Blogs: tikai viena nedēļas nogale Virslīgā, bet tik daudz notikumu

Atsaucoties uz virsrakstā teikto, šai materiālā neminēšu pilnīgi visus ievērības cienīgos notikumus – tie, kas neskatījās un nokavēja, paši vainīgi. Izcelšu vien dažus. Katrā ziņā par ikvienu maču ir kas sakāms – pagājušajā gadā tā patiešām nebija. Iemesli daudzkārt pieminēti.

Pirms lielu rokgrupu koncertiem parasti uzstājas tā saucamie iesildītāji, bet Virslīgas 3.kārtas teorētiski iesildošā spēle „Jelgava” – „Liepāja” izrādījās kā nagla – futbolisti uzreiz ķērās pie lietas, fantastisks cīņasspars, spilgtas un vienlaikus strīdīgas epizodes, sirdi plosošs sižets un atrisinājums. Labākā spēle šai kārtā, paldies visiem dalībniekiem! Pēc tik emocionālas spēles, kurā, manuprāt, godīgākais iznākums būtu bijis neizšķirts, kaislības nerimās arī ārpus laukuma. Ar interesi pavēroju atskaņas sociālajos portālos, jo arī tās var sniegt atbildes par to, kādi ir klubi, futbolisti, tai skaitā cilvēcīgā ziņā.

Pozitīvākais bija „Liepājas” oficiālajā „Twitter” kontā publicētais novēlējums atveseļoties nepatīkamo savainojumu guvušajam jelgavniekam Artim Jaudzemam:

Turam īkšķus par Arti Jaudzemi, novēlam ātru atveseļošanos un atgriešanos laukumā @fkjelgava sastāvā!— FK Liepāja (@FCLiepaja) April 11, 2015

Tāpat patīkami bija lasīt Jāņa Ikaunieka ierakstu savā „Facebook” kontā uzreiz pēc spēles (tik tā gramatika, Janci, Janci...) – viņš, protams, nav aizmirsis par „Liepāju” un emocionāli apsveica bijušos komandas biedrus ar šo tik svarīgo un dramatisko uzvaru. Tostarp viņš raksta: "Nebija nozīmēs, vai 18 vai 35 gadi, vai tu spēlēji no spēles sākuma vai paliki malā, visiem bija viens mērķis un katrs atdeva komandai, ko spēja, izliekoties kā savā pēdējā spēlē. Fantastiskas emocijas un milzīgs prieks par čaļiem." Dots devējam atdodas – piektdien tapa šis patriotiskais ieraksts, bet sestdien jau pats Ikaunieks varēja priecāties par skaisto golu dublieru komandas labā.

Vairs ne tik pozitīvi vērtēju dažu „Liepājas” futbolistu izpausmes, kuras man atgādināja nerakstītā likuma „guļošos nesit” pārkāpšanu – lai kas notika spēles laikā, galu galā „Jelgava” cieta drausmīgi sāpīgu zaudējumu un vilkt uz zoba pretinieku šādā situācijā, manuprāt, ir nevietā.

Tāpat neesmu drošs, ka „Jelgavai” pēc spēles „jāvicinās dūrēm”, respektīvi, nekorekti jāpārmet Pāvelam Mihadjukam par sadursmi ar Jaudzemu (no oficiālās mājas lapas „Vakar ļoti nepatīkamā situācijā cieta futbola kluba ''Jelgava'' uzbrucējs Artis Jaudzems, kurš spēles epizodē pirmā puslaika vidū viennozīmīgi apsteidza pretinieku aizsargu Pāvelu Mihadjuku, kurš, sapratis, ka Artis šai divcīņā ir ātrāks, nospēlēja īpaši nesportiski ...”). Vairāk nekā skaidrs, ka Mihadjuks šādi sadursmi nevēlējās, un tas bija nejauši. Vēl arī mājiens, ka bija jāpiešķir pendele spēles beigu epizodē (minēto „tvītu” FK „Jelgava” oficiālais konts „retvītoja”):

✿ @FCLiepaja kompensācijas laikā, soda laukumā pieturēja @fkjelgava spēlētāju Freimani lai šamējais neapsit #dupsi! pic.twitter.com/QbVMx77YGs— Raitis Supe (@raitissupe) April 10, 2015

Ir taču iespēja rakstīt oficiālu protestu LFF! Tai pašā laikā, protams, saprotu, ka emocijas noturēt sevī pēc tādām spēlēm ir grūti – tiešām negalvoju, ka pats līdzīgās situācijās arī varētu saglabāt vēsu prātu un būt tik pareizs, kā šobrīd norādu.

Žēl, ka sestdien Virslīgā bija klusums – lai gan svētdien noskatījos visas spēles tiešraidē, ir pagrūti „sagremot” trīs mačus sešu stundu laikā. Turklāt sagadījās, ka svētdien laika apstākļi bija draņķīgi, kamēr "klusajā sestdienā" ideāli. Vajadzētu vienmērīgāku kalendāru, kā arī, piemēram, padomāt par tiem, kas vēlas no Kauguriem („Spartaks” – „Ventspils”, plkst.15:00) pagūt uz Rīgu („Metta”/LU – „Skonto”, plkst.17:00). Nākamajā kārtā ir vēl trakāk - divas spēles Rīgā, viena plkst.18:00, otra plkst.19:00...

Svētdienas programma sākās ar „Daugavpils” un „Gulbenes” dueli. Ļoti patika Kirila Kurbatova komandas 1.puslaikā parādītais sniegums – patiešām kā „Barcelona” Spānijas čempionātā pret tabulas otrās daļas komandām. Pārliecinoša bumbas kontrole, īsas un precīzas piespēles, ātra saspēle, radoši risinājumi. 2.puslaiks jau sanāca krietni samocītāks, un beigās varēja būt arī 1:1.

Aleksandrs Solovjovs nesavaldījās un nopelnīja jau savu 7.sarkano kartīti pēdējos sešos gados oficiālos turnīros. „Gulbenes” leģionāri sastāvā kā neparādās, tā neparādās un plānajam sastāvam tagad arī vēl šāds zaudējums – pieļauju, ka Solovjovs izlaidīs ne tikai maču pret „Skonto”, bet arī varbūt vēl divas spēles. Labi, ka šādā scenārijā (trīs spēļu diskvalifikācija) atgriešanās notiktu 17.maijā pret konkurenti „Mettu”/LU...

Daudzus tiešraides skatītājus piesaistīja „Gulbenes” tehniskā direktora Kaspara Ungura sasaukšanās ar balkonā sēdošajiem skatītājiem „Celtnieka” stadionā Daugavpilī. Tas notika uzreiz pēc tam, kad noraidīja Solovjovu. Interesantākais tas, ka tā nav pirmā reize, kad „balkons” izprovocē oficiālās personas. Pagājušās sezonas izskaņā pats biju liecinieks, kā spēles laikā(!) attiecības noskaidrot „kā vīriem pienākas” aicināja Tamazs Pertija – toreiz novārdzinātā „Skonto” ar 0:1 zaudēja. Ko lai saka... viegli norādīt, ka oficiālajām personām jābūt savaldīgām (un jābūt jau arī!), bet jāņem arī vērā, ka mēles tribīnēs mēdz būt ļoti asas. „Celtnieka” stadiona „balkons” šai ziņā jau sāk iegūt zināmu slavu.

Mazliet vīlos „Spartaka” sniegumā pret „Ventspili”, lai gan šeit jāmin divas lietas: pirmkārt, 2.puslaikā pie 0:1 „Spartaks” dažas reizes uzbruka ļoti draudīgi, otrkārt, kopumā „Ventspils” manā skatījumā bija vienīgā komanda, kas šai kārtā nospēlēja kvalitatīvi „no līdz” visu spēli. Vai čempions būs ieskrējies pēc neizteiksmīgajām pirmajām divām kārtām? Lai cik "Spartakam" būtu labs sastāvs un sakarīga kolektīvā spēle, pret tādu pretinieku klājās smagi.

Lielāko jautrību, protams, izraisīja „Spartaka” spēlētāja Abdultaofika Ahmeda vēlme nomainīties, kad viņš laukuma malā ieraudzīja savu numuru un Vitāliju Rečicki. Vai patiešām Ahmeds uz brīdi piemirsa, ka pēc piecu gadu pavadīšanas „Ventspilī” viņš vairs nepārstāv šo komandu?! Paša Ahmeda kontaktu man nav, bet apjautājos pāris tā mača dalībniekiem un arī klubu pārstāvjiem – viņi raustīja plecus, un tā arī nevarēja atbildēt, vai Ahmeda izpildījumā tas bija gaumīgs joks (jautājums gan, vai pie 0:2 piedien ākstīties...) vai nigērietim patiešām tobrīd noguruma iespaidā uz brīdi iestājās prāta aptumsums.

Programmas noslēgumā sagaidījām galvaspilsētas derbiju, kas tagad ieguvis jūtami svarīgāku lomu – pēc Rīgas „Daugavas” nepielaišanas Rīgas derbiju skaits no 12 samazinājies trīskārši. Laika apstākļi šai duelī bija briesmīgi, futbolisti brīžiem pat nevarēja izspēlēt standartsituācijas, jo vējš gluži vienkārši pūta bumbu prom...

„Skonto” paredzami izcīnīja savu sezonas pirmo uzvaru, taču diez vai daudzi sagaidīja, ka cīņa būs tik līdzīga. Jā, „Skonto” uzvara bija pelnīta, taču „Metta” ne tikai savus vienīgos vārtus ielaida pavēlu, 54.minūtē, bet arī pati izveidoja virkni momentu, un Andrejs Pavlovs „Skonto” vārtos noteikti negarlaikojās.

Pagājušajā sezonā „Metta” pirmos vārtus pret „Skonto” ielaida 4., 29., 10. un 40.minūtē (pēdējā gadījumā puslaiks beidzās ar 3:0...), 2013.gadā 21., 20. un 25.minūtē, debijas 2012.gadā 49., 27., 14. un 18.minūtē, bet šoreiz 54.minūtē, tātad Virslīgas ietvaros uzstādīts savdabīgs rekords, un tikai otro reizi nav ielaisti vārti pret „Skonto” jau 1.puslaikā. Protams, svarīgākais ir punktu dalījums, un šeit joprojām nepārspēts ir „Mettas” mačs ar „Skonto” 2013.gada 20.septembrī, kad Andra Riherta vienībai izdevās atspēlēties no 0:2 un izcīnīt punktu – kā atceraties, tieši šis neizšķirts lielā mērā liedza „Skonto” togad iegūt čempionu titulu. Ja runājam par „Skonto”, tad pagaidām Tamaza Pertijas komanda spēlē nepārliecinoši – ironiski, ka tas notiek sezonā, kad it kā ar finansēm un sastāvu viss ir labākajā kārtībā...

Vēl izcelšu Roberta Uldriķa iziešanu laukumā 53.minūtē. Viņam nupat apritējuši 17 gadi un pagājušā gada EČ kvalifikācijā viņš bija viens no mūsu U-17 izlases līderiem. Daudzsološs futbolists, kurš tagad debitējis Virslīgā. Jācer, ka šogad Uldriķis Virslīgā izspēlēsies no sirds, gūstot neatsveramu pieredzi pieaugušo futbolā.

Materiālu noslēgšu ar smaidu. Ņemot vērā, ka Roberta Uldriķa tētis Askolds ir amatpersona „Skonto”, pirms spēles, zinot, ka Roberts varētu iziet laukumā, man radās daži retoriski jautājumi:
- ja Roberts izpildīs pendeli, kad spēlē vēl nekas nav izšķirts, bet Askolds sēdēs blakus karstasinīgajam Tamazam, kādas būs Askolda izpausmes un reakcija, bumbai ielidojot vārtos?
- vai Roberts ar tēti iepriekšējā vakarā mājās apsprieda „Mettas” un/vai „Skonto” taktiskās ieceres un paredzamos sastāvus, un vai tālāk šī informācija aizceļoja pie Riherta un/vai Pertijas?
- ja Roberts gūs „hat-trick”, vai Askoldu neatlaidīs no darba (iemesli būtu vismaz divi – 1) izaudzinājis nepateicīgu dēlu, 2) slikti nodarbojies ar sastāva selekcijas darbu, nepamanot paša dēlu!)? Tas gan patiešām tikai joks, jo pirms šīs sezonas „Skonto” vēlējās Robertu Uldriķi paturēt, taču puses nevienojās.
- un visbeidzot – ja nu gadījumā Robertam izdodas „norakt” skontiešus, vai „Skonto” treneris Pertija nenoģībtu, dzirdot Askoldu sakām: „Zini, Tamaz, man vēl otrs dēls FS „Metta” trenējas.”