Riherts: "Vai tituli spēs piepildīt tribīnes un aizdegt skatītāju sirdis?"

Lai intervija sāktos intriģējoši, sākšu uzreiz ar provokatīvu jautājumu - vai, Tavuprāt, „Metta/LU” noturētos Virslīgā, ja gados jaunajiem studentiem nepalīdzētu pieredzējušie Kalniņš, Zuntners, kā arī ne gadu skaita, bet rūdījuma ziņā pieredzējušais Gabovs?
Protams, bez pieredzes un pārliecības vienmēr ir grūtāk. Šie spēlētāji iedvesa pārliecību jaunajiem un lieki nesatraucās. Bija daudz grūtu brīžu, bet šie spēlētāji bija pārliecināti, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Paldies viņiem par profesionālo darbu un attieksmi.

Sezonu sākāt ar divām sausām spēlēm - 0:0 pret „Gulbeni”, un 0:1 pret Rīgas „Daugavu”. Nespējāt gūt vārtus pret komandām, ar kurām beigās cīnījāties par izdzīvošanu. Toties pirmos vārtus guvāt 3. kārtā pret nākamo čempioni Daugavpils „Daugavu”, nospēlējot 1:1. Kas iedeva vairāk pārliecības, ka varat spēlēt ar visiem un noturēties Virslīgā - pirmais punkts (pret „Gulbeni”) vai pirmie vārti un neizšķirts pret spēcīgo Daugavpili?
Pārliecību deva tas, ka pretinieki nebija galvas tiesu pārāki par mums. Es biju pārliecināts, ka mēs tikai progresēsim, jo laiks vienmēr ir vajadzīgs, lai adaptētos.

Vai vari, lūdzu, konkrēti nosaukt tās futbola sastāvdaļas, kurās, Tavuprāt, „Metta/LU” galvenokārt atpalika no konkurentiem (jo tomēr sākotnēji ilgu laiku bijāt pēdējā vietā) - domāšanas ātrums, tehnika, pieredze, fiziskais spēks, pārliecība vai kas cits?
Atpalikām un vēl joprojām atpaliekam piespēles ātrumā. Vairāk vai mazāk mums bija diezgan līdzīgs bumbas kontroles procents, bet pretinieks to [saspēle, piespēles] darīja krietni ātrāk. Protams, pieredze un domāšanas ātrums nāk klāt līdz ar nospēlētām spēlēm.

Lai gan teici, ka biji drošs, ka noturēsieties Virslīgā, gan pēc 1., gan 2., gan 3. apļa bijāt pēdējā vietā. Vienubrīd augustā (līdz 4:3 spēlei ar „Spartaku”) gāja pavisam bēdīgi. Laikam tobrīd negribējās īpaši skatīties tabulā un skaitīt punktus?
Komandas iekšienē mums negāja tik „bēdīgi”, kā Jums no malas šķiet. Protams, bija spriedze bez kuras nemaz nav iespējams sasniegt rezultātus. Mēs mērķtiecīgi strādājām, un mums bija lielisks atbalsts ar kura palīdzību mēs sasniedzām minimālo rezultātu.

Kurš bija svarīgāks lūzuma punkts cīņā par palikšanu - 4:3 „Spartaka” pārspēšana vai 4. apļa sākums, kad pārspējāt tiešās konkurentes „Gulbeni” un Rīgas „Daugavu”? Un vai var apgalvot, ka 4. aplī spēlējāt krietni labāk nekā pirmajos trīs apļos (pēc prakses uzkrāšanas Virslīgā)?
Lūzuma punkts noteikti bija 4. apļa uzvaras pār tuvākajiem konkurentiem. Protams, bija ļoti būtiski neatpalikt un iepriekšējos trijos apļos mēs pietiekoši daudz punktus iekrājām, lai pretinieki neatrautos no mums. Domāju, ka mēs ar katru apli progresējām, bet ceturtajā aplī mēs to vairāk apliecinājām ar punktiem.

Turpinājumā par atsevišķām līnijām un spēlētājiem. Lai gan apgalvoji, ka izteikta pirmā vārtsarga komandā nav, 26 no 36 spēlēm (gandrīz 3/4) aizvadīja Artūrs Biezais. Ja godīgi, no malas skatoties, viņš ne vienmēr radīja pārliecību, ka komanda var uz viņu paļauties. Vai neuzskati, ka 26 gados vārtsarga spēlei jau jābūt pilnīgi nobriedušai un ļoti stabilai?
Neaizmirsīsim to, ka Artūrs visas sezonas garumā pildīja arī vārtsargu trenera funkciju. Tas noteikti prasa papildus spēkus un koncentrēšanos. Artūrs noteikti bija Nr. 1, bet ne tāds, kurš spēlē visas spēles no zvana līdz zvanam un 100%. Mums bija noruna ar abiem vārtsargiem par viņu spēles laiku, bet, protams, ka dzīve ieviesa korekcijas. Kopumā esmu apmierināts ar viņa rādīto sniegumu un darbu.

Aizsardzības četriniekā vislabāk un visstabilāk vismaz manās acīs izskatījās kreisās malas aizsargs Rožkovskis, kurš arī izpelnījās Latvijas izlases vadības uzmanību. Taču kopumā sezonas laikā nereti nebaidījies kritizēt „Metta/LU” spēli aizsardzībā - saprotams, ka aizsardzībā spēlē visa komanda, bet vai pareizi nojaušu, ka ne līdz galam ar saviem uzdevumiem tika galā centra aizsargi - dvīņu brāļi Savinovi un Puķītis?
Spēlējot pirmo gadu Virslīgā ar tik daudz [Virslīgas] debitantiem komandā, ir jārēķinās, ka spēle aizsardzībā nebūs stabila. Starp citu, uz Latvijas izlases koptreniņiem izsauca ne tikai Romanu [Rožkovski], bet arī Māri Savinovu.

Aizsardzības līnijas spēlētājiem ir labas kvalitātes, bet šogad vēl nebija gatavi katrā spēlē rādīt to labāko sniegumu. Sezonas gaitā lielo spēļu konveijers liedz detalizētāk iedziļināties individuālajās kļūdās un uzlabot tās.

Ja runājam par Romanu, viņš pēc Marsela [Vapnes] traumas pārņēma arī komandas kapteiņa funkcijas, kas noteikti radīja vēl papildus spriedzi un atbildību, bet domāju, ka tai pašā laikā tas viņu arī disciplinēja. Romam papildus vēl bija spēles arī Latvijas U21 izlasē.

Parasti komandās gan vārtsarga pozīcija, gan centra aizsargu duets ir nemainīgs, bet Tu tomēr rotēji (pat tad, kad abi Savinovi un Puķītis bija veseli), kas, teiksim, Eiropas futbola praksē nav pārāk ierasta parādība. Vai to var saukt par tavu futbola filozofiju?
Ar vārtsargiem bija vienošanās jau pirms sezonas par viņu spēles laiku, bet, kā jau teicu, dzīve veica arī mazas korekcijas. Runājot par centra aizsargiem, tomēr nepiekrītu, ka rotācija tika veikta pat tad, kad spēlētājiem nebija trauma. Sezonas sākumā, pirmajā aplī, arī Kristaps Priedēns spēlēja šajā pozīcijā, jo bija traumēts gan Rūdolfs [Puķītis], gan Mārcis [Savinovs]. Tāpat bija arī diskvalifikācijas (visiem trim par četrām dzeltenajām kartiņām), bet kopumā duetu veidoja Rūdolfs ar Māri Savinovu.

Starp citu, vai kā treneris visās epizodēs atšķīri dvīņu brāļus Savinovus un skaidri identificē abu viņu plusus un mīnusus?
Brāļus atšķīru - gan pēc sejas, gan pēc spēles manieres. Katram ir sava spēlējošā kāja.

Riherts (pa labi) ar tā brīža „Ventspils” treneri Sergeju Podpaliju (foto: Kārlis Zariņš, fsmetta.lv).

Liela rotācija notika arī vidējā līnijā. Sezonas pirmajā pusē liela nozīme bija Zotovam, Loginovam, Priedēnam, M.Rihertam, bet, šķiet, labāko veidolu vidējā līnija ieguva, kad balsta pussarga pozīcijā sāka spēlēt Gabovs, kā arī sastāvs tika pastiprināts ar Zuntneru. Vai Mareks mērķtiecīgi tika paņemts, apzinoties, ka pussargu spēlē ir nepilnības?
Vidējā līnijā tiešām notika liela rotācija. Pirmkārt jau tāpēc, ka pēc Marsela [Vapnes] traumas mūsu vidējā līnija palika praktiski bez pieredzes, un līdz ar to viņi veica ļoti lielu darba apjomu. Bet, lai mēs spētu turēt tempu mums, nācās veikt rotāciju un laist laukumā svaigus spēkus. Jauniem spēlētājiem, spēlējot nākamajā līmenī (Virslīgā), noteikti pietrūkst stabilitātes un nereti gadās arī traumas. Gabovs pēc traumas atguvās un ātri uzņēma labu sportisko formu. Jau pirms tam zināju, ka Vlads [Gabovs] ir diezgan universāls spēlētājs un viņa lielākais ieguldījums šī gada modelī noteikti bija pozīcijas maiņa sezonas gaitā. Kas attiecas uz Mareku [Zuntneru], viņu gribējām pieaicināt jau pirms sezonas, bet tobrīd viņš vēl spēlēja Vācijā. Vidējā līnijā mums ļoti bija nepieciešams pieredzējis spēlētājs (pēc Marsela izkrišanas no sastāva), un Mareks lieliski viņu aizvietoja.

Turpinot par vidējo līniju, vai Vardanjanu uzskati par lielu talantu, ja viņš jau tādā vecumā [19 gadi] ir regulārs un pamanāms spēlētājs Virslīgā?
Edgars patiešām ir talantīgs spēlētājs. Viņa domas iet pa priekšu viņa gadiem, un līdz ar to viņš ir pietiekoši nobriedis, lai spēlētu Virslīgas čempionātā un būtu vadošajās lomās mūsu komandā. Viņš ir spēcīgs divcīņās un neatlaidīgs pēc rakstura, bet pašreiz viņam vēl pietrūkst aukstasinības atbildīgos momentos.

Visbeidzot par uzbrūkošajiem spēlētājiem. Lielāko atklājumu (ne Tev, bet Virslīgai kā tādai) Milašēviču, kurš guva daudz vārtus, laikam nevar saukt par tīro uzbrucēju? Vai pareizi teikt, ka viņš gluži kā Kamešs Liepājā (sezonas beigās) ir uzbrūkošais malējais pussargs-uzbrucējs? Kuras, Tavuprāt, ir Milašēviča spēcīgās un vājās puses?
Mārtiņš ir pietiekoši līdzsvarots un gudrs spēlētājs savam vecumam un, protams, viņam ir arī labi fiziskie dotumi. Pašreiz Mārtiņš spēlē vairāk malējā uzbrucēja postenī, bet viņa potenciāls vēl lielāks ir, spēlējot zem uzbrucēja jeb pozīcijā Nr. 10. Mārtiņam noteikti ir jāuzlabo piespēles kvalitāte, kā arī vairāk jāuzvar divcīņas – it sevišķi laukuma vidusdaļā. Spēlētāja potenciāls ir pietiekoši liels un ļoti ceru, ka viņš pats un mēs, treneri, spēsim to izmantot par 100%.

Jau minēji, ka Biezais paralēli bija vārtsargu treneris. Vai arī pieredzējušais Kalniņš, kurš paralēli futbolista gaitām, trenē mazos censoņus futbola skolā, bija uzbrucēju treneris? Vai Gatis plāno Virslīgā spēlēt arī nākamsezon?
Viņš trenē mazos futbolistus Jura Docenko futbola skolā. Gatis ir ļoti pieredzējis futbolists, kurš savu padomu neliedza nevienam, bet atsevišķi viņš uzbrucēju trenera lomu nepildīja. Vai viņš nākamgad spēlēs Virslīgā? Mēs to ļoti vēlamies un ceram, ka turpinās spēlēt.

Pallo kā uzbrucējs guva ļoti maz vārtu (vienus), kaut arī piedalījās visvairāk spēlēs. Skaidrs, ka viņam bija daudz citu produktīvu darbību. Atkal mēģinot provokatīvi jautāt - vai Tu viņu vērtē kā vienu no labākajiem „Metta/LU” futbolistiem? Un, starp citu, vai arī viņa gadījumā (nerealizētās iespējas) nevar lietot terminu "aukstasinība"? Tas (aukstasinības trūkums) laikam neizbēgams liktenis Virslīgas debitantiem?
Pallo arī 1.līgā guva tikai vienus vārtus, bet gan šogad, gan pagājušajā gadā viņš bija labākais rezultatīvajās piespēlēs. Šogad tās bija deviņas. Viņam, iespējams, pietrūkst pacietības un aukstasinības tieši vārtu gūšanā. Tai pašā laikā viņš diezgan aukstasinīgi un ar lielu pauzi spēj atdot labu noslēdzošo piespēli. Tāpat nebaidās un nekautrējās iet apvešanā viens pret vienu vai pat pret vairākiem pretiniekiem. Artūrs visas sezonas garumā saglabāja labu sportisko formu un bija viens no stabilajiem pamatsastāva spēlētājiem.

Vai šobrīd jau ir skaidrība par nākamā gada sastāvu? Respektīvi, vai ir zināms, ka kāds noteikti nepaliek komandā? Varbūt ir arī kādas sarunas un interese no citiem klubiem par jūsu futbolistiem?
Pavisam noteikti, kurš nepaliek komandā, šobrīd vēl ir pāragri runāt. Domāju, par to lielāka skaidrība būs janvāra beigās. Spēlētājiem ir piedāvājumi, bet šobrīd tas ir aktuāli tikai Marekam Zuntneram – ir piedāvājums no ceturtās līgas Vācijā.

Noteikti zini par līgas jaunpienācēju "otrās sezonas sindromu", proti, bieži vien pirmajā sezonā komanda ar emociju palīdzību noturas augstākajā līgā, bet otrajā sezonā seko lejupslīde un izkrišana. Būtu muļķīgi jautāt, vai ir ticība, ka noturēsieties Virslīgā arī 2013. gadā, bet jautājums ir - vai šosezon noturēties stipri palīdzēja emocijas un vai piekrīti, ka nākamgad būs grūtāk, jo, lai gan iegūta pieredze, arī pretinieki jūs tagad pazīst daudz labāk un arī novērtēs nopietnāk?
Tas vairāk attiecas uz spēlētājiem. Tā kā mūsu komandā ir diezgan liels skaits ar debitantiem, iespējams, ka šis sindroms būtu liekams aiz auss. Tomēr, skatoties statistikas ailēs, parasti komandas no augstākās līgas izkrīt jau pirmajā sezonā. Šogad abi Virslīgas debitanti palika labāko sabiedrībā. Skaidrs, ka katra nākamā sezona būs arvien grūtāka, jo no mums gaidīs vairāk. Pasaule vienmēr prasīs vairāk, mēs ar to rēķināmies un motivējam sevi uz vēl grūtāku darbu. Protams, lai saasinātu konkurenci, būs nepieciešamas arī jaunas asinis spēlētāju ziņā, bet tas noteikti nenotiks masveidā.

Kādas ir pamatprasības, lai Jūsu komanda savā pulkā ņemtu kādu futbolistu? Nu, piemēram, ja pēkšņi pie Jūsu durvīm klauvētu kāds "pazudušais" dēls, teiksim, Čekulajevs, Eltermanis vai Čistjakovs, Jūs ņemtu talkā? Kādi būtu galvenie nosacījumi?
Šobrīd komandai ir izveidojies pamatkodols, kurš saprot prasības un ne tikai prot ar tām sadzīvot, bet arī spēj nodot „Metta” filozofiju arī citiem. Protams, ja kāds klauvētu pie mūsu durvīm, pirmkārt, būtu jāsaprot viņa motivācija futbolā un šajā komandā. Mums ir ļoti būtiski, kā viņš sevi grib pilnveidot, ja vēlas pēc tam spēlēt augstākā līmenī. Ja spēlētājs ir pieredzējis, tad ļoti būtiskas ir viņa personiskās īpašības. Ne visi spēlētāji skaļo panākumu atslēgas spēj nodot nākamajai paaudzei, bet mums tas ir ļoti svarīgi. Protams, aktuāls ir izglītības jautājums.

Pirms „Metta/LU” spēles ar „Gulbeni” Arkādijas dabīgajā laukumā (foto: Einārs Freimanis, fsmetta.lv).

Vai, objektīvi vērtējot savas iespējas, nākamsezon primārais mērķis pašam (neatkarīgi, kas tiks lemts kluba Valdē) būs noturēt komandu Virslīgā vai būs kāds cits mērķis?
Protams, gribētos sagaidīt komandas komplektācijas noslēgumu, kas varētu notikt februārī. Tad varētu runāt par kopējiem sportiskajiem mērķiem. Taču man pašam visvairāk gribētos redzēt katra spēlētāja individuālo progresu, kas noteikti padarīs mūs spēcīgākus arī kā komandu. Skaidrs, ka pagaidām par medaļām mēs sīvu konkurenci neradīsim, bet darīsim visu, lai ar mums rēķinātos, gan futbola laukumā, gan ārpus tā.

Lai gan šis jautājums varbūt neattiecas gluži uz treneri, bet tomēr - kur nākamsezon plānojat aizvadīt mājas spēles, ņemot vērā, ka Virslīgas izpilddirektors Malnačs ir pārliecināts, ka tiks panākts aizliegums spēlēt aiz tā saucamā žoga (kas nozīmē, ka 49.vsk. laukums vairs nederēs).
Malnačs šajā jautājumā neko aizliegt nevar, bet infrastruktūras reglaments paredz, ka laukumam ir jābūt nedaudz lielākam nekā ir 49 vsk. futbola laukums. Manuprāt, šis laukums atrodas labā vietā, bet tam pietrūkst dažu metru, kā arī jumta virs galvas skatītājiem. Bet, atbildot uz jautājumu pēc būtības, mēs plānojam pavasara spēles aizvadīt Hanzas vidusskolas futbola laukumā, kur izmēri ir krietni lielāki. Bet šobrīd tur vēl ir jāpabeidz būvniecības darbi, tai skaitā ģērbtuves un skatītāju tribīnes. Vasaras periodā plānojam spēlēm SN Arkādijas laukumā ar zālāja segumu. Ceru, ka tiks panākta vienošanās jau šogad.

Vai pirms nākamās sezonas plānos ir arī kāda treniņnometne ārzemēs?
Nometnes ārzemēs nav paredzētas. Tikai izbraukuma pārbaudes spēles.

Vai nav savādas izjūtas par to, ka kopš sezonas sākuma pie savu komandu stūres palikuši tikai pāris treneri (pieskaitot „neoficiālās ziņas”, izskatās, ka paliec tikai Tu un Pahars)? Un ko tāda treneru lielā mainība liecina par Latvijas futbolu? Lai gan daudzviet Eiropā treneri tiek mainīti uz nebēdu, Latvija ar tādu procentu izceļas jo īpaši...
Trenerus Eiropā maina: Anglijā vidējais trenera nostrādātais darba periods ir 18 mēneši, Francijā 14 mēneši, Itālijā arī līdzīgi. Ar to treneriem ir jārēķinās - visiem ir nepieciešams rezultāts un uzreiz. Protams, te pieminu Eiropas lielākās līgas, kur ir milzīgas investīcijas. Runājot par Latviju, katram klubam ir sava filozofija, kuru tad arī mēģina īstenot ar konkrēto treneri. Man tiešām ir paveicies, jo uzticība un atbalsts ir ļoti liels.

Vēl par spēles filozofiju. „Metta” pret jebkuru Virslīgā spēlēja diezgan atklātu futbolu. Piemēram, spēlēs ar „Ventspili” un „Skonto” tas nedeva nevienu punktu, pie tam četros no astoņiem gadījumiem tika piedzīvotas sagrāves ar 4-5 vārtu starpību (un daļēji tāpēc noslēguma tabulā „Mettai” bija sliktākā vārtu attiecība līgā). Atkal jāpiesauc Eiropas prakse - pierasts, ka objektīvi vājākas komandas lielākoties spēlē izteikti no aizsardzības, veidojot (kā tagad moderni teikt) autobusu, cerot uz pretuzbrukumiem un patiesībā itin bieži spējot paņemt negaidītus punktus. Saprotu, ka Tu vari minēt pretī iegūtās divas uzvaras pret „Metalurgu”, bet jautājums ir tāds - vai iemesls, kāpēc izvēlies drosmīgu taktiku, ir 1) ticība, ka tā var iegūt vairāk punktu (tādējādi zināmā mērā metot izaicinājumu Eiropas praksei!), 2) uzskats, ka tikai šādi spēlējot, jaunie futbolisti var progresēt. Vai abi kopā?
Starpsezonu periodā mēs iespēlējām divus taktiskos variantus, kurus mēs pielietosim sezonas gaitā. Pret pirmā četrinieka komandām un otrā piecinieka. Mums ir jauni spēlētāji, kuru labākās sezonas vēl tikai ir priekšā. Mēs mēģinām skatīties nākotnē, bet tai pašā laikā prasām izpildīt sezonas uzdevumu šai sezonai. Tas nav viegli, bet, ja gribam progresēt, mums ir jābūt drosmīgiem savos lēmumos, tai pašā laikā ievērojot spēles disciplīnu. Ne visās spēlēs tas izdevās, bet vielu pārdomām mēs saņēmām pavisam noteikti.

Vai vari, lūdzu, dot nelielu ieskatu, teiksim, taktiskajā variantā pret TOP4?
Pret TOP4 komandām spēlējām (tiesa, ne visās spēlēs) 1-4-3-3 ar vienu balsta pussargu. Uzbrukuma līnija spēlēja augstu, vienā līnijā. Tika pielietots aktīvs presings noteiktā laika periodā un spēles momentā. Tur ir daudzi faktoru, kas tiek ņemti vērā un to tik viegli nav iespējams izstāstīt.

Čempiones Daugavpils „Daugavas” uzbrucējs Stenlijs Ibe „Metta/LU” futbolistu ielenkumā (foto: Einārs Freimanis, fsmetta.lv).

Pastāsti plašākam cilvēku lokam, kāpēc nekļuvi par futbolistu (augstā līmenī) un kas tik agrā vecumā pamudināja kļūt par treneri?
Pateicoties Jurim Docenko [futbola treneris, kurš 2008. gadā aizgāja aizsaulē – aut.piez.], es jau 16 gadu vecumā paralēli spēlēšanai asistēju bērnu futbola treniņos. Līdz 2001. gadam es to spēju apvienot, spēlējot FK „Auda”. 2001. gadā mēs uzvarējām 1.līgas čempionātā, un es pieņēmu lēmumu, ka to vairs nevar apvienot. Turpināju trenēties ar Virslīgas komandu, bet vairāk sportiskās formas uzturēšanai un pieredzei, kura man šobrīd noteikti lieti noder. Par treneri pamudināja kļūt milzīgā interese par šo procesu. Mēs ģimenē esam pieci brāļi, un visi ir kaut nedaudz spēlējuši futbolu. Vedot viņus uz treniņiem, man vienmēr gribējās būt procesā. Iespējams, Juris Docenko to pamanīja un piesaistīja, par ko es viņam varu teikt milzīgu paldies - šai izcilajai personībai un trenerim.

Starp citu, kāpēc sezonas sākumā allaž biji uzvalkā, bet tad kādā brīdī pārstāji? Māņticība?
Iemesls bija pavisam vienkāršs - nebija laika iegādāties jaunu uzvalku, jo vecais savu laiku nokalpoja. Tagad viss ir kārtībā un turpmāk Jūs mani redzēsiet uzvalkā.

Pēdējais jautājums. Daudziem zināma Tava vīzija, ka „Metta” varētu kļūt par visas Rīgas komandu. Vai neuzskati, ka, lai tas notiktu, papildus daudzām citām kvalitatīvām aktivitātēm līdzi jānāk arī ļoti augstiem sportiskiem rezultātiem un reālai cīņai par Latvijas titulu, kas pārskatāmā nākotnē nav realizējams?
Sportiskie rezultāti izšķir daudz ko, bet nebūt ne visu. Vai neskaitāmie tituli spēs piepildīt tribīnes un aizdegt skatītāju sirdis? Nebūs rezultātu, nebūs skatītāju? Mēs gribam veidot vidi, kurā šī komanda kļūst par patiešām savu. Atbalsts ir vajadzīgs ar rezultātiem un vēl vairāk bez tiem. Futbols ir fantastiska spēle, bet tā nebeidzas tikai un vienīgi ar futbola laukumu - tas ir daudz vairāk, un to mēs gribam pateikt arī pārējiem. Cīņa par titulu? Tas ir viens no mūsu mērķiem, kurš noteikti ir realizējams pēc noteikta laika posma.