BFC "Daugavpils" treneris: "Uzbrucēju trūkums ir pasaules problēma"

BFC "Daugavpils" komandas galvenais treneris Kirils Kurbatovs (42) kluba sistēmā darbojas jau piecus gadus, pamazām izaudzinot ne vienu vien tagadējās komandas pamatsastāva futbolistu. Spēlētāja karjeras laikā pats uzspēlējis gan Krievijā, gan Latvijā, bet, paša vārdiem runājot, lielus augstumus nesasniedza. Svētdien viņš debitēs Virslīgā kā galvenais treneris kādai no augstākās līgas komandām. Pirms šīs spēles aprunājāmies ar treneri par dažādām ar trenera arodu saistītām tēmām. Kurbatovs plašāk izklāstīja trenera ikdienas darbu, pastāstīja par problēmām, ar kurām nākas saskarties darbā ar jaunatni, kā arī analizēja komandas izredzes Virslīgā un nosauca potenciālos atslēgas spēlētājus.

Kas ir smagākais trenera darbā?

Es domāju, ka lielākā atšķirība ir darba slodzē. Tie, kuri strādā no 8 līdz 17, pēc darba var doties uz mājām un izmantot savu brīvo laiku, bet trenera galvā vienmēr kaut kas vārās. Brīvā laika kā tāda nav. Visu laiku galvā virmo domas par to, kā sagatavoties nākamajam pretiniekam, ko pamainīt savā spēlē utml. Tā tikai liekas, ka treneris atnāca, paņēma konspektu, novadīja treniņu un aizgāja. Pēc katras spēles es veicu analīzi, lai saprastu, kas bija nepareizi, un kā šīs kļūdas labot. Šos defektus cenšamies labot, lai nākamreiz to vairs nebūtu.

Tu jau ierunājies par gatavošanos spēlēm. Iedomāsimies, ka svētdien tev bija spēle ar Liepāju, bet jau sestdien jāspēlē ar "Spartaku". Kā notiek šī gatavošanās?

Pirmkārt, sākumā tiek analizēta iepriekšējā spēle. Cenšos pirmajā dienā nomierināties un tikai pēc tam, kad emocijas jau nosēdušās, analizēt un meklēt kļūdas. Skatos video, lai sagatavotos teorētiskajai nodarbībai. Pats apstrādāju video, vēroju darbības aizsardzībā un uzbrukumā.

Nedēļas pirmajā pusē ar futbolistiem pārrunājam iepriekšējās spēles kļūdas, bet pamazām pārejam uz nākamo spēli. Ļoti svarīgi ir ievākt pēc iespējas vairāk informācijas par pretinieku. Pirmajā līgā tas nebija tik nozīmīgi, jo mēs bijām pārāki par daudzām komandām. Šī iemesla dēļ mēs viņus atsevišķi neanalizējām, jo galvenais bija uzspiest savu spēli. Protams, pret Gulbeni, Liepāju un citām stiprajām komandām gatavojāmies īpaši.

Nākamajai spēlei sākam intensīvi gatavoties apmēram trīs dienas pirms tās sākuma. Meklējam pretinieka stiprās un vājās puses. Tas dod priekšstatu par to, kā jāspēlē mums pašiem.

Kāds ir tavs futbola redzējums? Tu esi uzbrūkoša, aizsardzības vai pretuzbrukuma futbola piekritējs?

Es esmu pragmatisks. Futbols nav, piemēram, volejbols, kurs katrs spēlē savā pusē un nav fiziska kontakta. Futbols tās ir regulāras divcīņas katrā situācijā. Pretinieks tev var atļaut veikt kādas darbības, bet var arī piespiest tevi darīt ko citu. Ne vienmēr viss ieplānotais izdodas. Spēles gaitā nākas pārorientēties. Puišiem vienmēr saku, ka uzvar komanda, kas ātrāk pārkārtojas un saprot, kā jāspēlē. Pašiem futbolistiem ir jāsaprot, kā jāspēlē, jo treneris ne vienmēr visu var redzēt no malas. Man ir grūti spēles laikā kaut ko kardināli mainīt. Spēles rezultātam ir milzīga ietekme uz spēles stilu. Ja rezultāts mūs apmierina, mēs varam palēnināt spēlet tempu, pieturēt bumbu, pavilcināt laiku. Ja mums noteikti jāuzvar, nekavējoties jāmaina taktika.

Tu dod priekšroku rezultātam 1:0 vai 3:2?

Ne redzu nekādas atšķirības. Abi šie rezultāti dod 3 punktus. Protams, ka puišus noskaņoju uz spēli aizsardzībā. Virslīgā nebūs viegli spēlēt, tādēļ jāsaprot, ka ielaisto vārtu ailītē esošā nullīte garantēs vismaz vienu punktu. Aizsardzība šobrīd ir pirmajā vietā. Mums nebūs viegli, tādēļ disciplīnai ir jābūt visaugstākajā līmenī. Aizsardzība sastāv tieši no disciplīnas. Disciplīna būs visa pamats, jo mums nav tik individuāli spēcīgu futbolistu, kuri vienatnē varēs izšķirt spēles rezultātu.

Pārbaudes spēles parādīja, ka sezonas gaitā var rasties lielas problēmas ar uzbrukumu. Momenti ir, bet vārtu nav!

Jā, jā. Es domāju, ka tā mūsdienās ir problēma ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Grūti ir atrast labu uzbrucēju. Tas ir iemesls, kādēļ viņi tik dārgi maksā. Visdārgākie futbolisti pasaulē ir uzbrucēji. Tieši viņa rada šovu, viņi vienatnē izšķir spēles. Viņi ir sava veida burvji laukumā.

Kā domā, kuri varētu būt tikai komandas spēlētāji, kuriem būs atslēgas loma komandā?

Es domāju, ka tie būs tie paši, kas iepriekšējā sezonā. Sastāvs jau būtisks nav mainījies. Esam papildinājušies ar diviem leģionāriem, bet tās nav tās pozīcijas, kas spēlē būtisku lomu. Svarīga loma būs Pāvelam Riževskim, kurš Latvijas līmenī ir ļoti laba līmeņa spēlētājs. Es ļoti augstu viņu vērtēju.

Vadims Atamaņukovs. Viņš aizvadīja ar mums iepriekšējās sezonas beigas, pierādot, ka viņam ir nepieciešamās kvalitātes. Viņam ir komandas raksturs, viņš dzen puišus uz priekšu. Viņam ir savas kļūdas, bet viņš cīnās līdz pēdējam, rāda piemēru pārējiem futbolistiem. Vēlme un darbaspējas ir milzīgas. Jaunatne var mācīties no Atamaņukova.

Svarīga loma būs Riotaro Nakano, kurš bija iepriekšējā gada labākais bombardieris. Šogad, protams, tik daudz vārtu nebūs, bet viņš līdzīgi kā Riževskis var izšķirt un noslēgt epizodes. Tas mūsdienās var noteikt uzvarētāju likteni.

Latvijas 1. līgas čempioni iesvēta mazos BFC "Daugava" audzēkņus

Cik ļoti komandas sniegumu var ietekmēt Jurija Sokolova pievienošanās?

Aizmirsu viņu pieminēt. Jā, protams, viņam būs būtiska loma. Viņš kā futbolists un personība ir piemērs. Savā būtībā viņš ir līdzīgs Atamaņukovam, tomēr šeit ir būtiska atšķirība: Sokolovs strādā mūsu struktūrā par treneri, bet Atamaņukovs tikai trenējas ar mums. Sokolovs ir neapšaubāma autoritāte. Viņa klātbūtne un darbības palīdz partneriem.

Viņš spēj pieturēt bumbu, nesasteigt darbības.
Tieši tā. Riževskis, Nakano, Atamaņukovs – visi viņi to spēj. Labu formu uzņēmis arī Jānis Bovins. Mums ir labs malējais pussargs Jurijs Halimons, kuram ir lieliskas ātruma īpašības. Laukuma vidusdaļā viņš spēj radīt brīnumu, bet diemžēl noslēdzošajā fāzē ir problēmas. Jāstrādā, jāstrādā!

Pirmā spēle ar "Spartaku". Uz papīra ļoti spēcīgs sastāvs...

Uz papīra pretinieks ir spēcīgs. Pēdējā pārbaudē "Spartaks" ar 3:0 uzvarēja Rīgas "Daugavu", bet tas vēl ne par ko neliecina. Arī mēs Ziemas kausā aizvadījām labas spēles. Negribu atklāt taktiskos noslēpumus, bet ir savas iestrādnes. Ļoti labi, ka ir tikai pats sezonas sākums un pretinieks vēl nebūs tik labi saspēlējies. Skatoties uz uzvārdiem, "Spartaks" ir spēcīgs, tomēr viņiem varētu pietrūkt sapratnes. Daudzi komandas spēlētāji sevi vērtē ļoti augstu un uzskata, ka šeit Latvijā viegli varēs visus apspēlēt. Nekā tamlīdzīga - mēs varam pacīnīties. Paskatīsimies!

Pastāsti vairāk par savu futbolista karjeru! Sāki to Krievijā.

Varu sākt ar to, ka lielus augstumus es nesasniedzu. Ar futbolu nodarbojos no deviņiem gadiem. Mans tēvs arī nodarbojās ar futbolu. Volgogradā iesāku spēlēt dublieru sastāvā, bet vēlāk nācās dienēt armijā un tiku paņemts uz CSKA dublieriem. Pēc aiziešanas no CSKA spēlēju Krievijas 2. līgā. Komanda nebija slikta, bet finansiālā situācija bija ļoti nestabila. Starp citu, spēlēju kopā ar Vjačeslavu Dusmanovu, kurš šobrīd ir mūsu vārtsargu treneris. Vēlāk parādījās piedāvājums no mana bijušā Maskavas trenera [Leonīds Nazarenko - bijušais Daugavpils "Daugavas" treneris] spēlēt Latvijā. Tā un sanāca, ka paliku šeit. 1997. gadā atbraucu, apprecējos un paliku šeit dzīvot. Līdz 2006. gadam profesionāli spēlēju, pēc kā pievērsos trenera arodam. 2006. gadā Volgogradā pabeidzu studijas un atgriezos ar diplomu kabatā. Turpmākais stāsts nebija rozēm kaisīts, jo "Ditton" vadība nomainījās un no maniem pakalpojumiem atteicās.

Pavisam negaidīti saņēmu zvanu no Romāna Grigorčuka, kurš mani uzaicināja uz Ventspili. Tas bija ļoti negaidīts pavērsiens, pat nezinu, kā viņš uzzināja par to, ka es tobrīd biju bez darba. Kļuvu par viņa asistentu, galveno sporta skolas treneri, kā arī trenēju U14 vecuma grupas komandu. 2006. gadā "Ventspils" pirmo reizi kļuva par valsts čempioniem, ko atkārtojām arī nākamajā gadā. Ir ko atcerēties. Darba bija ļoti daudz – strādājām no rīta līdz vakaram.

Daugavpilī tajā laikā radās „Daugavas” projekts, ko iesāka Igors Mališkovs un Aleksandrs Isakovs. Viņi mani uzaicināja uz šejieni un es piekritu. Nozīmīga loma bija arī tam, ka mana sieva un meita dzīvoja Daugavpilī. Finansiālā krīze ieviesa savas korekcijas un klubs to neizturēja. Sākām spēlēt 1. līgā, trenēju dublierus, kad "Dinaburg" apvienojās ar "Daugavu".

2009. gadā tika izveidots Bērnu futbola centrs „Daugava”.

Jā, es pats rakstīju projektu un kluba darbības principus, treniņu metodiku.

Daudzi saka, ka vieglāk būt par futbolistu nekā treneri. Tam piekrīti?

Jā, nepārprotami. Futbolistam ir ideāla dzīve. Tavs galvenais uzdevums bija izpildīt trenera dotos norādījumus, par ko tu saņēmi algu. Vajadzēja tikai trenēties un uzturēt sevi formā. Bijām uzmanības centrā. Atceros 1997./1998. gadā tribīnes stadionos bija pilnas. Futbolu translēja pa televīziju, spēlējām Eirokausos. Futbolisti jutās lieliski, ne par ko nebija jāuztraucas.

Šobrīd viss BFC "Daugava" lielā mērā darbojas tieši pēc tavas izveidotās sistēmas!?

Grūti pateikt, vai mums izdodas pilnībā noturēt šo virzienu. Mēs to cenšamies darīt, bet tas nav tik vienkārši. Lai to paveiktu, ir nepieciešams metodists, kurš regulāri kontrolētu visu treniņprocesu. Treneri nespēj izsekot visām citu treneru darbībām. Šobrīd es strādāju kopā ar Sergeju Pogodinu un rezultāts ir redzams. Pogodina U14 komanda ir Latvijas čempioni, Latvijas 1. līgā mēs uzvarējām, U19 grupā arī kļuvām par čempioniem. Rezultāts ir redzams.

Pats savulaik biji jauns puika un tikai sāki trenēties futbolā. Vai vari salīdzināt tā laika jaunatni ar tagadējo, jo bieži mūsdienās treneri sūdzas, ka bērni pārāk daudz laika pavada pie datoriem!?

Atzīstos, ka es pats nebiju starp tiem, kas bija pilnībā pārņemti ar futbolu. Nekad neiedomājos sevi par slavenu vai pazīstamu futbolistu. Es daudz par to neuztraucos. Viss notika pats no sevis. Es mācījos olimpiskās rezerves klasē, un mums tur netrūka labu spēlētāju. Viens no maniem klases biedriem tika olimpiskajā izlasē, vēl pieci regulāri tika izsaukti uz Krievijas izlasi. Bet tā nu sanācis, ka es vienīgais no visiem turpinu strādāt un saistu savu dzīvi ar futbolu.

Es sāku izprast futbolu tikai karjeras noslēgumā. Līdz tam man vējš svilpoja galvā. Piemēram, Romāns Grigorčuks bieži intervijās min, ka jau sen bija plānojis kļūt par treneri. Mani šādi vārdi nedaudz uzjautrina, bet, iespējams, tieši tādēļ viņš ir tik daudz sasniedzis. Grigorčuks runāja ar visiem saviem treneriem, konspektēja nodarbības un savas izjūtas pēc treniņiem. Neko tamlīdzīgu es nedarīju. Jā, bija atmiņas par tiem treniņiem, kuri bija interesantāki, taču tos pat nevajadzēja konspektēt, jo tie palika galvā.

Pārejot pie mūsdienu jaunatnes, ar viņiem strādāt nav grūti. Ar saviem puišiem man nav nekādu problēmu. Smagākais vecums ir no 14 līdz 16 gadiem. Atrodoties kopā, viņi kļūst nekontrolējami. Tas ir smagi. Kad mēs bijām jauni, nebija tik daudz iespēju un pieejamās informācijas. Mums galvenā izklaides vieta bija pagalms un futbola spēļu skatīšanās televīzijā. Katrā mazākā pilsētā bija arī sava meistarkomanda, kuru vērot gāja liels cilvēku skaits. Internets ir liela problēma mūsdienās. Domāju, ka pret to cīnīties nav iespējami. Ar laiku gan bērni saprot, kas ir kas.

Viņi sāk saprast, ko īsti vēlas!

Jā, viņi sāk saprast, ka futbols ir viņu mīļākā nodarbe un ar to var izsisties. Futbolisti sāk saprast, ka viņiem ir nepieciešamās kvalitātes spēlēšanai augstā līmenī. Sports ir lieta, kur tu īsā laikā vari no nabaga kļūt par bagātnieku. Tas ir viens no nedaudzajiem veidiem, kā godīgi nopelnīt lielu naudu. Galvenais ir censties un strādāt. Iespējams, tādēļ tik daudzi cilvēki mīl šo sporta veidu, jo saprot, ka arī viņi varēja to sasniegt.

Vājākie bērni, precīzāk pusaudži, ar laiku paši atkrīt, tādēļ paliek tikai labākie, kuri saprot, ka viņiem tas ir nepieciešams. Ar tādiem strādāt ir viegli. Ar šiem puišiem es strādāju jau 3-4 gadus un viņi zina manas prasības. Jā, sastāvs nedaudz mainās, bet kodols ir palicis tas pats.

Kā tu uzskati, cik talantīgi ir mūsu komandas jaunieši? Ne tikai tie, kas spēlē pirmajā komandā, bet arī dublieri?

Latvijas līmenim viņi ir labi. Viņi reāli var tikt arī Latvijas izlasē. Man liels prieks par Dmitriju Klimaševiču, kurš nostabilizējies U21 izlasē. Bet neko nevar garantēt, jo ir daudzi apstākļi, kas var ietekmēt turpmāko karjeru. Nav izslēgts, ka jebkurā laikā kādam nāksies pamest futbolu, lai dotos pelnīt sev iztiku. Bet talanta mūsu puišiem pietiek.

Ko tu gribētu novēlēt Latvijas futbolam un līdzjutējiem?

Es gribētu, lai cilvēki attiektos pret futbolu kā pret futbolu. Gribētos, lai mums būtu tāda pati attieksme kā Eiropā, citādi brīžiem sāk likties, ka pie mums skatītāji vairāk aplaudē un uzjautrinās, kad kāds kļūdās, nevis pēc skaistas epizodes. Iespējams, ka dzīve mūs ir padarījusi tādus. Visiem kopā jācenšas meklēt pozitīvais. Uzskatu, ka BFC "Daugavpils" būs komanda, kuru ir jāiet atbalstīt. 85% sastāva ir vietējie puiši, kuri šeit ir piedzimuši un izauguši. Vecāki, radinieki un draugi nāks skatīties tieši uz viņiem, jo savējos vienmēr mīlēs vairāk nekā iebraucējus.