Gagarins, Jūras Pērle un Latvijas hokeja pavasaris

Latvijas hokeja izlases kodols, hokeja kluba "Dinamo Rīga" spēlētāji pēc aizvadītas lieliskas sezonas KHL, lēnām piepulcējoties pārējiem izlases kandidātiem, ir uzsākuši gatavošanos šīs hokeja sezonas pēdējam lielajam piedzīvojumam - Pasaules čempionātam. Komanda pēc pauzes atgūst fiziskos spēkus, pieslīpē metienu un saspēļu tehniku ledus treniņos, dara to, ar ko šajā laikā nodarbojas vairums hokeja valstu izlašu kandidāti. Un tomēr šis pavasaris ir atšķirīgs. Jo Latvijas hokeja izlase šajā pavasarī atrodas pabērna lomā. Kāpēc?

Divus gadus atpakaļ, izveidojoties dibinājumam KHL, līdzšinējie Latvijas izlases treneri, Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš pieņēma piedāvājumu kļūt par neko daudz neizsakoša kluba vadītājiem. HK "MVD" no Balašihas līdz tam bija vidusmēra Krievijas hokeja komanda, kuras potenciālu ļoti labi reiz raksturoja nu jau bijušais Maskavas "Dinamo" treneris A.Homutovs, kura vadībā 2007. gada sezonā Balašihas hokeja klubs ieguva 10. vietu Krievijas čempionāta superligā. Viņš teicis, ka ar šādu komandas sniegumu var tikai lepoties, jo spēlētaju atlase un komandas menedžments ir tālu no vēlamā, un visticamāk, tāda arī tā paliks vienmēr.

Laiki mainās un šobrīd HK "MVD" ir sarūpējis galveno šīs KHL sezonas sensāciju, iekļūdams Gagarina kausa izcīņas finālā. Šķiet lieki piebilst - iekļūdams Latvijas izlases galveno treneru Znaroka un Vītoliņa tandēma vadībā. Šajos divos gados šis treneru duets ir pierādijis, ka var strādāt, var dot rezultātu un galvenais, attaisno uz viņiem liktās cerības. Tieši šis treneru duets hokeja speciālistu aprindās tiek uzskatits par šīs sezonas visspilgtāko zvaigzni starp treneriem, un jau labu laiku dažādu līmeņu sarunās tiek lēsts, kuras komandas vadības grožus savās rokās nākamajā sezonā pārņems Oļegs Znaroks.

Kamēr HK MVD treneris Oļegs Znaroks triumfē KHL 2009/2010 gada sezonas play off, tikmēr Latvijas izlase klusībā griež savus rinķus uz Pinķu ledus. Šobrīd darbu ar izlasi veic Latvijas hokeja veterāns Mihails Vasiļonoks, "brīvprātīgā" piespiedu kārtā uzņemdamies atbildību par hokeja komandas gatavību startēt pasaules čempionātā. Znaroka taktiskie norādijumi, spēles plāni esot sagatavoti jau iepriekš "šādam situācijas pavērsienam", pie tam, Latvijas izlasei viss esot jau sen zināms. Tā kā spēlē izlase, tā spēlējot Rīgas Dinamo, un otrādi. Vēl nesen šajā sakarā virtuālas vārdu kaujas izcīnija abu šo komandu treneri - Šuplers un Znaroks. Un būtu tikai godīgi piezīmēt, ka abi, lai arī vārdos nostājas viens pret otru, galu galā kopējo Latvijas hokeja rokrakstu ar savām vārdu kaujām nebojā, drizāk otrādi.

Tomēr šeit pats par sevi uzrodas jautājums - kas tad galu galā ir izlases treneris? Kādas ir tā funkcijas un nozīme katras valsts galvenās komandas spēlē ? Vai tiešām viss ir tik vienkārši? Interneta vidē jau ir izskanējusi doma, ka , sak, kas tad tur, nu viņi taču visu prot, bik iespēlēsies, Znaroks pieslēgsies uz PČ, un lieta aizies. Ļoti iespējams, ka viens otrs no "internethokejistiem" jau gara acīm, Znaroka uzvaras gājiena iespaidā, redz arī Latvijas izlases hokejistu kaklos medaļas. Galu galā, mūsu izlasi taču vada pasaules otrās spēcīgākās līgas kausa izcīņas komandas - finālistes galvenais treneris ar savu nenovērtējamo palīgu - Znaroks un Vītoliņš!

Krievu presē hokeja apskatnieki šobrīd, nepilnu mēnesi pirms PČ Vācijā, izvirza pēc būtības vienkāršu jautājumu - vai izlases treneris var būt kādas regulāros čempionātos aktīvi spēlējošas komandas treneris? Superkluba "Salavat Julajev" zaudējuma iemeslos konferences finālā netiek uzskaitītas spēlētāju algas vai komandas budžets, netiek runāts par neveiksmi laukumā vai traumām - tiek runāts par treneru dueta Bikova un Zaharkina darbu. Sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi ir neiespējami, to māca sens sakāmvārds. Taču tieši šo ceļu ir izvēlējusies Krievijas izlase, savas galvenās komandas galvgalī liekot neapšaubāmi ļoti spēcīgo un slīpēto krievu treneru duetu. Diemžēl arī "Salavat Julajev", pēc pagājušā gada fiasko kausa izcīņas stadijā, nolēma spēlēt uz visu banku, un par summām, no kurām nav pieklājigi atteikties, angažēja šai sezonai bijušo "ACSK" treneru korpusu. Rezulātā sezonas galvenajā turnīrā, Olimpiskajās spēlēs, krievi piedzivoja sagrāvi pret kanādiešiem, savukārt iekšzemes kausa izcīņā, kaur arī ar sīvu pretestibu, tomēr "Salavats Julajevs" bija spiests atzīt pretinieku pārākumu. Par galveno zaudējumu iemeslu tiek minēta treneru nespēja laicīgi reaģēt uz spēles gaitu iztrūkstošas pretinieku analīzes dēļ. Abos gadījumos.

Šeit jāpiebilst ka gatavojoties Olimpiskajām spēlēm, Kanādas izlases treneris Maiks Bebkoks "savus" spēlētajus jau bija nosaucis mēnesi pirms turnīra. Protams, spēlētāju profesionalitāte neprasa nekādus komentārus,tās visas ir NHL zvaigznes, tomēr taktiskie risinājumi pret katru(!) komandu tika gatavoti vēl ilgāk. Vesela skautu brigāde analizēja ne tikai pašu kanādiešu veikumu pirmsolimiskajā periodā, bet meklēja un vērtēja arī potenciālo pretinieku vājās un ievainojamās vietas. Ar pliku pārakuma apziņu un tehnisko individuālo meistarību - "sist ar klasi", šo antimetožu smago mācībstundu Kanāda bija labi apguvusi , zaudējot iepriekšējos pasauls galvenos turnīrus.Pēc līdzīga principa strādāja zviedru Tre Kronor galvenais vadītājs Bengts Ule Gustafsons ar savu komandu. Viņa 5 gadu garais līgums ietvēra punktu, ka šajā laikā tiek strādāts tikai un vienīgi nacionālas izlases uzdevumā. Šīs taktikas rezultātā, Gustafsona vadibā Zviedrijas hokeja izlase izcīnija vienu olimpisko zelta godalgu, vienreiz kluva par Pasaules čempioniem, bet vienreiz ieguva PČ bronzas medaļas. Šī gada mūsu pirmie pretinieki, Pasaules čempionātā, Šveice, savu nacionālas komandas uzplaukumu piedzīvoja tās galvenā trenera Ralfa Krīgera vadībā, kurš Šveices komandā 13 (!) gadus bija ar full time coach licenzi.

Diemžēl arī Latvijas hokeja saimniecība negribot ir nonākusi šajā divu krēslu situācijā. Protams, Latvijas izlases un LHF iespējas nevar ne tuvu pielidzināt Krievijai vai citiem analogiem gadījumiem pasaules sporta vēsturē.Tomēr tikai naivajam var šķist, ka izlases trenera uzdevums ir atbraukt uz atbildīgajām spēlēm, un stāvot aiz borta noskatities, kā tiek izspēlētas spēlētājiem zināmas kombinācijas. Šeit jābilst, ka šis kombinācijas pavisam droši no galvas zin ne tikai mūsu pašu spēlētaji, bet ari to pretinieki...

Nevar vainot Oļega Znaroka neesamību šobrid pie Latvijas komandas vadības stūres, un nevar vainot nevienu tapēc, ka sākot ar šodienu Vītoliņš garās naktīs analizēs Ak Bars komandas video, nevis meklēs Šveices vai Itālijas komandu vājās vietas. Cīņa par Gagarina kausu šiem abiem treneriem būs, iespējams, pats augstākais kareras sasniegums, uz šo brīdi pavisam noteikti. Neglītais pīlēns "MVD" negaidot ir izaudzis par gulbi pateicos tieši Latvijas treneru duetam. Savukārt LHF federācijai šobrīd ir grūti ko pārmest, ja nu vienīgi to, ka tai principiāli pietrūkst jelkāda ilgtermiņa vīzija Latvijas hokeja sakarā. Bet varbūt tieši šādas LHF vīzijas neesamības rezulātā, šīsdienas situācija, kad Latvijas izlases treneris ar savu miesu, sirdi un dvēseli un visām pārējām maņām ir aptuveni 1000 km no savas galvenās (vai arī nē!?) komandas, ir tikai loģiska...? Protams, pēc pagājušās sezonas, to ka HK "MVD" šogad spēlēs tuvu "pirmajām vijolēm", nevarēja paredzēt neviens, vismazāk jau LHF valde. Taču sezonas vidus norādīja, ka varbūtību, ka Latvijas izlase tās sagatavošanās posmā varētu palikt bez tās galvenajiem treneriem, būtu bijis jāņem vērā.

Iespējams, Latviju Gagarina vēsturiskā lidojuma gadadienas izskaņā sagaida bargs hokeja pavasaris. Škiet pieprasītākā šī maija prece, uzreiz pēc alus varētu būt validols... :) Vai tie varētu būt ziedi? To mēs varēsim pateikt tikai pēc pēdējas Latvijas komandas spēles Vācijā.

P.S. Un kas tad ir ar Jūras Pērli? Leģendām apvītais 80 gadu beigās grautiņš, tolaik populārajā Jūrmalas restorānā Jūras Pērle, parādīja Oļega Znaroka spītību un pašaizliedzību jebkurā, pat visbezcerīgākajā situācijā. Šķiet šis pavasaris ir kā radīts, lai pēc aptuveni 30 gadiem Oļegs varētu savu varēšanu apliecināt vēlreiz - ne tikai pacīnoties par otras pasaulē spēcīgākas hokeja līgas kausu, bet arī pierādot savu prasmi koncentrēties un nododot savu kaujas sparu tālāk Latvijas izlases spēlētājiem. Vienalga, vai ar Gagarina vārdā nosauktā kausa izcīņas finālā iegūtājām rētām vai lauriem virs galvas!