Valmiera-Liepāja-Rīga-Eiropas līga. Savaļnieks par maģisko sezonu un ambīcijām

- Novembrī parasti runātu par sezonas beigām. Vai fiziski un mentāli ir sajūta, ka šogad vēl būs divas spēles Eiropas līgā un vēl divas spēles – vēl pusotru mēnesi vēlāk?
- Izlases kontekstā pat ir labāk, ka vēl būs spēles, jo novembrī uz izlasi parasti atbrauc pēc klubu sezonas beigām un jau tā kā gaidi atvaļinājumu. Tagad ir tieši otrādi, jo zinu, ka pēc izlases sezona vēl turpināsies. Ja runā par janvāra spēlēm, tad pirms tām gan tāpat būs mazā starpsezonas pauze un uz tām spēlēm jau skatīsimies kā uz ieiešanu jaunā sezonā. Tā ka varētu teikt, ka nākamās divas spēles [pret PAOK un "Maccabi"] vēl būs šajā sezonā, bet tās divas spēles [pret "Ajax" un "Dynamo"], kaut gan sezona vēl turpināsies, jau būs ar domu par nākamo sezonu.

- Bet tomēr – emociju kārba nav pilnībā iztukšota, ņemot vērā, ka astoņās dienās nosvinējāt kausu, titulu un punktu pret "Anderlecht"?
- Laikam pat nē. Šosezon bijis ļoti daudz dažādu uzvaru un spilgtu emociju. Lai gan sezona bijusi ļoti gara, tā pagājusi ļoti viegli, jo visu laiku bijuši pozitīvi rezultāti un pozitīvas emocijas. Šosezon visu laiku būt tabulas vadībā bija daudz vieglāk nekā pagājušajā sezonā, kad visu sezonu dzināmies pakaļ, jo visu laiku prātā ir sajūta, ka drīksti kļūdīties un vari spēlēt atbrīvotāk, arī parotēt sastāvu. Tas mums arī nostrādāja par labu, ka gandrīz nekur nezaudējām vieglus punktus. Skaidrs, ka pēc iepriekšējās izlašu pauzes bijām plānojuši "Audu" uzvarēt [1:2] un čempiontitulu iegūt agrāk, bet mums bija iespēja kļūdīties – mēs to iespēju arī izmantojām, tālāk savācāmies uz 100% un pārējās spēles jau aizvadījām tā, kā vajag.

- Pozitīvu mirkļu šosezon ir bijis tik daudz – nosauc, lūdzu, trīs lielākās ballītes pēc spēlēm! Pieļauju, ka titula starp tām nemaz nebija.
- Jā, tas tā kā jau bija gaidīts – kā noslēgums, kā ķirsītis uz tortes. Tā varbūt nebija gluži ballīte, bet tieši emociju un gandarījuma ziņā tā noteikti bija uzvara [pirmā apļa] derbijā "Skonto" stadionā ar 2:1, kad izskaņā Darko [Lemajičs] iesita vārtus [pēc Savaļnieka centrējuma gandrīz no laukuma centra]. Aizejot uz ģērbtuvi, sajūta bija, ka esi izdarījis kaut ko riktīgi foršu. Un tā uzvara mums iedeva ļoti lielu pozitīvu pārliecību, to noteikti liktu trijniekā. Ballītes ziņā droši vien APOEL. Tas bija vēl viens ķirsītis uz tortes, jo galveno uzdevumu tikt vismaz Konferences līgā jau bijām izpildījuši un, kā prezidents [Artjoms Milovs] teica, Eiropas līga mums bija vēl viens bonuss. Un šo bonusu arī piepildījām. Un kā vēl vienu kopā liktu abas kausa spēles – gan pusfinālu, gan finālu, kad mums bija rotācijas sastāvs un čaļi parādīja raksturu, atspēlējoties abās spēlēs. Kaut gan daudzi no mums tajās spēlēs nemaz nepiedalījās, emocijas visiem kopā bija superīgas.

Roberts Savaļnieks atkal samīļo čempionu kausu. Foto: Sanita Sparāne/RFS

- Interesanti, ka trijniekā nenosauci nevienu spēli no līgas fāzes.
- Jā…It kā saproti, ka esi izdarījis kaut ko diezgan lielu – piemēram, nospēlējis neizšķirti pret "Galatasaray" [2:2 no 0:2], bet tas rezultāts tobrīd nedod nekādu dziļāku jēgu, kā piemēram, tuvošanos trofejai vai vēl kaut kam. Tas ir tāds kā sezonas vidus neizšķirts - tās iepriekš nosauktās spēles pietuvināja kaut kam lielākam.

- Ja pēc "Galatasaray" spēles, žurnālistiem jūs visus mix zonā gaidot kādas 15 minūtes, troksnis ģērbtuvē bija milzīgs un sabojājāt arī turku preses konferenci, tad pēc "Anderlecht" šķita, ka emocijas jau bija piezemētākas. Sākat pie tā visa pierast, un tas vairs nerada wow efektu?
- Tas vienalga bija wow. Emocijas bija piezemētākas, bet tas bija saistīts arī ar to, ka tikko jau bijām izcīnījuši titulu un emocijas tajās svinībās jau bijām atstājuši. Bet pēc iekšējās sajūtas punkts pret "Anderlecht" tik un tā bija tikpat liels kā pret "Galatasaray". Pret "Galatasaray" tas vienkārši bija pirmais punkts.

- Bukarestē spēlējāt atklātāku futbolu un dabūjāt pa dibenu [1:4], bet nākamie trīs mači pret daudz augstāka kalibra pretiniekiem bija daudz līdzvērtīgāki un neizšķirti bija diezgan pelnīti arī satura ziņā. Kas mainījās?
- Domāju, ka pirmā spēle mums iedeva baigo plusu. Gatavojoties šķita, ka izbraukumā varam ar viņiem spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu. Gan spēlētāji, gan treneri vēl īsti nezinājām, ko tieši gaidīt – cik spēcīgi ir pretinieki, cik grūta būs spēle. Tas, ka pirmajā mačā dabūjām pa pakaļu, mums ļoti palīdzēja. Sapratām, kur esam nonākuši un kas mums jāpamaina. Domāju, ka izdarījām ļoti labus secinājumus. Arī mūsu treneri apstiprinās, ka vidējā blokā varam nospēlēt kompaktāk, aizsargāties ir vieglāk un ir konkrēts plāns, kā izveidot pretspēli. Tā spēlējot, mums ir diezgan labas iespējas izveidot pretuzbrukumus, kas katrā mačā arī ir izdevies.

- Vidējā bloka izvēli vairāk veicina tas, cik augsta līmeņa komandas nāk pretī, vai tas, ka traumu dēļ jums ir ļoti šaurs sastāvs un fiziski nemaz nevarētu presingot visu maču?
- Droši vien vairāk tas, ka pretinieku līmenis tomēr ir jāciena. Tur ir individuāli ļoti spēcīgi spēlētāji, un, ja spēlēsim atvērti bez drošināšanas, pret tāda līmeņa komandām būs daudz grūtāk – jebkurā brīdī vari zaudēt savu divcīņu individuāli labākam spēlētājam. Domāju, ka ietekmē tas, bet noteikti korekcijas ieviesuši arī savainojumi – žēl, ka šajā posmā vairs nav iespējams pieteikt jaunus spēlētājus, ko mēs noteikti būtu izdarījuši [kausa finālā RFS pamatsastavā bija seši futbolisti, kuru nav Eiropas līgas pieteikumā, vēl divi gāja uz maiņu – A.S.].

- Pret "Anderlecht" šiem riskiem bija lielisks piemērs – tu biji augstāk, centra aizsargs Ndžī iekrita pārtveršanā, un uzreiz pavērās brīva visa mala, kas beidzās ar ielaistiem un, par laimi, neieskaitītiem vārtiem.
- Jā, tas bija viens moments, kurā mums likās, ka varam atvērties un viņi varētu kļūdīties, bet viņi lieliski izgāja no šīs situācijas, Ndžī plašā laukumā paliekot vienam pret vienu. Tādā gadījumā tad tiešām jātaisa taktisks sods – ja to nepagūst, tad ir grūti. Bet "Anderlecht" tieši ir tāda komanda, kas spēlē ar ātriem uzbrukumiem.

- Sezonas mērķi bija līgas fāze, tituls un kauss, bet sezona vēl nav beigusies – kāds mērķis vēl ir palicis? Varbūt ne no vadības puses, bet kādas ambīcijas vēl palikušas pašiem spēlētājiem?
- Starp citu, arī no vadības puses – tas nav kā uzstādīts mērķis pirms sezonas, bet mums vēl ir savi uzdevumi. Savu darbu Eiropas līgā vēl neesam pabeiguši – tie nav mērķi, bet tie ir uzdevumi. Katrā spēlē būs savs uzdevums, un ar tādu domu arī ejam. Mums nav spiediena, ka būtu jāuzvar Eiropas līga, bet mēs tik un tā gribam aiz sevis atstāt nospiedumu – lai nebūtu tā, ka mēs tikai piedalījāmies.

- Par spiedienu tomēr gribu paprovocēt. Visi pirmo četru spēļu pretinieki tabulā pašlaik ir labāko astoņniekā, bet trīs no pārējiem četriem pretiniekiem ir zem jums. Lai tiktu tālāk, droši vien vajadzēs kādus astoņus punktus – vēl vajag divas uzvaras. Spiediens varbūt nebūtu pareizais vārds, bet vai jums pašiem nesāk rasties cerība, ka varat pacīnīties arī par to?
- Mums pašiem – spēlētājiem – tāda cerība ir noteikti. Skaidrs, ka nākamo pretinieku līmenis tāpat nebūs milzīgi atšķirīgs no pirmo četru – tie tāpat būs spēcīgi klubi, kuriem vienkārši sākums bijis sliktāks nekā iepriekšējiem. Individuāli tie spēlētāji varbūt būs nedaudz vājāki, bet tās tik un tā būs ļoti laba līmeņa komandas un nebūtu pareizi cerēt, ka nu tikai visus uzvarēsim. Taču sevi parādīt un iegūt vēl punktus varam noteikti. Varbūt mēģināsim vairāk riskēt, bet visdrīzāk nebūs tā, ka spēlēsim superatklāti. Ja treneris gribēs spēlēt ar četriem uzbrucējiem, tad mēs tā, protams, arī darīsim, bet kopumā domāju, ka spēles manieri īpaši nemainīsim un spiedīsim uz viņu konkrētām vājajām vietām.

Roberts Savaļnieks Frankfurtē. Foto: Roberts Pūce/RFS

- Vasarā gan tu, gan citi spēlētāji daudz slavēja Norvēģijas "Bodo/Glimt". Atjauno, lūdzu, šīs sezonas pretinieku rangu!
- Jāņem vērā, ka "Bodo/Glimt" ir divas dažādas komandas – mājās un izbraukumā. Savās mājās domāju, ka "Bodo/Glimt" ir spēcīgākais pretinieks, pret kuru esam spēlējuši. Pats tieši tajā spēlē nepiedalījos, bet biju tuvu laukumam un redzēju, cik grūti čaļiem bija. Iztēlojos, kā man pašam tobrīd būtu klājies…Domāju, ka tā spēle bija visgrūtākā. Skaidrs, nezinu, kā būtu izbraukumā spēlēt pret "Galatasaray" – tur varbūt būtu bijis vēl grūtāk, bet sakrita, ka pret "Galatasaray" spēlējām mājās. "Bodo/Glimt" savās mājās – to spēli liktu pirmajā vietā. Arī augstāk nekā Frankfurti – tur mēs visu laiku bijām spēlē, bija momenti.

Pret "Bodo/Glimt" bija līdzīgi kā pret FCSB, kad mums šķita, ka varēsim spēlēt līdzvērtīgi. It kā jau skaties visus video, kā viņi tur spēlē, bet to visu izjust uz savas ādas ir pavisam citādi. Ja būtu zinājuši, domāju, ka būtu spēlējuši citādi, nekā to maču nospēlējām. Tieši tāpat kā to būtu darījuši citādi Bukarestē. "Bodo/Glimt" izbraukumā, "Eintracht" izbraukumā, tad droši vien "Galatasaray" un "Anderlecht", un tad liktu APOEL atbildes spēli izbraukumā, kas bija gan fiziski, gan mentāli grūta. Skatītāju tur it kā nebija tik daudz [13 tūkstoši 23 tūkstošu stadionā – A.S.], bet skaļums stadionā brīžiem šķita lielāks nekā Frankfurtē. Mentāli visgrūtākā bija tieši APOEL spēle.

- Tālāk, lūdzu, sarindo savus tiešos pretiniekus – Mikelsens no "Bodo/Glimt", Akgins no "Galatasaray", Marmūšs no "Eintracht" utt.
- Pirmo noteikti likšu Akginu, jo pret viņu jau biju spēlējis arī izlasē, un man šķiet, ka viņš ir ļoti augsta līmeņa spēlētājs. Pret viņu bija ļoti grūti. Frankfurtē Marmūšs bieži mainījās ar to turku [Džanu Uzunu], tā ka nebija visu laiku pretī viens spēlētājs. Skaidrs, ka Marmūšs ir ļoti ātrs un augsta līmeņa spēlētājs – par to nav nekādu jautājumu, viņš noteikti ir Top 3. Mikelsens atbildes spēlē pret mums neko īsti neparādīja, viņu arī nomainīja pēc pirmā puslaika. Pirmajā spēlē gan viņš bija ļoti labs [guva divus vārtus – A.S.]. Pret "Anderlecht" pirmajā puslaikā [pret Amuzu] tiku galā diezgan labi, bet pret Edozī, kurš izgāja uz maiņu, jau bija daudz grūtāk, jo viņš bija daudz svaigāks. Tas šīm stiprajām komandām arī ir lielākais pluss, ka tie futbolisti, kuri nāk uz maiņu, reāli pastiprina spēli.

- Pēc "Anderlecht" spēles vaicāju Adamam Marhijevam par viņa diviem neiesistajiem momentiem, bet arī tev ir savi divi momenti – tīri izgājieni viens pret vienu Bukarestē un Frankfurtē. Par kuru pārdzīvo vairāk?
- Domāju, ka FCSB moments man noteikti bija jārealizē. Sanāca stulba epizode. Viņiem bija stūra sitiens, pirms kura ilgāku laiku bijām dziļā aizsardzībā, tādēļ kājas bija drusku piedzinušās. Nepaguvu atiet, pēc stūra uzreiz bija jāskrien pretuzbrukumā – kamēr skrēju līdz otram laukuma galam, kājas jau bija kā vates, tādēļ slikti pieņēmu bumbu. Ar pirmo pieskārienu gribēju iziet priekšā aizsargam, lai viņš nevarētu nobloķēt, bet sanāca bumbu atlaist par tālu – vārtsargs satuvinājās tik ātri, ka vairs nevarēju neko izdarīt. Ja būtu bijis svaigāks, droši vien, ka bumbu būtu pieņēmis labāk un iespēja gūt vārtus būtu bijusi daudz lielāka.

Otrajā epizodē – atvēros, redzēju, ka piespēle nelido tā, kā vajadzēja – pāri aizsargam, un man bija maza cerība, ka aizsargs varētu netrāpīt pa bumbu. Kad viņš netrāpīja, pieņēmu bumbu un paskatījos uz vārtiem – visu it kā izdarīju pēc grāmatas, bet vārtsargs [Kevins Traps] ir augstas klases un mani piemānīja. Viņš sākumā atstāja tuvo stūri brīvu, bet tieši tajā brīdī, kad nolaidu galvu, lai sistu, viņš tuvo stūri aizvēra ciet. Ja tāda epizode man būtu vēlreiz, pat paskatoties būtu sitis tālajā stūrī. Noteikti bija jāsit tālajā, tādēļ arī saku – vārtsargs ir ļoti meistarīgs.

- Vai neieskaitītajos vārtos pret "Anderlecht", mēģinot piemānīt aizsargu, izdarīji visu pēc grāmatas – Adams vienkārši nokavēja ar piespēli?
- Man šķiet, ka bija diezgan labi, vienkārši ar Adamu nesanāca precīzi saskaņot darbības. Varbūt, pirms atdot piespēli, viņš izdarīja vienu solīti par daudz – man šķita, ka viņš bumbu jau kontrolē un varēs iedot. Bet tā gadās – tas ir normāli. 100% pārliecināts nebiju, bet man jau šķita, ka būs aizmugure – redzēju, ka esmu priekšā savam aizsargam, un cerēju, ka varbūt tālajā malā kāds būs aizkavējies.

- Kad Virslīgā iepriekš esi ticis pie diviem tik tīriem izgājieniem viens pret vienu?
- Hmm… (Domā) Ja godīgi, pat nevaru atcerēties - ļoti sen tādu nav bijis. Sezonas pirmie vārti īsti neskaitās, jo tie bija ieskrienot no malas. Tā ir tā starpība, ka Eiropas līgā spēlējam ar pieciem aizsargiem, esmu pusaizsargs un Eirokausos mums citreiz ļauj spēlēt brīvāk – vari nepagūt atpakaļ aizsardzībā, bet galvenais ir palīdzēt uzbrukumā. Kad ir iespēja aizskriet, tad mums, malējiem, ir ļoti jāpalīdz abiem uzbrucējiem, jo vairāk spēlētāju, kuri pieslēgsies uzbrukumam, mums nemaz nav. Vēl tikai viens no centra pussargiem var pieslēgties, bet pamatā galvenie, kuri var palīdzēt uzbrukumā, esam mēs – malējie.

🔥 Noskaties vārtu guvumus @RFSDaily uzvarā pār @fkauda !

⚽️ 5' Savaļnieks
⚽️ 48' Diomande
⚽️ 61' Ikaunieks
⚽️ 77' Ramires pic.twitter.com/XTvW5sVbGK

— Tonybet Virslīga (@FutbolaVirsliga) June 21, 2024

🔥Noskaties vārtu guvumus @RFSDaily titula spēlē pret @GROBINAS_SC !

⚽️ 20' Savaļnieks
⚽️ 72' Kouadio pic.twitter.com/k4jNlxmAhw

— Tonybet Virslīga (@FutbolaVirsliga) November 3, 2024

- Virslīgā guvi piecus vārtus – visvairāk kopš 2018. gada, kad guvi sešus. Četrus no pieciem iesiti ar tālsitieniem (divus ar kreiso kāju), turklāt visus – praktiski no viena un tā paša punkta, vienīgi pret "Audu" no tā punkta vēl izdarīji papildu pieskārienus.
- Ar treneri Morozu esam nedaudz samainījuši manu pozīciju uzbrukumā. Eju vairāk kā centra pussargs – ja no otras malas iet uzbrukums, man ir jāiet iekšā kā centra pussargam un jānoslēdz tā zona. Agrāk varbūt gāju iekšā soda laukumā, bet tagad vairāk eju vidū. Un to darījām tieši ar tādu domu, ka varu trāpīt no tāluma. Analizējām, kur pēc centrējumiem bieži vien atlec bumba, un tā ir tieši tā zona. Arī, kad taisa atspēles no gala līnijas, bieži vien bumba iziet visiem cauri un atnāk līdz turienei – kā tas tikko bija "Grobiņas" spēlē, kad izgāja cauri visai aizsardzībai un es saņēmu bumbu pilnīgi viens. Tas ir gan mans, gan trenera nopelns, ka atradām, kur man jāatrodas laukumā.

- Kurus vārtus liec augstāk – "Audas" devītnieku ar kreiso kāju vai 2020. gadā, kad Daugavpilī iesiti no kādiem 35 metriem? Pirmie droši vien ir tehniski sarežģītāki, otrie – ja trāpa, tad trāpa.
- Tieši gribēju teikt, ka tehniski "Audas" vārti noteikti bija grūtāki. Daugavpilī vienkārši situ ar spēku – kā nu trāpīšu. Tīri tehniski "Audas" vārti noteikti bija labāki, bet Daugavpilī, atceros, es izrāvu 3:2, vēl izgāju uz maiņu pie 0:2 – emociju ziņā tie vārti atkal bija labāki. Ja tieši izpildījuma ziņā, tad man "Audas" vārti arī pašam ļoti patika.

- Pārējos tālsitienus iesiti vienā pieskārienā – pret "Audu" vienā laikam nevarēji?
- Tur bija cita situācija, bumba nenāca uz āru no soda laukuma. Ķigurs samainīja malu, es pieņēmu, aizsargs jau bija priekšā - sākumā pat nedomāju, ka sitīšu. Biju domājis iet vidū un spēlēt tālāk, bet mani tik brīvi palaida vaļā, tad nu izmantoju iespēju.

Roberts Savaļnieks pret Ivanu Perišiču. Foto: LFF

- Atgriežoties pie taviem pretspēlētājiem – vai Ivans Perišičs [0:5 Rijekā] ir tavas karjeras lielākais murgs?
- Jā, tā man bija ļoti vāja spēle – gan izbraukumā, gan arī mājās pret horvātiem nebija viegli. Skaidrs, ka Perišičs ir augstākā līmeņa spēlētājs, bet tas nebija tikai viņa nopelns. Horvātija malās taisīja vairākumus, un jebkuram aizsargam pasaulē būtu grūti, ja pret tevi malā spēlē četri pret vienu. Čaļi it kā palīdz, bet tik un tā vienmēr esi mazākumā. Domāju, ka tā arī bija viņu analīze, ka viņi mūs var apspēlēt tādā veidā, kas viņiem arī ideāli izdevās. Ar visu to, ka viņam tobrīd bija jau 34 gadi, viņš skrien ātri ar platiem soļiem – pret tādiem spēlētājiem vienmēr ir grūti. Viņam ir laba tehnika, viņš ir liels un fiziski spēcīgs.

Plusu viņam ir ļoti daudz, bet tā lai uzreiz pateiktu, ka tieši pret viņu bijis visgrūtāk viens pret vienu…Ātruma ziņā, piemēram, ļoti grūti bija spēlēt pret Velsas [Denjelu] Džeimsu, kurš ir ļoti ātrs un visu laiku dara tās mazās kustības ar virzienu maiņām, kādas taisīju pret "Anderlecht". Viņš tādas darīja katrā epizodē – televizorā to varbūt nemaz tik daudz nevar redzēt, bet tam visam izsekot līdzi ir ārkārtīgi grūti. Tas ir visgrūtākais – spēlējot pret pretinieku, kuram ir bumba, viss ir skaidrs, bet saprast, ko viņš dara bez bumbas…Cilvēki to ļoti bieži neredz, bet tieši tas ir visgrūtākais.

- No tā izriet nākamais jautājums – visgrūtāk tev ir spēlēt pret tiem, kuri ir ātrāki par tevi un pret kuriem zaudē savu galveno priekšrocību, vai pret garākiem pretiniekiem, kuri tevi pārleks pie tālā staba? Perišičs, piemēram, bija kādus 15 centimetrus garāks.
- Ļoti atšķiras tas, kā mēs gatavojamies. Ja pretiniekiem ir liels malējais pussargs, tad centrējumos centra aizsargs vai kāds cits mēģinās man palīdzēt, jo labi zinām manas vājās vietas – mazais augums utt. Kad pretinieki redz, ka esmu maziņš, viņi bieži vien mēģina to izmantot, un tam attiecīgi gatavojamies. Visgrūtāk tomēr ir pret ātrajiem – vari pat nolasīt epizodi, bet tik un tā tikt apspēlēts uz ātruma pamata.

- Kurā vietā RFS un izlasē esi ātruma testos?
- Pat nezinu, sen neesam taisījuši. Taču jūtu, ka ar gadiem ātrums zūd. Mazie 10-20 metru sprinti vēl tā, bet garākās distancēs, ja pretī ir ļoti ātrs futbolists, mans ātrums vairs nav tāds, kāds tas bija pirms pieciem gadiem. Agrāk biju ātrāks, bet nevarētu gan arī teikt, ka ātrums būtu zudis ārkārtīgi daudz.

- Par neērtajiem spēlētājiem līdzīgs jautājums arī Virslīgā. Ja reiz ātrums, tad varbūt Niangs?
- Jā, pret viņu nebija viegli, un šajās dažās sezonās pret viņu sanāca laba cīņa. Neteiktu, ka es viņu būtu iznīcinājis, vai ka viņš – mani. Gan vienam, gan otram bija labākas un sliktākas spēles, un mums sanāca laba cīņa. Izmantojām viens otra vājās vietas, un arī viņam bija vairāk plašuma, kad es pieslēdzos uzbrukumiem. Pret viņu "Riga" bija grūtāk spēlēt tad, kad viņš gāja uz maiņu. Ap 60.-65. minūti pats vairs neesi tik svaigs, toties viņš iznāca svaigs un varēja izmantot savu ātrumu – tieši tās spēles pret viņu bija grūtākās. Vissarežģītākais pretinieks, domāju, bija Kamilo Mena no "Valmieras" [Niangs tagad spēlē Beļģijas "Union SG", bet Mena spēlē Gdaņskas "Lechia" - A.S.]. Viņam gan bija ļoti labs ātrums, gan arī kustību maiņas, viņš varēja apspēlēt gan uz āru, gan uz iekšu. Tas ir lielākais pluss, ja malējie pussargi var spēlēt gan tā, gan tā, jo ir arī tādi, kuri izteikti spēlē tikai pa malu, vai arī tādi, kuri iet tikai vidū un sit. Viņi ir paredzamāki, un pret tādiem spēlēt ir daudz vieglāk.

- Vai piekritīsi, ka pagājušais gads izlasē tev individuāli bija vājāks, nekā parasti? Ne tikai Perišiča spēle, bet arī pret turkiem un citi mači.
- Domāju, ka noteikti. Bija diezgan daudz spēļu, kurās varēju nospēlēt daudz labāk, un tam es noteikti piekritīšu. Pagājusī sezona arī bija diezgan saraustīta. Trauma, tad saslimu, tad atkal kaut kāda trauma. It kā nebija nekā nopietna, bet arī tās mazās traumas visu laiku izsita no ritma. Kā runāju ar kluba treneri, mani tās mazās pauzes kaut vai uz nedēļu ļoti ietekmē. Mani tās izsit no ritma, un tas uzreiz ir ļoti jūtams mana snieguma kvalitātē.

- Šo kritumu tad vairāk saisti tieši ar saraustīto sezonu, nevis ar kādu motivācijas kritumu un konkurences trūkumu – iepriekšējos piecos gados, ja biji vesels, spēlēji vienmēr?
- Nē, es to saistu ar savu fizisko stāvokli. Pēc sevis zinu, ka man tas ir ultrasvarīgi, tad arī viss pārējais sanāks. Ja fiziski viss ir kārtībā un esmu labā stāvoklī, tad viss pārējais laukumā sanāk pats no sevis. Ir spēlētāji, kuri pēc traumas to kompensē ar kādiem citiem trumpjiem, bet mani fiziskais stāvoklis ļoti ietekmē.

- Ja pagājušā sezona bija sliktāka, tad vai šī sezona savukārt ir labākā karjerā? Par kluba sasniegumiem laikam nav jautājumu, bet tieši individuālā snieguma ziņā.
- Jā, par kopējiem sasniegumiem nekādu jautājumu nav. Bet individuāli…laikam viena no stabilākajām sezonām. Visu sezonu spēlēju, bija tikai viena trauma – vasarā tieši pirms Eirokausiem, pārējās tikai mikrotraumiņas. Droši vien, ka jā, bet, ja godīgi, man ļoti patika arī savs sniegums 2022. gada pirmajos divos apļos "Liepājā" [Kirila Aļševska vadībā]. Biju ļoti labā formā un arī ļoti baudīju to futbolu, ko tobrīd spēlējām.

Emersons un Roberts Savaļnieks pretējās nometnēs. Foto: Nora Krevņeva-Baibakova/RFS

- Ja reiz nokļuvām līdz "Liepājai" – vai atgriešanās "Liepājā" pēc RFS izcīnītā titula bija kļūda?
- Zinot, kā beigās viss "Liepājai" izvērtās, droši vien, ka tā varētu to nosaukt, bet tolaik man bija iekšējās sajūtas, ka RFS jau biju ilgi [piecas sezonas] un beidzot sasniedzām to, uz ko visu laiku bijām gājuši, - uzvarējām gan kausā, gan čempionātā. Skaidrs, ka domājām, ka spēlēsim Čempionu līgā un būs kaut kāda iespēja, bet lielas ticības, ka jau pirmajā gadā tiksim Konferences līgas grupu turnīrā, īsti nebija. Ar RFS prezidentu sēdējām, un es godīgi pateicu, ka beidzot sasniedzām to, ko gribējām, galva tobrīd bija sagurusi un ka man vienkārši gribas kaut ko pamainīt. Nāca piedāvājums no "Liepājas", un vēl tā sajūta, ka atgriezos tur, kur es sāku, un ka viņiem neiet tik labi – ja titulu iegūšu ar "Liepāju", atkal būšu izdarījis ko jaunu. Bet izvērtās tā, kā izvērtās [ar divām treneru maiņām un ceturto vietu, netiekot Eirokausos – A.S.]. Tāpēc, ka mums bija šī saruna ar RFS prezidentu, kad gāju prom, viņš arī bija pirmais, kurš mani uzrunāja, kad beidzu savu sadarbību ar "Liepāju".

- "Liepājā" atgriezās Karašausks, pārgāja Strumija, Belakovičs, labi leģionāri – noticēji arī sportiskajam projektam?
- Jā, noteikti. Pirmais, ko gribēju, lai tas būtu interesanti arī no sportiskā viedokļa – lai mēs cīnītos nevis par ceturto vietu, bet gan pirmo. Man tika nosaukti konkrēti spēlētāji, kuri pievienosies komandai, un apmēram sapratu, kāds būs sastāvs. Tie nebija kaut kādi leģionāri no kaut kurienes, bet jau zināmi, ar kuriem biju spēlējis kopā. Jā, bija iekšēja pārliecība, ka tas "Liepājai" var būt īstais gads.

- Māris Verpakovskis tolaik atklāti teica, ka RFS nevarēja pārsolīt "Liepājas" piedāvājumu. Attiecīgi jautājums – vai "Liepājas" līgums bijis vērtīgākais tavā karjerā?
- Kā skatās. Ja tieši algas ziņā, tad jā. Bet tagad ir visādi bonusi par Eiropas līgu, par čempiontitulu utt. Ja skatās kopumā, tad varbūt arī ne – neesmu pārliecināts.

- Par cik % ar bonusiem izdevās sareizināt pamatalgu?
- Oi, grūti pateikt. Skaidrs, ka var just, ka kaut ko esi izdarījis. Varu pateikt šādi. Ir patīkami, un tādēļ ir mērķis kaut kur tikt arī nākamajā gadā. Un varbūt vēl tālāk. Skaidrs, ka tā [bonusi] mums ir laba motivācija.

- Pēc 2015. gada titula no "Liepājas" tiki izīrēts "Riga", pēc 2021. gada titula pārgāji uz "Liepāju", šovasar biji savainots – tikai pret norvēģiem beidzot debitēji Čempionu līgā. Tā ir motivācija nākamajai vasarai, ka beidzot gribi kārtīgi paostīt Čempionu līgu?
- Tā sakrita, ka pēc čempiontitula vienmēr gāju prom (smejas). Jā, noteikti gribu spēlēt Čempionu līgā, un man vēl ir līgums uz nākamo gadu. Noteikti gribu un arī ticu, ka varam izspiest vairāk. Protams, ļoti daudz kas ir atkarīgs no izlozes, bet, cik man ir zināms, sastāvu saglabāsim gandrīz pilnībā. Domāju, ka vājāki noteikti nekļūsim, kāds vēl pienāks klāt. Tāda kolektīva, kāds ir tagad, man dzīvē vēl nebija bijis. Mēs nejūtam, ka mums būtu leģionāri un vietējie, visi ir kopā, un domāju, ka tas ir redzams arī laukumā. Kolektīvs ir mūsu lielākais pluss.

- Tam labs piemērs bija kausa fināls, kad līderi bija vai nu uz soliņa, vai tribīnēs un labā nozīmē kā karsējmeitenes juta līdzi pārējiem. Kā šādu kolektīvu var izveidot komandā, kurā ir 15 tautības no dažādiem kontinentiem un kurā daudzi netiek pat Eiropas līgas pieteikumā?
- Pirmais ir tas, ka liela daļa ārzemnieku komandā ir jau ilgi. Jaunie afrikāņi un pārējie redz, kāda ir ilgi esošo ārzemnieku ietekme kolektīvā, kā viņi uzvedas. Turklāt viņi paši vēl ir jauni un nevar uzvesties tā, lai neiederētos kolektīvā. Ja to darītu kāds trīsdesmitgadīgs ārzemnieks, kurš staigātu neapmierināts, tad varbūt arī jaunais afrikānis uzķertu, ka drīkst tā uzvesties, kad nespēlē. Mums tādu situāciju nemaz nav, jo visi ir kopā, un jaunie – vienalga, vai afrikānis vai eiropietis – to redz. Viņi redz, ka citi spēlētāji, pat ja nespēlē, palīdz un gaida savu iespēju. Un iespēja tiek dota daudziem. Skaidrs, ka komandā ir vairāki līderi, kuri, redzot, ka kaut kas nav tā, kā vajag, var paņemt to spēlētāju, parunāt, pastāstīt. Tā ir mūsu iekšējā virtuve, un man šķiet, ka pat treneris tik daudz nelien tajā iekšā un to atstāj mūsu ziņā.

- Tam, ka veterāni nečīkst, labs piemērs ir Šteinbors, kuru droši vien visi saprastu, bet viņš joprojām, vismaz no malas tā šķiet, ir ģērbtuves dvēsele.
- Jā. Vai arī vienu brīdi nespēlēja Darko [Lemajičs], kuram bija sāpes, sliktāka forma. Viņš nespēlēja, bet no viņa ne reizi nekā tāda nebija – tam uzbrucējam, kurš spēlēja viņa vietā, viņš vienmēr deva padomus un visādi palīdzēja. Šī noteikti ir labākā ģērbtuve manā karjerā.

Roberts Savaļnieks un Viktors Morozs. Foto: Sanita Sparāne/RFS

- Tev drīz būs 32 gadi. Pats vēl tici, ceri un vai vispār gribi tikt uz ārzemēm? Vai saproti, ka izaugsmes ziņā RFS ir tavas ārzemes, piedāvājot krietni augstāku līmeni, nekā tas bija pirms sešiem gadiem?
- Ja salīdzina ar to brīdi, kad atnācu uz RFS [2017. gadā], tagad situācija ir pavisam cita. Tolaik es droši vien būtu piekritis gandrīz vai jebkādam ārzemju piedāvājumam, bet tolaik Latvijas līgai tik daudz līdzi nesekoja, kā to dara tagad, un piedāvājumu bija ļoti maz – principā pat nebija. Mūsu jaunajiem spēlētājiem piedāvājumu tagad ir daudz vairāk, jo mūsu līgu nu uztver nopietnāk. Bet man jau ir tas vecums, kurā ir grūti reāli sagaidīt, ka kāds aicinās tieši mani, zinot vēl, ka man ir līgums. Nebūtu nopietni domāt, ka mani kāds tagad būtu gatavs izpirkt. Ja man tagad beigtos līgums un, iespējams, pienāktu kāds piedāvājums no ārzemēm, tad jā, noteikti – kādēļ gan ne?!

- Tātad vēl gribi?
- Noteikti, nekad neesmu teicis nē. Vienkārši man nav bijis tāda piedāvājuma, par kuru varētu konkrēti teikt – o, jā, es to gribu! Tādu man nav bijis.

- Tātad karjerā laikam nav bijis tādu lielo punktu, kuros tagad varētu teikt, ka te nu gan varēji dzīvi pagriezt citādi, bet to neizmantoji?
- Skaidrs, ka ir bijuši piedāvājumi, uz kuriem braukt īsti negribējās, bet varbūt būtu labi nospēlējis tur un ticis pie iespējas pacelties vēl citā līmenī, kuru sasniegt gan gribētos. Bija Rumānija – vairs pat neatceros komandu, varbūt kāda 10. vai 12. vieta. Bija variants Izraēlā, bet arī komanda, kas krita ārā. Arī pirms kara Ukrainā bija kāda komanda – lūk, tas gan bija pareizais lēmums neaizbraukt, jo būtu bijis jābēg prom. Tā, ka konkrētā līgā Top komanda – gan nav bijis. Un jāteic, ka es arī ļoti reti esmu bijis brīvs. Kādu mēnesi varbūt biju brīvais aģents, tad aģentam arī teicu, ka lai meklē un, ja ir iespēja, izskatīsim. Latvijā tirgus nav liels, ir tikai daži klubi, kuri var piedāvāt, un tie klubi skaidrību gribētu konkrētā termiņā. Tādēļ riskēt pateikt "nē" un gaidīt, ka kaut kas atnāks no ārzemēm…Tas klubs tikmēr manā pozīcijā jau parakstīs citu spēlētāju.

- Atgriežoties pie tavām stiprajām un vājajām pusēm – vai tu objektīvi arī varētu spēlēt otrā ešelona pretuzbrukumu klubā? Vai arī tev derētu tikai augšgala komandas ar citu spēles stilu?
- Jā, jā, noteikti tas ir viens no iemesliem. Skaidrs, ka komandas no ārzemēm, kur ir fiziskāks futbols, skatās, ka esmu labais aizsargs ar metru un sešdesmit deviņiem centimetriem. Tas man droši vien nav nekāds pluss. Pārsvarā piedāvājumi no tādām komandām nāca ar domu, ka tās spēlē ar trim centra aizsargiem un mani redz kā pusaizsargu, nevis tīru labo aizsargu, kaut gan man pašam tuvāka pozīcija ir tieši labais aizsargs.

- Bet kādēļ?
- Tādēļ, ka, spēlējot ar pusaizsargiem, malā esi viens pats. Personīgi uzskatu, ka mana stiprākā puse ir pieslēgšanās uzbrukumam ar otro tempu. Vai nu malējais pussargs saņem bumbu un es viņam palīdzu, vai arī viņš man atbrīvo zonu, kurā es ieskrienu. Tās ir manas stiprākās puses. Citiem varbūt šķiet citādi, bet man pašam ērtāk ir spēlēt tādā stilā.

- Jau pat esmu aizmirsis – kad un kādos apstākļos tevi pirmoreiz ielika par malējo aizsargu?
- Es gan ļoti labi atceros. Treneris RFS vēl bija [Andrejs] Kaļiņins, un mums [2017. gada maijā] bija spēle Kauguros – droši vien pret Jūrmalas "Spartaku". Es vēl spēlēju kā labais pussargs, bet uz to spēli mums savainojuma dēļ nebija labā aizsarga. Treneris domāja, kuru likt, nekādu variantu it kā nebija, un es teicu, ka man nav nekādu problēmu to pozīciju aizvērt, jo cits labais pussargs, kuru ielikt manā vietā, it kā bija. Nospēlēju to spēli, tīri labi sanāca – īstais aizsargs bija izkritis uz ilgāku laiku, tādēļ teicu, ka nav nekādu problēmu, man pašam simpatizēja tur spēlēt. Un tā arī aizgāja – vēlāk jau teicu, ka atpakaļ uz veco pozīciju iet negribu, jo man patīk un viss sanāk. Bet vispār, starp citu, labo aizsargu jau biju spēlējis arī "Metalurgā" pie [Vladimira] Osipova. Tas varēja būt kāds 2011. gads, arī viņš mani lika par labo aizsargu, un man jau tad šķita, ka es tajā pozīcijā droši varētu spēlēt.

- Starp citu, runājot par "Metalurgu", vai 2009. gada titulu uzskati par savējo?
- Nu nē. Skaidrs, ka man to liek klāt, bet man bija 16 gadu, vēl galīgi jauns un nospēlēju tikai divas spēles. Komandā it kā biju, bet nekādu pienesumu, protams, nedevu. Medaļu nedabūju – šķiet, bija jānospēlē kaut kāds procents spēļu.

- Kādas atmiņas palikušas no Rīdigera Abramčika laika?
- Viņš bija ļoti savdabīgs treneris. Kad viss rezultātu ziņā bija labi, tad viņš komandai ļāva pilnīgi visu. Bija pilnīga brīvība - viņš aicināja pie sevis uz mājām taisīt barbekjū. Bet, kad rezultāta nebija, viņš treniņos mauca pa pilnu programmu (izteiksmīgi sit ar dūri), bija nereālākie skriešanas uzdevumi, un varēja uztaisīt trīs treniņus. Tiklīdz atgriezās rezultāts, tā atkal viss bija lieliski. Viņš tā arī teica – ja jūs visu darīsiet labi man, tad arī jums pašiem viss būs labi. Ja labi nebūs man, tad arī jums ne.

Biju jauns čalis, un Turcijā spēlējām draudzības spēli pret kaut kādu Vācijas 4. līgas komandu. Tā kā viņš bija no Vācijas, visi viņu zināja, bet mēs tai komandai zaudējām ar kaut kādu 0:3 (smejas). Viņš bija tik nereāli dusmīgs! Uzreiz pēc spēles bija jāskrien – pat tiem, kuri nospēlēja 90 minūtes. Vēl kādu stundu skrējām pa laukumu, un nākamajā rītā, kad treniņš bija septiņos, bija jāizvēlas – vai skriet Kūpera testu pa apli vai bez apstājas 200 reižu pumpēties, vai vēl kaut ko. Sadalījāmies grupās, kurš nu ko izvēlējās, un es izvēlējos pumpēties – pēc tam nedēļu nevarēju rokas pacelt.

Viņam liels pluss bija tas, ka viņš ļoti mīlēja jaunos spēlētājus. [Denisu] Rakelu uzreiz ielika sastāvā, bija arī tāds Igors Aleksejevs, kurš pirmajā komandā vispār nebija spēlējis. Un arī mani viņš pieslēdza sastāvam, kaut 16 gadu vecumā pat dublieros vēl lāga nebiju spēlējis. Bija arī Vladimirs Kamešs, bet Kamešs pie viņa tieši nespēlēja – viņu aizsūtīja uz "Gulbeni". Tādā ziņā Abramčikam ļoti liels pluss bija, ka viņš vispār nebaidījās iespēlēt jaunos – jaunie vai vecie, viņam bija pilnīgi vienalga.

Roberts Savaļnieks. Foto: LFF

- Vai savas karjeras laikā vēl pagūsi uzspēlēt nacionālajā futbola stadionā?
- (Iesmejas) Grūti teikt. Kā pagaidām izskatās, cik lēni viss virzās, plus pats stadions jau vēl arī būs jāuzbūvē – neuzliksi taču moduļu māju, tad domāju, ka drīzāk "nē", nekā "jā". Bet es ļoti gribētu – varbūt kādu atvadu spēli (smejas).

- Karjeras labākā atmosfēra – Varšava, Frankfurte, Nikosija, varbūt vēl kāds variants?
- Varšavā bija Top, arī Turcija izbraukumā bija ļoti laba. Nikosiju vairāk pieminēju tādēļ, ka tur nebija daudz cilvēku, nebija pilna stadiona, bet ultras spēja radīt tik lielu troksni – īpaši uz pendelēm, tas bija tiešām iespaidīgi. Ja skatītos atmosfēru pret skatītāju skaitu, tad APOEL noteikti būtu pirmajā vietā.

- Kādas vēl ir tavas ambīcijas karjerā?
- (Domīgi nopūšas) Gribētos maksimāli ilgi nospēlēt vismaz tajā līmenī, kādā esmu tagad. Nevis nospēlēt maksimāli ilgi līdz 45 gadiem 2. līgā, bet nospēlēt tieši augstā līmenī. Pagaidām vēl jūtos ļoti labi, un pāris gadu priekšā man vēl ir noteikti. Gribētos ar RFS sasniegt kaut ko tādu, kas vēl nav sasniegts. Kaut ko vēl vairāk. Šajā klubā esmu gandrīz no pirmā gada, un redzot, kā šis klubs tiek veidots, kā tas ir audzis, kur trenējāmies agrāk un kur – tagad, gribētos šim klubam iedot vēl kaut ko. Un ticu, ka tam vēl būs vairāk.

RFS pagājuši astoņi gadi, un pacietīgais darbs tikai tagad sāk nest augļus. Vienu stadionu jau esmu sagaidījis, un pieļauju, ka bāze vēl ne pavisam nav pabeigta – būs vēl un vēl, un gribas to visu sagaidīt. Gribas iespējami ilgi turēties šajā līmenī un arī palīdzēt jaunajiem čaļiem, kuri ienāk izlasē, lai vienmēr bijusī atmosfēra nekur nepazustu. Un kamēr mēs, vecie, vēl varam kaut ko dot – es esmu trešais vecākais izlasē [aiz Kaspara Dubras un Vitālija Jagodinska]…nekad nebiju aizdomājies, ka tas tik ātri pienāks, ka 31 gada vecumā jau būšu otrais vai trešais vecākais izlasē.

- Tu esi valmierietis, liepājnieks vai rīdzinieks?
- (Iesmejas) Šis labs! Varētu teikt, ka uzaugu tieši Liepājā. No Valmieras aizbraucu 12 gados, un līdz tam vecumam lielu daļu es neatceros. Skaidrs, ka atmiņas ir ļoti foršas un posmu no septiņiem līdz vienpadsmit gadiem atceros ļoti labi, bet par pieaugušu cilvēku kļuvu tieši Liepājā. Arī Liepāja tādēļ man ir ļoti tuva, bet tagad jau cik gadu esmu rīdzinieks un arī plānoju Rīgā dzīvot. Tagad jau esmu rīdzinieks.