Skudra: "Sportiskajā ziņā esmu nikns cilvēks, "Dinamo" man klājās psiholoģiski grūti"

Kā jau ziņots, Skudra pauda šaubas, vai kāds cits treneris varētu strādāt labāk, ņemot vērā attiecīgo situāciju, kas saistīta gatavošanos sezonai un koronavīrusa pandēmiju.

Kādā intervijā teicāt, ka šī sezona prasīja daudz spēku un veselības. Parādījās sirmi mati?
- Sirmums tiešām ir nācis klāt. Sezona sanāca neordināra. Ja to pašķetina atmiņā, tad labi, ka mēs izspēlējām čempionātu. Lai kāds arī nebūtu rezultāts, bija arī pozitīvi momenti. Rīgā neviens nevarēja iztēloties, ka sezona izrādīsies tik sarežģīta. Septembrī un oktobrī mēs piedzīvojām ļoti smagus brīžus.

Jūs sakāt "labi, ka izspēlējām čempionātu". Ko tas nozīmē?
- Čempionāta laikā puiši sāka slimot, komanda divas reizes devās karantīnā. Nebija kam spēlēt, sekoja tehniskie zaudējumi. Šis periods turpinājās divus mēnešus. Puiši atguvās čempionāta laikā, un, ja godīgi, mums nācās viņus sūtīt laukumā ātrāk nekā bija gatavi. Tā vai citādi, bet mēs to laiku izturējām. No novembra vidus spēle vairāk vai mazāk sakārtojās.

Kā veidojās jūsu attiecības ar "Dinamo" līderiem? Lauris Dārziņš nav pieradis, kad spēles laikā viņam ilgāk jāsēž uz soliņa. Miks Indrašis pāris reizes netika iekļauts pieteikumā.
- Nē, nē, nē. Viss bija kārtībā. Dārziņš ir īsts komandas līderis. Diemžēl viņam bija problēmas ar veselību. Mēs viņu nekad nenosēdinājām kādu trūkumu dēļ. Viss bija vērsts uz to, lai viņš uzturētu optimālo sportisko formu un aizvadītu pēc iespējas vairāk maču. Diemžēl arī Indrašim bija problēmas ar veselību, ļoti smagi sāka sezonu. Viņi abi ir lieli meistari, man bija patīkami ar viņiem strādāt.

Jūs uzaicinājāt daudzus sev zināmus krievu spēlētājus, kuru karjerās labākie gadi jau ir aiz muguras. Tā nebija kļūda?
- Vasarā uzaicināju Denisu Paršinu un Iļju Proskurjakovu, sezonas laikā pievienojām Jevgeņiju Gračovu un Genādiju Stoļarovu, pēcāk arī Gļebu Zirjanovu. Jāatzīst, ka esam diezgan "sīka" komanda. Mums bieži banāli pietrūka jaudas uzbrukumā. Sastāvā bija daudz spēlējošu puišu, tāpēc pievienojām to pašu Gračovu, kurš vēl nav sasniedzis savu kulmināciju, viņam ir tikai 30 gadi. Šie puiši ir ļoti labi ģērbtuvē, KHL pieredzējušie ar savu piemēru rada toni. Darba ētikā redzēju nianses, kas man nepatika, bet šie spēlētāji te palīdzēja. Bet atzīstu, ka mums līdz galam tā arī neizdevās sakārtot komandas ķīmiju. Bija "tukša" ģērbtuve, bet jaunpienācēji spēja ieviest azartu.

Vai Latvijas medijos bija kritika par to, ka uzaicinājāt Krievijas spēlētājus, kuri ieņēma vietējo hokejistu vietas?
- Nē taču, nekā tāda nebija. Mums bija pietiekami liela grupa ar vietējiem spēlētājiem. Kāds tika sastāvā avansā, lai saprastu, kas ir KHL. Sezonas beigās spēlējām ar pieciem sešiem leģionāriem, bet sākumā viņu gan bija vairāk. Tas bija apzināti izvēlēts virziens. Nebija tādas situācijas, ka atbraucēju dēļ kāds Latvijas hokejists netika sastāvā.

Cik reāli bija piesaistīt jaunos latviešu puišus no Ziemeļamerikās, tādus kā Matīss Kivlenieks un Rūdolfs Balcers?
- Varianti bija. Mēs daudz kontaktējāmies ar Balceru, taču klubs nebija gatavs viņu laist uz KHL. Diemžēl nekas nesanāca arī ar Kivlenieku. Kādas organizācijas ieņēma tādu pozīciju, ka negrib, lai viņu hokejisti spēlētu mūsu līgā - kaut kā labprātāk puišus atdeva uz Zviedriju vai Šveici. Tajā pašā laikā mums bija Jānis Jaks no Edmontonas "Oilers" sistēmas, bet viņš diezgan ātri aizbrauca. Mēs tomēr negribējām ņemt daudz spēlētāju, kuri sezonas laikā dotos no mums prom.

Kāpēc neparakstījāt vismaz pārbaudes laika līgumus ar Oskaru Bārtuli un Artūru Kuldu?
- Sākotnēji mēs neredzējām viņu vietas sastāvā. Rīgā vēlējāmies veidot gados jaunāku aizsardzības līniju. KHL tagad ir svarīgs kustības ātrums, bez tā arī pieredzējušajiem spēlētājiem ir grūti spēlēt šajā līgā. Runājām ar Mārtiņu Karsumu, bet nepanācām vienošanos finanšu jautājumos.

Jūs visās savās komandās veidojāt sistēmu, kurā vienmēr bija kārtība aizsardzībā. Kāpēc tas neizdevās Rīgā?
- Jā, jā. Mēs tā arī nekļuvām par sistēmisku komandu. Iemācīties uzvarēt divcīņās ir smags darbs. Tas nenotiek sezonas gaitā. Objektīvu iemeslu dēļ komanda tika sapulcināta vēlāk - sākot strādāt augustā, mēs nespējām izveidot laba līmeņa spēli bez ripas. Bet tieši šīs nianses rada solīdu komandu. Tajā pašā laikā spēle uzbrukumā, manuprāt, bija visai laba - to atzīmēja daudzi speciālisti.

Astoņi vārtsargi sezonas laikā ir tiešām pārsteidzošs cipars. Kā tas tā sanāca?
- Jā, visi runā par to, cik mums bija vārtsargu. Vienkārši atgādināšu, ka vienā brīdī mums bija trīs vārtsargi karantīnā ar Covid-19. Tas skaitlis veidojās no rudens sarežģītajiem notikumiem. Iļja Proskurjakovs tā arī neatguvās pēc koronavīrusa. Viņš gulēja slimnīcā vienā laikā ar mani. Mēs redzējām, cik viņam bija smagi. Iļja joprojām nejūtas uz simts procentiem.

Kā pats pārcietāt koronavīrusu? Bija sarežģījumi?
- Sākumā, protams, bija bailīgi. Augsta temperatūra, lauza ķermeni. Krievijā kovidu uzreiz cenšas ārstēt, bet Latvijā ļoti ilgi vēro un skatās slimības attīstību. Man šis laiks bija sarežģīts - vajadzēja pašam cīnīties ar slimību, bez ārstu iejaukšanās. Ceru, ka nekādas nopietnas sekas kovids pēc sevis neatstāja. Tagad pienācis laiks sakārtot veselību.

Kuri no jaunajiem spēlētājiem jūs pārsteidza?
- Mārtiņš Dzierkals. Puisis, kuram patīk strādāt un kurš nebaidās uzņemties iniciatīvu, spēlē bez baidīšanās. Jā, viņam ir 23 gadi, bet aizvadīja tikai otro sezonu KHL un veica īstu izrāvienu. Bukarta, Švanenberga un Dzierkala trijnieks bija labākais apmēram 15 spēlēs. Viņi aizvadīja spilgtus momentus pret KHL līderiem. Biju patīkami pārsteigts par viņu mērķtiecību un vēlēšanos.

Vai pēc tik sarežģītas sezonas gaidījāt, ka jūsu un Rīgas "Dinamo" ceļi šķirsies?
- Šķīrāmies mēs pilnīgi normāli. Vēlos pateikties Savicka kungam, kurš pagājušajā vasarā tādos sarežģītos apstākļos man uzticēja komandu. Kontrakta nepagarināšana - tas ir pilnīgi normāli. Pēc tādas sezonas jādomā pavisam citā virzienā.

Ko jūs domājat ar "citu virzienu"? Vai plānojat ņemt pauzi trenera karjerā?
- Nē, neesmu iedomājies ne par kādu pauzi. Vēlos strādāt. Sportiskajā ziņā esmu ļoti nikns cilvēks. Uzvarēt man ir ļoti svarīgi. Tas ir svarīgāk par algu vai pilsētu. Sportiskais rezultāts vienmēr stāv pirmajā vietā. Rīgā man psiholoģiski bija ļoti sarežģīta sezona.

Vai jūs šokēja situācija ar Džordanu Mareju? Bijāt ko tādu pieredzējis savas karjeras laikā?
- Oh, tā bija dīvaina situācija. Nevienam nav noslēpums - ja ir vēlme, KHL spēlētāja nūju var dabūt ar draugu vai administratoru starpniecību. Iļja Kovaļčuks ir ne tikai lielisks spēlētājs, bet arī labsirdīgs puisis. Viņš jau nu noteikti neatteiktu. Tādējādi tā bija muļķīga rīcība. Mums nācās atvadīties no Džordana. Ko tādu nevarējām pieļaut. Tas bija slikts piemērs mūsu jaunajiem spēlētājiem.

Vai jūsu kolekcijā ir kāda vērtīga nūja vai krekls?
- Neesmu tas lielākais kolekcionārs. Vairāk esmu savācis to, kas saistīts ar manu personisko karjeru. Bet ir izņēmums - Jaromīrs Jāgrs, ar kuru savulaik spēlēju vienā komandā.

Izmantotie resursi:
khl.ru