Daugaviņš: "Uz KHL mani nepalaida"

Sezonu iesāki AHL Binghemtonā, bet tagad esi atpakaļ OHL – "Majors" komandā. Kas tad īsti notika?
Binghemtonā maz dabūju spēlēt - treneris neuzticējās. Lielāko tiesu spēlēju ceturtajā maiņā vai nespēlēju vispār. Vajadzēja mainīt spēles stilu un punktus vairs neizdevās iekrāt tik daudz kā gribējās. Tāpēc prasīju, lai mani izīrē uz Kontinentālo Hokeja līgu (KHL). To viņi neatbalstīja, bet vēlāk piedāvāja spēlēt "Majors", lai atgūtos un nākamo gadu varētu turpināt Binghemtonā.

Kāpēc Binghemtonā Tev netika uzticēts ilgāks spēles laiks?
Pirmkārt, mums šogad bija diezgan solīda komanda. Pirmajās divās maiņās bija vecāki spēlētāji un arī tie, kuri draftēti pirmajā kārtā. Tie ir ļoti labi spēlētāji. Trešā maiņa bija vairāk kā spēka maiņa, spēka uzbrucēji vai mazākuma speciālisti. Ceturtajā maiņā pārsvarā spēlēja pirmo gadu spēlētāji vai "tough guys", kuri kaujas un, spēlējot ar viņiem, protams, nav interesanti. Ceturtajā maiņā tu maz tiec laukumā, tikai retās epizodēs un tad vēl bieži sanāk noskatīties kādu kautiņu. Uz trešo maiņu es gan pāris reizes izsitos un diezgan labi spēlēju, bet treneris labāk uzticējās vecākiem spēlētājiem, spēka uzbrucējiem. Es neesmu viens no tiem, kurš izsitīs sev ceļu laukumā. Es vairāk mēģinu kontrolēt ripu. Tas ir uzdevums pirmajām divām maiņām, bet tur ir ļoti grūti izsisties.

Bet pirms divām sezonām, kad Tevi izsauca sezonas beigās, bija citādi. Kas mainījās starplaikā?
Pirmajā gadā, kad mani izsauca un es nospēlēju divpadsmit spēles AHL, komanda bija vāja un nevarēja vairs iekļūt "play-offs". Tāpēc treneris Deivs Kamerons, kurš tagad divus gadus ir "Majors" treneris un bija Kanādas U20 palīgtreneris, man diezgan daudz uzticējās, un es spēlēju otrajā maiņā. Diezgan labi spēlēju, izveidoju daudz momentus un trenerim iepatikos. Iemetu arī pāris vārtus un pierādīju, ka varu spēlēt profesionālo hokeju.

Kāpēc nokļuvi tieši "Majors" nevis ECHL, kur daudz spēlētāju tiek sūtīti iegūt spēles laiku?
Tāpēc, ka "Majors" biju nospēlējis divus gadus un arī tas, ka Otavas kluba īpašnieks ir arī "Majors" īpašnieks. Man teica, ka es esmu viens no viņu cerībām un labāk ir atgriezties junioros, kur es varu būt viens no līderiem un hokejs ir diezgan augstā līmenī. "East Coast" līgā ir vairāk spēka spēle, un daudzi spēlētāji, kuri tur nosūtīti, tā arī neizsitās atpakaļ AHL.

Ar ko Tev bija sarunas?
Mums bija četras brīvās svētku dienas AHL un es atbraucu uz Toronto. Aizgāju paskatīties U20 pārbaudes spēli starp Kanādu un Somiju, bet pēc spēles Deivs Kamerons mani vēlējās satikt. Kad ierados uz tikšanos, tur satiku arī komandas īpašnieku. Diskutējām par manu nākotni un komandas īpašnieks palūdza gadu pabeigt pie junioriem, jo viņi šogad domā cīnīties par vienu no pirmajām vietām līgā. Viņi mani gribēja atpakaļ un teica, ka labāk te spēlēt daudz, nekā sēdēt uz soliņa AHL. Viņi zināja par manu situāciju AHL, ka treneris man neuzticas un teica, ka nākamgad viss var mainīties. Uzskatu, ka izdarīju pareizu lēmumu.

Bet vai Otava jau tagad nevarēja pateikt Binghemtonai, lai Tev vairāk dod spēlēt?
Pateikt jau viņi varētu, bet tik vienkārši viss nenotiek. Viņiem ir vēl desmit tādi paši spēlētāji kā es. Tur ir jāizcīna sava vieta. Pirmajā gadā izcīnīt vietu pirmajās maiņās ir nereāli, jo priekšā ir spēlētāji, kas AHL spēlē četrus, piecus gadus, un ir arī spēlējuši NHL.

Vai nevilināja KHL?
Kad netiku spēlēt kādas četras spēles pēc kārtas, runāju ar aģentu. Teicu - ja mani nelaidīs laukumā, tad lai mēģina sarunāt, ka tieku izīrēts, ka es būtu ieinteresēts pabeigt gadu pie Rīgas "Dinamo", lai atgūtu savu spēli un pēc tam brauktu atpakaļ. Bet Otava negribēja, ka es spēlēju KHL, jo hokejs tur esot ļoti atšķirīgs.

Tad no Dinamo bija kāda zaļā gaismiņa?
Protams, man būtu jāpierāda sevi un jācīnās, bet domāju, ka viņi man dotu iespēju sevi pierādīt spēlēs. Pagājušā vasarā man bija maza saruna ar "Dinamo", tomēr to īsti negribēju turpināt - bija jau līgums ar Otavu.

Tad no Tavas puses tas bija kā ultimāts?
No manas puses nebija nekāds ultimāts. Es vienkārši prasīju pareizāko lēmumu, lai es dabūtu spēlēt. Man teica, ka esmu viens no Otavas jaunajām cerībām, kurš varētu ar laiku spēlēt NHL. Viņi negribēja mani pazaudēt vai laist tālu prom. Gribēja, lai es būtu Otavas sistēmā, te turpinātu un izaugtu kā viņu organizācijas spēlētājs.

Ar kuru klubu un uz cik ilgu laiku Tev ir līgums?
Man ir līgums ar Otavu. Šis ir pirmspēdējais gads.

Kas OHL tiek sagaidīts no overage, t.i. vairāk nekā 20 gadus veciem hokejistiem?
Ir jābūt līderim hokejā un arī ārpus tā – jāvelk komanda gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, jābūt vienam no līderiem ģērbtuvē, palīdzot jaunajiem spēlētājiem iejusties komandā. Jāpalīdz savākt komandu un jābūt kā trenera palīgam ģērbtuvē. Treneri vairāk arī uzticas overeidžeriem un gaida no viņiem lielākus rezultātus.

Kā jūties Majors sastāvā?
Bija grūti pāriet atpakaļ no AHL uz junioriem, jo hokejs ir diezgan savādāks. Vienmēr ir grūtāk pāriet no augstāka līmeņa uz zemāku. Junioros vienmēr kādam būs jāizpalīdz spēles situācijā. Tāpēc ir daudz darba. Četrus mēnešus nebiju daudz spēlējis. Tagad jāspēlē vairākumā, mazākumā, jāmaina spēles stilu. Pirmajās spēlēs nebija viegli te spēlēt un iejusties, bet esmu attapies un ceru, ka viss būs kārtībā.

Un citas atšķirības starp OHL un AHL?
Nu, pirmkārt, OHL ir jaunāki spēlētāji. Ātruma ziņā varbūt nav liela atšķirība. Protams, AHL ir drusku ātrāks, bet vislielākā atšķirība ir spēka spēle. AHL ir līga, kur visi grib sevi pierādīt un sitās līdz pēdējai sekundei. Tā vienam var būt pēdējā iespēja tikt uz NHL, citam pirmā, tāpēc visi kārtīgi strādā. OHL vairāk ir tehniska spēle, spēlētāji zina savu lomu un cenšas sevi pierādīt, lai tiktu draftā.

Tagad esi viens no Latvijas aizjūras hokejistiem, kurš sezonas beigās ir devies pāri okeānam, lai palīdzētu Latvijas izlasei. Kā vērtē savu sniegumu?
U18 un U20 izlasēs no manis gaidīja lielus rezultātus. Protams, mēģināju darīt visu to labāko un būt komandas cilvēks. Teica, ka 88. gads ir viens no labākajiem, un mēs to gribējām pierādīt ne tikai runās, bet arī darbā. Domāju, ka mēs nospēlējam savu labāko spēli. Mēs vinnējām gan U18, gan U20 turnīru. Uzskatu, ka nebiju baigais vilcējs, bet noderēja mana palīdzība un es palīdzēju komandai uzvarēt. Par lielo izlasi grūti teikt. Pirmajā gadā nospēlēju trīs spēles un kā jauniņais cīnījos un darīju visu ko varēju. Otrajā gadā Maskavā dabūju trīs golus un piespēles. Paveicās. Šogad Halifaksā no manis gaidīja pasaules brīnumus, bet nu tā nenotiek. Pirmajās divās spēlēs neaizgāja spēle, dabūju mazu traumu, bet trešajā spēlē it kā darīju savu darbu un izcīnīju to bullīti, kas bija pagrieziens spēlē. Kopumā gan nenospēlēju savas labākās spēles un neizpildīju to, ko gaidīja no manis, tāpēc nolaida uz ceturto maiņu. To es pilnīgi saprotu. Centos darīt visu to labāko, bet nebija tas labākais gads. Es ceru, ka varēšu atkal palīdzēt un, ja mani uzaicinās, vienmēr būšu gatavs atbraukt un palīdzēt izlasei uzvarēt.

Vai tā saucamajiem amerikāņiem un kanādiešiem ir grūti sezonas beigās aizbraukt un iekļauties izlasē, kur dominē eiropieši un cits spēles stils?
Bija diezgan grūti pagājušajā gadā pirms čempionāta, jo man pat nesanāca aizbraukt uz Rīgu uz sagatavošanās posmu. Sanāca satikt izlasi tikai te un bija iespēja tikai pāris dienas sagatavoties čempionātam. Visgrūtākais ir tas, ka izlases hokejs ir pavisam savādāks. Te visi skrien, cīnās, bet Eiropā ir vairāk piespēļu meistarība. Ir vajadzīgs laiks, lai sagatavotos un pārietu atpakaļ uz Eiropas hokeju.

Kāpēc nespēlēji kvalifikācijas turnīrā?
Īstu atbildi nevaru dot. Pēc ne tik veiksmīgi iesāktas sezonas un ne pārāk labi aizvadīta čempionāta Halifaksā, varbūt nebiju vajadzīgs. Varbūt arī domāja, ka nesen mainot komandu mani neatlaidīs.

Vai Latvijas spēlētājiem vajadzētu braukt uz Ziemeļameriku?
Tas ir ļoti atkarīgs no katra spēlētāja. Man piemēram patīk spēlēt spēka spēli, kas te ir ierasti. Te tu arī esi tuvāk NHL, un mans sapnis ir tur kādu dienu nokļūt. Komanda, kas mani draftēja, grib, lai es te spēlēju, lai es te cīnos, un tāpēc te arī esmu. Ir jau spēlētāji, kas pazūd Amerikas hokejā un viņiem pēc tam ir grūti spēlēt Eiropā, arī spēlētāji, kuri nevar iejusties Amerikā. Bet es uzskatu, ka te spēlējot es sliktāks nekļūšu. Tieši otrādi, es būšu labāks, jo varēšu spēlēt gan Amerikā, gan Eiropā.

Nesen tu biji spēles pirmā zvaigzne, bet Tev nebija neviena rezultativitātes punkta. Viens otrs eSports.lv lasītājs par to brīnījās.
Ne vienmēr var spriest pēc punktiem. Katram spēlētājam ir savi pienākumi. Pirmajās maiņās ir vairāk golu metēji un veidotāji. Ir vairākuma un mazākuma maiņas. Ir pēdējās maiņas, kurām uzdevums ir skriet, izlīst, izsist, cīnīties stūros un mēģināt nopelnīt kādu vairākumu. Tur arī bieži ir komandas policists, kurš, ja vajag, ies aizstāvēt savu spēlētāju. Tātad viss atkarīgs no trenera uzliktiem pienākumiem. Es daru to, ko man treneris liek, un, ja tas ir vienīgais, ko varu darīt, tad to darīšu par visiem 100%. Bet tas ne vienmēr parādās spēles statistikā. Un jā, tajā spēlē bija tā. It kā es spēlēju labi, divas reizes trāpīju pa pārliktni, izveidoju daudzus momentus komandas biedriem, bet ripa vārtos nelīda un bez punktiem paliku. Galvenais ir nedomāt par punktiem, bet spēlēt labi. Ja tu labi spēlēsi, tad tevi vienmēr kāds pamanīs.

Kādi tagad ir tavi mērķi?
Pirmkārt, šeit atkopties un dabūt atpakaļ golu izjūtu, pabeigt gadu ļoti labā fiziskā formā un vasarā kārtīgi sagatavoties nākošai sezonai. Protams, arī ir mērķi ar "Majors" komandu – sasniegt "play-offs" un tad pēc iespējas tālu tikt. Ne velti mani uzaicināja te spēlēt, gribu pierādīt, ka es varu vēl daudz ko izdarīt komandas labā.

Par cik hokejistu ietekmē to, kas par viņu tiek rakstīts?
Man ļoti palīdz tas, ka māku pieņemt kritiku. Man tas dod uzmundrinājumu cīnīties tālāk. Pēc sliktas spēles, ja kaut kur palasu kritiku par savu spēli, tad mēģinu mācīties un izlabot savas kļūdas. Pieņemt kritiku ir jāmāk katram sportistam.

Ir eSports.lv lasītāji, kuri pārmet, ka Tev ir zvaigžņu slimība. Kā Tu uz to reaģē?
Cenšos īpaši nelasīt komentārus, jo grūti spriest par to, kas tur komentē un, cik viņi labi pazīst hokeju. Bieži komentētāji neredz spēli un apskatās tikai protokolā un re, punkti nav, tātad nekam neesi vajadzīgs. Bet kā jau teicu - kritika mani uzmundrina pierādīt sevi nākošajā spēlē, lai tā neatkārtotos. Gribās pierādīt un ielikt kloķi tam fanam, kurš teica, ka vairs neesi nekam derīgs.

Vai Tu ko īpašu vēlies pateikt Latvijas hokeja faniem?
Protams, faniem liels paldies par to, ka seko manām gaitām un atbalsta. Bez faniem nekur tālu netiks, jo viņi tevi atbalsta vienalga cik tālu prom tu esi. Un grūtā brīdī tevī ticēs. Tas vienmēr dod papildus enerģiju. Un paldies arī tiem, kas kritizē, arī tas dod papildus enerģiju.