Latvijas titulētākā un pazīstamākā handboliste svin jubileju

Cik gan nav lasīts tamlīdzīgu stāstu - uz kādu no spēlēm pēkšņi neierodas vārtsargs, vārtos tiek gandrīz vai piespiedu kārtā ielikts kāds no laukuma spēlētājiem un – izrādās – tieši tā ir viņa īstā vieta. Tamlīdzīgā veidā ir „piedzimis” ne viens vien pazīstams un pat slavens vārtsargs visās sporta spēlēs. Ar izcilāko spēlētāju Latvijas sieviešu handbola vēsturē Natāliju Kudrjavcevu viss bija otrādi.
Savā pagalmā Ogrē viņa bija „savs puika”. Spēlējot ar zēniem futbolu vai hokeju, viņa parasti stājās vārtos ne tāpēc, ka viņu tad neņemtu spēlēt. Viņai patika! Rokasbumbas sacensībās skolā Nataša arī bija vārtos un tur viņu ievēroja sporta skolas trenere Valentīna Pastare, kurai tieši trūka vārtsardzes. Likās, ka „spriedums” parakstīts – būt Kudrjacevai par handbola vārtsardzi. Vēl vairāk – viņa pat negribēja nāk uz treniņiem, ja trenere lika spēlēt laukumā nevis sargāt vārtus. Kā vārtsardze Kudrjavceva 16 gadu vecumā tika paņemta arī Rīgas „Vārpas” meistarkomandā, kuru tad trenēja Aldis Neimanis. „Vārpas” vārtus toreiz sargāja Lilija Čerņavska un Nora Pētersone (pirmā Latvijas handboliste, kura PSRS izlasē aizvadīja kaut vienu spēli), aiz viņām bija Biruta Sarkane (pašreizējā Latvijas izlases un ASK/”Zemessardze”/LSPA komandas vārtsarga Raita Puriņa mamma), kas kļuva par vienu no pamatvārtsardzēm, kad karjeru meistarkomandā beidza Čerņavska. Kudrjavceva bija rezervē un tāpēc treniņos viņai nereti nācās spēlēt laukumā. Kādā no treniņspēlēm pret zēniem Natālija nospēlēja tik labi, ka parakstīja sev jaunu „spriedumu” – kļūt par laukuma spēlētāju. Pēc diviem gadiem viņu ievēroja PSRS junioru izlases galvenais treneris Leonīds Kogans, vēl pēc gada viņa kļuva par pasaules junioru čempioni – vienīgo Latvijas rokasbumbas vēsturē. Tiesa, pasaules junioru čempionātā Kanādā spēlēt iznāca diezgan maz (Natālija piedalījās tikai mačos pret Itāliju un Ķīnu), taču zelta medaļa bija nopelnīta godam, jo tajā laikā iekļūšana PSRS handbola izlasē (vienalga – pieaugušo vai junioru) jau nozīmēja vismaz medaļas jebkura ranga sacensībās, tā bija atzinība visaugstākajā līmenī. Tad – 19 gadu vecumā – Natālija Kudrjavceva jau bija viena no „Vārpas” līderēm un labākajām vārtu guvējām PSRS čempionāta 1. līgā, uz talantīgo ārējās līnijas spēlētāju meta acis PSRS augstākās līgas komandas ar slaveno Kijevas „Spartaku” un līdz ar to arī PSRS izlases vecāko treneri Igoru Turčinu priekšgalā. Viņu pie sevis vēl neaicināja, taču noskatīta viņa jau bija. „Vārpa” trenera Andra Drēskas vadībā kļuva par vienu no spēcīgākajām komandām 1. līgā, 1984. gadā meitenes pirmo reizi ieņēma 1. līgā 2. vietu un pirmo reizi Latvijas sieviešu meistarkomanda atradās tik tuvu iekļūšanai augstākajā līgā. Kudrajvceva un vēl pāris meitenes jau bija nobriedušas tur spēlēt. Turčins uz Kijevas „Spartaku”, kas nozīmēja gandrīz arī vienlaicīgi iekļūšanu PSRS izlasē, aicināja Kudrjavcevu un Valentīnu Stepanovu. Šodien tas izklausās absurdi, bet toreiz tā bija „dzīves norma” – abām meitenēm gandrīz atklātā tekstā tika pateikts, ka viņas var arī nenokārtot valsts eksāmenus toreizējā LVFKI, ja izlems jaunajā sezonā spēlēt Kijevā... Pirms atbildēt uz jautājumiem eksāmenā, Natālijai nācās atbildēt uz kādu vēl svarīgāku jautājumu – proti, kur viņa jaunajā sezonā spēlēs. Meitenes nobijās un nekur neaizgāja. Vēlāk izlases treniņnometnē Turčins jautāja: “Vai tad tos eksāmenus nevarēja nokārtot Kijevā?...” Pašām tas toreiz neienāca prātā. Iespējams, ka mums būtu gan olimpiskās, gan pasaules čempiones handbolā, bet... Droši vien, ka „Vārpa” bez viņām abām vairs nebūtu 1. līgas galvgalī, noteikti, ka 1987. gadā „Vārpa” neuzvarētu pārejas turnīrā un neiekļūtu augstākajā līgā. Tieši vēlme ar savu komandu tikt augstākajā līgā ļāva pārvarēt vilšanos par neļaušanu pāriet uz tolaik spēčigāko sieviešu handbola klubu pasaulē.
Uz Kijevu, kurp Kudrjavcevu atkal un atkal aicināja, varēja aizbraukt pēc gada vai pēc diviem, taču tad notika Černobiļas avārija un pēc tās viņu uz Kijevu kaut kā nevilka. Pēc 1989./90. gada sezonas, kad jau bija skaidrs, ka PSRS jūk ārā un ka lielu mērķu šajā turnīrā „Vārpai” vairs laikam nebūs, Kudrjavceva aizbrauca uz Rostovas „Rostseļmaš”. Kijevā neviens nespēja saprast, ar ko tad Rostova ir spējusi Kudrjavcevu nopirkt, ko tādu viņai piedāvāja, ka viņa Kijevas „Spartaka” vietā izvēlējās pilsētu pie Donas. Bet “nekā tāda” nemaz nebija. Likteņa ironija – 1990. gada PSRS čempionāta izšķirīgajā spēlē par titulu 10 sekundes pirms beigām tieši Natālija pārtvēra bumbu, paspēja atdot piespēli un Rostovas komanda ieguva čempiones titulu. Tajā pašā gadā „Rostseļmaš” sastāvā Kudrjavceva kļuva par EHF Kausu ieguvēju kausa īpašnieci – viņa kļuva par pirmo un vienīgo Latvijas handbolisti, kas kļuva par kāda Eiropas kausa ieguvēju. Rostovas komanda un Kudrjavceva uzvarēja arī pēdējā PSRS čempionātā 1991. gadā. Natālijai gribējās aizbraukt spēlēt uz „īstām ārzemēm”, piedāvājumu viņai netrūka un viņa aizbrauca uz sieviešu handbola lielvalsti Norvēģiju.
Vispirms bija Bergenas komanda, tad Tronheimas „IL Byasen”, kur galvenais treneris bija Valerijs Putāns. Ar šo komandu Kudrjavceva 1996. gadā kļuva par Norvēģijas čempioni un aizkļuva līdz pusfinālam Kausu ieguvēju turnīrā. 1999. gadā viņa šajā komandā bija otrā (spēlējošā) trenere – Valerija Putāna palīdze – un jau šajā lomā vēlreiz kļuva par čempioni. Savainojuma dēļ spēlētājas karjeru nācās beigt.
Tad Kudrjavcevu uzaicināja uz Austriju, uz vienu no Eiropas spēcīgākajiem klubiem „Hypo”. Tā sastāvā viņa bija trenere un tieši viņas vadībā „Hypo” 2000. gadā astoto un pēdējo reizi uzvarēja Čempionu kausa izcīņā (galvenais treneris slimības dēļ parādījās reti). Tas bija Natālijas pēdējais tituls. Darbu galvenā trenera lomā „Hypo” piedāvāja serbam Vinko Kandijam, taču ne jau tāpēc Natālija nepalika Vīnē. Viņai neizturama bija tā gaisotne un tās attiecības, kas valdīja vienā no Eiropas titulētākajiem sieviešu handbola klubiem, turklāt viņai piedāvāja strādāt ar jaunajām spēlētājām nevis pirmajā komandā. Kudrjavceva atgriezās Latvijā.
Daudziem tas šķita negaidīts lēmums, jo nevarēja taču būt tā, ka viņai nebija piedāvājumu no ārzemju klubiem. Bija, bet viņai ārzemes bija jau apnikušas, turklāt mājās Ogrē bija jau gados veci vecāki. Tieši dzimtajā Ogrē Natālija turpināja treneres karjeru. Ogrē toreiz strādāja bijusī komandas biedrene “Vārpas” vienībā un draudzene Lidija Andrejeva un vieta Natālijai sporta skolā jau bija aizrunāta. Natālijas mamma nejauši satika Jaunogres vidusskolas direktori, izrādījās, ka tur vajag sporta skolotāju. 1. septembrī Natālija sāka strādāt un joprojām ir gan trenere sporta centrā, gan sporta skolotāja vidusskolā, kā arī trenere vīriešu virslīgas komandā HK “Ogre/Hydrox”. Kad Natālija atriezās mājās, tad Ogres vīriešu komanda nīkuļoja, tā pat bija izkritusi no virslīgas. Natālija apsolīja, ka komanda atgriezīsies virslīgā un pēc pieciem gadiem tā arī notika. Neilgu laiku Natālija bija Jāņa Židena palīdze Latvijas vīriešu izlasē, bet kopš nesena laika viņs ir Latvijas sieviešu izlases galvenā trenere. Jauns izaicinājums jubilejas priekšvakarā.