J.Kudrašovs: "Lepojos ar Latviju"

Juris Kudrašovs ir dzimis 1952. gadā Bramptonas pilsētā netālu no Toronto, Kanādā. Viņa vecāki emigrēja uz Kanādu pēc Otrā pasaules kara. Trīs gadus viņš spēlēja „Kitchener Rangers” (tagad OHL, bet toreiz OHA), un bet 1972. gadā 10. kārtā viņu draftēja Minesotas „North Stars” - toreiz NHL bija tikai 14 komandas. Kudrašovs piecus gadus spēlēja profesionālo hokeju vecajā IHL. Viņš ne tikai bija pirmais draftētais latvietis NHL, bet arī pirmais, kas uzvarēja IHL Turnera kausu. Šodien Kudrašovs dzīvo Misisaugas pilsētā un vairākus gadus strādā par banķieri. Brīvajā laikā viņš ir meiteņu un zēnu hokeja treneris.

Skatīt galeriju

Pastāsti, kā iesaistījies hokejā?
Kad mans tēvs ieceļoja Kanādā, pēc laiciņa viņš sadraudzējās ar darba kolēģiem. Viņu bērni spēlēja hokeju un tā, apmēram 10 gadu vecumā, arī mans tēvs mani pierakstīja hokeja treniņiem. Es sāku spēlēt Bramptonā „Pee Wee” vecuma grupā un kā visiem iesācējiem, man sākumā gāja grūti. Es švaki slidoju, tāpēc tēvs mani pierakstīja programmā, kur reizi nedēļā apmācīja slidošanu. Es progresēju, un gada beigās mani pat ieskaitīja vietējā zvaigžņu komandā. Tā tas iesākās un turpinājās.

Vai Tava ģimene Tevi atbalstīja?
Mēs bijām sportiska ģimene. Mans tēvs Latvijā spēlēja futbolu, un viņš domāja, ka hokejs tam ir līdzīgs. Abiem vecākiem hokejs patika un viņi mani atbalstīja. Es labi atceros tos rītus, kad mani modināja piecos vai sešos no rīta, lai dotos uz treniņiem.

Vai spēlēji hallēs jeb uz atklāta ledus?
Mūsu spēles un vairums treniņu bija hallēs, bet vakarus gan es pavadīju uz dīķa, ar draugiem trenkājot ripu. Tur arī es attīstījos, ieguvu prasmi darboties ar nūju, iemācījos kontrolēt un mest ripu. Tas šodien jaunajiem trūkst, lai gan daļēji, vismaz Ontario, ir vainojams klimats. Vairs nav tik auksts kā agrāk.

Kā Tu nokļuvi „Kitchener Rangers” sastāvā?
Es sāku spēlēt Bramptonā, bet mēs pārvācamies uz Džordžtaunu, kur turpināju spēlēt. Tur bija laba hokeja programma, un es iekļuvu pilsētas izlasē. Manā Bantam (U-15) vecuma grupā mēs uzvarējām Ontario provinces čempionātu, izsitot komandu no Toronto. Tas mani mudināja turpināt spēlēt. Arī tas, ka kļuvu arvien labāks hokejists. Nākamajā gadā es spēlēju Midget (U-18), un man bija izcils treneris, kurš man daudz ko iemācīja. Es kļuvu par snaiperi un visrezultatīvāko spēlētāju komandā. Turpināju veidoties kā hokejists un man hokejs kļuva par sirdslietu. Tas bija vecums, kad spēlētājus draftēja OHA (tagad OHL) un mani paņēma Kičenera. Man bija 16 gadu, kad mani draftēja un es spēlēju kopā ar Leriju Robinsonu un Bilu Barberu. Mans pirmais gads bija Lerijam pēdējais, bet ar Bilu bijām vienā vecumā. Manā pēdējā gadā vairāk nekā 12 spēlētāji bija draftēti. Tā bija spēcīga komanda, un tajos laikos juniorus varēja draftēt tikai viņu pēdējā gadā.

Kā Tu vērtē savus junioru gadus?
Man bija daudz traumu un nekad nebiju pavisam vesels. Vissmagākais gadījums bija vasarā pirms pēdējās sezonas. Es pazaudēju kreiso īkšķi ūdens slēpošanas negadījumā. To gadu nespēlēju daudz, bet man laimējās, ka mani nodraftēja Minesotas „North Stars”. Viņi mani bija noskatījuši iepriekšējā gadā un riskēja mani izvēloties. Man šķiet, ka tiku draftēts desmitajā kārtā. Tas bija diezgan zemu, bet man laimējās, ka man vispār radās iespēja būt draftētam.

Kas Tev visvairāk atmiņā palicis no gadiem junioru hokejā?
Mums bija laba hokeja komanda, bet mēs nekad netikām tālāk par pusfinālu, jo mūsu pretinieki bija vēl stiprāki un viņu starpā bija daudz topošo NHL zvaigžņu. Esmu laimīgs, ka man ir bijusi iespēja pret viņiem uzspēlēt. Seintketrīnas „Black Hawks” sastāvā bija Marsels Dions un Klaids Simonss. Toronto „Marlboros” sastāvā bija uzbrucēju maiņa ar Stīvu Šatu, Billiju Herisu un Deivu Gardneru. Viņiem bija visādi jauni rekordi. Un Londonā bija Derils Siters. Tajos gados junioru hokejs bija ļoti konkurētspējīgs, un mums bija daudz aizraujošu spēļu.

Vari salīdzināt šodienas hokeju ar toreizējo?
Man labāk patīk šodienas hokejs. Es tad nebiju pārāk liels augumā – 74 kg un 1,74 m. Lai gan tajos laikos spēlētāji nebija tik lieli kā šodien, bija daudz spēlētāju tik un tā, kuri bija krietni lielāki par mani. Tad spēlēja daudz fiziskāku un ne tik radošu hokeju. Sānu uzbrucēji palika savos sānos, centrs pa vidu - tā mums toreiz mācīja. Šodienas spēlētajiem ir labāka tehnika un viņi spēlē ātrākā tempā. Toreiz gan līdzjutējiem patika fiziska spēle, un tādu mēs arī spēlējam.

Cik tuvu Tu nonāci pie spēlēšanas Minesotas „North Star” komandu?
Biju atkārtoti aicināts uz treniņu nometnēm un spēlēju dažās AHL pirmssezonas spēlēs. Bet mani nosūtīja uz Seginavas „Gears” komandu Mičiganā vecajā IHL līgā. Tas bija komandas pirmais gads un mēs pārsvarā visi bijām jauni spēlētāji, kuri nupat bija beiguši juniorus. Mums tikai bija pāris leģionāri. Mums bija labs sezonas, man patika spēlēt, iegūtā pieredze bija vienreizēja, bet mēs netikām „play-off”.

Un tālāk?
Pirmajā gadā Seginavā es iemetu 34 vārtus, bet man bija nesaprašanās ar galveno treneri. Tagad tas liekas smieklīgi, bet treneris man to nekad nepiedeva un otrajā gadā viņš mani aizmainīja uz Toledo „Hornets” komandu. Nākošo sezonu komandas vārdu pārmainīja uz „Goaldiggers” (t.i. vārtu racēji). Toledo bija švaka komanda. Es nekad hokejā nebiju aizmainīts un par to biju sašutis. It īpaši tāpēc, ka sezonas beigās man bija visvairāk punktu. Bet viss bija labi. Nākošu sezonu NHL komanda Oklendas „Seals” nopirka tiesības uz Toledo sūtīt savus jaunos spēlētājus. No iepriekšējās sezonas mēs palikām tikai divi, lai gan es vēl piederēju „North Stars”. Mums bija daudz jaunu spēlētāju un neskatoties uz to, ka mani bija tikai 21 gadi, tiku uzskatīts par veterānu. Tiku iecelts par komandas kapteini un tajā brīdī biju jaunākais kapteinis jebkad IHL. Lai gan sezonu nobeidzām ceturtajā vietā mūsu divīzijā, tomēr tikām „play-off” un arī vinnējam Tērnera kausu.

Kāda bija sajūta uzvarēt čempionātu?
Bija vienreizēji. Es nezinu, kā NHL spēlētāji jūtas uzvarot Stenlija kausu, bet es domāju, ka sajūta ir līdzīga. Lai gan es spēlēju IHL, pārdzīvojumi ir tie paši, emocijas tās pašas un līdzjutēji... Lai gan nav 16 000 hallē, bet 5 000 vai 6 000, viņi ir tikpat uzbudināti. Mums bija iespēja uzvarēt mājās sestajā spēlē. Mums visiem bija taurenīši vēderā, mēs to vakaru bijām par lēnu un zaudējam. Toties septītajā spēlē viņu hallē es iemetu uzvaras vārtus, kad rezultāts bija 5:5. Spēlē bija palicis tikai 3 minūtes un 40 sekundes. Mēs uzvarējām. Es to vienmēr atcerēšos.

Kāds bija Tavs spēles stils?
Varētu teikt, ka es spēlēju ar smadzenēm. Man bija vidusmēra ātrums, bet labi kontrolēju ripu, veidoju spēli. Es varēju labi pārredzēt ledu, un, ja paskatās statistiku, tad man bija apmēram tikpat daudz vārtu kā piespēļu. Būdams mazāks augumā, es nevarēju spēlēt īpašu fizisku spēli un kā centra uzbrucējam, man parasti spārnos nolika augumā lielus spēlētājus. Tie bija tie gadi, kad NHL dominēja Filadelfijas „Flyers” (Brodstrītas „Bullies”). Bija reizes, ka pat pirms spēles bija trīs vai četri kautiņi, un mēs spēli iesākām jau ar noraidījumiem.

Kāpēc Tu pameti hokeji?
Pēc IHL čempionāta es cerēju, ka man dos iespēju tikt NHL, bet tas nenotika. Es turpināju spēlēt, bet, kad spēlēju ceturto sezonu kā profesionāls, decembrī iekļuvu nopietnā auto avārijā, un to sezonu vairs nespēlēju. Par spīti tam, ka neviens neticēja, ka vēl varēšu spēlēt, es tomēr atgriezos, taču, lai gan man punktu ziņā šis gads bija otrais labākais, es jutu, ka man fiziski vairs nav tas, kas ir vajadzīgs, un nolēmu sākt studēt 1977 .gada rudenī.

Kādas bija emocijas vairs nespēlējot hokeju?
Pirmā gada septembrī bija grūti. Man trūka komandas biedru un treniņu nometnes vietā man bija jāsēž pie grāmatām. Bet pēc dažiem mēnešiem sapratu, ka tagad man ir cits dzīves ceļš. Man arī bija iespēja turpināt spēlēt hokeju, bet šoreiz amatieros. Mani uzrunāja manas pilsētas Džordžtaunas „Raiders” AA senioru komanda un prasīja, vai man būtu interese spēlēt. Es aizgāju paskatīties, secināju, ka līmenis nav nemaz tik slikts, un sāku ar viņiem spēlēt, kamēr studēju. Tātad izrādījās, ka pāreja nebija nemaz tik dramatiska.

Un Tu uzvarēji otru čempionātu!
Jā, tas vēlāk 1981-82. gada sezonā. Šajā amatieru līmenī bija daudz labu spēlētāju, bijušie profesionālie spēlētāji, juniori un amatieri, kuri dažādu iemeslu dēļ nekad nespēlēja profesionāli. Mēs bijām labākie mūsu vietējā līgā, bet tiklīdz bija jāspēlē pret citu līgu čempioniem, tad bija grūtāk. Bet mēs uzvarējām ziemeļos un tad bija jāspēlē pret labāko komandu no austrumiem. Es neatceros, kā viņus sauca, bet viņiem uniformas bija Monreālas „Canadiens” krāsās un likās, ka viņi arī tikpat ātri slido kā Monreāla. Mēs labi nospēlējam un pēdējā kārtā mūsu pretinieki bija Rietumkanādas finālisti no Britu Kolumbijas. Viņu sastāvā bija vairāki Gasofu brāļi, kuri bija fiziski spēlētāji un spēlējuši profesionālo hokeju. Es nepārspīlēju, sakot, ka katra spēle bija kā karš. Es nezinu kā mēs finālu uzvarējām, bet to izdarījām. Palīdzēja, ka visas spēles bija mūsu mājas un laikam bijām mazliet ātrāki par viņiem. Bet tik fizisku hokeju es nekad nebiju spēlējis. Mēs ieguvām Hārdija kausu un atkal tas bija vienreizējs piedzīvojums (Par Hārdija kausu Kanādas A un AA senioru komandas cīnījās līdz 1990.gadam – V.Z.).

Vai Tev vēl kāds kontakts ir ar bijušiem komandas biedriem?
Ar junioriem nē, bet ar IHL večiem uzturu sakarus. Mūsu Tērnera kausa čempionvienībai pirms pāris gadiem bija salidojums. Mēs tad spēlējam pret Detroitas „Red Wings” vecmeisteriem. Mēs zaudējam, bet par to varu vien pasmaidīt. Pretinieku vidējais vecums bija ap 35 gadiem, bet mums visiem jau bija vairāk par 50.

Vai Tu vēl spēlē hokeju?
Tā īsti nē. Manu ķermeni hokejs diezgan sadragāja. Abas manas kājas ir bijušas operētas. Šad tad es izeju ar čaļiem pamētāt ripu, bet galvenokārt es trenēju un tas mani apmierina.

Tu trenē arī meitenes...
Jā, manas trenera gaitas sākās ar futbolu. Man ir trīs bērni. Visi sāka spēlēt Eiropas futbolu ļoti jauni un es nolēmu iesaistīties kā treneris, jo nebija pietiekami labu treneru. Mans tēvs visu mūžu stāstīja par futbolu un es domāju, ka varētu palīdzēt. Mana meita vēlāk nolēma, ka viņa spēlēs hokeju. Tur arī bija treneru trūkums, un tā es saku darboties arī hokejā. Vairums Kanādas tēvi grib trenēt puišus un ir mazāka interese ņemties ar meitenēm. Es to tagad daru kādus 10-15 gadus un man patīk trenēt meitenes. Meitenes ir diezgan pretimnākošas, un viņām patīk iemācīties ko jaunu. Man arī patika viņu attieksme un atsauksmes, tāpēc turpināju darbu. Sāku trenēt arī mana dēla komandu un to darīju ilgu laiku. Meita vēlāk aizgāja studēt un universitātē turpināja spēlēt hokeju, bet dēls to pameta un pārgāja uz golfu. Viņš bija spējīgs hokejists, bet nebija tā iekšējā degsme. Toties viņš golfu spēlē profesionāli un tagad mēģina iegūt golfa trenera sertifikātu. Neskatoties uz to, ka mani bērni vairs nespēlē, es tomēr turpinu trenēt, galvenokārt gan meitenes.

Vai Kanādā vajag sertifikātu, lai būtu jauniešu hokeja treneris?
Trenēšana ir tālu attīstījusies kopš laikiem, kad es spēlēju. Daudzi jauniešu un junioru treneri tajos laikos ikdienā bija skolotāji. Tad nevajadzēja sertifikātu. Tagad tiek ievesta jauna sertifikācijas sistēma, bet pēc vecās man ir otrās pakāpes sertifikāts un ar to es varu trenēt līdz junioriem AAA līmenī. Esmu bijis pārāk aizņemts, lai kvalificētos augstākam līmenim. Bet Kanādā ir daudz augstu kvalificētu treneru. Par to ir jāpasakās Eiropas hokejistiem. Kad viņi te sāka braukt spēlēt, viņi bija pārāki ar savu slidošanu un tehniku. Kanādas spēlētāji bija pazīstami ar savu fizisko un emocionālo spēli. Kanādas hokeja federācija nolēma lietas mainīt, un rezultātā, man šķiet, Kanādā ir apvienots gan labākais no Eiropas, gan no Kanādas. Šodien arī augstākās junioru un profesionālās komandas izmanto speciālas datoru programmas, lai varētu analizēt spēli. Tas manā laikā nebija.

Bet tas Tev viss ir brīvprātīgi?
Lai no trenēšanas vien izdzīvotu, ir jātrenē OHL līmenī. Tas ir labi atalgots pilna laika darbs. Toties kad es spēlēju, tad junioru treneriem sedza tikai izdevumus un iedeva kādu honorāru. Man ir jāatzīstas, ka man ir piedāvāta alga, ja es pārietu trenēt puišus un esmu dzirdējis, ka ir vietējās hokeja federācijas, kuras maksā līdz pat 30 000 - 40 000 ASV dolāru kādam treneriem. Bet tas ir izņēmumu kārtā un nav pilna laika darbs. Ar to varētu tikai piepelnīties. Pamatā būt bērnu un jauniešu trenerim nozīmē ziedot savu laiku, un to dara daudzi vecāki. Es ar savu meiteņu komandu uz ledus pavadu kādas sešas stundas nedēļā. Katrs treniņš ir apmēram pusotru stundu garš. Man arī paiet viena, divas stundas katram treniņam, lai sagatavotos un izveidotu plānu.

Kā Tu sevi raksturotu kā treneri? Vai uz saviem spēlētājiem esi lamājies?
Sevi raksturotu kā treneri, kurš pirmajā vietā nostāda spēlētāju. Es esmu visam tam izgājis cauri, saprotu, kas notiek spēlētāju galvās, esmu taisnīgs un ne pārāk strikts. Visi mani treneri mūs reizēm lamāja, bet es sev apsolīju, kas es tāds nebūšu, vienalga vai trenētu meitenes vai zēnus. Uzskatu, ka to nav jādara, lai motivētu spēlētājus. Izmantoju visādus stāstus no saviem piedzīvojumiem, mēģinu saviem spēlētājiem iemācīt būt iekšēji stipriem. Man tas ir ļoti svarīgi. Ja Tu esi iekšēji stiprs, tad Tu būsi tas, kurš būs sekmīgs, tas, kurš uzvarēs. Un tā arī ir dzīvē. Kā trenerim man ir ļoti svarīgi attīstīt spēlētāju tehnisko spēli. Visi, protams, grib spēlēt arvien vairāk spēļu, bet uzskatu, ka svarīgāk ir mazāk spēļu un vairāk treniņu. Uzskatu, ka mana filozofija darbojas - maniem audzēkņiem ir bijušas sekmes un viņi ir ātrāk attīstījušies.

Kāpēc sieviešu hokejs tik strauji ir attīstījies pēdējos 10-15 gadus?
Tas viss sākās Amerikā. Tur ar likumu ieviesa to, ja vīriešiem ir kāda sporta programma universitātē, tad sievietēm arī ir jādod līdzīgas iespējas. Agrāk meitenes varēja tikai spēlēt bērnu un jauniešu hokeju, bet tagad viņas var censties ar spēli iegūt stipendijas un universitātes izglītību īpaši Amerikā. Lai gan Kanādā nav tik lielas stipendijas, arī te universitātes sāk atrast veidus kā spēlētājiem samazinātu izdevumus. Tas, manuprāt, ir bijis galvenais impulss sieviešu hokejam.

Vai hokejs ir dārgs sports Kanāda?
Zini, kad es parunājos ar puišu treneriem un man stāsta, ka AAA līmeni pusaudzim hokejs var izmaksāt 10 000 dolāru gadā, man ir tikai jāpakrata galvu. Tādas summas man ir pretīgas. Un to visu ir jāsedz vecākiem. Es saku vecākiem, ja viņi izdod tādas summas, tad drīzāk lai to naudu ieliek bankā un krāj bērna izglītībai, jo tikai 1% no visiem spēlētajiem no hokeja eventuāli varēs izdzīvot. Meitenēm ir lētāk. Manas komandas budžets ir 50 000 dolāru gadā. Mums ir 20 spēlētājas, tātad Jūs paši to variet izrēķināt. Bet jā, hokejs ir dārgs. Ar futbolu ir viegli. Ja ir bumba, tad vari spēlēt uz jebkura laukuma, bet ar hokeju tā nav – inventārs un ledus maksā dārgi.

Pastāsti par Tavu tēvu.
Es zinu, ka mans tēvs Aleksandrs pirms kara Latvijā spēlēja hokeju, bet par to maz ko zinu. Toties viņš man daudz stāstīja par savām futbolista gaitām. Viņš bija labs spēlētājs, laikam pat spēlēja Latvijas izlasē. Viņš stāstīja par spēli pret Vācijas izlasi. Un sports Latvijā bijis iecienīts. Man ir bildes ar viņu un komandas biedriem, kur viņi visi smaida un visiem sejas staro. Man arī bija iespēja ar tēvu kopā spēlēt futbolu. Man tad bija 13 vai 14 gadi un spēlējam Toronto līgā, kur bija vienības no dažādām tautībām. Bija arī latviešu un igauņu komandas. Man tas viss jau no bērnības radīja mīlestību pret sportu.

Un Tava māte?
Mana māte ir krājusi manus spēļu suvenīrus, programmas, medaļas, fotogrāfijas un rakstus. Šo to laika zobs jau iznīcinājis, bet, kad aizeju pie viņas un visu to redzu, tad grūti ticēt, ka gadu gaitā es to visu izcīnīju.

Cik Tev ir bijusi saskare ar latviešu sabiedrību?
Es esmu biedrs Daugavas Vanagu sporta sekcijā jau vairākus gadus. Savā laikā piedalījos latviešu vieglatlētikas sacensībās Sidrabenes lauku nometnē netālu no Toronto. Esmu startējis Kanādas latviešu golfa sacīkstēs. 1984. gadā es arī spēlēju hokeju ar Toronto latviešu amatieriem pret igauņiem un lietuviešiem. Tad jau mani ceļi bija čupā un nedomāju, ka īpaši izcēlos, vienīgi varbūt kādam iedevu precīzu piespēli.

Vai esi bijis Latvijā un cik labi Tu latviski runā?
Nē, diemžēl neesmu bijis Latvijā. Latviski es varu runāt sarunvalodas līmenī, bet ja ir dziļāka saruna, tad īsti nevaru.

Vai Tu seko Latvijas hokejam un hokejistiem?
Pēc vārdu pazīstu Latvijas hokejistus un man vienmēr interesē, ja es pamanu kādu spēlētāju ar latvisku vārdu. Pat ar to, ka dzīvoju Kanādā, tās ir manas saknes un tas mani interesē.

Vai Tev kas ko teikt Latvijas hokeja līdzjutējiem?
Es tiešām priecājos, ka tik maza zeme kā Latvija var izaudzināt tik daudz labus sportistus, un ne tikai hokejā, bet daudzos citos sporta veidos. Kad redzu, ka paceļ Latvijas karogu, tad man asaras saskrien acīs, jo nedomāju, ka Latvija reiz būs brīva. Atceros gan, ka tēvs man sacīja – „Klausies, Tev ir jātic!”. Un tas ir tieši tas, kas notika. Par to ir bezgala liels prieks.