Bārtulis: "Vienīgās izmaiņas kā kapteinim - jārunā un jālamā tiesneši"

Ja Kaspars Daugaviņš nāktu pie tevis un jautātu, kā būt labākam tēvam, kādus padomus dotu?
Lai pēc iespējas vairāk laika pavada kopā ar meitu. Lai redz pirmos soļus, lai redz visu, ko viņa sāk darīt. Diemžēl mūsu grafiks ir tāds, ka bieži redzam tikai video, un arī man tā notika. Kad piedzima dēls, visa ģimene kopā dzīvojām Amerikā, tāpēc visu redzēju. Kad piedzima meita, neredzēju pirmos soļus, bet tāda ir dzīve.

Savienot hokejista un tēva karjeru ir grūti?
Neteiktu, ka grūti, taču vienmēr gribi būt klāt. Protams, gadās arī smagāki brīži - tad, kad neesi redzējis divus mēnešus, vakarā zvana, raud, ar asarām saka: "Gribu tēti!" Tomēr jāsaprot, kas bērniem ir labākais šobrīd, lai viņiem ir skola un bērnudārzs. Varam būt visi kopā, bet vai tas ir labākais lēmums bērniem un nākotnei?

Izklausās, ka lēmums braukt palīgā izlasei nebija ilgi jāpieņem.
Protams, ka nē. Satikt ģimeni - tas ir viens. Otrkārt, sen dažādu iemeslu dēļ nav spēlēts Latvijas izlasē. Kad piedāvāja, tad piekritu. Arī komanda piekrita un palaida, nebija nekādu problēmu sarunāt.

Kad pirms sezonas kļuvi par Vladivostokas "Admiral" kapteini, jautāji kādam no bijušajiem komandas biedriem padomu?
Īsti nē, jo nav pirmā reize, kad esmu kapteinis. Biju junioru izlasē, arī iepriekš bijuši A burtiņi. Tāpat visi saprotam, ka komandā ir daudz līderu, kuri palīdz. Komandas uzmundrināšana ir kopīgs darbs, pareizajā laikā pateikt pareizos vārdus. Komandā ir pietiekami daudz cilvēku, kas to var izdarīt.

Tas, ka kreklu rotā kapteiņa uzšuve, maina gatavošanās rituālu spēlei, uzvedību laukumā vai pārtraukumos starp trešdaļām?
Drīzāk nē. Viss notiek tāpat kā iepriekš. Vienīgās izmaiņas: ir jārunā un jālamā tiesneši. Ģērbtuvēs situāciju iespaido komandas sniegums laukumā - tad saproti, kas ir un kas nav jāsaka.

Patīk runāt ar tiesnešiem?
Nepatīk. [Smejas.] Reizēm gadās brīži, kad redzi, ka viņam pavisam noteikti nav taisnība. Tas ir sports, tas ir jāpieņem. Emocijas, kad bļausties ar viņiem, uzliesmo uz trim sekundēm. Tad aizmirsti un koncentrējies spēlei.

Vladivostokas "Admiral" tiesneši respektē?
Tas jāprasa viņiem. Man šķiet, ja spēlējam godīgā līgā, tad viņiem ir jārespektē katra komanda. Domāju, ka viss ir kārtībā. Ir bijis trakāk, tāpēc sūdzēties nevar.

Kā ar pretiniekiem?
Šī ir pirmā sezona, kurā nevari saprast, kura komanda uzvarēs. Ir daudz pārsteigumu. Aizvadīta puse sezonas, bet starp konferences astoņām labākajām komandām nav daudz vienību, kurām tur, vadoties pēc iepriekšējiem gadiem, vajadzētu būt. Katrā mačā jebkurš var uzvarēt jebkuru. Protams, tas ir atkarīgs arī no noskaņojuma komandā. Bet uz to neskaties - laukumā ej ar domām tikai par savas komandas sniegumu, domām par to, cik labi esam noskaņojušies mēs. Galvenais ir uzvarēt. Protams, katrā spēlē neizdosies, bet sezona ir gara - paskaties kļūdas un gatavojies nākamajam mačam.

Cik svarīga ir pārliecība? Brīdī, kad uzvarējāt spēli pēc spēles, bija gara sausā sērija, rokas atraisās?
Protams. Kad uzvari, kad viss sanāk, spēlē brīvāk, pārliecinošāk, atvērtāk. Kad zaudējām sešas spēles pēc kārtas, tas bija redzams arī laukumā - nūju turi ciešāk, nevari izdarīt parastu un elementāru piespēli divu metru attālumā. Psiholoģiski ir smagi.

Noskaņojums uzlabojas pēc uzvarām, bet cik grūti fiziskajā ziņā ir spēlēt Vladivostokā?
Pats grūtākais ir atgriešanās mājās pēc izbraukumiem. Kad biju pretiniekos un braucu spēlēt pret "Admiral", nebija tik grūti, jo atbraucām, centāmies dzīvot pēc sava režīma. Vēlu vakarā vai naktī trenējāmies, nākamajā dienā pamodāmies un devāmies uz spēli. Mums ir citādi, jo nav jāaizvada tikai viena, bet četras spēles. Teikšu godīgi, pirmā un otrā ir ļoti grūta - galva nedomā, kājas neskrien gribētajā ātrumā. Taču ar to jāsamierinās. Labi, ka esam starp astoņām labākajām komandām, atliek nostiprināt pozīcijas.

Neskatoties uz pozīciju, galvenais treneris Aleksandrs Andrijevskis iesniedza atlūgumu. Tev tas bija pārsteigums?
Viņa lēmums bija saprotams, jo zaudējām sešas reizes pēc kārtas, spēle galīgi nevedās. Viss saistīts ar to, ko pieminēju iepriekš: psiholoģiski komanda bija sabrukusi. Tomēr bija spēles, piemēram, pret Maskavas CSKA, kurās līdz trešajai trešdaļai rezultāts bija neizšķirts, bet beigās zaudējām. Un tas bija pats smagākais. Sapratu, kāpēc treneris spēris šādu soli, - tas nostrādāja kā modinātājs. Labi, ka viņu pierunāja palikt - kopā ielīdām bedrē, kopā no tās izrāpāmies. Tagad jāturpina tālāk.

Kā raksturotu kapteiņa attiecības ar treneri?
Labas. Viņš uzklausa un runā ar spēlētājiem, tāpēc izdodas atrast kopīgu valodu, un man šķiet, ka tas ir pats galvenais. Nav tā, ka viņš visu dara tikai pēc sava prāta. Ar mūsu grafiku un garajiem lidojumiem vajag saprast, ka treneris nevar ielīst katra ādā un saprast, kā spēlētājs jūtas, tāpēc komunikācija ir svarīga.

Ja viņš ieklausās spēlētājos, kā bija ar krietni ekstravagantāko un visā Krievijā slaveno Andreju Nazarovu?
Katram trenerim ir sava odziņa un sava specifika, kā viņš izvēlas strādāt ar komandu un spēlētājiem. Viņam grūtākais mirklis bija spēlēs un pārtraukumos, kad emocijas sita augstu vilni. Divas trīs stundas viņš bija iegājis zonā. Dzīvē un treniņos - vienreizējs cilvēks, izpalīdzīgs, dod padomus. Un tad divas trīs stundas iegāja zonā.

Hokejisti, kuri spēlējuši Vladivostokā, pilsētu liek blakus Sanktpēterburgai kā labāko Krievijā. Piekrīti?
Pilsēta tiešām ir skaista. Visapkārt ir kalni, skaisti dabas skati, daba, ūdens. Viss ir augstākajā līmenī. Tāpēc man tur patīk, esmu labi iekārtojies. Nezinu, vai Vladivostoka ir otrā labākā pilsēta Krievijā, bet viena no labākajām - noteikti.

Lēmums braukt prom no ģimenes bija sarežģīts?
Ģimenē apspriedāmies par to, kāds varētu izskatīties nākamais gads. Kad parakstīju līgumu, arī komandas vadība nāca pretī, runājām par brīvdienām, kurās varētu satikt ģimeni. Pirms sezonas nometne un turnīri bija Maskavas apkārtnē, tepat vien biju, varējām satikties. Tagad ir pārtraukums, kurā esmu atbraucis uz Latviju. Komanda saprot, kāds attālums šķir spēlētājus no ģimenēm, jo daudziem tās nebrauc līdzi. Protams, gribētos redzēt ģimeni katru dienu, bet tāda šobrīd ir dzīve.

Kad parakstīji līgumu, aprunājies arī par lomu komandā? Zināji, ka spēlēsi 25 minūtes, ka laukumā iesi gan vairākumā, gan mazākumā?
Jā, kaut kādas runas bija, taču viss ir jāpierāda pašam. Ir jāattaisno trenera un vadības cerības, jāpierāda sevi katrā mačā. Tas, ka tev pasaka, vēl nenozīmē, ka tā būs - viss atkarīgs no paša snieguma.

Labprātāk spēlē vairākumā vai mazākumā?
Protams, ka vairākums ir mazliet interesantāks. Taču galvenais -, lai dod spēlēt. Gan vairākumā, gan mazākumā. Svarīgākais ir laiks uz ledus.

Esi sajutis pārliecību, jo pēdējā laikā ripas vārtos lido iekšā viena pēc otras?
Protams, ir patīkami, ja statistika ir labāka nekā citos gados. Un tas notiek, pateicoties spēles laikam, tam, ka izmanto visās situācijās. Ir patīkami, bet vēl patīkamāka ir komandas atrašanās starp astoņām labākajām konferencē.

Cik labi saproties ar partneri - amerikāņu aizsargu Džonatonu Blumu?
Ļoti labi, un tā ir no pirmās spēles. Viens otru saprotam labi, redzam, kur atvērties. Laukumā daudz runājam, esam atraduši kopīgo valodu. Tas, ka sarunājamies, padara spēli daudz vieglāku. Tā ir maza, bet svarīga nianse, padara visu vieglāku.

Pirms sezonas viņam nācās atgriezties Amerikā un doties uz mātes bērēm. Un tad Bluma aģents pateicās "Admiral' spēlētājiem, kuri sagādājuši naudu lidmašīnas biļetēm. No kurienes radās ierosinājums?
Tā notiek vienmēr, ja kādam komandā gadās bēda. Lai zina, ka komanda ir kopā ar viņu un atbalsta. Nebija tā, ka sametām naudu ceļam. Kaut kam citam, bet tas lai paliek komandas iekšienē. Ir tikai normāli, ja visi esam kopā grūtos brīžos.

Kapteinis jau ir aizvedis komandu vakariņās?
Protams, ka tas notika. Taču mūsu grafiks pagaidām ir traks, kā nevienu gadu, plus garie pārlidojumi, tāpēc brīvā laika gandrīz nav. Bijis maz komandas vakariņu vai saietu. Tagad grafiks kļūs vieglāks, centīsimies vairāk saliedēties. Lai gan jau tagad esam draudzīgs kolektīvs.

Ja tavu kreklu rotā C burts, ģērbtuvēs no jokiem ciet biežāk?
Man šķiet, ka mazāk nekā visi pārējie. Visvairāk tiek jaunajiem. [Smejas.] Ģērbtuvēs iet jautri.

Esi spēlējis Kanādā, Amerikā, Eiropā, Latvijas izlasē. Ir mīļākais joks, kas iespiedies atmiņā?
Ir klasiskie. Paliec zem ķiveres glāzi ūdens. Ejot uz treniņu, kad esi pilnībā saģērbies, ņem ķiveri un aplejies. Vai slidām smuki sagriez šņores. To saproti tikai tad, kad velc kājās. Vai uzlīmē skoču uz slidas asmens. Tagad popularitāti ieguvis joks, kad noņem nūjai galu un pielej pilnu ar ūdeni. Ej uz ledus, it kā tava nūja, bet nesaproti, kas notiek.

Sarunājies ar nūjām, kop tās īpaši, lai labāk klausa?
Gluži nerunāju, bet pret savu inventāru vajag attiekties labi. It īpaši pret nūjām. Taču tas ir individuāli - cits vispār netin nūjas, cits tin katru periodu, cits katru trešdaļu spēlē ar citu nūju.

Pirms Latvijas izlases turnīra devāties uz internātu un uzdāvinājāt biļetes.
Iepriekš esam dāvinājuši formas un visādi palīdzējuši bērniem. Tāda ir dzīve, visiem apstākļi nav vienādi. Citiem dzīve ir grūtāka, citiem - vieglāka. Uzskatu - ja ir iespēja palīdzēt, tad tas ir jādara. Lai viņi var pasmaidīt un izbaudīt spēli. Liels prieks, ka viņi bija atnākuši.