Facebook
GoogleJēkabs Rēdlihs: “Jācīnās par līgumu nākamajai sezonai”
@MikelisO
24 gadus vecais latviešu aizsargs Jēkabs Rēdlihs pagājušajā gadā absolvēja Bostonas universitāti un debitēja AHL, taču tik cerīgos plānus izjauca aizokeāna amatpersonu nolaidība, laikā neizkārtojot Jēkabam vīzu uz ASV, liedzot viņam piedalīties AHL komandas Sirakūzas “Crunch” pirmssezonas treniņnometnē. Par laimi, Jēkabs ir atgriezies AHL, un pirms pāris dienām piekrita sarunai par vasaras satraukumu un aizvadīto laiku šajā sezonā. Piedāvājam jums ekskluzīvu telefoninterviju ar Jēkabu.
Bija jau pagājuši pāris mēneši, kopš sezona bija sākusies. Visi jau spēlēja savos klubos, bet es vēl pa Latviju dzīvojos. Tad dabūju apstiprinājumu, ka viss nokārtots, ierados Latvijas vēstniecībā un dabūju vīzu. Beidzot varēju doties uz Ameriku, lai gan divus mēnešus par vēlu.
Klubs visu nokārtoja ar ceturto piegājienu. Atbraucu uz ASV, un man pateica: “Mēs tev ļausim šeit spēlēt, tikai nedaudz zemākā līmenī.” Tā nu mani nosūtīja lejā uz ECHL komandu Deitonas “Bombers”. Teica, lai es tur iejūtos, tad vēlāk mani varbūt arī izsauks uz augšu. Bet, nu zini kā – komanda AHL jau bija nokomplektēta, aizsargi arī pietiekami. Tad nodomāju – tā, šeit nāksies palikt uz ilgu laiciņu. ECHL es uzspēlēju pāris spēles, mans spēles laiks pat nebija diez ko liels. Taču tad mani uzsauca augšā uz AHL. Tas bija neliels pārsteigums. Tur laikam bija pāris traumēti spēlētāji. Ļāva man tur paspēlēt un, johaidī, kaut kā mani ir atstājuši komandā vēl līdz šim brīdim (smejas). Tā nu es vēl tagad spēlēju Sirakūzas “Crunch”. Lai gan, ja nāks atpakaļ vecie un citi, tikpat labi mani var aizsūtīt atpakaļ uz ECHL. Tā kā katru spēli jācīnās “par vietu zem saules”.
Intervijā “Sporta Avīzei” Tu teici, ka nezināmu iemeslu dēļ tika atteikts kluba trešais mēģinājums izkārtot Tev vīzu. Vai uzzināji, kāpēc tad viss aizkavējās? Vai, ierodoties ASV, amatpersonas Tev vismaz atvainojās par šo nolaidību?
(Smejas) Tur jau vispār bija interesanti – pirmo reizi neparakstīja dokumentus, jo nebija pietiekams daudzums parakstu, otrreiz kaut kur pēkšņi pazuda visi papīri. Trešo reizi vienkārši atteica vīzu, nepaskaidrojot iemeslu. Tad nu ceturto reizi viss bija kārtībā – viss aizgāja.
Nē, amatpersonas man neko nepaskaidroja. Viņiem tas ir pilnīgi vienalga. Pat nepateica – atvaino, ka tā sanāca. Tik vien, ka – tu tagad spēlēsi tur – un viss.
Vai pēc šāda sezonas sākuma maz gaidīji izsaukumu uz AHL?
Ja godīgi, tad nē. Tur jau tas labākais, ka Deitonā pat uzspēlēt īsti nedabūju – to deviņu spēļu laikā, ko aizvadīju, mani nelaida laukumā ne vairākumā, ne mazākumā, johaidī! Dažas spēles pat nosēdēju malā. Nezinu, vai tur konkrētajā brīdī biju pats sliktākais aizsargs vai ne. Domāju – ja reiz mani šeit knapi laiž spēlēt, tad jau šosezon uz AHL noteikti netikt – viss jau ir “nočakarēts”. Bet nu – tā kā man bija līgums ar Sirakūzu, tad laikam viņi nesauca tos, kuri spēlē labāk, bet gan spēlētājus, kas pieder komandai. Kaut gan tāpat tur bija pāris čaļu ar kontraktiem, kas spēlēja vairāk par mani. Tas bija pat ļoti dīvaini, ka mani izsauca! Nospēlēju tīri labi dažas spēles. Varbūt viņi jutās vainīgi, ka sezonas sākumā tā sanāca, tāpēc izsauca mani, nevis tos, kam tajā brīdī Deitonā gāja labāk. Bet nu tā sanāca, un esmu te!
Sezonas sākumā, uzturoties Latvijā un trenējoties ar 16 gadus veciem puišiem un “Rīga 2000”, noteikti nebiji savā labākajā formā, kad beidzot pienāca brīdis lidot uz ASV. Kā atguvies?
(Nopūta) Nu, kad ierados ASV... Fiziskajā formā jau biju normālā, bet tehniskā sagatavotība nebija tik augsta, kā gribētos.
Jā, trenējos pie Ērika Miļūna sešpadsmitgadīgo treniņgrupas aptuveni trīs nedēļas, vēlāk arī pie “Rīgas”. Citādi jau līmenītis baigi kristos, ja neko nedarītu. Tāpēc liels paldies treneriem, kas mani tajā laikā pie sevis uzņēma! Bija kaut kas jāmeklē, lai, atbraucot uz šejieni, vismaz būtu kaut cik normālā kondīcijā. Varbūt ECHL līmenis nav tik augsts, bet tomēr. Savukārt AHL gan ir labs līmenis, čaļi normāli spēlē, un viss ir “štokos”. Gribējās jau pirmajās spēlēs labi nospēlēt un sevi atrādīt, bet nu sanāca tā pašvaki. Tagad jau esmu uz pareizā ceļa, spēlēs iet arvien labāk, un varu pilnvērtīgi veicināt izaugsmi.
Cik raiti gāja aklimatizēšanās un pierašana pie turienes hokeja, kad sezona jau bija sākusies?
Nu, es jau tomēr biju četrus gadus spēlējis tādu hokeju universitātē, tā kā šajā ziņā nebija tik grūti. Bet tie spēles līmeņi ir savādāki un mazliet jāpierod bija.
Kā Tevi uzņēma spēlētāji komandā zinādami, ka ieradies konkurents sezonas vidū?
(Smejas) Te ir tāda lieta, ka spēlētāji nāk un iet, maina komandas, uzrodas un aizbrauc. Tā tas notiek, un nevienam nav liela pārsteiguma, ka sezonas vidū ierodas kāds jauns spēlētājs.
Nosacīti taču fārmklubos visi esat konkurenti, gaidot izsaukumu uz "lielo komandu". Cik tas reāli jūsu komandā jūtams – vai īpaši uzbrucēji neaizraujas ar individuālu spēli?
Gan Deitonā, gan Sirakūzā čaļi ir saprotoši – katrs zina, ka jāturas par sevi, tomēr nevar arī aizmirst par otru. Visi ir draudzīgi. Protams, neviens sev te lielus draugus nemeklē, man pašam ir tikai viena gada līgums. Bet kopumā visi patiešām ir atsaucīgi un izpalīdzīgi, ne pret vienu neesmu izjutis greizsirdību vai dusmas par konkurenci, tāpat neesmu izjutis, ka kāds būtu baigi dusmīgs uz mani.
Komanda ir pēdējā vietā grupā, toties ar trešo lielāko rādītāju līgā soda minūtēs. Kā tas nākas?
Nezinu. It kā jau normāli spēlējam, bet nespējam dažreiz apspēlēt otru komandu, kā vajadzētu. Nu, spēlējam jau tik agresīvi, cik vajadzētu, bet tomēr nepadarām darbu līdz galam kā nākas. Neesam pilnīgi disciplinēti. Bieži esam ļoti tuvu panākumam, izdarām daudz metienu, bet tomēr nesanāk galu galā iemest to “goliņu” un nobeigt uz pozitīvas nots, un vinnēt.
Nesen spēles laikā arī Tev sanāca izkauties, tomēr pamatīgi zaudēji. Vai plāno kaušanās prasmi pēc nokauta uzlabot? Kā tad vispār kautiņš sākās?
(Smejas) Jā, man sanāca sakasīties ar pretinieku “stingro čali”, kas arī māk kauties. Man tas bija pirmais kautiņš. Vairāk vai mazāk arī viņš dabūja “iekšās”. Bet tāds ir hokejs, tā var gadīties. Jāšauj pretī, nevar rādīt, ka tu esi „švakais”! Dažreiz darbiņš ir ne tikai ar nūju un ripu, bet arī dūres jāpavicina.
Vai savu kaušanās prasmi plānoju uzlabot? Jā, noteikti! Šī tomēr bija pirmā reize, kad neesi īsti drošs, ko un kā. Sapratu, ka tas nekas briesmīgs nav. Koledžā tomēr bija tā, ka pēc kautiņiem sekoja bargi noraidījumi un sodi, līdz ar to neviens nekāvās. Vispār jau neesmu nekāds kauslis. Labi, ja sanāks, tad OK, ja nē, tad nekas.
Raitim Ivanānam viss sākās tāpat – pēc zaudēta pirmā kautiņa sekoja treniņi un tagad viņš ir “policists” NHL...
Tādā ziņā man jau tagad uz laukuma ir pilnīgi citādi uzdevumi, un “policists” nekad nekļūšu. Mums komandā arī ir cilvēki, kas kaujas, bet es neesmu kauslis pēc būtības. Vispār jau citreiz kādu vajag aizstāvēt, līdz ar to jāmāk to darīt šā vai tā. Nebūs tā, ka tagad baigi iešu, trenēšos un kaušos, bet, ja vēl kādreiz kaut kas tāds sanāks, tad – kas jādara, tas jādara!
Tavs spēles laiks AHL ir neregulārs – kopš Tava ierašanās brīža Sirakūzā, komanda aizvadījusi 29 spēles, 17 – ar Tavu līdzdalību. Kāpēc, tur esot, gadījās izlaist tik daudz spēļu?
Nu jā, tomēr es esmu jaunais, dažreiz kāds savainotais atgriežas, vai arī pašam gadās kāda liksta. Ja visi ir veseli, reizēm nākas palikt malā – pirmziemniekiem tomēr šajā ziņā bieži vien jācieš, jo parasti viņus uz kādu laiciņu izņem ārā un vietā ieliek “vecos bukus”.
Kādas cerības ar Tevi saista komandas galvenais treneris? Vai viņš ir apmierināts ar Tavu spēli?
Es nezinu. Diemžēl nevaru pateikt, jo neesmu viņam to jautājis. Cik esmu dzirdējis no kluba vadības, tad viņi ir apmierināti, un es esmu patīkams pārsteigums viņiem. Tomēr man vēl daudz jāstrādā, lai es būtu labāks un tiktu sastāvā bez problēmām.
Vai pats ar savu līdzšinējo sniegumu esi apmierināts? Kādu lomu spēlē komandā?
(Pauze) Zinu, ka varu spēlēt daudz labāk, un uz to arī tiecos. Nekad jau nav pietiekoši labi – vienmēr var labāk. Tāda ir mana attieksme.
Kopumā vēlos nostabilizēties šajā komandiņā, spēlēt regulāri, lai mani laiž laukumā arī nevienādos sastāvos. Vienvārdsakot, lai varētu nopelnīt normālu kontraktu nākamajam gadam (Jēkabam ir 1 gada līgums – aut.). Būtu vēlams divvirzienu – lai varu spēlēt gan AHL, gan vajadzības gadījumā NHL. Lai viņi ieliek mani savās grāmatiņās – lai varu nākotnē būt noderīgs šai sistēmai. Kā saka, uzlikt sevi uz kartes!
Loma komandā? Pirmais un galvenais uzdevums ir aizsardzība – lai nebūtu nekādi “ugunsgrēki” vārtu tuvumā, lai pretinieki neiemestu. Es parasti “esmu mājās un iztīru visu pagalmu” (smejas). Var teikt, sakārtoju aizsardzību. Ja var, tad reizēm pieslēdzos uzbrukumam – kad bija vairāki traumēti spēlētāji, tad sanāca uzspēlēt arī vairākumā. Vairāk vai mazāk gan man jātiek galā ar pretspēlētāju un jābūt drošam – tas ir pats galvenais. Jābūt vienkāršam un tiešam aizsargam, ar kuru var rēķināties!
Runājot par maiņām – mums tādas nav, kā Eiropā ir pieņemts. Mēs esam seši aizsargi komandā – trīs aizsargu pāri, kā arī četri uzbrucēju pāri. Visu laiku maināmies pa apli. Vienkārši sanāk reizēm spēlēt trešajā maiņā, tad atkal otrajā, pirmajā un atpakaļ. Protams, arī spēles laiks līdz ar to ir atšķirīgs. Pēdējās spēlēs man patiešām sanācis daudz spēlēt. Tas viss gan var ātri mainīties – spēlētāji nāk un iet, līdz ar to katrā spēlē jāpierāda sevi. Pietiek ar pāris neveiksmīgām spēlēm un tevi var nosēdināt malā.
Vienus vārtus Tev šosezon ir iznācis iemest!
Jā, tā man gadījās (smejas). Neesmu nekāds lielais metējs, bet reizēm jau sanāk!
Skatoties uz sezonas sākumu, noteikti tagad vari būt apmierināts ar to, kā viss iegrozījies?
Jā, noteikti. Sākumā patiešām domāju, ka visu sezonu “nomuļļāšos” ECHL. Visas komandas, kā nekā, jau bija nokomplektētas. Paldies Dievam, sanāca šādi, parādīju, ka varu šeit spēlēt, un viss tagad patiešām ir ļoti labi.
Tev ir viena gada līgums, līdz ar to neskaidrība par nākamo sezonu, jo šis skaitās pārbaudes laiks. Kā pašlaik izskatās, vai saistīsi savu nākotni ar Kolumbusas un Sirakūzas sistēmu?
Tieši tā, tur jau tas saspringums. Tāpēc ir neliels satraukums, jo sākums tā “norāvās”. Paldies Dievam, esmu te, varu spēlēt un pierādīt sevi, lai viņi ar mani noslēgtu līgumu uz nākamajiem gadiem. Lai citas komandas arī mani redz.
Tātad Tev arī nākamsezon būtu pa prātam palikt šajā sistēmā?
Ja var tā teikt, tad organizācija tomēr ir mazliet dīvaina. Tā ir jauna, tādā ziņā ir vieglāk izsisties uz augšu. Ir arī daudzas nepilnvērtības. Bet es cenšos spēlēt un nedomāt par to. Kur man būs jāspēlē, tur arī spēlēšu. Laikam jau labāk ir spēlēt tur, kur vieglāk tikt uz NHL. Un šī ir viena no tām vietām. Kā viss man turpināsies, redzēsim vasarā! Tad arī domāsim, kas un ko.
Cik populārs Sirakūzā ir AHL hokejs fanu vidū?
Tāpat kā visur – vairāk vai mazāk. Nekas tā īpaši nepārsteidz. Koledžas basketbols arī te ir. Savi pāris tūkstoši uz spēlēm atnāk, bet ... Jā, cilvēki vispār zina, kuri ir hokejisti. Uz ielas gan neatpazīst, bet ir gadījies tā: gāju uz imigrācijas departamentu, tur bija apsargs – viņš apskatījās uz mani un teica: “Ā, tas ir Rēdlihs, hokejists. Viss kārtībā.”
Pilsētiņa nav pārāk liela. Ir visādi klubiņi un bāriņi. Es pat teiktu – parastais variants, vienkārša pilsēta. Nekas dižs jau te nav, bet teātri, kinoteātri utt. ir, vienkāršāki gan. Salīdzināt ar Deitonu tā uzreiz nevar, jo turieni nepaguvu pa īstam iepazīt – nedzīvoju pašā centrā. Deitona arī nebija pārāk liela. Nedaudz lielāka par Sirakūzu bija, bet nu arī nekas īpašs. Tādā ziņā Rīgā ir daudz labāk, vismaz ir ko darīt (smejas). Ir daudz jautrāk un patīkamāk. Vismaz man.
Kādi ir sadzīves apstākļi, kādus klubs Tev iekārtojis?
Dzīvoju viesnīcā jau vairākus mēnešus. Kopā esam tur četri hokejisti no komandas. Sadzīve ir kā koledžā pirmajā gadā (smejas). Kopumā viss pakārtots hokejam. Labprāt gan dzīvotu savā dzīvoklī, kur varētu iekārtoties, kā pašam gribētos. Bet tagad esam divi cilvēki istabiņā un ir kā ir. Par dzīvošanu, protams, pašam nav jāmaksā. No savas kabatas jāapmaksā tikai ēdiens. Tā kā dzīvoju tajā hotelī, tad savas virtuves nav un sanāk iet uz restorāniem, ēstuvēm un tamlīdzīgi. It kā jau izklausās visai burvīgi – ka pa restorāniem vien dzīvojos. Bet, ja godīgi, tas ir bišķi apnicīgi, un ēdienu arī varētu gatavot viņi labāku.
Pagājušajā gadā pabeidzi Bostonas universitāti. Varbūt Bostonas “Bruins” hokejs Tev liekas tuvāks nekā Kolumbusas “Blue Jackets”, kas Tevi draftēja? Kurā pilsētā Tu labāk gribētu spēlēt?
Tieši hokeja ziņā visur spēlē apmēram vienādi, arī fani ir gan Kolumbusā, gan Bostonā. Vienīgi Bostonā fani varētu būt daudz kritiskāki nekā Kolumbusā. Varētu piesieties vairāk (smejas).
Bostonā tomēr ir grūtāk izsisties nekā Kolumbusā. Ja pilnīgi godīgi, man vienalga, kur spēlēt. Esmu jaunais un nav baigā vēlme spēlēt konkrētā pilsētā. Kur ļaus spēlēt, ar lielāko prieku spēlēšu.
Sadzīves ziņā gan labprātāk dzīvotu Bostonā. Tur es zinu vietiņas – kas kur ir, tāpat tur ir draugi un tādā ziņā tur ir patīkamāk.
Kā raksturo Bostonā pavadīto laiku sportiskajā un mācību ziņā?
Mācību ziņā ar plusa zīmi, sadzīves – arī, bet hokeja ziņā varēja būt labāk, jo veselība kliboja, tā kā gribējās vairāk spēlēt un izspiest no sevis. Diemžēl nesanāca, bet neko – kā ir, tā ir.
Kādu laiciņu esi nospēlējis gan AHL, gan ECHL. Vai vari salīdzināt abās līgās spēlēto hokeju?
Hokeja ziņā tā ir milzīga atšķirība. ECHL hokejs ir haotisks – skrien, sitās un viss. Nav tik laba spēles zīmējuma. AHL cilvēki zina, ko dara, kurā vietā jābūt utt. Spēle ir daudz ātrāka un arī patīkamāka, to var izbaudīt. Ja gadās kaut kur aizskriet, tad otrs tevi aizvietos, atskries kāds uzbrucējs atpakaļ aizsardzībā tavā vietā. Gudrāka spēle, arī fiziski pārāka. Ātrāk viss notiek, spēcīgākas piespēles. Uzreiz tāds kā pakāpiens augstāk.
Ja atšķirības ir tik lielas, kā Tev sanāca piemēroties neilgā laikā no “Rīgas 2000” spēlētā hokeja līdz ECHL un tad AHL?
Ja godīgi, “Rīga” bija tā kā ECHL līmenī. Nu labi, to nevar tā salīdzināt, jo hokejs ir daudz savādāks. Protams, tie bija kā trīs lēcieni, bet, nedaudz uzspēlējot to spēlīti, tu pierodi un tas vairs neliekas tik atšķirīgs. Ātrāk adaptējies un viss kārtībā!
Tiesāšana hokejā pēdējā laikā ļoti mainījusies. Kā tas skāris tevi un kur jaunie noteikumi ir visstingrākie – ECHL, AHL vai NCAA?
(Nopūta) Šeit, AHL, tiesā visai skarbi. Man kā aizsargam ir visai pagrūti, jo uzbrucēji ir pietiekami ātri, veikli un tehniski. Bet es nevaru nekādi pieķert, apķert vai paķeksēt. Tur vienkārši jābūt pussolīti priekšā, lai pagūtu aizkavēt viņu, tajā pašā laikā neaizskarot spēlētāju. Tas ir visai grūti. Protams, ja kādreiz ne tā izdara, tad uzreiz seko svilpiens, un tiesnesis tevi noraida. Tagad ir daudz grūtāk. Agrāk, atvainojos par izteicienu, iebāza nūju starp kājām, apķēra un ar to arī beidzās uzbrukums. Bet tagad ar jaunajiem noteikumiem kļūst arvien interesantāk, jo tehniskiem un ātriem aizsargiem ir arī lielāka vērtība nekā, pieņemsim, tikai lieliem, kas māk tikai apķert un viss. Tagad jābūt arī kustīgiem. Ceru, ka šajā ziņā man viss izdosies, jo cenšos būt kustīgāks.
ECHL? Tur arī bija daudz noraidījumu. Tomēr tas bija daļēji tāpēc, ka uzbrucēji tik daudz neizpalīdzēja, kā gribētos.
NCAA? Grūti teikt. Studentu līga līdzinās AHL, kur cilvēki mēģina būt, kur vajag, bet tomēr AHL ir augstāks līmenis, spēlētāji cenšas būt, kur vajag, un ir gudrāki, precīzāki.
Lai gan Baltkrievijas, Krievijas un AHL čempionātu līmeņus grūti salīdzināt, pēc tavām domām, kurš no jums, trim brāļiem, pašlaik pa karjeras kāpnēm uzkāpis visaugstāk?
Noteikti, ka Krišiņš [Krišjānis Rēdlihs – aut.]. Kā nekā, tomēr Krievijas Superlīga. Tas jau tomēr ir labs hokejs. Bet gan jau mēs ar Miķelīti [Miķeli Rēdlihu – aut.] nekur nepazudīsim un viņam pietuvosimies (smejas).
Vai Tavs un Krišjāņa kā aizsargu spēles stils krasi atšķiras?
Jā, noteikti. Es vairāk rūpējos par aizsardzību, bet Krišiņš ir uzbrūkošais aizsargs. Protams, mums abiem jādara savs darbs aizsardzībā, bet viņam arī uzbrukums ir svarīgs. Viņam jādod piespēles, jāmet vārti, jāorganizē uzbrukums, jāpieslēdzas. Es vienkārši atdodu pirmo piespēli un uzbrukumā darbojos mazāk.
Kā seko brāļu gaitām Eiropā? Cik bieži sazinies ar radiniekiem Latvijā?
Kad mēs pļāpājam savā starpā internetā vai pa telefonu, par hokeju praktiski nerunājam. Vairāk par to, kā iet pa dzīvīti, pajokojam. Ar Krišjānīti ik pa laikam sazvanāmies, tā kā Krievijā viņam tā pašvakāk ar internetu.
Ar papu runāju diezgan bieži, tad viņš man arī izstāsta, kā brālīšiem iet hokeja ziņā. Bet hokejs ir visapkārt, tāpēc īpaši savā starpā negribas par to runāt.
Vai Amerikā kontaktējies ar citiem Latvija hokejistiem?
Jānis Sprukts dzīvo stundas attālumā no manis. Tad nu es ar viņu tā parunāju. Bet ar citiem nesanāk.
Kad bija pēdējā reize, kad runāji ar Oļegu Znaroku, vīru izlases galveno treneri? Kādas cerības Tev ir uzspēlēt Latvijas izlasē tuvākajā laikā un arī pasaules čempionātā?
Vasarā izlases treniņnometnē Oļegs iedeva lapiņu, kur bija trīs datumi ar izlases turnīriem – “Challenge Cup” laikam. Tad nu viņš prasīja: “Nu, interese ir?” Protams, ka ir. Tas jau viss forši, bet viņš saka, ka nevar mani ņemt izlasē, ja nav redzējis, kā es spēlēju. Un, ka būtu baigi labi, ja es tiktu uz vienu no šiem trim turnīriem. Pašā sākumā nesanāca, jo aizbraucu uz ASV tieši pirms pirmā turnīra, tā nu nekādi nevarēju tikt. Kā nekā, bija jācīnās “par vietu zem saules”. Nevaru arī tagad, jo sezona iet, esmu jauniņais, un mani jebkurā mirklī var nosūtīt lejā. Visu laiku jācīnās. Tad nu es netieku uz tiem turnīriem. Nezinu arī, vai federācija būtu gatava maksāt par biļeti, ja es kaut kā aizbrauktu. Ceru, ka tikšu uz nometni, tad uz kādām pārbaudes spēlēm, protams, ja vispār ņems mani. Sirakūza ir pēdējā, varbūt “play-off” nemaz netiksim, tā kā varbūt būšu mājās agrāk un varēšu pierādīt, ka esmu derīgs izlasei. Šogad jau mūsu izlasē būs riktīga aizsargu konkurence. Dzīvosim, redzēsim!
Foto: Romāns Kokšarovs; “Sporta Avīze”
[+] [-]
[+] [-]
Citāts:
Publicējis taigers
vai ta shis nedabūs līgumu !!!
jautājums jau tikai kādu...