Teds Nolans nav indiāņu šamanis

Ka jau parasti, tad pēc paziņojumiem par jauna trenera apstiprināšanu uzreiz rodas jautājums – "Kas viņš tāds ir?" un "Ar ko viņš atšķiras no iepriekšējā?" Tieši tāpēc, piedāvājam ieskatu Teda Nolana interesantākajās biogrāfijas lappusēs.

1958. gadā Ontario provincē dzimušais topošais hokejists, bet vēlāk – treneris, bija viens no 12 bērniem ģimenē. Ģimene nebija no pārtikušākajām, jo dzīvoja kādā indiāņu rezervātā (Teds Nolans un pazīstamais KHL spēlētājs Kriss Saimons nāk no vienas cilts), bet vienīgā izklaide bērniem esot bijusi hokeja spēlēšana, ko viņi darījuši, mainot vienīgo pieejamo hokeja ekipējuma komplektu. Līdz ar to hokejs bija viena no retajām iespējām "izsisties" no šīs situācijas, ko Teds arī izmantoja, trīs sezonas aizvadot NHL (Detroitas un Pitsburgas komandās), līdz bija spiests pārtraukt karjeru muguras savainojuma dēļ.

Taču, kā saka, nebija laimes, tad nelaime palīdzēja un tieši traumas dēļ saīsinātās spēlētāja karjeras dēļ, Nolans pievērsās trenera darbam, uzņemoties OHL komandas Soltstemarijas "Greyhounds" vadīšanu. Rezultāti nelika ilgi gaidīt un ar šo komandu viņš kļuva par trīskārtējiem Memoriālā kausa (CHL hokeja galvenā balva) ieguvējiem. Protams, šādi sasnieguma nevar palikt nepamanīti, tāpēc drīz vien viņu uzaicināja strādāt NHL, Bufalo "Sabres" komandā. Vadot "Sabres" Nolans ieguva atpazīstamību kā treneris, kurš no "izsitēju komandas un Hašeka" spēja izveidot vienību, kas veiksmīgi cīnās par Stenlija kausu. Par šādu darbu 1997. gadā jaunais Latvijas izlases treneris tika atzīts par NHL labāko treneri un likās, ka tajā momentā parādījās jauna zvaigzne starp NHL treneriem, bet..., bet tas bija tikai beigu sākums.

Drīz vien Teds Nolans sastrīdējās ar "Sabres" ģenerālmenedžeri Džonu Makleru, kurš vēlāk arī tika atlaists. Šāds notikumu pavērsiens neapmierināja Dominiku Hašeku, kurš izveidoja "opozīciju" un centās gāzt galveno treneri. Viņam tas arī izdevās, jo drīz vien "nez no kurienes" parādījās baumas, ka viņš uz treniņiem ir ieradies alkohola reibumā, kā arī viņš tika apsūdzēts par uzmākšanos spēlētāju sievām. Pats Nolans šādus apvainojumus, protams, noraidīja un izteicās, ka tie visi ir rasisma izpausmes.

Pēc šī incidenta Nolans kādu laiku aizgāja prom no hokeja un pievērsās labdarībai, nodibinot savu labdarības fondu, kurš palīdzēja vietējiem indiāņu bērniem un sievietēm. Taču, kā jau tas nereti notiek, ilgi viņš bez hokeja nevarēja palikt un jau 2005. gadā uzņēmās QMJHL kluba Monktonas "Wildcats" vadību, kurā arī iepazina divus Latvijas hokejistus – Mārtiņu Karsumu un Oskaru Bārtuli. Strādājot ar monktoniešiem nopelniem bagātais treneris atkal pierādīja savu kvalifikāciju, aizvedot "Wildcats" līdz Memoriālā kausa izcīņai. Jāpiebilst, ka tad, kad Nolans pameta "Wildcats", lai atgrieztos Ņujorkas "Islanders", Oskars pats palūdza maiņu uz citu komandu (nokļuva Keipbretonas "Screaming Eagles").

Nokļūdams "Islanders" (par viņu īpaši iestājās komandas īpašnieks Čārlzs Vangs), Teds Nolans arī tur prata no minimāliem resursiem sasniegt atzīstamus rezultātus un ieveda komandu izslēgšanas spēlēs (vienīgo reizi pēclokauta ēras laikā), kurās gan zaudēja pirmajā kārtā, piecos mačos piekāpjoties bijušajam Nolana klubam, Bufalo "Sabres". Otrā sezona gan vairs nebija tik veiksmīga un komandas ģenerālmenedžeris Gārts Snovs nolēma iespēju dot citam treneri. Turpmākā karjera Nolanam izvērtās mierīgāk, jo kopš 2009. gada viņš strādāja AHL komandā Ročesteras "Americans", par hokeja operāciju nodaļas viceprezidentu.

Kāds tad īsti ir Latvijas izlases jaunais treneris? NHL aprindās viņš, kā jau var noprast, ir ieguvis neviennozīmīgu slavu – skandāli, līgas apvainošana rasismā u.c. aspekti ir padarījuši viņu par NHL treneru korpusa "slikto onkuli". Tāpat viņš ir no tiem treneriem par kuriem saka: "Ar viņu ir grūti strādāt, taču viņš dod rezultātu." Viņš noteikti nestāvēs malā un neklusēs. Kā viņš pats izteicās par savu skandalozo aiziešanu Bufalo laikos, "Mani paņēma trenēt komandu, tāpēc es to darīju. Man nav ko nožēlot." Šajā ziņā var vilkt paralēles ar bijušo izlases treneri Oļegu Znaroku, jo viņi abi ir tieši un netaisnības jau nu necietīs.

Jāsaka, ka Latvijas izlasēm (gan Nacionālajai, gan U-20) šāds treneris ir vajadzīgs, jo mūsu gadījumā ir jāstrādā ar ĻOTI ierobežotiem resursiem, no kuriem lielāko daļu veido "darba zirgi", nevis pirmā lieluma zvaigznes. Arī darba stils ir tuvs tam, kādu parasti piekopj šajā hokeja pasaules malā – stingrs, taču taisnīgs. Tāpat kā plusu priekš junioriem var minēt lielo un veiksmīgo Nolana pieredzi CHL līgās (QMJHL un OHL) un šāda līmeņa trenera piesaiste var ļaut citādā gaismā paraudzīties uz Latvijas junioru līmeni un varējumu. Droši vien kā jau treneris ar "svaigu skatu" uz Latvijas hokeju, Nolans atradīs arī kādu jauno talantu Latvijas hokejā, vai arī atgriezīs Nacionālajā izlasē kādu aizmirstāku "kadru". Taču pats svarīgākais ir tas, lai Nolans, ierodoties Latvijā, sāk būvēt SAVU komandu, nevis, kā jau iepriekš ir bijusi pieredze ar ārzemju treneriem, mēģina vadīt "palīgu" un "ieteicēju" veidotās komandas.

Neapšaubāmi, šī Latvijas hokejam būs visai interesanta pieredze. Vai Latvijas izlase papildinās to Eiropas valstsvienību sarakstu, kurām Ziemeļamerikas treneru piesaiste ir devusi ievērojamu rezultātu uzlabojumu, rādīs laiks. Taču tāpat nevajag cerēt, ka Teds Nolans, kā indiāņu šamanis, ieradīsies Latvijā un pieburs visu hokeja dievus mums par labu. Rezultāti parādās tikai ar laiku, kad ir ieguldīts pietiekoši liels darbs.