Balodis par "Valmieras" triumfu: "Tā bija īsta zelta komanda"

Kā pavadīji atvaļinājumu?
Starpsezona šogad bija ļoti gara. Kārtīgi atpūtos un atslēdzos no futbola, veselu mēnesi tam nepievērsu uzmanību. Pirms Ziemassvētkiem aizlidoju uz Londonu, četras dienas atpūtos tur. Pēc tam sanāca pabūt arī šur tur Latvijā, apciemoju radus un draugus. Pēc Ziemassvētkiem jau uzsāku gatavošanos jaunajai sezonai. Darbojos svaru zālē, lai uzturētu savu formu, lieki nepārspīlējot. Sezonas gaitā parādījās šādas tādas mikrotraumas, kuras bija jāsadziedē. Cerēju, ka atpūšoties ar tām tikšu galā, bet līdz galam tas nav izdevies, tāpēc trenēties ar 100% atdevi vēl nevaru.

Daniels Balodis un Valmiera – Latvijas čempioni. Esi beidzot to sagremojis, un kādas ir tās šī brīža sajūtas, kad pagājis ilgāks laiks?
Tā apziņas sajūta tik tiešām ir atnākusi tikai tagad. Joprojām ir grūti saprast, ka tas tiešām ir noticis. Ir neviltots prieks par padarīto. Ja runāju individuāli, tad vienmēr var labāk, bet, ja esam čempioni un man ir bijis liels spēles laiks, – esmu gandarīts par paveikto, bet tagad jau jāsāk uzstādīt nākamos mērķus.

Kā tu raksturotu pagājušā gada komandu?
Tā bija īsta zelta komanda. Es domāju, ka visi čaļi izspieda savu tā brīža maksimumu, protams mums iekšā ir vēl vairāk, arī par to man nav šaubu. Mēs varam vēl vairāk, bet katrs no mums spēra soli pa solim, lai sasniegtu gala rezultātu. Arī komandas personāls sevi lieliski pierādīja, tāpēc droši varu teikt, ka mums visiem tas ir tikai sākums.

Sezonas ievads bija grūts, kā tu to skaidrotu?
Domāju, ka bijām labi sagatavojušies, bet tas gatavošanās posms nedaudz ieilga. Nebijām īstajā brīdī sapratuši, ka viss ir sācies pa īstam. Arī sezonas ievadā daudz trenējāmies, likām sev iekšā visu, lai sezona būtu sekmīga. Čempionāts sākās ļoti agri, lai tiktu spēļu ritmā bija vajadzīgs laiks. Pēc tam jau ieskrējāmies, un viss notika tā, kā tam bija jānotiek. 15 uzvaru sērija mums bija pirmo reizi, par to neizsakāms prieks. Mēs paši neticējām, ka vispār varam ko tādu paveikt, bet tad, kad tas izdevās, mēs gājām no spēles uz spēli. Paši gribējām redzēt, cik ilgi spēsim noturēties nezaudējot. Mums katram gan individuāli, gan komandas iekšienē tas bija izaicinājums. Nevienu brīdi nedomājām, ka kaut kas mums varētu nākt viegli.

"Skonto" rekordu sasniegt izdevās, bet pārspēt nē – sekoja zaudējums pret Jūrmalas "Spartaku". Vai to varētu saukt par darvas pilienu medus mucā?
Agri vai vēlu mums bija jāzaudē. Tajā spēlē Spartaks bija ļoti noskaņojušies, iespējams, tā bija viņu labākā spēle sezonā. Viņi nodemonstrēja ļoti labu spēli, arī mēs spēlējām labi, bet kaut kas tur neizdevās. Tā tas vienkārši notika – mēs zaudējām. Bija daudz grūtu spēļu, sezonas noslēgumā, pret Tukums 2000/Telms nospēlējām neizšķirti, šķita, ka tas varbūt varēja kļūt par tādu kā pagrieziena punktu. Varam pieminēt arī izbraukuma spēles pret Daugavpili, kas bija grūtas. Pats tur esmu spēlējis, zinu, kā viņi noskaņojas, jo īpaši tad, kad jāspēlē savā laukumā. Viņiem ir sava rozīnīte, bet nedomāju, ka mēs slikti spēlējām, dažādu apstākļu sakritība deva mums divus neizšķirtus viesos.

Kurā brīdī saprati, ka ir iespēja kļūt par čempioniem?
Man par šo vispār negribējās domāt, bet, ja godīgi, vasarā sajutu, ka mēs patiešām varam. Komandai bija liela punktu starpība pret tuvāko sekotāju, tomēr galvā bija doma – nekas vēl nav sasniegts. Pirmā vieta bija mūsu, taču varēja notikt dažādi, tuvojās sezonas beigas, tāpēc negribējās ne mirkli noņemt kāju no gāzes. Es zināju, ka esam paveikuši atrāvienu no sekotājiem, taču čempionāts ir garš. Beigās sanāca saspringts čempionāta noslēgums.

Sanāca tā, ka viss izšķīrās Liepājā, pēdējā kārtā – spiediens, principiāls pretinieks, pastāsti par to sajūtu ‘’kokteili’’, kas bija pirms mača?
Pēdējā spēle – manā dzīvē nav bijis tāds brīdis, kad viss izšķiras te un tagad. Varam runāt par apstākļiem, laukuma kvalitāti, pašu rādīto sniegumu, bet skaidrs, ka mēs gribējām uzvarēt gan spēli, gan čempionātu daudz vairāk, kā mūsu pretinieki. Negribējām ielaist, jo zinājām, ka tas viens moments ir vajadzīgs un tur bumba iekritīs vārtos. Zvaigznes sastājās savās vietās, viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Tās emocijas un gribasspēks ļāva mums sasniegt to, ko mēs tik ļoti gaidījām.

Spēles laikā zināji, kas notiek paralēlajā mačā?
Nevienu brīdi nebiju informēts. Vairāki spēlētāji teica, ka zināja, dzirdēja, ka fani bija klieguši un saukuši RFS vārdu, bet es koncentrējos tikai spēlei. Spēles karstumā negribēju, lai notiek tas sliktākais, tāpēc tam, kas notiek apkārt laukumam, vispār nepievērsu uzmanību. Negribēju, lai notiek tā, ka visu sezonu ej uz vienu mērķi, un tad viss pagriežas par 180 grādiem un notiek tas sliktākais. Nepievērsu uzmanību nekam citam, kā savai spēlei, paļāvos uz to, ka, lai arī kas notiktu, mums ir jāizdara pašiem savs darbs.”

Džibrils Gejs gūst vārtus, finālsvilpe – kas notiek tālāk?
Tie otrie vārti – tas bija tas mirklis, kad sapratām, nu viss. Atskanēja svilpe, es nokritu gar zemi, pabiju ar sevi, sajutu visas tās emocijas, izbaudīju, atļāvu arī kādai asarai notecēt, jo tādas emocijas ir tikai vienreiz dzīvē.

Fanu atbalsts, no sākuma līdz beigām – ko tev tas nozīmē?
Man tas nozīmē tik daudz, grūti aprakstīt. Tiešām paldies viņiem gan par aizvadīto sezonu, gan visām iepriekšējām. Fani mūs vienmēr ir atbalstījuši, bet tagad es sajutu tādu ģimenisku sajūtu, bija iespaids, ka viņi ir daļa no komandas. Visi atbalstītāji dzīvoja mums līdzi, piedzīvoja katru mūsu kāpumu un kritumu, paldies viņiem.

‘’They don’t believe in us’’ – šo frāzi esam dzirdējuši neskaitāmas reizes, pastāsti, no kurienes tas radies?
Kā es to atceros, sezonas beigās daudzi runāja, ka Rīga mūs apdzīs, tika taisīta ažiotāža tieši ap šo tēmu, no tā izvairīties nevarējām. Neticība mūsu spēkiem nāca tieši no ārpuses, komandas iekšienē par to zinājām. Ar Kamilo Menu ākstījāmies, ka DJ Khaled ir dziesma, kuras sākumā atskan ‘’They don’t believe in us’’, par to pasmējāmies, bet laika gaitā tas pielipa un sezonas beigās pavilkāmies. Cilvēku neticība padarīja šo visu procesu vēl saldāku, beigās viss bija tik labi. Par neticību man un Romānam Jakubam, ko daudz dzirdējām pirms sezonas, viss ir vienkārši – Virslīgā ir daudz skaļāku uzvārdu. Tas dod iespēju sevi pierādīt, uz tevi netiek liktas cerības, nav nekāda spiediena.

Ko varam gaidīt no jaunās sezonas?
Gribētos Virslīgā spēlēt kā čempioniem pienākas. Noturēt titulu ir grūti, pat vēl grūtāk nekā izcīnīt pirmo. Gribas parādīt gan ar komandas, gan individuālo spēli, ka esam stabili un kļūstam stabilāki. Noteikti pats lielākais mērķis ir sevi parādīt uz Eiropas skatuves. Iepriekšējos gados mums nav izdevies izcelties, tāpēc vasarā Čempionu līgā vēlamies lauzt šo neveiksmju sēriju. Daudz protams būs atkarīgs no izlozēm, bet, ja parādam savu labāko spēli, tad arī Eirokausu grupu turnīrs nav neaizsniedzams.

Izmantotie resursi:
https://valmierafc.com/lv/daniels-b...