Sorokins: "Šis būs mans pēdējais čempionāts"

Uz sarunu Oļegu Sorokinu aicinām pēc izlases pirmajām divām pārbaudes spēlēm ar Vācijas valstsvienību. Aizvadīts kārtējais izlases rīta treniņš "Inbox.lv” ledus hallē, un Oļegs, ieturējis pusdienas, kā vienmēr ir pozitīvi noskaņots un atvērts sarunai.

- Aiz muguras smaga sezona. Kāda šobrīd pašsajūta?
Īstenībā tikai tagad tā pa īstam sāku atiet no smagās un grūtās sezonas. Tieši šobrīd – vakar un aizvakar - tā īsti sāku pievērsties izlasei un domāt par labu sportisko formu. Manā gadījumā sezona bija vairāk grūta psiholoģiskā ziņā nekā fiziski – pēc gūtās traumas man tā īsti nemaz netika dota iespēja atsākt spēlēt.

- Sezonas sākums sanāca diezgan saraustīts, noslēgums savukārt diezgan labs…
Kad deva iespēju, tad viss bija kārtībā. Noteikti gribējās spēlēt vairāk, taču tikai pašās sezonas beigās man pa īstam tika dota iespēja spēlēt. Vairākumā, piemēram, es uzskatīju, ka biju pelnījis spēlēt krietni vairāk. Vairākas reizes bija tā, ka man tika solīts, ka nākamajā spēlē es varēšu spēlēt, bet pēdējā brīdī atkal domas tika mainītas, un es biju spiests palikt malā. Sanāk tāda kā raustīšana – ne īsti trenējies, ne īsti spēlē. Brīdī, kad komanda bija zaudējusi astoņas spēles, likās, ka man tiks dota iespēja, bet nākamās četras spēles atkal tikai solījumi. Protams, nav viegli atsākt spēlēt pēc divu mēnešu pārtraukuma, taču es uzskatu, ka biju pelnījis spēlēt vairāk.

- Ir bijušas sarunas par to, kas tieši Oļega Sorokina sniegumā aizvadītajā sezonā nav apmierinājis?
Visas sezonas garumā neviens nekādas pretenzijas nav izteicis, taču, ja nelaiž laukumā, tad jau droši vien pārāk apmierināta komandas vadība nav.

- Kādas šobrīd ir tavas saistības ar "Dinamo"? Vai ir bijušas kādas sarunas arī par nākamo sezonu?
Sarunas īsti nav bijušas, bet tieši šodien tās ir plānotas. Man ir spēkā līgums vēl uz vienu gadu. Runāsim un domāsim.

- Pašam gribētos palikt „Dinamo”?
Man patiesībā gribētos spēlēt hokeju! Gribētos, protams, palikt te un spēlēt mājās, bet, kā tas būs, redzēsim. Pēc līguma es šobrīd nemaz nedrīkstu runāt ar kādu citu klubu un, atklāti runājot, nekur apkārt neesmu "taustījies” - sezona taču tikai tikko kā beigusies.

- Sezonas laikā Latviju skāra finansiālā krīze. Vai "Dinamo" hokejistiem to nenācās izjust?
Algas tika maksātas strikti – konkrētos datumos, bez aizkavēšanās. Bija nelielas aizkavēšanās ar prēmijām, bet lielos vilcienos viss bija kārtībā. Šajā ziņā nevienam, domāju, pretenziju nav.

- Visur tiek skandēts, ka, pateicoties "Dinamo" spēlēšanai KHL, spēlētāji ir stipri progresējuši. Tā tiešām ir?
Tas, ko saka un raksta, ir viens, bet tas, kā ir patiesībā, ir pavisam citādāk. Katram cilvēkam ir savi uzskati, vai spēlētāji ir progresējuši vai nav progresējuši. Treniņos neko īpaši nevar redzēt. Visu gadu esam strādājuši kopā, un tas progress, ja tāds ir, nav tik redzams. Šobrīd puišiem ir neliels kritums – sezona bijusi grūta ne vien fiziski, bet arī psiholoģiski un tagad ir grūti savākties. Priekšā ir nopietns posms, un šai nelielajai "krīzei" ir jātiek pāri iespējami ātri. Domāju, ka tieši tāpēc abas pirmās pārbaudes spēles bija tik bezzobainas.

- Parasti pirms pasaules čempionāta dzirdams, ka pārbaudes spēles ir par daudz vai par maz. Kā ir šogad? Vai, tavuprāt, ar sešām pārbaudes spēlēm būs pietiekami?
Es domāju, ka šis ir optimālais pārbaudes spēļu skaits – nav ne par maz, ne par daudz. Domāju, ka treneri gatavošanās plānu ir sīki un smalki izstrādājuši, turklāt treneris pirms pārbaudes spēlēm teica, ka iespēja uzspēlēt tiks dota daudziem, līdz ar to viens otrs varēs vairāk atpūsties. Man pat dažreiz liekas, ka varētu vairāk trenēties, ne tik daudz spēlēt. Šobrīd gan ir arī laiks treniņiem un tad atkal divas spēles ar Francijas izlasi. Domāju, ka treniņu un pārbaudes spēļu grafiks ir sastādīts pietiekami labi.

- Vai pretinieki pārbaudes spēlēs spēles stila ziņā nav pārāk vienveidīgi?
Viena lieta ir skaidra – neviens pretinieks no Amerikas pie mums šobrīd nebrauks, tāpēc jāspēlē ar tiem, kas ir gatavi atbraukt. No turienes it kā būtu komanda ar nedaudz citu spēles stilu. Nevar īsti teikt, ka vācieši ar slovākiem ir līdzīga spēles stila pārstāvji. Slovākiem ir kombinacionāla komanda, pieredzējuši un meistarīgi spēlētāji, vācieši vairāk ir tādi „darba rūķi”. To arī mēs redzējām divās spēlēs. Viņiem ir laba fiziskā sagatavotība, un viņi var nospēlēt vienā līmenī visu spēli. Es uzskatu, ka katra spēle izlasē tomēr ir notikums, lai kas arī nāktu pretī. Jāatceras, ka mūsdienās visi māk spēlēt hokeju.

- Vai var piekrist žurnāla „Sporta Avīze” citātam, ka "zaudējumi ir labākā uzvaras skola”?
Es domāju, ka noteikti. Ja padomā, kā Latvijas čempionātā zaudēja "Rīga 2000”, tad viennozīmīgi. Pirmo spēli vinnēja 7:2, bet ogrēnieši no šī zaudējuma mācījās un sērijā uzvarēja. Jā, zaudējumi dažkārt nāk tikai par labu.

- Labs salīdzinājums…
Jā, bet tā tas tiešām arī ir.

- Kā ar noskaņojumu izlasē?
Visiem viss ir nodrošināts – lentes ir, nūjas arī ir. Vienmēr jau izlasē vai klubā ir kāda problēma, kādam kaut kas vienmēr pietrūks, bet lielos vilcienos viss ir nodrošināts. Morāli varbūt ir nedaudz grūtāk. Pagājušās divas spēles parādīja, ka ir pietiekami daudz problēmu ar taktiku. Šobrīd pie tās strādājam ļoti nopietni. Treneri rāda un stāsta, ko viņi grib no spēlētājiem, kur katram laukumā jāatrodas. Jācer, ka visi sapratīs šos zīmējumus un nospēlēs kā treneri to ir ieplānojuši. Šonedēļ sākam aktīvāk strādāt arī pie fiziskā.

- Šogad tomēr bija nedaudz savādāk – viss izlases kodols spēlēja kopā visu gadu. Vai neesat viens otram vēl "līdz kaklam”?
Skaidrs, ka ir nedaudz grūtāk. Jāatceras, ka mēs spēlējam par savu valsti, un domāju, ka jo tuvāk nāks pasaules čempionāts, jo noskaņojums būs labāks.

- Otrajā spēlē pret vāciešiem tika iespēlēti vairāki jaunie spēlētāji. Vai, tavuprāt, kāds no viņiem reāli jau šogad var iekļūt lielajā izlasē?
Cerības ir vienmēr, taču treniņos un spēlēs tomēr vēl var just junioru hokeja stilu – nav jau tas nemaz tik vienkārši ienākt pieaugušo hokejā tā uzreiz. Daži tiešām ir pietiekami nobrieduši un jau šobrīd būtu gatavi lielajai izlasei - redzēs. Domāju, ka kāds, iespējams, arī aizbrauks uz pasaules čempionātu jau šogad.

- Vai ir zināms, kuri no veterāniem uz šo pasaules čempionātu dodas kā uz pēdējo, vai arī visi tomēr gatavojas cīnīties par iekļūšanu Olimpiskajā sastāvā?
Neviens jau īsti nemaz nezina, kurš brauks un kurš ne. Varu pateikt par sevi – ja es šogad iekļūšu izlasē, tad šis čempionāts man, visticamāk, būs pēdējais. Es gribētu vēl uz Olimpiskajām spēlēm aizbraukt, bet uz pasaules čempionātu laikam vairs ne – mums ir pietiekami daudz labu puišu, kuri ir pelnījuši spēlēt izlasē. Var, protams, gadīties arī kāda ārkārtas situācija – spēlētājiem traumas, treneri nevar savākt sastāvu… Tad es būtu gatavs palīdzēt arī pēc gada.

- Znaroks pirms pārbaudes spēlēm izteicās, ka tie, kuri jau var būt pārliecināti par spēlēšanu pasaules čempionātā, nav jānoslogo visas sešas spēles. Nešķiet, ka pirmās maiņas pārāk atslābinājušās un vienkārši gaida čempionātu?
Es pat nezinu, kā to vērtēt. Domāju, ka viena lieta ir tas, ko treneris pasaka, bet pavisam cita – tas, ko viņš redz laukumā. Iespējams, ka beigās viņš pat dos vairāk spēlēt kādam, kas viņa sarakstā ir favorīts, jo jutīs, ka šis spēlētājs īsti nejūt spēli. Katrā frāzē ir daļa patiesības, bet es neuzskatu, ka var lemt tik strikti. Iespējams, pirmajās divās spēlēs vairāk "izleca” ārā tas morālais sagurums, nevis tā apziņa, ka šie spēlētāji tiešām brauks uz čempionātu.

- Kā vērtē pasaules čempionāta grupu, kurā mums jāspēlē?
Uzskatu, ka grupa ir ļoti grūta. Man personīgi gribētos "aizķerties” spēlē pret zviedriem. Ir bijušas spēles, kad mēs pret viņiem esam nospēlējuši labi, bet viņi vienalga beigās ir uzvarējuši. Gribētos nospēlēt tā, lai visu izšķir viena ripa. Ar amerikāņiem mums ir bijušas labas spēles – esam vinnējuši, esam arī nepelnīti zaudējuši – atceros, ka vienā spēlē pret ASV mums neieskaitīja divus vārtus… Austrieši ir sīksti, viņiem ir daudz spēlētāju ar kanādiešu pasēm. Tā ir ambicioza un laba komanda. Vispār Austrijā hokejs iet uz augšu, tur maksā labas naudas, un tāpēc arī kanādieši brauc uz turieni. Uzskatu, ka grupa nav nekāda baigā dāvana. Nevienam negribēsies cīnīties par palikšanu A grupā. Zinu personīgi par sevi, ka, ja es aizbraukšu, tad noteikti cīnīšos par ceturtdaļfinālu, nevis domāšu par vietas nosargāšanu elitē. Spēlēt par palikšanu ir psiholoģiski ļoti grūti.