“Liepājas” direktors par mecenātismu Latvijas futbolā un "Riga FC" ietekmi

Nauda Latvijas futbolā būs galvenais diskusiju temats septembra mēneša raidījumā "(Bez)maksas sports", kas pie saviem skatītājiem nonāks 17. septembra vakarā kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com, kā arī visās populārākajās audio straumēšanas platformās.

Savus viedokļus raidījumā piedāvās vairāku Latvijas futbola klubu pārstāvji (Māris Verpakovskis (RFS), Dāvids Jansons ("Liepāja"), Verners Akimovs ("Tukums 2000/Telms"), kā arī Virslīgas vadītājs Maksims Krivuņecs.

Jansons sarunā ar Sportacentrs.com dalījās savā redzējumā par finanšu piesaisti Latvijas futbola Virslīgā, leģionāru un vietējo spēlētāju tirgu, kā arī citiem tematiem.

Kā šobrīd izskatās Virslīgas klubu finansiālā situācija, ja salīdzinām, piemēram, ar piecus gadus senu pagātni?

Varbūt, ka pirms pieciem gadiem jau sāka veidoties, bet tagad ir tādi izteikti lielie sponsori. Ir vairāki tā saucamie lielie klubi, kuriem tā prezidents vai īpašnieks arī ir tas galvenais naudas devējs. Pirms pieciem gadiem varbūt tas nebija tik izteikti, bet arī sāka veidoties situācija, kurā ir viens liels sponsors.

Piemēram, mazākiem klubiem kā “Mettai”, Grobiņai un Tukumam ir vairāki mazie sponsori, kuri kopā veido to kopējo bildi. Tāpat “Mettai”, kas diezgan daudz dod. Bet, ja runājam par lielajiem klubiem, tad tie pastāv tāpēc, ka ir tāds viens liels, teiksim tā, mecenāts.

Kāda izskatās nākamo piecu gadu trajektorija?

Redzam jau tagad, ka, ejot soli pa solim, var sasniegt diezgan augstas virsotnes. RFS to ir pierādījis. Eiropas līga Latvijas futbolam, manuprāt, ir diezgan liels sasniegums. Pirms trīs vai četriem gadiem tas šķita nereāli. Skaidrs, ka ir palielinājies Eiropas līgas komandu skaits, bet liels nopelns ir arī tam, ka komandas iegulda aizvien vairāk līdzekļu gan infrastruktūrā, gan spēlētājos, leģionāros. Arī vairāk latviešu atgriežas.

Ja šādi turpināsim, tad tas sasniegtais līmenis nekur nepaliks un nauda Virslīgā ieplūdīs arvien vairāk. Ir redzams, ka arī jaunos spēlētājus var pārdot. Tas nozīmē, ka ir arī kaut kāda interese par spēlētājiem no mūsu klubiem. Es domāju, ka līmenis tikai kāps uz augšu. Ja salīdzinām ar laiku, piemēram, pirms gadiem desmit, kad tika izveidots futbola klubs “Liepāja”, pēdējo gadu laikā uz priekšu sperti ir lieli soļi. Tagad uz Latviju atbrauc spēlētāji ar tādiem CV, kādus kādreiz likās nereāli ieraudzīt šeit.

Cik ilgtspējīga ir transfēru politika, kuras pamatā ir spēlētāju piesaiste ar nolūku viņus pārdot?

Perfektais variants jau ir tāds, ka tu paņem spēlētāju, viņš tev palīdz sasniegt rezultātus, tu viņu pārdod un tad vietā nāk aizstājējs. Daudzi ir gatavi upurēt rezultātus, lai pārdotu kādu spēlētāju. Man šķiet, ka pirms dažām sezonām tā darīja “Valmiera”. Viņi vairāk iespēlēja spēlētājus ar nolūku viņus pārdot. Ir svarīgi nopelnīt iespēju cīnīties par Eirokausiem, bet svarīgi ir arī nopelnīt naudu, lai gada beigās varētu sagatavot budžetu uz nākamo sezonu.

Bet RFS ir piemērs tam, ka var izcīnīt čempionu titulu un sasniegt sportiskos rezultātus, gan pārdot spēlētājus. Tas ir diezgan smags kluba direktora un visu iesaistīto cilvēku darbs, lai tie puzles gabaliņi saliktos kopā.

Atgriežoties pie sponsoriem, cik viegli vai grūti tos ir piesaistīt?

Sponsorus piesaistīt ir diezgan sarežģīti. Jau kādu laiku ir mainījusies likumdošana,. Kādreiz naudu varēja ziedot un bija atvieglojumi tiem, kuri to darīja. Tagad tā vairs nav. Lielie sponsori, protams, ir totalizatori vai ātrie kredīti. Ja tā skatās, tad ir ļoti maz uzņēmumu, kuri ir gatavi dot reālu finansējumu. Liela daļa ir gatava strādāt barterā. Šobrīd daudzi ir tādi piesardzīgi, pat ja uzņēmumam ir kaut kāda peļņa, jo nezina, kas sagaida nākotnē.

Baigi mētāties ar naudu neviens necenšas. Skaidrs, ka tie, kuri dod to naudu, bieži vien ir kaut kādā mērā saistīti ar klubu.

Iemesls naudas taupīšanai ir Covid-19 pandēmijas un Ukrainas kara sekas?

Manuprāt, jā. Visi ir tādā neziņā par nākotni. Ir uzņēmumi, kuri varbūt gribētu dot naudu, bet tad ir pretim klubs ar vienu lielo sponsoru. Tad šie uzņēmumi sāk domāt, ka viņiem īsti nav jēgas dot tos savus 10 tūkstošus. Konkrētajam klubam tas neko daudz nemainīs, bet konkrētajam uzņēmumam tas gan var prasīt papildus plānošanu.

Šādai situācijai, kurā mazais sponsors nobīstas no kluba ar lielo atbalstītāju, vispār ir kaut kāds risinājums?

Ir risinājumi. Mazajiem klubiem ir vairāki mazie sponsori, kas dod salīdzinoši mazākas summas. Saliekot to visu kopā, izveidojas budžets. Tā arī var strādāt. Piemēram, Grobiņai ir viens lielāks sponsors, bet ir arī vairāki mazie atbalstītāji, jo tie uzņēmumi zina, ka arī viņu pienesums būs svarīga daļa kopējā budžetā.

Tāpēc arī uzņēmumi ir gatavi palīdzēt mazākiem klubiem. Tiem, kuriem vairāk vajag, tad arī cenšas vairāk palīdzēt.

Guntis Indriksons savulaik teica, ka naudas ieguldīšana Virslīgā ir tās bezjēdzīga tērēšana. Kā uz šādu izteikumu skaties mūsdienās?

Dažkārt tā arī ir. Nezinu, vai var līdz galam piekrist, bet skaidrs, ka tie top5 klubi sezonas beigās, ja skatās pēc budžeta, patērē vairāk nekā var nopelnīt. Šogad RFS ir izdevies tas, uz ko iet visi – gadu pabeigt plusos. Būtībā tā ir liela naudas tērēšana. Lielajam sponsoram tas faktiski ir kā hobijs. Viņam iespēja ieguldīt futbola klubā sagādā prieku un gandarījumu.

Bez mecenātisma līmenis tad būtu krietni bēdīgāks...

Līmenis noteikti būtu zemāks. Tādus budžetus, kādi ir šobrīd, piecas komandas nevarētu savākt. Varbūt sanāktu uztaisīt vienu klubu, kas vienmēr cīnās Eirokausos, bet Latvijā tam vispār nebūtu ko darīt. Tā ir bijis Latvijas basketbolā vai hokejā. Bet, ja skatāmies vēsturiski, futbolā vienmēr tā ir bijis. “Ventspils”, Liepājas “Metalurgs”, “Skonto”... Šiem klubiem vienmēr aiz muguras bijia viens cilvēks vai sponsors, kas to naudu deva. Bet šobrīd jau tieši ir interesantāk, ka ir šī cīņa par Eirokausiem. Nav tā, ka mēs jau laicīgi zinām, kas nākamgad spēlēs Eirokausos.

Virslīgas līmenis ir audzis, ar to reizē augot arī interesei par Latvijas futbolu.

Ir mums tas lielais finansiālais gigants “Riga FC”. Kā šāda viena, finansiāli ievērojami pārāka kluba esamība atspēlējas uz pārējo līgu?

Piemēram, transfēros ar leģionāriem varbūt nemaz nav tik sarežģīti. Skaidrs, ka “Riga FC” ņem ļoti meistarīgus un labus spēlētājus, ar kuriem tu retu reizi vari kļūdīties. Tomēr arī viņiem šajā selekcijā ir sanācis kļūdīties. Vislielākā problēma ir tieši ar latviešiem. Ja tu savā klubā vēlies redzēt augsta laba līmeņa latvieti, tad tev būs jāšķiras no summas, kuru varētu samaksāt par vēl labāka līmeņa leģionāru. Latviešu ir tik, cik viņu ir. Augsta līmeņa latviešu spēlētāju ir vēl mazāk. Tās summas ir paceltas nedaudz augstāk nekā tām vajadzētu būt, jo gan “Riga FC”, gan citi lielie klubi vēlas savā komandā vismaz trīs augsta līmeņa latviešus. Kā rezultātā nedaudz notiek pārmaksāšana.

Kādi pārējiem klubiem ir plusi no tā, ka ir šāds finansiālais “gigants”?

Ir tāds leģionāru fonds, kas nozīmē, ka sezonas beigās ir jāmaksā dalības maksa par spēlētājiem, kuri nav auguši un trenējušies Latvijā. Tad šo dalības maksu sadala uz klubiem, kuri vairāk izmantojuši latviešu spēlētājus vecumā zem U-21.

Tas ir viens aspekts. Otrs – jaunie džeki dabū uzspēlēt pret augsta kalibra ārzemniekiem.

Kā tu skaties uz pieņēmumu, ka, pievienojot līgai virkni labu leģionāru, automātiski augs arī vietējo spēlētāju līmenis? Mīts vai patiesība?

Koks ar diviem galiem. Skaidrs, ka ar labu leģionāru pievienošanu durvis tiek aizvērtas kādam no vietējiem. Tajā pašā laikā ar leģionāra pievienošanu tev nav mākslīgi jāuztur vietējais tikai tāpēc, ka viņš ir vietējais. Kādreiz bija tā, ka obligāti laukumā bija jābūt sešiem vai septiņiem latviešiem. Labākos savāc lielie klubi. Piemēram, Latvijas izlases kandidātu sarakstā bija 30 cilvēki. Tas arī ir tas pieejamo kvalitatīvo spēlētāju skaits.

Tas nozīmē, ka mazajiem klubiem paliek tādi latvieši, kuri varbūt pat Virslīgai nav gatavi. Skaidrs, ka šobrīd leģionārs var kādam latvietim aizvērt durvis. Tajā pašā laikā, ja kāds no šiem jaunajiem latviešiem tomēr spēj izlauzties cauri leģionāriem, tad mēs zinām, ka tur būs materiāls, kurš, iespējams, varēs spēlēt arī izlasē. Ja spēj no akadēmijas izcīnīties cauri “gaļasmašīnai”, tad tu esi pierādījis, ka esi futbolists un uz tevi skatīsies ne tikai, vietējā kluba treneri, bet arī valstsvienības treneris.

Kāds ir pašvaldību atbalsts Latvijas futbolā?

Grūti teikt par citām pilsētām. Zinu, ka Rīgā tas ir ļoti mazs vai pat vispār neesošs, jo tur katram ir savs stadions. Liepājā mums ir pašvaldības stadions, kurā notiek gan spēles, gan treniņi. Mums ir arī ofisa telpas un ģērbtuves, kas atvēlētas tikai mums. Ir arī finansiāla dotācija, kas kopumā ir diezgan mazi – daži procenti no kopējā budžeta. Mēs sūdzēties nevaram. Vienmēr var gribēties vairāk, bet, ja salīdzinām ar citiem klubiem, sūdzēties nevaram.

Kā Virslīga izskatās uz Eiropas klubu kartes, ja salīdzinām, piemēram, ar izlases līmeni Eiropā?

Izlasei šobrīd iet diezgan grūti. Atrašanās vieta rangā ir zema. Virslīga, protams, nav Eiropas galvgalī. Mēs esam mazliet zem vidusmēra, bet tuvu tam, manuprāt. Vidusmērs varētu būt Polijas ekstraklase. Mēs esam kaut kur netālu. Tas parādījās arī Eirokausos, jo “Riga FC” spēlēja ar ekstraklases klubu. Tur nebija vienos vārtos. Mūsu top komandas varētu “sisties” arī Polijas ekstraklasē.

Rezultāti klubiem pēdējo gadu laikā iet uz augšu. Nav tā, ka šis rezultātu “burbulis” kādā brīdī varētu pārsprāgt?

Protams, šķiet, ka tas tā varētu notikt. Katram klubam jau ir tā vīzija uz pieciem un vairāk gadiem. Varbūt būs kāds klubs, kas, nevis pārstās pastāvēt, bet tam vairs nebūs lielā sponsora, kā rezultātā būtu jāspēlē ar vietējiem futbolistiem un jācenšas dabūt uz īres tiesībām kādus spēlētājus. Un tad arī pārējie klubi samazinātu budžetus, jo redzētu, ka vairs nav jēgas ieguldīt tādus līdzekļus, lai būtu tajā top3. Tā tas var notikt, bet es neredzu, ka tas varētu notikt tuvākajos gados. Protams, notikt var viss kaut kas, bet šobrīd tās ambīcijas klubiem ir.

Kādas ir “Liepājas” ambīcijas?

Noturēties Virslīgā (smejas). Tālāk ceram sasniegt sportiskos rezultātus un izaudzināt jaunos spēlētājus.