Kurbatovs: "Ja tiktu četriniekā, būtu apmierināts ar sezonu"

Otrā sezona galvenā trenera arodā. Vai, ņemot vērā iepriekšējā gada pieredzi, šogad bija kādi jauninājumi, saprotot, ka iepriekš tika pieļautas kādas kļūdas?

Nē, drīzāk sapratām, ka visi esam darījuši pareizi. Vēl 2012. gadā, kad Latvijas 1. līgā spēlējām pārspēlēs ar Rīgas "Daugavu", bija redzams, ka pat sezonas beigās fiziskajā ziņā ne ar ko neatpalikām no pretinieka. Nedaudz mainījās noformējums, vairāk strādājām ar bumbu, bet tās ir nianses, kas nāk ar pieredzi. Analizējot iepriekšējās sezonas, veicām izmaiņas, padarot treniņus interesantākus.

Viss jau sen ir izdomāts pirms mums. Padomju metodika un visi sporta noteikumi nav mainījušies. Visa tagadējā Eiropas sporta metodika balstās uz padomju laikos izstrādāto – mainās tikai nianses. Runājot par taktiskajām niansēm, lielos vilcienos nekas nav mainījies. Mums ļoti palīdzēja Ziemas kauss, bija labas sparinga spēles, tāpat arī laikapstākļi palīdzēja. Varējām trenēties laukā, nenācās spēlēt iekštelpās, jo manēžas mums pilsētā nav.

Pāreja no 1. līgas uz Virslīgu. Vai bija kādi spēlētāji, kas sarūgtināja attieksmes vai kvalitātes ziņā?

Attieksmes ziņā neviens nesarūgtināja, tieši otrādi. Puišiem bija emocionāls pacēlums, tā bija jauna pieredze. Mums praktiski visai komandai tas bija kaut kas jauns. Parādījās jauni mērķi un uzdevumi. Vēlēšanās bija liela. Profesionālās iemaņas... Šeit parādījās mūsu līmenis, bet tas arī saprotami, jo pāreja uz augstāku līmeni pieprasa arī citu spēles kvalitāti. Kāds jau bija sasniedzis savu spēju griestus, kāds turpināja progresēt. Tas ir normāls process.

Kas palika visspilgtāk atmiņā pēc iepriekšējās sezonas? Spilgtākās spēles, uzvaras?

Var izcelt dažas no spēlēm. Protams, tas, ka atņēmām punktus mūsu abiem grandiem. Abus izdevās uzvarēt, domāju, ka tās neveiksmes nedaudz iespaidoja arī viņu pašcieņu. Tās uzvaras deva jaunas emocijas un pārliecību pār saviem spēkiem.

Runājot par negatīvajiem aspektiem, noteikti atceros pirmo spēli ar "Metta/LU" [zaudējums ar 0:1]. Tas bija nepelnīts zaudējums, dominējām laukumā, izveidojām ļoti daudz momentu, neiesitām 11 metru soda sitienu. Pirmais Daugavpils derbijs arī bija liela vilšanās, jo mums bija pretinieks jānospiež [arī zaudējums ar 0:1], bet mēs savu potenciālu neizmantojām.

Spēle, kurā zaudējāt "Daugavai" ar 0:5?

Tajā spēlē mums bija kļūdu virkne, kā rezultātā arī tik liels zaudējums.

Šogad ļoti daudz izmaiņu sastāvā. Ko tu vari pateikt par jaunpienācējiem. Pirmkārt, par trīs no "Daugavas" atnākušajiem futbolistiem. Otrkārt, par jaunajiem leģionāriem!?

"Daugavas" puiši ir ļoti pieredzējuši, kuriem mums ir jāpalīdz noteiktās pozīcijās. Viņiem ir jāiedveš pārliecību pārējos puišus. Jans Radevičs tiks izmantots centra aizsarga pozīcijā. Domāju, ka viņš tiks galā, jo arī iepriekš viņam nācās spēlēt šajā pozīcijā. Viņam pietiek meistarības visos komponentos. Ēriks Kokins ir fiziski spēcīgs, uzbrūkošs futbolists, pret kuru Latvijas līmenī cīnīties ir ļoti grūti jebkuram pretiniekam. Viņš ir ļoti spēcīgs gaisa divcīņās. Pārī ar Pāvelu Riževski viņi izskatās ļoti solīdi. Domāju, ka tādu duetu vēlētos teju jebkurš treneris. Tikpat labi mēs varētu spēlēt tikai ar tālajām piespēlēm, cenšoties izmantot tikai šos futbolistus.

Pagājušajā gadā mums vārtos stāvēja Georgijs Čižovs un Vladislavs Kurakins. Abiem iepriekšējā gadā bija lieliskas spēles, bet bija arī ļoti sliktas. Es ceru, ka Jevgeņijs Nerugals dos komandai pārliecību un stabilitāti aizsardzībā. Viņa pieredze mums ir nepieciešama. Ļoti labs iespaids ir par Migelu Sidu. Var redzēt, ka viņš ir nopietns futbolists. Ļoti labi lasa spēli, lieliski cīnās gan pirmajā, gan otrajā stāvā. Viņam ir ļoti labs uzvaru procents divcīņās. Darbībās ar bumbu arī jautājumu nav. "Boavista" līmeņa spēlētājs mums ir lielisks atradums. Šobrīd viņam tur nav vietas, bet iespējams nākotnē viss mainīsies. Kas zina, drīzumā mēs varētu arī lepoties ar to, ka pie mums bija spēlējis tāds futbolists.

Tomoki Fudžikavam un Janam Gugelam vēl ir jāadaptējies. Abiem ir ļoti daudz plusu, bet šobrīd viņi vēl īsti nav iekļāvušies komandā. Šobrīd viņi vēl nav pamatsastāva spēlētāji.

Pagājušajā gadā lielākās problēmas komandai radās uzbrukumā. Šogad šajā pozīcijā konkurence par vietu sastāva ir milzīga.

Grūti atrast tādu treneri, kurš pateiks, ka viņam uzbrukumā viss ir kārtībā. Tādu treneru nav. Pat "Barcelona" var neiet uzbrukumā, kaut gan spēlētāji ir meistarīgi. Mums problēmas uzbrukumā bija, bet jāatcerās arī tas, ka divi-trīs momenti mums bija katrā spēlē, bet nevienmēr tos realizējām. Statistika vēsta, ka laba līmeņa uzbrucēji realizē 30% iespēju. Ja mēs spēsim nospēlēt šādā līmenī, būs labi.

Komandā ir ļoti piesātināta vidējā līnijā. Vai tas nozīmē, ka komanda šogad varētu vairāk kontrolēt bumbu?

Jā, es uz to ceru. Mūsu spēles stils varētu mainīties un tas varētu pārsteigt pretinieku. Vidējā līnija mums ir ļoti spēcīga, kas var kontrolēt bumbu un spēli. Es atbalstu kombinacionālo uzbrukuma futbolu, taču pagājušajā gadā mums tā spēlēt nebija iespēju, jo futbolistu līmenis nebija atbilstošs. Ceru, ka šogad viss būs citādāk. Mums ir jāapgādā uzbrucēji ar bumbām. Pozicionālajai spēlei būtu jābūt citā līmenī.

Atceroties iepriekšējo sezonu un Ziemas kausu, ar kuru komandu bija visgrūtāk spēlēt?

Nevarēšu atbildēt. Pret abiem Latvijas grandiem Ziemas kausā spēlējām ar eksperimentālu sastāvu. Laukumā devās bijušie dublieri, gados jauni spēlētāji, kuriem šis līmenis bija par augstu. Spēles ziņā nebija tā, ka mums nebija nekādu variantu kā Doņeckas "Shakhtar" pret Minhenes "Bayern". Mums nav bijusi neviena tamlīdzīga spēle. Visos mačos mums bija savas iespējas, taču allaž pietrūka koncentrācijas, pieļāvām kļūdas un nerealizējām savus momentus. Nedrīkst aizmirst arī par laukuma specifiku. Mēs ikdienā trenējāmies aizsalušā laukumā, kur bumbas kustība bija ļoti ātra, bet manēžā bumba kustējās pilnīgi savādāk. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc "Skonto" visās spēlēs bija galvastiesu pārāka pār pretinieku, tajā skaitā arī pret "Ventspili".

Tu kā treneris, kad tu nervozē vairāk – situācijās, kad tava komanda daudz kontrolē bumbu un nevar iesist vai arī, kad visu laiku nākas aizstāvēties?

Es vairāk nervozēju, kad komanda nespēlē ar pilnu spēku. Tam var būt divi iemesli. Pirmais, mēs baidamies no pretinieka un neesam pārliecināti par sevi.mMums tāda situācija bija pirmajā Daugavpils derbijā. Mēs no kaut kā baidījāmies, uzmanījāmies, nespēlējot savu spēli.

Otrais, kad mēs ātri padodamies. Tas man ļoti nepatīk. Jācīnās ir vienmēr. Laukumā tu nedrīksti baidīties, tev ir jāiznāk uz laukuma ar domu par uzvaru. Tikai tādā veidā var attīstīties. Es ļoti nervozēju, kad komanda nespēlē uz visiem 100 procentiem. To visu var just. Ja komanda aizstāvas, tas ir normāli. Tā ir daļa no spēles plāna. Skaidrs, ka pret tādām komandām kā "Ventspils" un "Skonto" mēs laukumā nedevāmies ar domu uzbrukt. Spēlējot no aizsardzības, tev ir jābūt visu laiku maksimāli koncentrētam. Jāseko līdzi savai pozīcijai, jāskatās, ko dara pretinieks. Tev kā datoram ir jānovērtē situācija. Ja visas 90 minūtes to izdodas izdarīt, iespējams tev arī izdosies sagaidīt veiksmi. Kaut uz sekundi atslābināsies, pretinieks tevi sodīs. Mums tā ir gadījies. Arī tikai uzbrukt nav viegli, jo nevienmēr viss sanāks. Pretinieks var būt tam gatavs, savukārt tev var nekas neizdoties. Šādā brīdī ir jāspēj pārkārtoties. Tas ir normāls process.

Tu pieminēji pašatdeves trūkumu. Tādā brīdī komandā svarīgākā loma ir līderim. Kurš šogad varētu uzņemties šo lomu?

Šobrīd mums pretendentu ir daudz uz līdera nosaukumu. Līderis nav tas, ko nozīmē treneris vai arī tas, kurš ir varenākais runātājs ģērbtuvē. Līderim ar savu piemēru ir jāvelk līdzi pārējā komanda. Mums ir Riževskis, Kokins, Sids – tie ir puiši, kuri daudz nerunā, bet viņi vienmēr cīnās līdz galam. Viņu piemērs palīdz citiem. Par līderi var kļūt tas, kurš vada komandu, kurš saka priekšā pārējiem. Tas ir Jurijs Sokolovs, ja būs vesels. Rjotaro Nakano ir ļoti kluss, bet viņa meistarība un domāšana ir augstā līmenī, ar ko viņš palīdz pārējiem. Svarīgi, lai katrs no spēlētājiem sajūt to, ka tieši viņš var kļūt par līderi noteiktajā dienā un spēlē.

Jau iepriekšējā gadā plašākai publikai atrādījās vairāki kluba jaunie talanti. Cik liela nozīme šī gada modelī būs tādiem futbolistiem kā Daniels Jakovļevs, Ņikita Dobratuļins, Vitālijs Dubrovskis?

Viss ir atkarīgs no viņiem pašiem. Mēs nekad neesam atteikušies no jaunajiem spēlētājiem. Mūsu mērķis ir audzināt tieši šos jaunos un talantīgos futbolistus. Dobratuļins iepriekšējās sezonas beigās un sagatavošanās procesa sākumā izskatījās lieliski, es biju pārliecināts par to, ka viņš spēlēs sākumsastāvā. Pēdējā laikā viņa darbībās ir manāms kritums, kas viņa vecuma futbolistam ir saprotami. Viņiem ir jāturpina strādāt, jo jaunajam futbolistam vienmēr ir lielākas iespējas progresēt, nekā leģionāram, kurš atbrauc uz vienu gadu. Izdevīgāk ir audzināt savu spēlētāju, uz kuru atnāks paskatīties mamma, tētis utml. Viņiem ir jāiztur konkurence, jāgaida sava iespēja.

Atcerēsimies iepriekšējo sezonu. Kamēr spēlējām 1. līgā, Antonijs Černomordijs reti vispār tika pieteikumā, kur nu vēl laukumā. Kas notika pirms debijas Virslīgā? Vienam no mūsu aizsargiem bija trauma, ko izmantoja Černomordijs. Ziemas kausā viņš nospēlēja tik pārliecinoši, ka kļuva par pamatsastāva futbolistu. Līdzīgi viņam bija arī Poznaņas "Lech", kur viņš vienā no spēlēm izmantoja savu iespēju un tagad jau trenējas ar pirmo komandu. Kas zina, varbūt drīzumā viņš debitēs Ekstraklasē.

Iedomāsimies, ka tagad ir 2015. gada novembris. Kam jānotiek, lai šajā dienā Kirils Kurbatovs būtu apmierināts ar sezonu?

Pat nezinu. Nav tādas robežas, kuru sasniedzot tu jūties paveicis visu. Mēs neesam "Bayern" vai "Barcelona", kas uzvar visus titulus un ir visu sasnieguši. Mums līdz šim līmenim ir kā līdz mēnesim. Domāju, ka tikšana labāko četriniekā būs labs sasniegums. Ja izdotos tikt vēl augstāk... Jebkurā gadījumā, tas ir no sērijas, kas būtu, ja būtu. Dzīvosim, redzēsim.

Izmantotie resursi:
Galvenā - BFC Daugava