Tabanovs: "Starkovam būtu jāpievērš vairāk uzmanības "Daugavai""

Ivans Tabanovs ierakstījis savu vārdu vēstures grāmatās, kļūstot par pirmo treneri, kurš aizvedis Daugavpils "Daugavu" līdz valsts čempionu titulam. Pārņēmis komandu sezonas vidū moldāvs prata izpildīt nosprausto uzdevumu. Sezonas beigās "Daugavas" līdzjutēji saviem saukļiem pievienoja vēl vienu, kura pamatā bija pateicības vārdi trenerim. Sarunā ar futbola speciālistu Sportacentrs.com vēlējās vairāk uzzināt par dažādiem taktiskajiem risinājumiem, trenera iemīļotajām shēmām, uzvaras pamatcēloņiem, kā arī Latvijas futbolistu novērtējumu.

Jūsu trenera karjeras pirmais tituls?
Jā, šis ir pirmais tituls.

Šī ir otrā valsts, kurā esat strādājis. Vai varat salīdzināt Moldovas čempionātu ar Latvijas?
Es teiktu, ka līmeņi abās valstīs ir līdzīgi. Kā jau katrā valstī, ir spēcīgākas un vājākas komandas. Zelta pretendentu līmenis ir ļoti līdzīgs. Negribētos gan teikt, ka tas būtu pārāk augsts, bet pietiekami labs.

Bija iespēja salīdzināt Jūsu komandas varēšanu ar Lietuvas! Kas īsti notika Eiropas līgas spēlēs pret "Sūduva"?
Es teiktu, ka mēs tajās spēlēs bijām spēcīgāki. Mums noteikti bija jātiek pāri šī kluba barjerai. Bija smagi mirkļi, it īpaši otrās spēles pirmajā pusē, tomēr puiši atguvās, pēc kā pilnībā dominēja laukumā [no 0:2 tika panākts 2:2, kas "Daugavu" apmierināja]. Bija jāgūst vēl kādi vārti, bet futbolā gadās visādi. Nopelnījām nevajadzīgu soda sitienu pie saviem vārtiem, ielaižot pēdējās minūtēs. Neskatoties uz to, pat kompensācijas laikā mums bija neslikti momenti iesist.

Treneriem nepatīk izcelt kādu spēlētāju individuāli, tomēr varbūt Jūs varētu nosaukt komandas labākos futbolistus!?
Viennozīmīgs līderis ir Mihails Ziziļevs. Viņš ir futbolists, kuri noteikti varētu izcelt. Neskatoties uz savu pieklājīgo vecumu, viņš spēlē ļoti labi. Dod Dievs, lai futbolisti ne tikai uzvar, bet vispār nodzīvo līdz viņa vecumam. Viņš ar savu piemēru stimulē strādāt pārējos komandas biedrus. Man bija vieglāk strādāt, jo viņa klātbūtne palīdzēja treniņprocesā. Tas bija cilvēks, ar kuru es varēju pakonsultēties. Arī citi spēlētāji ir malači, bet tieši Ziziļevu es varētu izcelt individuāli.

Šosezon pārsvarā spēlējāt ar vienu izvirzīto uzbrucēju. Tā ir Jūsu iemīļotākā taktika, vai tā bija piespiedu situācija?
Mēģināju spēlēt arī ar diviem uzbrucējiem, tomēr mums tāda veida spēlē īsti negāja. Abi mūsu uzbrucēji [Ibe un Gongadze] ir ļoti atšķirīga tipa spēlētāji. Viņi abi ir ļoti meistarīgi, bet spēle ar vienu uzbrucēju mums padevās labāk. Izmantojot divus uzbrucējus, bieži vien pazuda malējie futbolisti, kas ietekmēja spēles kvalitāti.

Pārsteidzāt daudzus ar nominālā uzbrucēja Guntara Silagaiļa izmantošanu malējā aizsarga pozīcijā. Ar ko saistīts šāds lēmums?
Silagailis ir ļoti labi audzināts. Pat tad, kad viņš netika sastāvā, viņš turpināja cītīgi trenēties, man nebija nekādu pretenziju pret viņu. Es ļoti gribēju atrast viņam pozīciju laukumā, jo uzbrukumā konkurence bija ļoti liela. Redzot, cik labi viņš strādā treniņos, nevēlējos viņu nosēdināt rezervē. Sāku viņu izmantot pozīcijā zem labā pussarga, jo apzinājos, ka, piemēram, Jurijs Sokolovs dažādu iemeslu dēļ nevienmēr varētu spēlēt. Tā arī notika, tādēļ Guņa tika spēlēt arī ļoti nopietnos mačos šajā postenī. Es esmu ar viņu apmierināts, jo viņš izdarīja visu, ko no viņa prasīju. Īsti neredzēju atšķirību starp Sokolovu un Silagaili. Vienmēr patīkami, kad ir spēlētāji, kuri vienlīdz labi spēlē uzbrukumā un aizsardzībā.

Īpaši labi to varēja pamanīt priekšpēdējās kārtas spēlē pret Gulbeni, kad Sokolovs ar Silagaili regulāri mainījās pozīcijām!
Jā, viņiem bija pateikts, ka abiem ir jācenšas pieslēgties uzbrukumiem, kā arī jāpalīdz aizsardzībā. Šī iemesla dēļ pret Gulbeni visa spēle arī gāja caur labo malu. Te uzbrukumam pieslēdzās viens, te otrs. Iespējams, ka šo saikni turpināsim izmantot arī turpmāk.

Ļoti raksturīgi "Daugavas" spēlei bija malējo pussargu rokādes. Labās un kreisās malas pussargi regulāri mainījās malām spēles gaitā.
Ja malējais pussargs visu laiku spēlē vienā malā, pretinieks viņu pamazām atkož. Spēles laikā aizsargi pierod pie viņa kustībām. Mainot malas, komanda gūst lielāku labumu.

Nereti spēļu laikā atklāti izteicāt nepatiku pret tiesnešiem. Ko Jūs varētu teikt par viņu darbībām?
Negribu teikt neko sliktu par tiesnešiem. Esmu ļoti emocionāls treneris, man no malas izskatījās, ka vairākās epizodēs viņi ir nepareizi nosvilpuši. Mēs esam čempioni, tā ka nekādu iebildumu. Kas zina, ja būtu cita tiesāšana, par čempioniem varbūt nemaz arī nekļūtu.

Ko Jūs varētu novēlēt skatītājiem!?
Ļoti gribētos, lai tribīnes piepildītos arvien vairāk, lai mēs mājas spēlēs patiešām justos kā mājās. Futbols ir interesanta spēle, tādēļ cilvēkiem būtu jānāk to vērot. Saprotu, ka futbols Daugavpilī ir tikai otrais populārākais sporta veids aiz spīdveja. Mēs pierādījām, ka esam laba komanda. Jo vairāk būs skatītāju, jo labāks sniegums tiks demonstrēts. Tādā veidā var paaugstināt futbola līmeni visā valstī.

Man ļoti patika Daugavpils. Cilvēki šeit ir ļoti draudzīgi, tiku pieņemts ļoti labi. Ceru, ka nākamgad veiksme ies roku rokā kopā ar mums. Centīsimies veiksmīgi nostartēt Eirokausos, domāju, ka mums ir pa spēkam pārvarēt kādu kārtu. Galvenais ir ticēt!

Vai vērojāt Latvijas izlases spēles? Vai kāds no "Daugavas" futbolistiem varētu spēlēt izlasē?
Jā, jā, esmu skatījies Latvijas izlases spēles. Vai vietējie daugavpilieši varētu spēlēt izlasē? Tas viss ir atkarīgs no viņiem pašiem. Lai to paveiktu, jākļūst par kluba līderiem. Bieži vien viņiem tas izdevās, bet ne vienmēr. Viņiem ir jātic saviem spēkiem! Šogad daugavpilieši pierādīja, ka viņi ne ar ko nav sliktāki par citiem, iegūstot zelta medaļas. Zeltam būtu jāpaliek Daugavpilī arī nākamajos gados!

Potenciāls šiem puišiem ir ļoti labs. Skatoties Latvijas izlases spēles, redzēju, ka „Daugavas” spēlētāji nav ne ar ko sliktāki par izlasē spēlējošajiem. Izlases trenerim būtu jāpievērš viņiem vairāk uzmanības.

No Latvijas čempionu komandas uz izlasi tiek izsaukts tikai viens futbolists! Tas Jūsu skatījumā ir normāli un pareizi?
Tas nav normāli. Kovaļovs tiek izsaukts uz izlasi, bet laukumā tiek reti. Domāju, ka viņam bija jādod iespēja sevi parādīt kādā no pārbaudes spēlēm. Varētu izsaukt arī citus spēlētājus. Piemēram, Juriju Sokolovu varētu pamēģināt gan malējā pussarga, gan aizsarga vietā. Viņš nav ne ar ko sliktāks par tiem, kuri spēlē ārzemju klubos. Futbolistiem ir jādod iespēja sevi pierādīt. Ja viņiem šeit [Daugavpilī] nedotu iespēju, viņi nekļūtu par čempioniem. Viņiem ir jānotic! Draudzības spēles tam arī ir domātas. Ceru, ka izlases treneris pievērsīs daugavpiliešiem lielāku uzmanību.

Kā pats iesākāt trenera karjeru?
Spēlētāja karjeru pabeidzu 90. gados. Moldovas 1. līgā biju spēlējošais treneris, pēc kā mani uzaicināja strādāt par „Zimbru-2” palīgu. Pēc divu gada darba kļuvu par pirmās komandas asistentu, bet vēl pēc diviem gadiem kļuvu jau par galveno. Divus gadus pēc kārtas mēs ieguvām Moldovas čempionāta sudrabu (2006. un 2007. gads), kā arī kausu. Nākamajā sezonā piedzīvojām divus zaudējumus pēc kārtas, pēc kā es nolēmu atkāpties no amata. Biju ļoti emocionāls, tādēļ nevarēju paciest zaudējumus. Mani nevēlējās atlaist, piedāvājot strādāt ar otro komandu.

Cik ātri sapratāt, ka gribētu strādāt par treneri?
Nevarētu teikt, ka es uzreiz gribēju un sapņoju kļūt par treneri. Kamēr vēl spēlēju, man bija piedāvājums palīdzēt trenēt komandu 2. līgā. Ar laiku man tas iepatikās, sāku ar to nodarboties profesionāli. Liela pateicība manai ģimenei, kura atbalstīja manu izvēli kļūt par treneri. Jūtu viņu atbalstu joprojām.

Kādas ir veiksmīga trenera galvenās īpašības?
Trenerim ir jābūt pacietīgam, kā arī psiholoģiski spēcīgam. Jāatrod pareizā pieeja futbolistiem. Gadās, ka pēc uzvarētas spēles spēlētājus tā saslavēsi, ka viņi jau uzskata sevi par čempioniem. Tā nav, jāmāk pareizi noskaņot komandu. Līdzīgi ir arī pēc zaudējumiem. Mums tas arī izdevās. Ļoti reti šogad zaudējām, bet neveiksme pret „Skonto” bija ļoti sāpīga. Pēc tā zaudējuma ilgu laiku nezaudējām, tas bija komandas vadības un treneru nopelns.

Uzvaras pamatā bija komandas gars vai futbolistu individuālā meistarība?
Čempionu titulu ieguvām, pateicoties darbam treniņos. Komandas gars ir ļoti svarīgs, bet visa pamatā ir treniņprocess. Katrā treniņā ir jāspēlē ar simtprocentīgu atdevi. Futbolisti mani saprata, uztvēra manas prasības. Es pakāpeniski izpratu un iepazinos ar viņiem. Puiši treniņos atdevās pilnībā, kas arī deva rezultātu spēļu laikā.

Uz ko esat spējīgs pēc zaudējumiem?
Ja mēs zaudējam muļķīgi, esmu gatavs pacelt balsi pret jebkuru no futbolistiem. Tāda situācija Latvijā bija tikai spēlēs ar „Metalurgu” un „Skonto”. Es redzēju, ka spēlētāji nestrādā līdz galam. Ģērbtuvē es runāju paaugstinātos toņos. Abas šīs spēles zaudējām, bet ņēmām vērā gūtās mācības. Devu iespēju izteikties visiem puišiem. Man nepatīk zaudēt pat pret spēcīgākiem pretiniekiem. Mums ir jāaug kā komandai. Pat pateicu puišiem, ka pienāks diena, kad mēs varēsim kopā iedzert, visi kopā. To mēs varēsim atļauties, bet visi kopā, nevis katrs atsevišķi. Ir jābūt vienam veselumam.

Ja Jums būtu iespēja komplektēt nākamā gada sastāvu, kādus futbolistus meklētu? Kāda ir Jūsu iemīļotā taktiskā shēma?
Mana iemīļotākā shēma ir 4-3-3. Tā ir shēma, kura paredz gan organizētu aizsardzību, gan uzbrukumu. Ja iemācīties pareizi aizsargāties, mums vienmēr būs iespējas iesist pašiem, jo uzbrukumā mums dosies gan trīs uzbrucēji, gan divi balsta pussargi, gan arī kāds no aizsargiem.

Jūs gan izmantojat tikai vienu balsta pussargu!
Spēlēju ar vienu balsta pussargu, jo Daniels Ola lieliski tiek galā arī vienatnē. Ar diviem balstiem spēlēt ir vieglāk, bet mums pietika arī ar Danielu. Dmitrijs Halvitovs ar Danielu Ola bija lieliski ieguvumi vasaras posmā, kas ļāva krietni uzlabot aizsardzības darbības.

Kad radās ideja izmantot Ola kā balsta pussargu?
Vadims Logins, kurš līdz tam spēlēja šajā postenī, neveiksmīgi aizvadīja vairākas spēles pēc kārtas, tāpat bieži nevajadzīgās situācijās pārkāpa noteikumus. Viņš labi darbojās treniņos, tomēr spēļu laikā bija kļūdas. Daniels Ola šajā ziņā bija labāks.