Skrastiņš: Esmu gatavs visam...
eSports.lv jau publicēja fragmentus no intervijas ar vienu no trim Latvijas pārstāvjiem NHL Kārli Skrastiņu, kuru tagad piedāvājam pilnā apjomā.
- "Avalanche" sezona pagaidām izvērtusies ne tāda, kā droši vien tika plānots - atkal uz robežas, atkal katrs zaudējums var nozīmēt palikšanu bez play-off. Pēc pagājušā gada fiasko noteikti bija gaidīta mērķtiecīgāka sezona.
- No vienas puses - tā ir, taču no otras - šajā līgā kaut ko prognozēt vispār ir grūti. Arī man pašam sanāca tā, ka pagājušogad beigās dabūju traumu, un uzreiz mazliet izgāju no iepriekš uzņemtā labā ritma. Pirms sezonas sākuma notika zināmas izmaiņas komandā - klubs paņēma aizsargu [Skotu] Hananu, un varēja just, ka zināmas pārkārtošanās notiks. Sākumā īsti nevarēju saprast, kur es īsti spēlēšu, ar ko kopā un cik daudz. Līdz ar to bija grūtāk. Tad vēl sezonas sākumā nāca vēl viena trauma, savainoju plecu, un tas viss kopā sakrājās. Nebiju pārliecināts, cik daudz ar mani šajā komandā rēķinās. Taču - ko man atlika darīt, turpināju trenēties. Tagad pēdējos divus mēnešus viss šķita nostājamies savās vietās - atkal biju sastāvā, un spēlēju pietiekami daudz, gandrīz pa 20 minūtēm.
- Jā, tā laikam var teikt. Redz, arī rezultāts nebija tāds, kāds bija gaidīts - mēs netikām play-off, un līdz ar to kaut kādas izmaiņas bija neizbēgamas. Ar dažiem netika pagarināts līgums - no pagājušā gada esam tikai trīs aizsargi, sanāk, ka nomainījusies gandrīz puse.
- Kā vispār kluba vadība reaģēja uz pagājušā gada neveiksmi? Raganu medības nesākās?
- Atklāti jau neko neteica, jo sezonas beigas (kādas pēdējās 20 spēles) mums bija samērā pozitīvas. Klubam ar tādām iespējām tā bija liela neveiksme, taču no otras puses - visi jau saprot, ka pamazām jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem līgā, un tas var prasīt savus upurus. Līdz ar ieviestajiem algu griestiem viss mainās. Līdz tam Kolorado nebija nekādu problēmu dabūt tos spēlētājus, kādus klubs gribēja, un par iekļūšanu play-off nebija par runas - uzreiz domāja par Stenlija kausu. Taču mainījās sistēma, klubam nomainījās arī ģenerālmenedžeris, un savā ziņā tas bija signāls, ka Kolorado notiek zināma komandas atjaunošana. Ļāva vairāk izpausties jaunajiem - līdera lomu pamazām sāka uzņemties tādi spēlētāji kā Ščastnijs, Volskis. Ar skatienu nākotnē.
- Pārāk strauji tas laikam nenotiek, jo šobrīd neesat labākajā situācijā - astoņas no 11 nākamajām spēlēm izbraukumā, bet savā laukumā jāspēlē ar līgas līderi "Red Wings" un arī Stanlija kausa ieguvēju "Ducks". Vai nav tā, ka šobrīd faktiski izšķiras, vai būsiet astoņniekā?
- Domāju, ka te izšķiroša būs katra spēle līdz sezonas beigām. Ja paskatās šobrīd, tad mūsu grupā faktiski visām komandām ir vienādas izredzes cīnīties gan par uzvaru grupā, gan spēlēšanu play-off - varbūt, izņemot Edmontonu. Līdz brīdim, kad nesākās traumas [jau ilgāku laiku "Avalanche" nākas iztikt bez uzbrukuma līderiem Džo Sakiča, Raiena Smita un Pola Ščastnija, savainojumi vajā arī citus - I.J.], mums it kā nebija problēmu - astoņniekā bijām stabili. Taču, ja komandai sezonas laikā faktiski uz diviem mēnešiem iziet no ierindas divi labākie spēlētāji, protams, ka nav viegli. Tagad bija laukā arī Ščastnijs, komandas pamatvārtsargs Teodors. Tie ir spēlētāji, kas taisa spēli. Tajā pašā laikā uzskatu, ka šos pēdējos mēnešus vienalga spēlējam samērā labi, un turamies virs ūdens. Tagad viņi visi lēnā garā atgriežas, un domāju, ka ar play-off mums nevajadzētu būt problēmām. Protams, tieši šobrīd kalendārs ir baigi smags, taču savukārt martā mēs dzīvosimies faktiski tikai pa mājām.
- Par vienu no komandas lielākajiem trūkumiem šobrīd uzskata spēli nevienādos sastāvos - nevarat iemest vairākumos, ielaižat mazākumos.
- Iepriekšējās sezonās visu laiku bijām starp labākajām desmit vairākuma realizācijā, un uz to patiešām tika izdarīta liela likme. Īpaši ar jauno noteikumu ieviešanu, līdz ar kuriem gandrīz pusi spēles komandas parasti nav vienādos sastāvos. Lielākoties tas arī izšķir spēli - vai nu vari iemest, vai nevari.
- Vispār noteikumu maiņas atstātais iespaids uz spēli ir ļoti jūtams?
- Šogad jau pamazām ir piešāvušies, un nav tik traki, kā bija sākumā. Taču ir tā, ka bieži vien tie noraidījumi uzrodas ne no kā - nejauši pieskaries vai aizķeksē, un viss. Faktiski ir tā, ka šobrīd tiesnesis var svilpt jebkurā brīdī, kad vien viņam ienāk prātā.
- Tāpat kā šosezon buksē klubs, arī tavu paša sezonu pagaidām laikam nevar nosaukt par īpaši izdevušos.
- Varbūt, ka tā. Agrāk viss izskatījās labāk - stabili spēlēju sastāvā un pa 20 minūtēm. Šogad mazliet viss ir mainījies, taču, kā jau teicu - cenšos pie tā pielāgoties. Protams, nav patīkami - kā tagad, kad pēdējās divas spēles esmu atstāts malā. Taču turpinu trenēties un ceru uz labāko - ka drīz būšu atpakaļ sastāvā. Visas negatīvās domas cenšos nolikt malā, vēl jo vairāk tagad, kad līdz spēlētāju maiņu termiņa beigām palicis pavisam maz laika. Esmu gatavs visam, taču - tad jau redzēs.
- Tātad zināms sasprindzinājums šajā sakarā pastāv?
- Domāju, tāds ir visiem. Un šajā gadījumā neko neizšķir arī tas, vai tieku sastāvā vai nē - domāju, pat ja es spēlētu, iespēja tikt aizmainītam būtu tikpat liela. Tā ir katru gadu - kad tuvojas tas datums, nekad nevari būt drošs, paliksi komandā vai varbūt nāksies kaut kur pārcelties. Šobrīd mums sastāvā ir pietiekami daudz spēlētāju, kuriem šis ir pēdējais līguma gads, un tas nozīmē, ka klubs varētu iesaistīties kaut kādos darījumos. Bet labi, nav ko zīlēt - jāpagaida, un tad jau redzēs.
- Denveras presē tavs uzvārds iespējamo maiņu sakarā tiek cilāts regulāri un kā viens no pirmajiem. Sak - spēlē maz, maksā daudz...
- Iespējams. Taču es pats vietējās avīzes nelasu. Mierīgāka dzīve... Taču, ja tā arī notiks, varbūt tas būs tikai uz labu. Turpināt šādi, kā patlaban ir te - kā jau teicu, neviens negrib sēdēt malā. Es gribu spēlēt, nevis savas komandas mačus skatīties pa televizoru, ģērbtuvē griežot velotrenažieri.
- "Avalanche" šobrīd ir par daudz aizsargu?
- Šobrīd esam septiņi, un tas principā ir normāls skaitlis. Taču ir vēl viens, kas šobrīd ir traumēts un nespēlē [Kails Kumiskijs - I.J.], un pēc viņa atgriešanās jau būsim astoņi. Tas tomēr ir par daudz, un izskatās, ka kaut kādas maiņas tomēr notiks. Kurš tas būs, domāju, varbūt viņi [klubs] paši vēl nav izlēmuši.
- Kā tu pats novērtētu savu spēli šajā sezonā?
- Sākumā varbūt patiešām nebija nekas spožs, kaut gan treneri vienalga nav teikuši, kā būtu neapmierināti ar manu spēli - varbūt tikai pieminējuši atsevišķas kļūdas. Apzinos, ka nespēlēju īpaši labi, jo pēc pleca traumas bija zināmas grūtības atgriezties spēles ritmā. Taču pēdējos divus mēnešus arī mans spēles laiks rādīja, ka treneri bija apmierināti ar to, ko darīju laukumā. Spēlēju samērā daudz, arī mazākumā vienmēr gāju laukumā pirmajā maiņā kopā ar Bredu Klārku pret pretinieku pirmajām maiņām. Neteikšu, ka jutos sliktāk nekā pagājušogad vai, piemēram, vēl gadu iepriekš. Taču katram savi uzskati.
- Oktobra beigas un novembra sākums, kad nespēlēji gandrīz mēnesi, bija saistīts tikai ar pleca savainojumu?
- Jā, tas bija pleca dēļ. Tad notika mačā pret Čikāgu - jau bija pēdējās maiņas, mazākums. Gāju bortā pakaļ ripai, un no malas viens nāca - it kā to redzēju, taču nepaspēju sagrupēties, un sanāca samērā spēcīgs sitiens plecam. Nekas lauzts vai plēsts par laimi nebija, taču izmežģījums diezgan pamatīgs. Tika apsvērta iespēja par operāciju, taču tas uzreiz nozīmētu kādus trīs mēnešus laukā no aprites. Nolēmām netaisīt, un labi vien bija, jo tiku uz kājām mēneša laikā, un šobrīd tas vairs netraucē - spēlējot, nav par to jādomā. Varu brīvi taisīt spēka paņēmienus. Trenažieru zālē ir vingrinājumi, kurus nevaru taisīt, taču tā nav liela problēma.
- Sanāca, ka tieši pēc mēneša dīkstāves pirmajos mačos savāci visus trīs savus šāssezonas rezultativitātes punktus. Biji nocieties pēc spēlēšanas, vai vienkārši sakritība?
- Pēc atgriešanās no traumas mani mazāk lika spēlēt pret pretinieku vadošajām maiņām, un tad jau parādās vairāk iespēju domāt ne tikai par aizsardzību, bet varbūt arī pieslēgties kādam uzbrukumam. Uzreiz vairāk brīvu momentu. Taču šos pēdējos mēnešus atkal tieku sūtīts laukumā pret pretinieku līderiem, un tad nekam citam kā tiešo pienākumu pildīšanai nav iespēju - visa uzmanība aizsardzībai. Klārkam vairāk patīk pieslēgties uzbrukumiem, un, ja arī kāds no aizsargiem skrien uz priekšu, tad no mums diviem tas ir viņš - es tikmēr sargāju aizmuguri.
- Šajā ziņā tavi uzdevumi karjeras laikā laikam nav īpaši mainījušies?
- Tieši tā - treneri nekad no manīm arī nav prasījuši krāt punktus. Mana prioritēta ir sargāt mūsu pašu vārtus. Protams, iemestie goli un sakrātie punkti hokejā ir svarīgs rādītājs, taču manā gadījumā komandas interesē citas īpašības. Galvenais stabili nospēlēt aizsardzībā, mazākumā.
- Tad fakts, ka šī tev ir karjerā vismazrezultatīvākā sezona, nav arguments, kas arī varētu tikt novērtēts ar mīnusa zīmi?
- Nē, nedomāju, ka tam tiek pievērsta liela uzmanība. Turklāt vēl jau nekas nav beidzies - priekšā gandrīz 30 spēļu. Turklāt, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šosezon esmu arī diezgan daudz spēļu izlaidis. Domāju, gan jau vēl kādi punkti pienāks.
- Šāda situācija, kad par savu spēlēšanu vai nespēlēšanu uzzini tikai spēles dienā, būs un turpināsies? Vai tomēr iespējams ar treneri konkrēti aprunāties, sak - tagad divas sēdēsi, bet pēc tam ļaušu atkal sevi pierādīt?
- Ar runāšanu šeit neviens nenodarbojas - bizness ir bizness. Teikšu kā ir - ir grūti kaut ko saprast un ar kaut ko rēķināties. Jābūt gatavam uz visu. Treneris regulāri saka, ka pret manu spēli viņam pretenziju nav - lai turpinot trenēties, saglabājot pozitīvu noskaņojumu, un agri vai vēlu būšu atpakaļ. Taču amerikāņiem tas ir raksturīgi, un tāpēc esmu gatavs visam. Taču pašam gribētos palikt Kolorado, jo šeit esmu iedzīvojies gan sadzīviski, gan arī komandā un organizācijā. Pieļauju, ka tīri sportiskā ziņā varbūt pat būtu labāk kaut ko pamainīt, taču - ja man ir iespēja spēlēt šeit, tad noteikti izvēlētos palikt. Taču, ja nē - tad labāk spēlēt citā klubā, nekā palikt tur, kur tev patīk, taču neesmi vajadzīgs. Vairs jau nav ilgi jāgaida - ja samainīs, tad samainīs, būs labāk. Ja ne - varbūt kaut kas mainīsies šeit uz vietas, un atkal viss būs kārtībā. No tā, ka tagad visu laiku par to domāšu un uztraukšos, nekas nemainīsies.
- Tev ir līgums arī uz nākamo sezonu?
- Jā. Taču, ja gribās domāt par nākotni, un pēc tā gada šeit vēl palikt, tad ir jāspēlē jau tagad. Varbūt šī sezona mazāk, taču no nākamās lielā mērā būs atkarīgs, vai dabūšu vēl vienu līgumu, un kāds tas būs. Cik daudz spēlēšu, kā spēlēšu. Nevis kā šobrīd - vai vispār spēlēšu...
- Pēc hokeja standartiem tev jau ir pietiekami solīds vecums - šogad paliek 34.
- Jā, taču nevarētu teikt, ka sāku justies kā veterāns. Jā, pēdējā laikā parādījušās traumas, taču no tām nav pasargāts neviens - agrāk vai vēlāk, taču tās pie tevis atnāk. Taču citādi fiziskajā ziņā jūtos labi, un šajā ziņā man nebūtu problēmu turpināt spēlēt.
- Mazliet neparasti jau izskatās, ka "Dzelzs vīrs", kurš vēl pavisam nesen nospēlēja piecas sezonas no vietas, tagad gandrīz vai vairāk spiests pavadīt nekā spēlēt.
- Kā jau teicu - agru vai vēlu tās traumas tevi atrod. Visas vecās traumiņas nekur nepaliek - sakrājas, un beigās kaut kad izveido to problēmu. Fiziski nejūtos sliktāks kā iepriekš, un pleca traumas laikā patiesībā pat trenējos divas trīs reizes vairāk, nekā parasti. Patiesībā šobrīd esmu ļoti labā formā, un pēdējās spēles, kurās biju sastāvā, jutos ļoti pārliecinoši gan fiziskā, gan visādā citādā ziņā - nekādas problēmas kondīcijas ziņā es sevī šobrīd neredzu. Piemēru, ka 34 gadi vēl nav nekāds kritiskais vecums, visapkārt ir ļoti daudz, un neuzskatu to par argumentu, kura dēļ tagad vajadzētu sākt domāt par beigšanu.
- Ja tomēr tā notiek, un piepildās sliktākais scenārijs - pēc nākamās sezonas paliec bez NHL. Tas nozīmētu karjeras beigas, vai tomēr pieļauj iespēju, ka varētu vēl uzspēlēt arī Eiropā?
- Neesmu šādas varbūtības izvērtējis, un pat negribu par to domāt. Tāpat šobrīd no tā nav jēgas. Es pat nezinu, kas ar mani notiks pēc pāris nedēļām vai dienām, kur nu vēl pēc gada vai diviem. Man vēl priekšā ir gads NHL, un viss kas var notikt. Tas, ko varu teikt - jūtos fiziski labi, man joprojām patīk tas, ko daru, un tas nozīmē, ka centīšos kaut kur spēlēt. Ja tā nebūs Amerika, ar lielāko prieku varu uzspēlēt arī kaut kur Eiropā. Turpināšu spēlēt, kamēr tas man sagādās prieku.
+2 [+] [-]
un pa to jautājumu pa Eiropu- vnk
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
Nu bet logjiski, taa tachu taa pati intervija...
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
labaaku atbildi pat negaidiju.....
[+] [-]
[+] [-]
26.februaarii...
-2 [+] [-]
[+] [-]
26. februāris
[+] [-]
g
g
vbghn
[+] [-]