L. Dārziņš: "Viss ir mūsu rokās"

Pirmā komanda, kurā spēlēji ārpus Latvijas, bija Raumas "Lukko" (Somija) junioru komanda. Kā toreiz izdevās tur nonākt? Vai nozīme bija tam, ka Raumā junioru komandā bija spēlējuši divi Latvijas hokejisti (Juris Štāls un Jānis Sprukts)?
Toreiz man bija 16 gadi un Latvijā bija grūti tālāk attīstīties, jo tajā laikā mūsu vecuma komandas bija pavisam maz. Gribējās tiekties pēc kaut kā jauna un vēlējos sasniegt ko jaunu. Mūsu treneris parunāja ar aģentu, kurš bija arī Jāņa [Sprukta] un Jura [Štāla] aģents, un par cik Jānis sevi jau labi bija pierādījis Raumas junioru komandā, tad viņi pilnībā uzticējās aģenta izvēlei. Ieteica mani, un tā es uz turieni aizbraucu. Tas bija brīnišķīgs periods, un atmiņas palikušas tikai pozitīvas.

Kā īsti sanāca, ka nonāci Baltkrievijā?
Sanāca pavisam vienkārši. Čehijā jau pirmajā treniņā guvu savainojumu, tāpēc tai komandai vairs nebiju vajadzīgs. Viņi uzskatīja, ka es jau atbraucu nevesels, savukārt es uzskatīju pretējo. Sanāca nelielas domstarpības, un ar kluba vadību sastrīdējāmies. Sezonas vidū sanāca situācija, ka bija kaut kas jānomaina. Piezvanīja Oļegs Znaroks, kurš teica, ka viņam Baltkrievijā ir pazīstams treneris. Tā kā Oļegs mani pazīst, tad zināja, ko vēlas Gomeļas kluba treneris – spēlētāju, kurš var gūt vārtus. Tādā veidā arī tur nokļuvu.

Vai nereti nebija sajūta, ka šo līmeni tomēr esi pāraudzis?
Līmenis tur ir ļoti pieklājīgs. Baltkrievijā spēlē interesantu hokeju, un man ne mirkli nelikās, ka esmu kaut ko pāraudzis. Man bija meistarīgi maiņas partneri, arī treneris man uzticējās. Ja visas šīs lietas piepildās, tad jebkurā līmenī var veiksmīgi nospēlēt.

Kā kopumā vērtē sezonu Baltkrievijā? Tas bija solis uz priekšu vai tomēr - atpakaļ?
Man tas noteikti bija solis augšup. Nav nekāds kauns, ja tavā CV ir ierakstīta Baltkrievijas hokeja līga. Man šī sezona bija ļoti veiksmīga. Domāju, ka šī bija īstā vieta, kur spēlēt. Tā kā esmu jauns, tad vēlējos spēlēt līdera lomu pieaugušo komandā. Un Baltkrievija bija tas līmenis, kur to varēju īstenot. Esmu apmierināts ar sezonu. Nav par ko sūdzēties.

Salīdzini hokeja līmeni Baltkrievijā un, piemēram, Čehijā? Kur labāk spēlēt?
Kur labāk spēlēt, tas vienmēr bijis diskutējams jautājums. Protams, kur saņem vislabāko piedāvājumu, tur arī ir vislabāk spēlēt. Bet, ja runājam par hokeja līmeni, tad Baltkrievijā man patika labāk. Gomeļa ir lielāka pilsēta, bet Čehijā mēs bijām tādā mazā rūpniecības pilsētā, kur vienīgā vērā ņemamā iestāde bija metalurģiskais kombināts. Bet tur bija iespējas iekāpt mašīnā uz aizbraukt uz Vīni vai to pašu Prāgu, ja bija brīvs laiks. Parasti jau ir tā – kur tev tā spēle vedās, tur arī ir tas labākais garastāvoklis.

Par variantiem sezonas laikā. Kādas patiesībā bija iespējas pāriet, piemēram, uz Zviedriju? Vai kluba vadības liktie šķēršļi bija nepārvarami?
Jā, es pat teiktu, ka tos šķēršļus nebija tik viegli pārvarēt. Bet pats jau daļēji vainīgs, jo spēlēju labi, un viņi nevēlējās mani laist projām (smejas). Bet no otras puses, ja nebūtu tik labi spēlējis, tad tā interese arī nebūtu. Gomeļa cīnījās par plejofiem un es tajā komandā biju viens no galvenajiem spēlētājiem, tāpēc nekādu iespēju mainīt klubu nebija.

Par cik Nešvilas "Predators" neinteresējas par Taviem pakalpojumiem, vai ir doma mēģināt tikt NHL caur kādu citu "sistēmu", vai arī visas domas par spēlēšanu "mekā" ir atmestas?
Grūti pateikt. Domāju, ka caur "sistēmu" sisties manos 23 gados ir diezgan nereāli. Neesmu vairs nekāds jauniņais, un manā vecumā sāk sisties caur Austrumkrasta hokeja līgu (ECHL) vai Amerikas hokeja līgu (AHL), lai tiktu uz NHL, būtu diezgan muļķīgi. Lai sasniegtu kādu visaugstāko mērķi, vispirms jāsasniedz dažādi starpmērķi. Man vispirms labi jānospēlē tur, tur un tur, un tad var sākt domāt par NHL. Pie dažādām apstākļu sakritībām visādi var notikt. Domāju, ka man tas notiks tad, kad būšu jau nobriedis spēlētājs un mani uzreiz ņems sastāvā uz kādu konkrētu vietu. Pagaidām Amerikā mani nepazīst, bet Eiropā mana vērtība ir cēlusies, tāpēc pagaidām dzīvošos pa šejieni (smejas).

Par nākamo sezonu. Kur plāno to aizvadīt? Vai Zviedrijas klubu interese vēl arvien ir spēkā?
Jā, zviedru klubi joprojām interesējas par mani un šajā sarakstā parādījusies vēl viena Zviedrijas komanda "Farjestads". Šajā gadījumā, viss atkal atkarīgs no piedāvājuma. Par Gomeļu – parasti ir tā, ka tu esi vienā vietā nospēlējis labi, tad vēlies tiekties augstāk. Šobrīd solis uz augšu būtā jaunā Kontinentālā hokeja līga (KHL). Pāris piedāvājumi no šīs līgas klubiem ir, taču pagaidām vēl nav skaidrs, kur es spēlēšu. Arī Rīgas "Dinamo" izteica piedāvājumu, bet tad vēl tas viss bija tikai sarunu līmenī, pirms notika tā reģistrācija. Tā vairāk bija tāda spēlētāju apzināšana.

Un kāda būtu Tava izvēle, ja "Dinamo" izteiktu tiešu un konkrētu piedāvājumu?
Jāskatās. Protams, ir savi plusi – tā ir tava pilsēta, tavi džeki, mājas, ģimene...Bet no otras puses, kamēr jauns, tikmēr padauzīties pa pasauli arī ir interesanti. Patīkami atgriezties Latvijā, kad kādu laiku neesi te bijis. Katrā vietā ir savu plusi, savi mīnusi. Daudz kas būs atkarīgs no piedāvājuma. Ja "Dinamo" izteiks labu piedāvājumu, tad kāpēc gan ne.

Vai tici projektam Rīgas "Dinamo"?
Vispār ticība ir. Paskatoties, ar kādu azartu visas lietas tiek kārtotas, tad ir cerības, ka viss izdosies. Fani izslāpuši pēc hokeja, tāpēc tas vēl vairāk iedrošinājis to, ka tas projekts var izdoties. Ja viss ir reģistrēts un ja sākuma kapitāls samaksāts, arī pa medijiem šurpu turpu tas viss izvazāts, tāpēc domāju, ka atpakaļceļa vairs nav. Man liekas, ka viņiem viss izdosies.

Cik daudzi hokejisti, kuri spēlē ārzemēs, būtu gatavi spēlēt Rīgas "Dinamo"?
Domāju, ka tiem, kuriem piedāvās, tad tie arī spēlēs. Nav jau zināms, cik hokejistiem piedāvās. Tagad daudziem vidējās paaudzes spēlētājiem ir sievas, ir bērni. Viņi jau no 18 gadu vecuma ir nodauzījušies pa ārzemēm, un beidzot uzspēlēt Latvijā, turklāt labā līmenī, ir fantastiska iespēja. Turklāt arī atalgojums nebūs nemaz tik slikts. Ja piedāvās to pašu, ko var saņemt ārzemēs, tad viņi paliks Latvijā. Domāju, ka atsauksies daudzi spēlētāji.

Vai sekoji līdzi "Samsung" premjerlīgas play-off izcīņai un ko domā par šīs līgas līmeni?
Atbraucu tieši tad, kad pusfinālā spēlēja "Rīga 2000" un "ASK/Ogre". Uz vienu spēli bija aizbraucis uz Piņķiem, bet pārējās skatījos pa televizoru. Palika ļoti patīkams iespaids. Bija azartiska cīņa par katru kvadrātmetru. Ja visi nav tik meistarīgi, tad viņi šo trūkumu kompensē ar savu nenormālo darbu. Līmenis izskatījās pieklājīgs. Gan pusfinālā, gan finālā bija interesantas cīņas. Daudz spēlētāji mani pārsteidza pozitīvā nozīmē.

Kā Tev šķiet, ilgtermiņā domājot par Latvijas hokeju, pareizāk bija veidot Rīgas "Dinamo" vai tomēr vajadzēja attīstīt "Samsung" premjerlīgu?
Grūti pateikt. Hokeja līdzjutējam jau arī vajag hokeja tradīcijas. Attīstīt "Samsung" līgu vajadzētu tādā līmenī, lai faniem būtu interese par spēlēm, piemēram, vai liepājnieki sasitīs Ventspili, vai Daugavpils būs pārāka par Rēzekni un tā joprojām. Piemēram, Somijā katram klubam ir bagātas tradīcijas, un tur par katru komandu fano jau vairākas paaudzes. Acīmredzot, Rīgas "Dinamo" veido ar domu, ka visu vieglāk panākt ir ar šo vārdu. Daudz cilvēki atceras tieši šādu klubu un "Dinamo" tradīcijas, līdz ar to, atkal būs kaut kāda ažiotāža. Tas līmenis arī būs krietni augstāks, tāpēc vieglāks projekts ir uztaisīt "Dinamo" nekā pacelt "Samsung" premjerlīgu par labas klases Eiropas līgu. Turklāt Latvija ir maza valsts un tas nav tik viegli.

Ar kādām cerībām skaties uz gaidāmo pasaules čempionātu hokejā Kanādā?
Lielām (smejas). Pirms katra pasaules čempionāta ir tāds pacilāts noskaņojums. Sezonas beigās sāk veidoties zināms pagurums, arī psiholoģisks. Tāpēc patīkami satikt čaļus, un arī iekšēji ir tāda sajūta, ka gatavojies kaut kam lielam. Prieks uzspēlēt Arēnā Rīga pie pilnām tribīnēm. Patīkamas emocijas. Arī sabiedrības uzmanība ir vairāk pastiprināta. Ir tāds baigais azarts braukt sevi un izlasi parādīt no tās labākās puses. Šobrīd tiek ieguldīts smags darbs un ceru, ka tas atalgosies. Vairāk tās ir emocijas, nevis cerības.

Vai Latvijas izlasei ir pa spēkam iekļūt TOP8?
Domāju, ka mums katru gadu bijušas iespējas iekļūt pirmajā astoņniekā, vienalga, kādas izlases nākušas pretī. Arī rangā grozāmies ap vietu, tāpēc TOP8 mums būs reāls vienmēr. Visas tās komandas, kuras atrodas no 8. - 16. vietai, esam spējīgi uzvarēt. Varam arī aizķerties pie kādas no pirmā astoņnieka izlasēm. Viss ir mūsu rokās.

Vai Tev problēmas sagādā aklimatizēšanās? Cik dienu laikā pielāgojies?
Kad spēlēju Kanādā, nemaz tik traki to neizjutu. Man liekās, ka personīgi man ar šo nav problēmu. Galvenais ir aizbraukt, un ja man trūkst tā miega, tad es izguļos vienreiz un viss kārtībā. Es to tā nejūtu. Tāpēc jau uz Kanādu brauksim nedēļu vai pat pusotru ātrāk, lai visi pierastu.

Tavi maiņas partneri pasaules čempionātā būs tie paši, vai tomēr sagaidāmi kādi eksperimenti?
Kaut arī Znaroka trenera karjera nav tik liela, viņš ir ļoti pieredzējis un zinošs treneris. Kā komanda viņam pilnībā uzticamies. Citreiz jau arī viņam vajag padomu, tad viņš parunājas ar spēlētājiem. Bet mūsu maiņu (vēl arī Armands Bērziņš un Miķelis Rēdlihs – A.P.) Znaroks nav aizticis jau kādu otro gadu. Domāju, ka nekas nemainīsies arī pasaules čempionātā. Ja nekādus sūdus nesavārīsim, tad vajadzētu visam būt kārtībā (smejas). Pirmā pārbaudes spēle mums izdevās, cerēsim, ka tā būs arī tālāk.

Tavuprāt, kur slēpjas Latvijas izlases spēks?
(Domā). Ļoti labs jautājums, un ja mēs uz to zinātu atbildi, tad būtu vēl labāk. Man liekas, ka mūsu komandas spēks ir tā vienlīdzība, un spēles tempu spējam noturēt visu spēli, rotējot visas četras maiņas. Mums kaut kāda triecienmaiņa nav nepieciešama. Ja godīgi, mēs pat tādu nevaram izveidot, jo visiem tas līmenis ir diezgan līdzvērtīgs. Protams, ka šajā situācijā visi lēmumi ir trenera ziņā. Ja nepieciešams, tad var paeksperimentēt un atrast labāko virknējumu.

Vai atbalsti praksi veidot maiņas, kuras parasti realizē vairākumus, nedodot iespēju vairākumā spēlēt, piemēram, ceturtajai maiņai, kur parasti ir jaunākie hokejisti, kam spēcīga motivācija sevi pierādīt?
Es vispār atzīstu, ka vairākumā jāspēlē tiem spēlētājiem, kuri ir līderi un spēj gūt vārtus. Mums tas nav tik izteikti. Mūsu variantā, vairākumā jāspēlē tai maiņai, kurai attiecīgajā dienā iet spēle. Un Znaroks to ļoti labi jūt. Ja viena maiņa ir pagurusi un nespēj parādīt labu sniegumu, tos viņš laidīs mazākumā, bet to virknējumu, kuram veicas saspēle, laidīs vairākumā.

Lai arī uzbrucējs, tomēr par aizsardzību. Vai tavuprāt modelis 7+13 ir labāks par 8+12. Pie septiņu aizsargu varianta sanāk, ka ir tikai trīs pilni aizsargu pāri? Vai šīs variants spēles beigu daļā neuzliek papildu slodzi uzbrucējiem?
Nekad jau nevar paredzēt, kurš gūs kādu savainojumu, jo hokejs ir fiziska spēle. Cerams, ka no mums neviens nesatraumēsies. Mūsu modelī, ja mēs rotējam ar četrām maiņām, labāk ir ar 13 uzbrucējiem. Ja savainojas uzbrucējs, tad mēs varam to aizvietot un turpināt rotēt četrus spēlētāju virknējumus. Modernajā hokejā trīs aizsargu pāri ir diezgan normāli. Viņi spēj izturēt to fizisko slodzi.

Kur Tu saredzi Raita Ivanāna vietu laukumā? Kādas ir viņa priekšrocības
Tas vairāk jāprasa galvenajam trenerim, jo neesmu pārāk iedziļinājies sastāvā komplektācijā. Protams, ka Raitis ir spēlētājs ar vārdu, jo spēlē NHL. Tas jau vien ir rādītājs. Bez šaubām, viņš ir augstas klases spēlētājs un viņam ir pieredze spēlēt uz mazākiem laukumiem. Es domāju, ka mūsu treneri ir pietiekami gudri, lai Raitim atrastu pareizo pielietojumu.

Kādu iespaidu uz izlasi atstās Kārļa Skrastiņa nespēlēšana pasaules čempionātā?
Jā, ļoti žēl, protams, jo Kārlis ir mūsu aizsardzības balsts. Bet domāju, ka pārējie mūsu aizsargi arī ir diezgan stabili un meistarīgi. Otrs, tagad būs papildus stimuls visiem pierādīt, ka labi varam nospēlēt arī bez Kārļa. Zaudēt tāda līmeņa spēlētāju kā Skrastiņš ir nepatīkami, tomēr ir mums labi aizsargi, kas spēj viņu aizvietot.

Kā pēdējos gados mainījies mikroklimats izlasē?
Šis man būs trešais pasaules čempionāts, tāpēc šo jautājumu labāk uzdot kādam, kurš izlasē ir ilgāk. Varu spriest tikai par šiem gadiem. Kad es jau sāku spēlēt, man ļoti patika mikroklimats. Bija tāds jauno un pieredzējušo spēlētāju apvienojums. Visi kopā jokoja un bija draudzīgi. Tieši ar mikroklimatu nav bijušas nekādas problēmas.

Latvijas U-18 izlase rādīja samērā labu sniegumu PČ U-18 izlasēm, kas notika Rīgā. Vai klātienē apmeklēji kādu no spēlēm? Kādi iespaidi?
Klātienē nebiju, jo bija jau sākusies treniņnometne. Bet tā kā viņiem spēles sākās plkst. 20.00, tad bija tā iespēja paskatīties pa televizoru. Man ļoti patika viņu spēle. Žēl, ka nesanāca uzvarēt Norvēģiju. Šajā gadījumā pietrūka tas, ka jaunie džeki nebija pieraduši nedēļā aizvadīt piecas spēles, kuras visas ir kā izšķirošās. Bet individuāli viņi bija ļoti meistarīgi, arī ar psiholoģiju nebija problēmu. Pietrūka šī sīksto spēļu pieredze, bet kopumā U-18 izlase atstāja ļoti patīkamu iespaidu.

Vai redzi kādus spēlētājus no U-18 izlases, kuriem vajadzētu dot iespēju vismaz kādā pārbaudes spēlē uzspēlēt?
Man ļoti patika Daiņa Vasiļjeva spēle, kurš vārtos rādīja brīnumus. Neatceros neko tādu, ka piecu spēļu laikā kāds ielaistu divus vai trīs vārtus. Tas ir fantastiski. Brīnums, ka ar tādu rādītāju Latvija palika otrajā vietā. No uzbrucējiem patika Roberts Bukarts un Miks Indrašis – ātri, tehniski un spēcīgi spēlētāji. Taču mūsu treniņnometne jau ir pusē un šiem hokejistiem tagad ielēkt būtu ļoti grūti, jo viņiem tagad var gadīties formas kritums. Viņi vēl ir jauni, un organismam tas nav īpaši labi.

Šogad tika nojaukta Rīgas Sporta pils. Ar kādām emocijām Tev, kā jaunākās paaudzes hokejistam, saistās šī leģendārā sporta būve?
Man tās bija kā otrās mājas. Trenējos Baldera hokeja skolā un Sporta pils bija mūsu bāze. No rīta skola, vakarā treniņš. Dažkārt pat negājām mājās, bet uzreiz devāmies uz ģērbtuvēm. Tās mums bija otrās mājas. Divējādas sajūtas. Žēl ka tā, bet arī Anglijā nojauca Vemblija stadionu. Laiks iet uz priekšu. Sporta pils manā atmiņā palikusi tikai ar pozitīvām emocijām.