Rīgas Sporta pili pieminot

RĪGAS SPORTA PILS
15.04.1970.-15.05.2007.
Dziļās sērās paziņojam, ka š. g. 15. maijā savas dzīves 38. gadā no mums priekšlaikus šķīrusies mūsu mīļā, dārgā un neatkārtojamā SPORTA PILS. Aizgājējas mūžs nav bijis pārāk garš - jaunlaiku Latvijā dažām dāmām šajā vecumā īstā dzīve tikai sākas, taču tā aktīvi piedalījusies gan attīstīta sociālisma celšanā, gan pastāvošās iekārtas graušanā, mūža pēdējos gados uz savas ādas izjūtot plēsonīgā kapitālisma nagus. Par Sporta pils dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1970. gada 15. aprīlis. Tā kā pirms 100 gadiem bija gadījies piedzimt visu bērnu draugam, apspiesto un paverdzināto atbrīvotājam Vladimiram Uļjanovam (Ļeņinam), tad viss, kas notika 1970. gadā, notika Vladimira Iļjiča zīmē. Arī Sporta pils atklāšana tika pieskaņota Ļeninam un ilgus gadus pils ārsienu uz Barona ielas pusi rotāja Ļeņina bareljefs.

Tas gan nekad netraucēja iekšā nodarboties ar lietām, kas tautai tuvas jau kopš Senās Romas laikiem: vēlīnā Vosa periodā darbaļaudīm pati iecienītākā izrāde bija hokeja cīņu vērošana. Lai gan pils nesasniedza Romas amfiteātru grandiozos izmērus, 20. gadsimta gladiatoru - hokejistu cīņu arēna atbilda visiem priekšrakstiem (61x30 m). Sporta pils pirmajos gados ledus laukuma stūri bija gandrīz taisni, bet tad modē nāca apaļās formas, un mūsu aizgājēja nevarēja atpalikt no Eiropas tendencēm. Tāpat kā nevarēja atpalikt no Maskavas rosinātās sociālistiskās sacensības, beigu beigās radot jucekli, cik tad īsti pielūdzēju daiļā dāma spēj uzņemt ripas sišanas svētkos - 5000, 4500 vai vēl maķentiņ mazāk. Savas dzīves pirmajos gados, kad ripas sišanu no mūsu puses koriģēja Viktors Tihonovs, tauta (darbaļaudis) bija kā uzburta, lai tikai tiktu iekšā tajā jandāliņā, stāvot garās rindās pēc biļetēm salā un lietū, nakti un dienu, ugunskuru dedzināšanu Rīgā iesākot jau krietni pirms 1991. gada notikumiem. Nelaimīgajiem, kas nebija dabūjuši šo vērtīgo papīra gabaliņu, spēļu dienās izlīdzēja tie, kam to bija par daudz. Ejot no bijušās "Bērnu pasaules" Juglas virzienā, laipni jaunekļi par trim, pieciem, retāk arī par astoņiem vai desmit rubļiem piedāvāja biļetes stāvvietās (nomināls - 1 rbl.).

Dažkārt vēlme savām acīm skatīt, kā Balderis, Hendelis, Vasiļonoks, Hatuļevs un brāļi Vasiļjevi sit Sarkano armiju no Maskavas bija sasniegusi prātam neaptveramus mērogus: bija spēles, kad neviens nebija ar mieru šķirties no savas biļetes pat par 25 rubļiem... Parasti uz sēdvietām tika pārdoti abonementi, taču dabūt tos varēja tikai paši čaklākie un veiklākie, kam bija pazīšanās. Kopš 1978. gada ziemas tāda suņa laime uzsmaidīja arī šā nekrologa autoram - par to paldies Artūram Vaideram no Sporta komitejas. Bet tiem, kam nelaimējās tikt uz "Dinamo" spēlēm, atlika vakari, kad pilī savas izrādes spēlēja otrā plāna aktieri no "Latvijas bērza". Šķiet, tā bija visās PSRS hallēs, ka skatītājus uz spēlēm laida iekšā stundu pirms to sākuma. Tad vajadzēja veikli mesties uz sektoru, kur nopirkta biļete stāvvietai - tās, protams, nebija numurētas. Ja laimējās, tad E vai F sektora pirmajā rindā varēja piemesties arī uz kāda beņķīša.
Pirms tam vai arī pēc vietas ieņemšanas īstenie hokeja līdzjutēji skrēja uz avīžu kiosku, lai nopirktu "Futbol-hokkej", bet tie, kam palaimējās, grāmatu kioskā varēja dabūt arī pa interesantai hokeja grāmatai. Daiļās aizgājējas dzīvē bija periods, kad plebejiem atļāva sēdēt arī uz kāpnēm, taču pēc kāda negadījuma Lužņikos futbolā, kad pūlis samīdīja gandrīz trīs desmitus, uz kāpnēm sēdēt vai stāvēt aizliedza. Pirms katras spēles varēja nopirkt arī programmu, kur bija atrodama visa nepieciešamā informācija. Bet, ja kāds no gladiatoriem cīņā nedevās, tad tauta pa bezdrāts telefonu drīz vien uzzināja, ka Freimanis netīšām iekritis "Cabourge" bedrē, ka līdzīga liksta gadījusies Lambinam, Deņisovam, Afoņinam vai kādam citam.

Laika gaitā aizgājējas uzvedība, protams, mainījās. Bija laiki, kad virsdrēbes obligāti bija jānodod garderobē, bet bija arī laiks, kad tās neviens pretī neņēma un ar visu kažoku bija jāsmok tribīnēs. Tāpat ar grādīgajiem dzērieniem: bija laiks, kad tos kafejnīcās tirgoja brīvi, bet Andropova gados - oficiāli Sporta pilī alkohola nebija. Tas gan neattiecās uz t.s. valdības bāru, bet otrās šķiras kafejnīcā, kur varēja tusēties aizgājējai pietuvinātie, viņiem labākos dzērienus pildīja kafijas krūzītēs.

Tāpat bija ar dziesmām un uzvārdiem uz gladiatoru formām. Kā zināms, Rīgas dinamieši bija pirmie visā PSRS, kuriem uz spēļu formām tika drukāti uzvārdi, turklāt sākumā Balders bija latviski, bet pēc tam tikai krieviski. Ar dziesmām bija tāpat: bija laiks, kad skanēja tikai oficiāli apstiprinātais repertuārs, bet bija arī gadi, kad ērģelnieks spēlēja ne tikai par trim vīriem, kas cēlās kaujai, bet pēc pieprasījuma arī zagļu himnu "Murku". Sporta pils zvaigžņu stunda bija 1989. un 1990. gadā, kad to aplaimoja Vašingtonas "Capitals" un Monreālas "Canadiens". Te savas labākās spēles aizvadījusi Latvijas izlase un Rīgas "Dinamo".

Oficiāli aizgājējai bijuši tikai trīs "vīri" - Bērziņš, Brands un Balderis, bet pēdējos pāris gados dzīve to piespieda iziet uz paneļa, kļūstot par Nagļa, Leimaņa un Šķēles mīļāko. Jau klīniskās nāves stadijā aizgājēju iekārojis kāds ārzemnieks no Igaunijas, kuru vairāk par nelaiķes cienīgu izvadīšanu gan interesējot viņas atstātās kleitas, pat vēl sliktāk - iespēja iztirgot kaulus un iekšējos orgānus komerciāliem mērķiem... Kaut aizgājējas pēdējais oficiālais vīrs partijai (LC) un valdībai bija solījis, ka pat vissliktākajos laikos tomēr tiks saglabāts ledus slidošanai, igaunim šie solījumi neesot saistoši un viņa plānos lielākie ledus gabali paredzēti tik lieli, lai ietilptu kokteiļu glāzēs.

Visas Latvijas hokeja līdzjutēju un fanu vārdā,
JĀNIS MATULIS