Antidopinga birojs: "Vēlamies jau no mazotnes ielikt godīga sporta principu"

Sāksim ar pēdējo skaļāko dopinga lietu. Vai pēdējā pārbaude Roberto Puķītim bija tēmēta, redzot, ka viņš nepilda ADAMS sistēmu?
Alekss Ūpis: Viņš bija mūsu pārbaudāmo sportistu reģistrā, mums ir pienākums viņu testēt vismaz trīs reizes gadā. Divreiz viņš jau nebija atradies norādītajā vietā, kas nozīmē, ka divas reizes bija izlaistas, tāpēc mums, protams, vajadzēja viņu iztestēt.

Mārtiņš Dimants: Trīs testi gadā ir nevis mūsu iekšējā kārtībā, bet starptautiski atzītos un kodeksa principos iekļauta kārtība par pārbaudāmo sportistu reģistru. Ja mēs no sportista prasām tādu tiesību ierobežojumu kā ziņošanu par savām atrašanās vietām, mums ir pienākums viņu testēt trīs reizes. Mēs prasām no sportista, bet Pasaules antidopinga aģentūra (WADA) prasa no mums izpildīt savus pienākumu.

Cik daudz sportistu jums ir jātestē trīs reizes gadā?
Pārbaudāmo sportistu reģistrs ir ierobežotas pieejamības informācija, kas tiek nodota tikai sportistam un Latvijas Olimpiskajai vienībai (LOV) par tās sportistiem. Tur var būt LOV sportisti, var būt tādi, kuriem nav šī statusa, var būt tādi, kas noteiktu kritēriju dēļ iekļauti mūsu pārbaudāmo sportistu reģistros.

Puķītis saka, ka viņam sūtītās vēstules bijušas ar dažādām kļūdām, piemēram, pirmā tika adresēta Robertam Zvejniekam.
Tāds fakts eksistē, par to atvainojāmies abiem sportistiem. Bija sistēmas kļūda, jo ar dokumentu vadības sistēmu sākām strādāt vien vasaras vidū un radās situācija, ka aiziet ne tam adresātam paredzētais e-pasts vai vēstule. Esam izdarījuši visu, lai šo jautājumu atrisinātu, turklāt tas neietekmēja būtību pārkāpumam, ka sportists neatradās norādītajā vietā. Biroja rīcībā bija visa nepieciešamā informācija par sportista pārkāpumu. Pēc kļūdas izdarījām labojumu sevis sagatavotajā dokumentā un par to informējām sportistu. Nesaku, ka tā ir pareiza prakse, bet šādas situācijas var rasties.

Viņš saka, ka centies iespējami daudz sadarboties, tāpēc ir neapmierināts ar maksimālo sodu.
Roberts Lauris: Viņš mums iesniedza paskaidrojumus, bet tie nekā neattaisnoja apstākļus, lai šo brīdinājumu nepiešķirtu. Kodekss un standarti pasaka, ka tikai izņēmuma gadījumos ir iespējams to nepiešķirt - ja tiešām viņš nevarēja nomainīt šo atrašanās vietu. Pēc sportista sniegtajiem paskaidrojumiem bija redzams, ka tā ir klaja aizmāršība nedēļu garumā, kas vairs nav uzskatāms par ārpuskārtas gadījumu. Kad viņam bija jāsniedz paskaidrojums par visiem trim brīdinājumiem kopā, sportists vairs neatbildēja vispār. Turklāt šī bija vienīgā reize, kad sportists ir centies ar mums sadarboties.

MD: Visiem sportistiem antidopinga noteikumu ievērošana ir tikpat svarīga kā jebkuri sacensību noteikumi. Ja viņš vēlas pārtraukt aktīvo karjeru, kā pārbaudāmo sportistu reģistrā iekļauts sportists, antidopinga organizācijā jāiesniedz iesniegums. Tas pēc tam tiek saskaņots ar starptautisko federāciju un WADA. Kad tas viss ir izpildīts, sportistam paziņo, ka, jā, jūs vairs nepildāt ADAMS sistēmu un mēs zaudējam pienākumu viņu obligāti testēt. Ja sportists vēlas pēc tam atsākt karjeru, ir jāpiesakās pusgadu iepriekš. Tas ir princips, kas tiek prasīts no visiem sportistiem. Sportists neievēroja viņam uzliktos pienākumus. No visiem tiek prasīta vienlīdzīga atbildība. Mums praksē bijuši gadījumi, ka vienā nedēļā sportists pasaka, ka pārtrauc, bet nākamajā viņš ir atpakaļ sportā. Tāpēc jau šāda kārtība un sistēma pastāv.

AU: Par to, ka beidz karjeru, viņš Sportacentrā paziņoja jau pēc trešā brīdinājuma.

Cik bieži gadās, ka sportisti nav norādītajā vietā?
MD: Tā gadās ļoti bieži. Īpaši, ja runājam par jaunajiem sportistiem, kā arī tiem, kuri ir zemāka līmeņa reģistros - sportistiem, kuriem nav bijusi saskarsme ar ADAMS lietošanu, vai arī ir aizmāršība un nav disciplīnas, bieži vien ir grūti katru rītu atvērt e-pastu un ADAMS sistēmu, lai norādītu atrašanās vietas. Pagājušā gada laikā tie bija 20-30 gadījumi. Šī situācija mums lika pārdomāt, ko darām, lai pilnīgi visi sportisti būtu informēti, kas viņiem jādara. Informāciju viņiem arī nododam, bet jautājums, kā tā sasniedz šo ADAMS sistēmas lietotāju - vai viņš to apzinās, vai uzskata kā prasību, kas, iespējams, nav tik būtiska. Kad sportists saņem pirmos paziņojumus ar lūgumu sniegt paskaidrojumus, situācija mainās. Ir sportisti, kuriem pietiek ar vienu šādu reizi, bet dažreiz pietiek ar divām, lai viņš saprastu, ka trešā reize būs izšķirošā.

Problēma ir, ka uz zemākā līmeņa sportistiem neizpildās šī diskvalifikācijas prasība. Tad vienīgi varam teikt, ka izvērtēsim iespēju par iekļaušanu pārbaudāmo sportistu reģistrā - tad gan, ja trīs reizes šo prasību neizpildīsiet, tiksiet diskvalificēts. Tas rada lielu administratīvo slogu un jebkāda šāda pārcelšana mums liek grozīt gan kontroļu plānu - analīžu veidu skaitu un skaitu pa sporta veidiem. Tas izmaina bāzi, uz kuras gada sākumā tiek uzbūvēts kontroļu plāns.

Jūsu darba specifika nozīmē, ka ļoti bieži pārbaudes jāveic, piemēram, sešos no rīta?
Tas ļoti atkarīgs no tā, kādu laika periodu norāda konkrētais sportists - no pieciem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā viņš var norādīt stundu, kurā kontrolierim ierasties norādītajā vietā. Viennozīmīgi, ērtības labad sportisti biežāk izvēlas rītu.

Vai Latvijai nav starptautiski bīstami, ka pērn bijis tik liels pozitīvo analīžu skaits?
Domāju, ka bīstamība ir tajā, ka tiek patvaļīgi lietoti uztura bagātinātāji, kuri turklāt Latvijā nav reģistrēti, vai arī tiek iegādāti no nereģistrētiem tirgus spēlētājiem, kas līdz ar to nepakļaujas nekādām prasībām. Redzam, ka lielāka problēma ir sabiedrības un sportistu nezināšana, ka mūsu tirgū ir brīvi pieejami uztura bagātinātāji, kas pirmsšķietami ir droši, tomēr satur vielas, kas uzlabo šī uztura bagātinātāja rādītājus. Ir tādi uztura bagātinātāji, kur, skatoties pēc rezultātiem, būtisku progresu sportista rezultātos nevar redzēt, bet, paraugu ņemot, mēs šīs vielas atrodam. Tā ir treneru, sportistu nezināšana. Doma, ja es veikala plauktā kaut ko redzu, droši varu lietot.

Uztura bagātinātāja lietošana pērn bija iemesls pozitīvajai dopinga analīzei handbolā.
Šādi gadījumi veido statistiku, kurā redzam, ka problemātika ir nevis apzināta lietošana, bet nezināšana. Uztura bagātinātāju tirgus ir piesārņots. Šādus gadījumus tālāk nododam uz Pārtikas un veterināro dienestu, nepieciešamības gadījumā arī uz Veselības inspekciju, Patērētāju tiesību aizsardzības centru un galējā robeža ir Valsts Policijas Ekonomisko noziegumu pārvalde.

Handbola gadījums ir izskatīšanas stadijā un no mūsu puses nevaru izpaust papildus informāciju. Sportistam ir pienākums un atbildība zināt, kas nonāk viņa organismā. Birojam, strādājot ar sporta veidu federācijām, vēlamies panākt, lai informācija līdz sportistam nonāk vieglā un saprotamā veidā. Tagad konkrēti strādājam ar federācijām, to izvirzītajām personām, kuras turpmāk būs atbildīgas par antidopinga jomu. Tomēr ir jābūt sadarbībai federācijas iekšienē, visiem jāsaprot situācijas nopietnību, kā tas var ietekmēt sportu. Darām visu, lai līdz sportistiem un federācijai nonāktu kvalitatīvs un saprotams saturs. Ļoti daudzi gadījumi, kas pēdējo gadu laikā nonākuši mūsu pārziņā, likuši pārdomāt, kā jāmaina izglītības saturu.

Ivans Šapošņikovs: Ja viela būs aizliegta no 1. janvāra, vēlākais, kad par to tiek ziņots, ir 1. oktobris. Ir pavirša attieksme domāt, ka mēs to negribam, tas mūs neskar, tas ir kaut kur citur. Kad notiek reāls gadījums, tad arī dzirdam: "Mēs nezinājām, mēs esam amatieri." Bet kodekss ir viens gan tam cilvēkam, kurš prieka pēc brīvajā laikā uzspēlē kādu sporta veidu, gan tam, par kuru bieži ziņojat sporta ziņās. Viņiem visiem kodekss ir vienāds. Visi esam zem vienas saules.

Ko jūs šobrīd darāt izglītošanas jomā?
Pirmkārt tiek izglītotas visas federācijas. Vadot semināru, esmu dzirdējis no treneriem jautājumu vai no galvas jāzina viss saraksts. Nē, viss saraksts nav jāzina, bet jāzina, kur vielu un konkrētu uztura bagātinātāju pārbaudīt. Strādājam, lai cilvēkiem būtu iespēja visu informāciju saņemt. Tomēr cits jautājums ir vai viņi to vēlas - mēs nevaram nevienu piespiest speciāli, lai katru reizi izlec baneris: "Apmeklē mūsu mājaslapu."

MD: Ko mēs redzam? Aicinām federācijas, kurās stāstam, kāpēc mums būtu jānodrošina šī izglītība, ka tā ir arī sporta organizāciju atbildība. Tomēr tad ir federācijas ar īpašiem statusiem, kuras uzskata, ka viņām nav jāierodas. Paiet divi mēneši un federācijas sportistam ir problēmas norādīt atrašanās vietas, pēkšņi izlec aizliegto vielu pārkāpumi. Tad seko zvans: "Ko mums tagad darīt?" Bet kur jūs bijāt? Šādos gadījumos jāiet smagāki soļi un esam vienojušies ar Latvijas Sporta federāciju padomi (LSFP), ka tā savos līgumos, kā obligātu prasību, iekļaus to, ka katras federācijas pienākums ir apmeklēt izglītojošos pasākumus. Dažu slikto dēļ esam spiesti visu sistēmu radīt kaut kādā ziņā drastisku un panākt, ka tā ir obligāta prasība. Nākamais solis ir, ka mēs to ierakstītu likumā, bet tas, protams, ir pēdējais, ko darīt un nebūtu korekti. Kodekss pasaka, ka biedriem, kas šajā gadījumā ir nacionālās sporta federācijas, jārūpējas par savu sportistu un personāla izglītošanu antidopinga jautājumos. Tur, kur izglītošana ir problēma, tiek uzskatīts, ka dopinga lietošana ir normāla, kā arī pārkāpumi tiek konstatēti daudz biežāk nekā federācijas, kas ir izglītotākas.

IŠ: Sabiedrībai jāsaprot, ka esam nevis sliktā policija, bet vēlamies, lai visiem sacensībās būtu vienādi apstākļi. Katrs pats var iedomāties, kā justos situācijā, kad viņš sacenstos ar cilvēku, kurš lieto kādu aizliegto vielu - konkurentam šo vielu lietošanas dēļ būtu samazināta sāpju sajūta, paaugstināta agresivitāte, viņš kļūst par karavīru. Vai jūs gribētu ar šādu pretinieku cīnīties? Mūsu uzdevums ir, lai viss notiktu godīgi.

MD: Pagājuši trīs mēneši kopš Eiropas Padomes (EP) monitoringa grupas vizītes Latvijā, kurā tika auditēts, kā Latvija ievērojusi EP konvencijā noteiktās prasības. Uz šo pasākumu birojs sagatavoja apjomīgu ziņojumu, kā arī prezentējām daudzpakāpju izglītošanas sistēmu. Šobrīd esam pārejas posmā, kurā mums nepieciešams gūt atzinumu vai šāda izglītības sistēma varētu darboties, tad arī ieslēgsies pārējie soļi. Visticamāk, tuvākā pusgada laikā parādīsim, kā šī sistēma darbosies. Mums kopā ir astoņas mērķauditorijas ar kurām jāstrādā, piemēram, sportisti, pedagogi, treneri, ārsti, sporta ārsti, arī ģimenes ārsti, kuriem ir pirmā saskarsme pie medikamentu izrakstīšanas.

IŠ: Federācijām statusos ierakstīts, ka saviem treneriem un sportistiem jārīko izglītošana, tomēr 95% federāciju šobrīd atbilde ir, ka nav nekādu plānu. Ja pašas federācijas neko nedara, meklējam citādākus veidus. Visas nacionālās federācijas ir parakstītājas antidopinga kodeksu, uz tām viss attiecas. Vēlamies, lai sportisti pirmoreiz ar dopinga kontroli sastopas caur lekciju. Ir pierādīts, ka bērniem, kuriem pirmajā vietā ir cieņa un godīgums nevis konkurence, pēc izaugšanas nebūs jautājums, kā man meklēt šaubīgas alternatīvas, lai paaugstinātu savu fizisko darba spēju. Virknei medikamentu, kurus sportisti lieto, vispār nav apstiprināta lietderība sportā. Līdzīgi ir ar mūsu slaveno medikamentu - nav neviena pierādījuma par šīs vielas palīdzēšanu sportā.

Pats primārais ir izglītot bērnus un federācijas?
MD: Dopings ir smagnējs temats. Ja noliktu sportistam priekšā aizliegto vielu sarakstu un stāstītu par medikamentiem, tas būtu sarežģīti. Tāpēc tagad prioritāte ir mācīt bērnos patiesās vērtības. To sākām jau iepriekš un tagad to apliecina arī starptautiskās tendences - mūsu idejas tiek augstu novērtētas citu valstu pārstāvju acīs. Nevis runājam par to, ka aizliegtās vielas bojā veselību, bet gan jau no mazotnes ieliekam godīgā sporta principu. Tas veido gan sportisko karjeru, gan dzīvi, kā tādu. Rezultāti nebūs saskatāmi tuvākajos gados, bet sabiedrība to varēs novērot pēc 10-20 gadiem. Sadarbojamies ar projektu "Skola2030", lai rastu iespēju godīga sporta principus iekļaut vispārējās izglītības programmā. Labāk runājam par izglītību un morālē balstītu sabiedrību nevis to, ka esam pieķēruši kādus sportistus un izpildījuši kaut kādas kvotas, kā tas kaut kur izskan.

Jā, izskan arī tādas baumas.
Esmu šādu informāciju dzirdējis dažādos ceļos, pat no cilvēkiem, kas ir saistīti ar sporta sistēmu. Tas ir diezgan skumji, jo biroja prioritāte šobrīd ir izglītošana. Testēšana ir obligāta prasība un attiecas uz visiem, bet mēs šobrīd pārvirzām savas prioritātes uz izglītošanu, protams, nepazaudējot testēšanu. Mums ir jāturpina kontrolēt, jo sportistos, kuri sasnieguši lielāku vecumu, iespējams, izglītība vairs nesasniedz rezultātu. Tur tad vienīgais veids ir vienkārši kontrolēt un likt apzināties, ka tests var tikt veikta jebkurā laikā. Tomēr bērni, kuri aug par sportistiem, vairs negribēs lietot aizliegtās vielas, jo viņiem būs ielikti godīgu vērtību pamati. Ceram, ka ilgtermiņā tas būs panākumu avots.

Ja runājam par šo, veco, paaudzi, daudz neskaidrību ir regbija sabiedrībā - viens no diskvalificētajiem liek sludinājumus, lai trenētu bērnus, otrs brauc līdzi savai komandai autobusā uz turnīru Maskavā. Vai viņi kaut ko vēl drīkst darīt saistībā ar sportu?
Par konkrētajiem gadījumiem atkal nedrīkstu runāt, bet varu pateikt, ka tas ir pasaules antidopinga kodeksa noteikumu pārkāpums. Mūsu rīcībā ir šāda nosauktā informācija, tas var novest pie tālākām sekām.

RL: Sportists, kurš ir diskvalificēts, drīkst iesaistīt tikai rekreacionālajos un izglītības pasākumos. Viņš nekādā citā veidā sportā nedrīkst darboties - ne trenēšana, ne piedalīšanās citās sacensībās, ne tiesāšana.

Un arī tautas sporta pasākumos, piemēram, Rīgas maratonā.
AŪ: "Nords Event Comunaction" ir Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) biedrs.

RL: Esam saņēmuši informāciju un paši apzinājuši faktu, ka sportists devies līdzi komandai. Procesā ir gan jautājumu uzdošanai pašai federācijai, gan arī klubam, kādā statusā sportists bija devies. Ja runājam par konkrēto sporta veidu, esam konstatējuši, ka federācijas iekšienē ir saskatīts daudz problemātikas, kas jau ir jautājums par pašas federācijas darbību. No vienas puses ir redzama vēlme sadarboties, bet notiek arī šādi gadījumi.

MD: Subjektīvi vērtējot, tas ir nihilisms. Katrs šāds gadījums ir individuāls, veicam izmeklēšanu. Bet ir uzskaitīti principi, ko sportists nedrīkst darīt. Par tiem principiem, ko viņi drīkst darīt, sportisti tiek informēti jau pārkāpuma paziņošanas laikā. Tieši tāpēc mums mājaslapā ir šīs divas sadaļas - sportisti, kuriem konstatēts pārkāpums un piešķirts pagaidu aizliegums piedalīties sacensībās, kā arī diskvalificētie. Lai jebkurš sporta organizators varētu paskatīties mūsu mājaslapā, to redzēt un nepielaist sportistus, kuriem ir piemērots aizliegums.

Vai arī regbija federācijai draud kāds sods?
Antidopinga organizāciju pārziņā nav sankciju noteikšana federācijai, tomēr to var piešķirt organizācijas, kuras ir atbildīgas par finansējuma piešķiršanu. Sporta likumā ir atsevišķa norma, ka likuma neievērošana var novest pie finansiālām sekām. Tāpat par notikumiem mēs informējam starptautisko federāciju. Mums ir bijuši gadījumi, ka esam par dažādiem pārkāpumiem informējuši starptautiskās federācijas. Pēc tam vairs nekontrolējam vai viņi noteiks kādas sankcijas par to.

RL: Sportisti neapzinās, ka nekādā veidā nedrīkstēs iesaistīties sportā. Tas arī ir izglītības jautājums. Daudzreiz gadās, ka sportists domā: "Pāris gadus nestartēšu, bet varēšu vismaz trenēt." Kad viņam pasaka, ka diemžēl arī trenēšana nav iespējama, sportists nesaprot, kā tas ir iespējams. Tomēr mērķis ir nepieļaut nekādu saistību ar jaunajiem sportistiem. Ja viņš, iespējams, apzināti lietojis aizliegtās vielas, nedrīkst pieļaut, ka viņš šādu pārliecību nodod jaunajiem sportistiem.

Turpinājums sekos. Intervijas otrajā daļā varēsiet lasīt par dopinga "populārāko" sporta veidu pauerliftingu, Antidopinga komisijas darbu un mildronātu.