīcība, sakarā ar Roberta Vithofa uzaicināšanu trenera amatā. Šķiet, ka nu reiz sāksies saules dienas mūsu ziemas sporta piekopējiem. Slidskrējēju ātrslidotāju treniņi notiks 3 reizes nedēļā – telpās un laukā. Treniņu sākumu izziņos vēlāk. Sportistiem treniņos jāierodas siltos treniņa tērpos. Hokejistiem jāņem līdzi arī spēles rīki,” raksta “Sporta Pasaule”(1934.g. 12.nov.).

Tiesa, ar hokejistu sagatavošanos negāja tik gludi. Uz pirmo treniņu R.Vithofa vadībā 17.novembrī nebija ieradies neviens hokejists! (Nolana pirmajā treniņā piedalījās astoņi, J. M.) “Pirmā darba diena mūsu ziemas sportistiem bija aizvakar 17.nov., kad Rob. Vithofa vadībā notika treniņi slēpotājiem, ātrslidotājiem un hokejistiem. Diezgan patālu ārpus pilsētas centra – Ganību dambī Nr. 1, Vithofs uzsāka savu pirmo darba dienu. Vispirms jāteic, ka jau pašā sākumā nācās saskatīt reti negatīvu parādību – pirmajā treniņa dienā piedalījās tikai 17 sportisti – 16 vīriešu cilvēki un slēpotāja Mirdza Martiņsons. Viskūtrākie izrādās hokejisti, jo no šīs gvardes neredzēja neviena pārstāvja! .. Ja tāds pat kūtrums kā aizvakar mūsu sportistos valdīs arī turpmāk, tad jau nav ko gaidīt krietnus rezultātus un pēc tam žēloties… Treniņu kārtīgu neapmeklēšana un nolaidība jau nu ne ar kādiem apstākļiem nav attaisnojama,” ne bez pamata “lamājās” “Sporta Pasaule” (1934.g. 19.nov.).

Kaut kādu ieskatu Latvijas hokeja vēsturē jau biju guvis no Aiņa Ulmaņa “Melnās ripas bruņiniekiem” (1998), bet “Sākumā” mani vienkārši fascinē nodaļa “Biogrāfijas” (67 lpp). Tā ir kā Latvijas vēsture... caur hokeja prizmu. Ar vācu tautības latviešu gandrīz vai obligāto izceļošanu uz Vāciju 1939. gadā, ar padomju deportācijām pirms kara, ar karošanu, bet ne padomju pusē, ar bēgšanu uz Rietumiem un cerībām pēc mēneša, diviem vai trim atgriezties mājās. Kad angļi būs nākuši talkā patriekt komunistus (krievus) no Latvijas. Brīvu Latviju lielākā daļa no viņiem nesagaidīja... No 29 Latvijas izlasē spēlējušajiem tikai trešajai daļai (10) pēdējā dzīves vieta bija Latvija, astoņi apglabāti ASV, četri Vācijā, divi Kanādā, pa vienam – Zviedrijā, Lielbritānijā un Austrālijā, bet viens miris Sevvostlagā Sverdlovskas apgablā tagadējā Krievijā.

Jā, un visi šie spēlētāji bija dzīvi un forši džeki. Kas apstrīdēja funkcionāru spējas (tāpat kā šodien!). Tā pēc 1939. gada pasaules čempionāta apstrīdēta tika delegācijas vadītāja Arvīda Jurgena kompetence. Bet pamatā tam – pēc Vedēja vārdiem: Jurgens meistarsacīkšu sākumā publiski iesitis pa vaigu uzbrucējam Kārlim Zilpaušam par to, ka izlases hokejists “bija nogaršojis vīna glāzi.” Nekāds cukurgraudiņš jau nebija arī pats Vedējs, kurš par spēles tiesneša nolamāšanu un nepakļaušanos tiesnešu norādījumiem tika uz vienu sezonu (1936/1937) diskvalificēts. Negribēdams šo hokeja vēsturi politizēt, Zeļenkovs nav pieminējis okupācijas un arī atjaunotās Latvijas apbalvojumus, taču pēc neoficālas informācijas šis pats Vedējs esot Dzelzs krusta kavalieris – par krievu (padomju) lidmašīnas nortriekšanu II Pasaules kara laikā. Eh! Sprauni džeki spelējuši Latvijas hokeja izlesē!

Kādreiz šādas monogrāfijas bija kā pamats, lai cilvēks (zinātnieks) kļūtu par t.s. Zinātņu kandidātu (tagad – doktoru). Ja nu jaunās Latvijas zinātnieki Andrim Zeļenkovam kautrētos pieškirt Zinātņu doktora grādu vēsturē, tad Hokeja zinātņu doktors viņš ir noteikti.

P. S. “Sākums” esot jau nopērkams arī šur tur grāmatveikalos. Prasiet! Ideāla dāvana Ziemssvētkos.