Hosa: "Gatavojoties pirmajai sezonai Rīgā, jutu - šī ir īstā vieta"

Zinot tevi jau vairākus gadus, ir radusies sajūta, ka neesi cilvēks, kuram patīk atrasties uzmanības centrā.
Neesmu tāda tipa cilvēks, kuram patīk, ja viņam pievērš uzmanību. Mēģinu būt normāls cilvēks, tāds, kāds biju iepriekš. Hokejs Latvijā ir populārs, mani atpazīst, noteikti atpazīst arī citus spēlētājus, tas ir normāli. Taču, kad kaut kur dodos, negribu izcelties, esmu normāls cilvēks, kurš dara tieši to pašu, ko citi.

Cik bieži uz ielas tiec atpazīts?
Jebkur, kur dodos. Lielākoties tas notiek dzīvesvietas apkārtnē, jo tur pavado lielāko daļu brīvā laika. Ne tikai es, bet arī pārējie leģionāri. Kopā ejam vakariņās, citi mūs atpazīst, citi ne. Kā jau teicu, tas ir normāli.

Vai uzmanība traucē koncentrēties hokejam?
Kad uzkāpju uz ledus, cenšos koncentrēties tikai savām lietām, savai spēlei. Vairs nepievēršu uzmanību tam, kas notiek apkārt. Ir lietas, kas jāpaveic ģērbtuvēs un laukumā, un tas ir viss, kas tobrīd aktuāls.

Rīgā jūties kā mājās?
Jā. Kopš pārvācos uz Kontinentālo hokeja līgu, lielāko daļu laika esmu pavadījis šeit. Un Rīga ar katru reizi, ko šeit pavadu, kļūst arvien tuvāka un tuvāka.

Kas Rīgu padara par tavām otrajām mājām? Cilvēku mentalitāte ir līdzīga slovākiem?
Nezinu, tas ir labs jautājums. Varbūt tā bija lemts – būt un spēlēt šeit. Atceros sajūtas, kad ierados Rīgā un gatavojos pirmajai sezonai: iekšā jutu, ka šī man būs īstā vieta, this is it. Vairāk laika laukumā un citāds dzīvesveids nekā Nacionālajā hokeja līgā, un man tas patika. Ja salīdzinām ar citiem karjeras nogriežņiem, tad uzreiz ir redzams, ka Kontinentālā hokeja līga ir īstais un labākais posms.

Aizbraukšana no sapņu līgas uz komandu, kurai nebija vēstures un kura tikai gatavojās pirmajai sezonai – tas bija grūts lēmums?
Ja godīgi, sākumā nemaz nezināju, ka Rīga grasās spēlēt Kontinentālajā hokeja līgā. Kad aģents jautāja, vai gribu braukt uz "Dinamo", atbildēju: "Jā, labi, tikai kādā līgā komanda spēlē?" Dzīvē ir jāvadās pēc sajūtām, ir jāzina, vai lēmums ir pareizs vai nepareizs. Varēju palikt Amerikā un cīnīties par vietu kādā citā komandā, taču jutu, ka nepieciešamas pārmaiņas. Veidojās jauna līga, visi par to runāja. Turklāt tiku pie iespējas spēlēt vairāk un kļūt par līderi. Pirms braucu uz Rīgu, runāju ar Julo Šupleru, zināju par lomu komandā. Un tas ir svarīgi jebkuram hokejistam, ir jājūtas komfortabli. Pieņēmu lēmumu, kuru nenožēloju.

Pirmās sezonas laikā parādījās informācija, ka esi vislabāk apmaksātais spēlētājs Latvijas vēsturē.
[Smejas.] Es tā nedomāju. Patiesībā šī ir pirmā reize, kad to dzirdu. Visi zina, ka hokejs ir bizness, taču man nav svarīgi, cik pelna citi spēlētāji, tā ir viņu darīšana.

Sākotnēji noslēdzi līgumu uz vienu sezonu, pēc kuras neizskatījās, ka paliksi "Dinamo" rīcībā. Izskatīji citus piedāvājumus, tomēr atgriezies un ar 35 gūtajiem vārtiem kļuvi par līgas labāko snaiperi.
Gaidīju parādāmies citus piedāvājumus, pat vairs neatceros komandas, ar kurām runāju. Tobrīd Kontinentālajā hokeja līgā biju pavadījis vienu sezonu, gribēju sagaidīt citus variantus. Nenotika tā, kā biju cerējis, tāpēc atkal vienojos ar Rīgu par kontraktu uz vienu sezonu. Kāpēc gan ne? Pazīstama vieta, zināju spēlētājus, pat Ozo, kurš tobrīd atgriezās hokejā – kopā spēlējām Ņujorkā. Atgriezos un guvu 35 vārtus, tāpēc daudzi uzskata, ka tā bija mana labākā sezona. Tomēr cilvēki neredz spēles detaļas – negribu būt spēlētājs, kurš tikai gūst vārtus. Man patīk cīnīties abos laukuma galos, spēlēt aizsardzībā, un tieši to mēģinu darīt tagad. Ir viegli pateikt: viņš neguva vārtus, tātad spēlē slikti. Ir grūti atkārtot iepriekš paveikto, jo katra sezona ir citāda.

Man šķiet, tikko mēģināji aprakstīt sava brāļa Mariana spēli, kurš, manuprāt, ir viens no nenovērtētākajiem spēlētājiem Ziemeļamerikā. Viņš gūst punktus un ir lielisks aizsardzībā, taču šī bija tikai pirmā sezona, kurā Marians iekļuva starp pieciem labākajiem balsojumā par Selkes balvu. [Pasniedz labākajam uzbrucējam aizsardzībā.]
Arī es domāju, ka viņš ir viens no labākajiem spēlētājiem ne tikai Nacionālajā hokeja līgā, bet visā pasaulē. Un to nesaku tādēļ, ka Marians ir mans brālis. Viņš ir labs uzbrukumā, viņš ir labs aizsardzībā, var spēlēt abos laukuma galos, vairākumā un mazākumā. Marians ne tikai gūst punktus, bet arī paveic lietas un melno darbu, ko cilvēki nemaz nepamana vai nenovērtē.

Kad 2010. gadā Marians ar trešo mēģinājumu beidzot virs galvas pacēla Stenlija kausu, biji Filadelfijā?
Nē, finālu skatījos mājās. Kad sākas izslēgšanas spēles, pierodu skatīties hokeju naktī. Un nav svarīgi, kas spēlē. Mostos un skatos vienu vai divas trešdaļas, taču, ja spēlē Marians vai kāds no maniem draugiem, tad parasti vēroju visu maču. Nākamajā dienā ir grūti piecelties. Kad Marians ar trešo mēģinājumu beidzot izcīnīja Stenlija kausu, biju mājās un skatījos kopā ar aptuveni desmit draugiem. Svinējām, biju priecīgs, sazvanījāmies tūdaļ pēc spēles beigām. Lieliska sajūta, jo divas sezonas pēc kārtas tika piedzīvots zaudējums. Bet tagad Marians pēdējo septiņu sezonu laikā ir piedalījies četros finālos, ļoti daudz spēļu.

Protams, skatīties, kā viņš izcīna Stenlija kausu, bija lieliski. Taču cik grūti bija redzēt viņu zaudējam, it īpaši 2009. gadā, kad viņš pārcēlās uz Detroitas "Red Wings" un finālā zaudēja bijušajai komandai Pitsburgas "Penguins"?
Neviens nevar un nesapratīs, kā viņš jutās, jo zaudēja komandai, no kuras aizgāja, lai beidzot tiktu pie Stenlija kausa. Domāju, ka posms pēc fināla bija ļoti smags, tomēr Marians ir profesionālis un pieredzējis spēlētājs, kurš prot sadzīvot ar grūtām situācijām. Kā viņš teica, pagātni nav iespējams mainīt, taču var mainīt to, kas atrodas tev priekšā. Un Marians to pierādīja. Šogad viņš nebija tālu no trešā titula, jo pusfināls pret Losandželosas "Kings" bija ļoti saspringts. Tomēr esmu priecīgs par savu draugu Marianu Gaboriku, kurš izcīnīja pirmo kausu.

Arī Gaboriks lielākajai daļai asociējas tikai ar vārtu gūšanu, taču viņa spēja slidot un slidot ātri lieti noder arī aizsardzībā, ķerot pretiniekus.
Viņš mainīja savu spēli, vairāk uzmanības veltīja aizsardzībai; kad viņš bija jaunāks, daudzi viņu uztvēra tikai kā vārtu guvēju un snaiperi. Pavadījis labas sezonas Minesotā un Ņujorkā, taču Kolumbusā savainojuma dēļ gandrīz nācās beigt sezonu. Taču Losandželosas "Kings" ticēja, ka viņš var izveseļoties. Notika spēlētāju apmaiņa, un Marianam sezona izvērtās fantastiska. Gluži kā filmā: vienā dienā savainojuma dēļ gandrīz liec punktu sezonai, bet nākamajā izcīni pirmo Stenlija kausu. Un Gaboriks bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc "Kings" uzvarēja.

Tviterī viņš publicēja foto no treniņa vasarā kopā ar Marianu un Zdeno Hāru. Paraksts: "Viena iela, četri kausi."
Mūsu pilsētā viņi dzīvo kopā, uz vienas ielas. Vasarā vizītes vienmēr ir tuvas. No Trenčīnas nākt tik daudz spēlētāju, kuri varbūt nespēlē Nacionālajā hokeja līgā, bet ir profesionāļi Eiropā. Kad vasarā satiekamies un kopā trenējamies, ir patīkami skatīties, kā paliekam vecāki, ir patīkami parunāt par pagātni, par labajām dienām. Vasaras vienmēr ir lieliskas.

Vai drīkst teikt, ka Trenčīna ir Slovākijas hokeja galvaspilsēta?
Nezinu, vai tā var teikt, taču lielākā daļa hokejistu, kuri spēlē Nacionālajā hokeja līgā vai citās profesionālajās līgās, nāk tieši no Trenčīnas. Nezinu, kāpēc tā. Daudzi man jautā: kā tik daudz labu spēlētāju var nākt no tik mazas pilsētas? Tobrīd bija cits laiks, tagad no Trenčīnas nāk arvien mazāk un mazāk spēlētāju. Laiki mainās, bet tāda ir dzīve.

Runājot par Slovākijas hokeju, kurš ir tavs labākais sasniegums izlases rindās: ceturtā vieta 2010. gada olimpiskajās spēlēs vai 2012. gada pasaules čempionāta sudrabs?
Tie bija divi atšķirīgi turnīri. Olimpiskajās spēlēs bija labākā komanda Slovākijas izlases vēsturē, bija atbraukuši paši labākie. Bijām tuvu medaļām, taču beigās visu sačakarējām. Liela vilšanās, kādu laiku bija skumji. 2012. gadā neviens negaidīja medaļas, jo zaudējām gandrīz visās pārbaudes spēlēs. Teica, ka labākais, uz ko varam cerēt, ir izslēgšanas spēles. Bet mēs izcīnījām sudrabu. Visi bija priecīgi, jo bija pagājis laiciņš kopš Slovākijas pēdējās medaļas. Bija patīkams laiks, taču ne man: spēlē pret Šveici gan es, gan Dominiks Graņāks iedzīvojāmies identiskā savainojumā. Bija liela vilšanās, jo zināja, ka šī komanda var uzvarēt. Pēc operācijām abi atgriezāmies Somijā un jutām līdz komandai.

2010. gadā Pavols Demitra bija olimpisko spēļu rezultatīvākais spēlētājs, bet 2012. gada turnīru aizvadījāt par godu viņam. Pavola un visas komandas zaudēšana – cik smags posms tas bija tev?
Kad dzirdēju... Biju pilnīgi citāds, mainījies, manas domas nebija hokeja laukumā. Un ne tikai manas. Spēlētāji baidījās lidot, visi sēroja, tas bija smags laiks. Kad redzēji ciešam tik daudz ģimeņu, nebija nekāda prieka spēlēt. Tas bija smagākais, ko esmu redzējis. Kad 2012. gadā tikām pie medaļas, pirms un pēc katra mača runājām par Pavolu, par visu, ko viņš darījis komandas labā. Viņš vienmēr bija tuvs un patīkams cilvēks. Tas bija ļoti smags gads.

Cik ilgu laiku prasīja samierināšanās? Vai tas vispār ir iespējams?
Nedomāju, ka tas jebkad notiks. Par viņu domāju vienmēr. Varbūt tas šķitīs dīvaini, bet vienmēr, kad redzu 38, atceros par Pavolu. Uz pulksteņa, krekla, jebkur. Nevari par to aizmirst, jo bijām tuvi. Un tā ir ne tikai man, bet arī citiem Slovākijas spēlētājiem. Viņš bija lielisks cilvēks, vasarā trenējoties kopā pavadījām daudz laika. Neviens nevar aizmirst par to, kas notika ar viņu un citiem spēlētājiem, ar viņu ģimenēm. Tas vienmēr sēdēs galvā.

Spēlēšana Jaroslavļā ir īpaša?
Katru reizi, kad dodos turp, arvien vairāk un vairāk domāju par to, kas notika. Apmeklējam katastrofas vietu, noliekam ziedus. Tā ir tradīcija, kuru kopj lielākā daļa komandu.

Pie tā arī apstāsimies. Kā jau teici, Ņujorkas "Rangers" spēlēji kopā ar Ozo. Viņam tas nebija pats labākais laiks – līdzjutēji balsis un svilpienus netaupīja. Kāda bija tava pieredze Ņujorkā?
Spēlēšana "Madison Square Garden" ir īpaša jebkuram, it īpaši, ja spēlē "Rangers" kreklā. Protams, nav viegli samierināties, ja tevi izsvilpj savi skatītāji. Daudziem spēlētājiem tas bija smags posms, bet viņi tam tika pāri, nedomājot par to, kas notiek ārpus laukuma, pievēršot uzmanību tikai savam sniegumam. Ņujorkā visi gaida labāko sniegumu, ir liels spiediens, taču visas komandas grib izcīnīt Stenlija kausu. Daži fani nav pārāk gudri: viņi domā, ka izprot hokeju, lai gan patiesībā nesaprot pilnīgi neko. Bet tāda ir dzīve hokejā, nedrīksti ietekmēties.

Tobrīd runāja arī par "Rangers" čehu un slovāku mafiju, kas diktēja notikumus visai komandai. Ar Jaromiru Jāgru priekšgalā.
[Smejas.] Nezinu neko par čehu un slovāku mafiju. Tobrīd komandā bija astoņi čehi un viens slovāks, plus vēl daži spēlētāji no Eiropas. Tā bija eiropiešu komanda; nedomāju, ka kāds kaut ko diktēja. Mums bija patīkams laiks, it īpaši sezonā, kad bija daudz čehu – man tā bija lieliska pieredze. Spēlēju vienā maiņā kopā ar Jāgru, viņš mani mācīja treniņos. Un padomus deva ne tikai viņš. Nevaru teikt neko sliktu par laiku Ņujorkā.

Jāgrs bija tavs bērnības elks? Un vari pastāstīt par viņa treniņiem, jo Jaromirs joprojām ir pēdējais spēlētājs uz ledus un tas, kurš pēc mačiem strādā viscītīgāk.
Jo vecāks viņš kļūst, jo vairāk trenējas. Domāju, ka Jāgrs ir fanātiķis. Viņš strādā, lai atrastu jaunas lietas, lai būtu vēl labāks, pat viņa vecumā. Viņam nekas nav jāpierāda, taču Jaromirs mīl hokeju un grib spēlēt pēc iespējas ilgāk. Pagājušajā sezonā Ņūdžersijas "Devils" rindās viņš joprojām bija starp labākajiem spēlētājiem, arī punktu ziņā. Taču viņš ir vienīgais, kurš var darīt tādas lietas. Kad bērnībā kopā ar Marianu skatījāmies televizoru, Jāgrs bija mūsu elks. Spēlēt vienā maiņā bija neaizmirstama pieredze, vienmēr centos turēties tuvumā un mācīties no viņa.

Saprati viņa lēmumu pamest Nacionālo hokeja līgu un pievienoties Omskas "Avangard"? Neizlaidis trīs gadus, viņš noteikti būtu augstāk vēsturē rezultatīvāko spēlētāju sarakstā.
Protams, ka viņš būtu. Taču Jāgrs ir vienīgais cilvēks, kurš zina par lēmumu. Tobrīd, kad tas tika pieņemts, viņš zināja, kura ir labākā izvēle. Laikam gribēja pamēģināt ko jaunu, bet pēc trim sezonām Omskā pieņēma lēmumu atgriezties Ziemeļamerikā. Visi runāja par to, ka, ja viņš būtu palicis Nacionālajā hokeja līgā, būtu pakāpies pāris vietu augstāk. Tomēr vienīgais cilvēks, kurš zina par pieņemtā lēmuma motīviem, ir viņš pats. Jāgrs zina, ko dara.

Toties no Jāgra pievienošanās ieguva Kontinentālā hokeja līga, daudzi uz maču gāja tikai tāpēc, lai dzīvē redzētu leģendu.
Protams, tā bija milzīga pāreja. Ieguva arī Kontinentālā hokeja līga, mārketings, bizness. Sports ir bizness, apkārt plūst daudz naudas, it īpaši, ja ierodas labākie spēlētāji. Kas zina, kā būs vēlāk, īpaši Ukrainas situācijas dēļ. Ir grūti noskatīties, neviens nezina, kas notiks turpinājumā. Cerams, ka viss tiks atrisināts.

Iekāpsim laika mašīnā un aizceļosim pagātnē. WHL trešajā sezonā jeb 2001. gadā ar 90 punktiem 58 spēlēs biji 12. rezultatīvākais spēlētājs. Vari nosaukt vismaz vienu spēlētāju, kurš bija priekšā?
Priekšā man? Es pat nezinu... Kurš togad bija labs? Varbūt Džeimijs Lundmarks?

Nē, viņš palika aiz tevis. No priekšā esošajiem spēlētājiem tikai viens ir zināms plašākai sabiedrībai – Džerets Stols no Losandželosas "Kings".
Jā, jā, Stolzijs togad spēlēja labi.

Tavuprāt, kuri spēlētāji guvuši vairāk vārtu nekā tu Kontinentālajā hokeja līgā?
Priekšā noteikti ir Sergejs Mozjakins, Aleksandrs Radulovs, Daniss Zaripovs. Kurš vēl? Kāds krievu spēlētājs?

Viņš šovasar beidza karjeru.
Ā, Aleksejs Morozovs.

Vari nosaukt, kurš no slovākiem ir tavs tuvākais sekotājs?
Štefans Rūžička?

Jā.
Cik daudz vārtu ir man?

117. Morozovs ir priekšā tikai par astoņu rezultatīvu metienu tiesu. Pārcelot pie nākamās tēmas, kad pēc Rīgas pārcēlies uz Kazaņu, teici, ka "Ak Bars" pievienojies, lai kļūtu par čempionu. Ar kādu mērķi atgriezies "Dinamo"?
Kā jau teicu, katra sezona ir citāda. Pievienojas jauni spēlētāji, nekas nav mūžīgs un nemainīgs. Katrs grib pamēģināt ko jaunu, jo hokeju nespēlēsi mūžīgi. Lielie cilvēki gribēja, lai palieku, un arī es gribēju palikt, jo Rīga man joprojām palīdz kļūt labākam. Kļūsti arvien vecāks, gribi spēlēt pēc iespējas ilgāk. Šosezon pirmais mērķis, protams, ir izslēgšanas spēļu sasniegšana, kā jau katru gadu. Sezona ir garāka, vairs nebūs nacionālo izlašu pārtraukumu, varbūt būs vēl kādas pārmaiņas. Tāda ir hokeja dzīve – nezini, kas notiks rīt, vienmēr jābūt gatavam. Šogad gribu kļūt vēl labāks, gribu ne tikai gūt vārtus, bet darīt citas lietas. Pārbaudes turnīros pierādījām, ka varam sasniegt labus rezultātus arī pret labākajām komandām. Jābūt vienotiem, arī ārpus laukuma esam tuva komanda.

Ir spēlētāji, kuri hokejā vairāk par visu izbauda skaistu piespēli, kad partnerim tukšu vārtu priekšā atliek pielikt nūju. Ko tu hokejā izbaudi visvairāk? Gūtos vārtus?
Katrs spēlētājs ir citāds. Jebkurš grib gūt vārtus, bet nevari vienā maiņā ielikt piecus snaiperus un gaidīt rezultātu. Ir jāspēlē pēc sistēmas, ir jābūt dažāda stila spēlētājiem. Nezinu, kā būs šogad, nezinu, cik vārtus iemetīšu. Centīšos parādīt labāko sniegumu. Vienmēr pirms sezonas uzstādu rezultātu, kuru gribu sasniegt, taču tas paliek pie manis. Jābūt pārliecinātiem par saviem spēkiem.

Vari atklāt, kāds bija tavs mērķis pagājušajā sezonā un vai to sasniedzi?
Nedomāju, ka to atceros. Bet jau pašā sākumā man ar Kailu Vilsonu noklikšķēja. Kļuvām par labiem draugiem arī ārpus laukuma, un kļuva arvien labāk un labāk. Protams, bija kritumi un ne tik labas spēles, taču sadarbība strādāja. Citreiz komandā ir jāatrod spēlētājs, ar kuru vari spēlēt un ar kuru kopā viss izdodas, taču tas nav viegls uzdevums. Ir jāstrādā un jāmeklē labākais, kas palīdzēs komandai.

Ir svarīgi būt labiem draugiem arī ārpus laukuma?
Protams! Pat ja nesarunājies ar spēlētāju, kurš ir nevis tavā maiņā, bet komandā. Tas visu sarežģī, tas nestrādā. Nav starpības, vai esi slovāks, čehs vai krievs, ir jāatrod veids, kā kļūt tuvākiem. Nekad neesmu bijis situācijā, kad nesarunājos ar komandas biedriem. Leģionāriem ir viegli, jo daudzi latvieši runā angliski, un tas palīdz kļūt labākiem gan laukumā, gan ārpus tā, varam cits citu saprast labāk.

Kāda ir situācija Krievijā? Spēlētāji un treneri runā angliski? Cik sarežģīti ir aiziet uz veikalu un nopirkt pienu?
Ja nerunā krieviski, tad ir grūti adaptēties un pierast. Bet tāda ir dzīve – jācīnās, jāsadzīvo. Protams, ir daudz labāk, ja vari komunicēt ar treneriem un komandas biedriem. Krievijā ne visi treneri runā angliski, ne visi spēlētāji runā angliski. Neskatoties uz to, jāatrod veids, kā sadzīvot.

Nezinu, vai tā ir tikai Rīgā, bet šeit uz ledus ir vieta, kuru dēvē par Hosas punktu. Kā tas sākās?
Nezinu, pat neatceros. Vienmēr, kad izdaru metienus, arī vairākumos, tā ir vieta, kur jūtos komfortabli. Lielāko daļu vārtu, kurus esmu guvis Kontinentālajā hokeja līgā, esmu iemetis tieši no turienes. Laikam jāpaliek un tikai jāgaida ripa. Nezinu, kurš to nodēvēja par Hosas punktu, bet reizēm čaļi un treneri jau joko, ka "man jāpaliek savā ofisā un jāgaida ripa". Man ir kreisais satvēriens, tādēļ labais iemetiena aplis ir labākā vieta, no kurienes izdarīt one-timer, vismaz man.

Arī treniņos ir vairākas lietas, kuras raksturīgas tieši tev. Piemēram, papildus svars uz nūjas.
Tās ir ripas. Vingrinājumu aizguvu no zviedra Mikaela Nīlandera, kad spēlējām Ņujorkā. Man ir piestiprinātas tikai četras ripas, bet viņam bija astoņas. Nezinu, kā ir tagad, jo viņš joprojām spēlē Zviedrijas čempionātā. Strādāju pirms un pēc treniņa. Kad paņem parasto nūju, tā šķiet krietni vieglāka, tādēļ ir vieglāk kontrolēt ripu. Katram spēlētājam ir sava tehnika, mēģinu atrast, kas man ir labākais. Varbūt izskatās stulbi, bet tas, kas palīdz, ir upuru vērts.

Tāpat pamanīju, ka esi vienīgais spēlētājs, kurš treniņa vidū maina cimdus. Rituāls vai vienkārši nejūties komfortabli?
Tā nav māņticība. Nepatīk, ja cimdi ir mitri. Citi var nospēlēt visu maču ar vienu pāri, taču es nevaru izturēt mitrus cimdus, jo tad nūja paliek slidena un ir neērtas sajūtas.

Tev pirms spēles ir rituāli?
Ir, bet tos es paturu pie sevis. Visiem ir lietas, kuras vienmēr tiek izdarītas pirms mača, tas ir normāli. Varbūt citiem patīk par to stāstīt, bet es labāk paturēšu pie sevis.

Tuvojoties beigām: pagājušogad brauci ar "Lexus", šogad – ar "Volkswagen". Kāpēc tā?
Man Rīgā ir daudz labu draugu, kuri man palīdz. Viens no viņiem man palīdzēja, aizdodot savu mašīnu. Kāpēc maksāt, ja tas ir pieejams par brīvu? Man vienalga, ar ko braucu, galvenais, lai mašīna ir laba arī ziemā, jo tās šeit reizēm ir grūtas.

Visi zina, ka Marcelam Hosam garšo suši. Kura ir labākā vieta Rīgā? Iespēja bezmaksas reklāmai, varbūt pēcāk tiksi pie bezmaksas maltītes.
Viņiem vajadzētu piešķirt kaut kādu atlaidi, jo tur eju gandrīz katru dienu. Lielākajā daļā gadījumu ejam uz "Kabuki", jo visi ārzemnieki dzīvojam netālu no "Spices". Tā ir vieta, kur dodamies pēc treniņiem. Viņiem vajadzētu piešķirt atlaidi, jo tur ejam jau kopš treniņnometnes sākuma. Jā, es mīlu suši, taču nezinu, kā to pagatavot. Ir labi pamainīt ēdienkarti, bet lielākoties dodamies tieši tur. Protams, reizēm aizejam uz Vecrīgu un apēdam steiku, tomēr pēc treniņiem esam piekusuši un izvēlamies tuvāko risinājumu.

Vēl viena lieta, kas raksturo tevi, ir DJ Tiesto. Kura ir tava mīļākā dziesma?
Es pat nezinu, viņam šobrīd ir tik daudz jaunu dziesmu un dažādu remiksu. Paceļojot pagātnē, laikam jāizvēlas klasiskais "Adagio For Strings".

Labākais joks, kāds pret tevi izspēlēts?
Spēlējot Rīgā, atceros, kā džeki pirms treniņa uz manas nūjas uzlika pudeli. Viņi zina, ka nūjas gals ir resns, tāpēc uzlika tukšu ūdens pudeli un to aptina ar lentu. Kad paņēmu nūju, tā bija milzīga. Tas ir joks, kuru atceros pirmo. Daudz jokojam, arī man tas patīk. Tiesa, spēļu dienās ir jākoncentrējas, tas ir laiks kļūt nopietniem.

Kurš ir smieklīgākais cilvēks Rīgas "Dinamo" komandā?
Manuprāt, smieklīgākais ir Upī. [Juris Upītis] Vienmēr, kad paskatos uz viņu, man ir jāsmejas. Viņš var izspēlēt labus jokus, bet reizēm nekas nav jādara – vienkārši paskatos un smejos. Tā ir daļa no ģērbtuves kultūras. Ir jāprot priecāties, vienmēr nevari būt nopietns.