Irbe: "Hokejs man ir kā saldais ēdiens"

Pēc sava karjeras beigām viņš atgriezies Latvijā un kopš šīs sezonas ir arī vārtsargu treneris.

"Mans darbs visvairāk saistīts ar vārtsargiem un oficiāli es esmu konsultants – gan Rīgas "Dinamo", gan "Rīga 2000" klubos, darba pietiek un es īstenībā sāku apzināties to savu bagāžu, ko es esmu uzkrājis. Ir ļoti interesanti ņemt pa druskai ārā no sava pieredzes maisa un sākt dalīt jaunajiem vārtsargiem un ne vairs tik jaunajiem."

Jaunais darbs Artūram patīkot un piedāvājums viņu pilnībā apmierinot.

"Man šķiet, ka šis bija vispiemērotākais piedāvājums, īpaši jau nerāvos, darbu nemeklēju, man bija tāds klusais periods, bija jāaudzina dēls un es biju piesaistīts mājām, konkrēti Rīgai. Piedāvājums īstajā laikā un arī ļoti izdevīgi noteikumi, jo man nav jābrauc ar komandu uz Krieviju un daudz jāceļo, izdaru savu darbiņu, aizeju uz spēlēm un pēc tam dalos domās ar vārtsargiem."

Vai sportiskā karjera kā vārtsargam beigusies? "Man ir jautāts un esmu pats paanalizējis, kā es jūtos. Ir tāda īpatnēja sajūta, man pat tās atvadu spēles šķiet zināmā veidā kā aktīvās karjeras bēres. Protams, atvadas būs, gribētos gan mazliet citādākas, nekā mēs esam pieraduši. Tās būs noteikti saistītas ar hokeju."

Brīvajā laikā Artūrs paspēlējis pludmales futbolu, pēdējā laikā gan liekot manīt vecās kaites, bet aktīvam jau vēl griboties būt. Par profesionālo hokeju gan vairs neesot runas, kaut Dominiks Hašeks jau vēl spēlē. "Pats galvenais jau ir nepārtrauktības princips augstākā līmeņa sportā, līdz tam nav sarežģīti uzturēt sevi formā, pie tā pierasts. Protams, ka grūtāk piespiesties, nav tik ātrs arī atjaunošanās process, vairāk jātrenējas nekā jaunajiem, dabu jau neapmānīsi. Dominikam tas ir izdevies, pats galvenais ir visu laiku sevi kustināt. Pēc ilgākiem pārtraukumiem vienmēr ir ļoti grūti, visādas mikrotraumas ķeras klāt."

Atbildot par incidentu ar Edgaru Masaļski Vecrīgā: "Es tā filozofiski visai tai lietai pieeju. Zēniem bija smagas spēles, labi nospēlēts, emocijas pārsātinātas un pēc tam arī iztukšotas. Tādas sērijas kā Edgaram vispār reti kad izdodas. Bija iedotas divas brīvdienas hokejistiem un čaļi atlaida mazliet par daudz. Nepaveicās, tāda sadzīves situācija, kurā, manuprāt, pat nebija īpašs kautiņš, neviens jau negāja viņu medīt, vienkārši nepaveicās. Man pašam 13 gadu vecumā sagadījās tā, ka skolā plēsos ar vienu no klasesbiedriem, izmežģīju vienu potīti ļoti nopietni, otru arī un tas gadījās vienā situācijā, laužoties. Kopš tā laika iestājos vārtos, laukumā vairs tik veiksmīgi nevarēju spēlēt."

Pašam Irbem liktenīga situācija bijusi ar savu suni, kad smagi cieta roka. "Sportā jau galvenais nav – kas ar mums notiek, bet kā mēs uz to reaģējam un kā mēs tiekam ar to galā. Mums ir kritumi un kāpumi, Edgars bija viļņa virsotnē, pārbaudījums ir ļoti smags, bet mēs esam runājuši un Edgars ir gatavs darīt visu , lai atgrieztos komandā. Viņam ir milzīgas darbaspējas un gribasspēks, kaut pārbaudījums tas būs. Es domāju, ka Edgars tomēr nostāsies uz savām kājām."

Runājot par jauno Dinamo vārtsargu zviedru Danielu Sperli, Artūrs Irbe sacīja, ka esot tipisks mūslaiku vārtsargs, spēlē tā saucamajā tauriņstilā. Nav liela auguma, bet ass, ātrs, kustīgs, veiklām rokām. Esot gan redzējis zviedru tikai vienā treniņā, bet atstāj labu iespaidu. "Es domāju, ka tas mobilizēs arī visus pārējos. Sergejam varbūt būs tā iespēja nedaudz atpūsties un dalīt laiku vārtos, Ervīnam uz tā visa fona būs iespēja parādīt sevi un zobiem pakosties."

Vai Artūrs Irbe negribētu kļūt par LHF prezidentu, to vēlējās uzzināt ne viens vien līdzjutējs? "Katrs atrodas savā vietā. Ja jau dikti būtu vēlēšanās, gan jau iespējas būtu iesaistīties funkcionāru darbā arī kopā ar Kirovu, bet katram jādara tas, kas izdodas un pašam patīk. Esmu jau Rīgā trīs gadus, bet joprojām lēnām iebraucu visā tajā hokeja virtuvē. Kaut viss ir pazīstams, tik un tā ir jauni atklājumi, ja godīgi, es neraujos uz to amatu. Šobrīd es sevi vislabāk redzu vārtsargu trenera – konsultanta lomā."

Salīdzināt bijušos un tagadējos "Dinamo" laikus esot grūti, tolaik nebija tik labs ekipējums, arī citas iespējas mazākas. Tiesa, tas varbūt arī stimulējis vairāk trenēties.

"Toreizējo CSKA ar tagadējo arī nevar salīdzināt, tobrīd visi labākie spēlētāji tika savākti armijas komandā. Viņiem nebija iespējas, jāspēlē, vai arī PSRS izlasi neredzēt."

Sadzīviskā ziņā tie trakākie braucieni bijuši pat otrajā līgā kopā ar "Latvijas Bērzu", spēlēja atklātajos laukumos:"Pie borta pat negribējās pieslidot, varēja iespļaut sejā, varēja iemest ar ledus klučiem, bija tādi laukumi. Vēl jau ar kapeikām apmētāja, sauca par fašistiem, tas jau bija pierasts. Ko deva ēst? Zilas vistas reizēm gadījās, to mēs labi atceramies. Ēdām, ko vārēja sagrabināt, pretiniekiem jau bija jārūpējas par ēdienu, bet neko labāku jau viņi nevarēja piedāvāt. Vēl lidostās bija jānīkst, jāgaida, gulēt nevarēja, miliči staigāja un pārbaudīja, jo padomju cilvēkiem nepieklājās gulēt nakts laikā, kaut reisi ir aizkavējušies. Mēs sagūlāmies uz saviem hokeja maisiem, mūs trieca kājās un jau sastādīja soda aktis. Mums gan komandas priekšnieks vienmēr bija kāds augsta mēroga KGB priekšnieks, kas parasti nokārtoja tās lietas un nebija pārāk liels sods jāsaņem."

Uz jautājumu, vai pašam tā kā mazliet neesot žēl , ka nevar vairs uzspēlēt atjaunotajā "Dinamo" komandā, Artūrs atbildēja visai filozofiski: "Negausība jau par labu nevienam nenāk, es nedrīkstu par sevi sūdzēties. It kā jau gribētos uzspēlēt, ir tāda iekšēja sajūta, bet jāskatās reāli uz lietām. Patīkami redzēt, ka paaudžu maiņa ir notikusi un mūsējie rāda labu sniegumu. Es zināju, ko es gribu un man vienmēr paticis darīt to, ko sirds lieks. Hokejs man bija tā kā saldais ēdiens – tas man bija ēšanas, gulēšanas un izklaides vietā. Tā sagadījās, ka tajā laikā mums bija pietiekami augstā līmenī hokejs, bija specskola, atkal jāpiemin mūsu treneris nelaiķis Andris Siliņš. Es ielecu pašā pirmajā laivā."

Viens no lielākajiem pārdzīvojumiem hokeja karjerā – Latvijas uzvara pret Krieviju 2000.gada čempionātā Sanktpēterburgā. Tas palicis atmiņā uz mūžiem. "Toreiz jau uzreiz bija skaidrs, ka otra tāda mača nebūs. Tā bija iespēja vienreiz dzīvē kaut ko tādu paveikt un tas arī izdevās. Zvaigznes bija mums par labu, pašam arī izdevās daudzas lietas. Tāds ir hokejs, ripa nav apaļa un nevar paredzēt, kā tā ripos un lēkās. Bija vērts trenēties un spēlēt šī mača dēļ."

Raidījumā tika runāts arī par Artūra Irbes gaitām NHL un lūgts kopumā visu to novērtēt, arī kur pašam paticis vislabāk. "Katra pilsēta ir zīmīga - pieci gadi Sanhosē pieci gadi Karolīnā. Vankūverā toties bija lieliska iespēja izbaudīt hokeja gaisotni. Vienreiz izdevās spēlēt Stenlija kausa finālā, bet tas ceļš līdz tam ir vienreizēji smags un grūts. Ja to izdodas izturēt, tas ir kā sportista iespēju robeža. Visspilgtākie iespaidi laikam tomēr par Sanhosē laiku, jo tā bija pirmā komanda."

Lūgts salīdzināt NHL un KHL pašreizējos līmeņus, Artūrs atbildēja: "Līmenis zemāks gan vēl ir KHL, vēl nebūtu godīgi salīdzināt ar NHL , bet atšķirība nav tik liela, kā tas varētu šķist."

Nobeigumā vēl viena atklāsme par to, vai Artūrs Irbe dzīvē ir absolūts atturībnieks no alkohola. "Nav gluži taisnība. Bija mums viesības, man varēja būt kāds pusotrs gadiņš un kad visi lielie onkuļi un tantes aizgāja prom no galda, tad es brīnījos, kāpēc viņiem visiem ir tādas mazas glāzītes un man nav? Es salēju tad no visām tās pilītes vienā un nogaršoju, bet tā man šķiet arī bija tā pēdējā reize," nosmej Artūrs Irbe.