Grigarāvičs: ''Kazakevičs un Riherts atgrieza mani futbolā''

Kādas sajūtas pēc līguma pagarināšanas?
Grigarāvičs: ''Protams, ka esmu priecīgs parakstīt līgumu ar ''Jelgavu''. Var teikt, ka tas ir mans dzimtais klubs. Sākās mana dzīve kā patstāvīgam cilvēkam, sākās futbolista karjera. Šeit jūtos kā mājās. Nebija citu konkrētu piedāvājumu, mani viss apmierina Jelgavā. Pagaidām savu futbolista karjeru redzu tikai Jelgavā.''

Citi klubi ar tevi nerunāja?
Grigarāvičs: ''Kā lai pasaka...Viss bija tikai sarunu līmenī, nebija nekā konkrēta, bet tas ir galvenais. Braukt uz dažādām pārbaudēm...Brauc uz pārbaudēm un ir 70 procenti, ka tur nepaliksi. Priekš kam tad braukt. Ja tev dod konkrētu līgumu, tad jau ir cita runa. Kaut kas jau bija, bet tikai sarunu līmenī.''

Nebija doma pagaidīt līdz sezonas beigām?
Grigarāvičs: ''Ja godīgi, nebija. Uzreiz gandrīz arī lēmumu pieņēmu. Sarunas notika jau pāris mēnešus, apdomājos, un es nolēmu, komanda nolēma, ka visiem būs labāk, ja spēlēšu šeit.''

Draudzene arī bija priecīga par tavu pieņemto lēmumu?
Grigarāvičs: ''Nekur nav jābrauc, protams, tas ir labi. Tas tomēr ir sarežģīts process. Pie tam mēs vairs neesam divi, esam jau trīs. Arī bērnam - bērnudārzs, viss pārējais...Jā, viņa ir patiesi priecīga, viss ir lieliski.''

Šobrīd dzīvo Rīgā?
Grigarāvičs: ''Jā. Un nesakiet Sportacentrs.com, ka mana draudzene ir no Babītes. Viņa par to ļoti dusmojas vienmēr (smejas). Viņa ir no Rīgas.''

Kā klubs ir mainījies, salīdzinot ar 2012. gadu, kad pirmo reizi Jelgavā spēlēji?
Grigarāvičs: ''Ja skatāmies uz sastāvu, tad principā spēlētāji ir tikai kāda puse nomainījusies. Visa organizācija ir mainījusies pamatīgi. Kā skatās uz komandu prese, līdzjutēji, kā pats klubs sevi pasniedz. Viss ir ļoti mainījies. Kad spēlēju Lietuvā, arī visu laiku sekoja līdzi, kā veicas Jelgavai, katru spēli. Ar spēlētājiem uzturēju kontaktu, ar Borisu Bogdaškinu, Valēriju Redjko. Visu par klubu zināju. Redzēju, kā klubs mainās, ka viss virzās uz labo pusi. Pie tā klubs, domāju, neapstāsies, un turpinās virzīties vēl vairāk profesionālajā virzienā.''

Ziemā, kad netiki ''Jelgavā'', nebiji apvainojies uz komandu, vai vienkārši saprati, ka tad nebiji labākajā formā?
Grigarāvičs: ''Bija tā, ka pats nebiju labākajā formā, biju zaudējis pārliecību par saviem spēkiem, kas futbolistam ir ļoti svarīgi. Nekādas apvainošanās nebija. Tāds ir futbols. Vienu dienu tu esi vajadzīgs, bet nākamajā jau vairs neesi. Pēc šī momenta, kad ''Jelgava'' pateica: ''Paldies, šobrīd neesi vajadzīgs'', domāju vispār beigt spēlēt futbolu. Tur nesanāca, tur nesanāca...Vēl pirms tam biju Zviedrijā 1. līgā. It kā jau bija līgums, bet daži cilvēki pievīla. Nodomāju, ka vienkārši nav lemts. Jāsāk strādāt. Bija cilvēki, kas man palīdzēja. Gribu pateikt lielu paldies Dainim Kazakevičam, pirmajam ''Jelgavas'' trenerim, un Andrim Rihertam. Šie cilvēki atgrieza mani tajā vietā, kur pats sevi redzēju.''

Kazakevičs pateica Rihertam, lai pamēģina tevi komandā?
Grigarāvičs: ''Rekomendēja. Ar Daini bijām satikušies. Domājām, ko varu darīt konkrētajā brīdī. ''Metta/LU'' nebija pats labākais variants finansiālā ziņā, bet futbolu tā vienkārši negribēju pamest. Pamēģināju tur. Varu teikt, ka pat viss atgriezās savās vietās. Katram futbolistam mēdz gadīties melnais posms. Neesi vajadzīgs, bet vienā brīdī esi vajadzīgs daudziem. Tas ir normāli. Psiholoģiski tas ir grūti, ne visiem izdodas ar to tikt galā. Esi jauns spēlētājs, treneris tevi slavē, slavē, saka, ka esi labākais, bet citu dienu jau vairs neesi vajadzīgs. Psiholoģiski tas ietekmē...Varu tikai pateikties cilvēkiem, kuri bija blakus un atbalstīja mani. Bija arī tādi, kuri aizgriezās no manis.''

No ''Mettas'' izdevās normāli aiziet, palika labas attiecības ar Andri Rihertu?
Grigarāvičs: ''Domāju, ka jā. Ja godīgi, arī treneris pats saprata, ka vasarā man būs kādi citi piedāvājumi. Arī viņu jau brīdināju. Nebija tā, ka konkrēti ''Jelgava'', bet cilvēki, kas man palīdz, jau teica, ka vasarā varēsim mēģināt kaut kur braukt. Skaidrs, ka ar prieku atgriezos Jelgavā. Nebija jādomā par šo lēmumu. Sazvanījāmies, satikāmies un viss.''

''Jelgava'' tevi šoreiz sazvanīja?
Grigarāvičs: ''Jā, teica, ka grib mani redzēt sastāvā. Treneris jau arī bija mainījies, biju labu posmu pavadījis ''Mettā''. Tagad viss ir lieliski.''

Ko ieguvi no spēlēšanas Eiropas līgā?
Grigarāvičs: ''Tas deva patiešām daudz. Tā bija mana pirmā pieredze Eiropas līgā. Pirmajā reizē vēl tikt līdz 3. kārtai. Kā teikt, par to var sapņot. Pirms dažām dienām debitēju Lietuvas izlasē. Jutu, ka tieši Eiropas līgas pieredze man palīdzēja. Nebija panikas, varēju tikt galā pats ar sevi psiholoģiski. Spēju spēlēt mierīgi. Zināju, ka viņi nav pārcilvēki. Skaidrs, ka spēlē labākās komandās, par labāku naudu. Kad izgāju laukumā, zināju, ka nebūs nekā tāda, ko neesmu redzējis. Viss bija labi. Debitēju labi, treneris presei teica, ka viss man sanāca neslikti. Nākotnē ceru, ka izsauks vēl.''

Jeruzalemē atmosfēras ziņā bija lielākā spēle tavā karjerā?
Grigarāvičs: ''Jā! Kad uz zāles uzkāpu vēl pirms spēles, sapratu, ka tas ir cits līmenis. Tādu stadionu dzīvē nebiju redzējis. Tādus līdzjutējus...Tā bija liela pieredze. Šobrīd no ''Beitar'' komandas trīs futbolisti ir Izraēlas izlasē, tas par daudz ko liecina.''

Tas dod papildu motivāciju strādāt?
Grigarāvičs: ''Protams. Visi domājam, ka tas ir kaut kāds fantastisks līmenis un mums līdz tam ir tālu. Protams, ir jāstrādā, bet to līmeni var aizsniegt. Tikai sevī vajag atrast spēkus. Ne tikai man, bet ar citiem spēlētājiem izdosies to sasniegt. Pierādījām, ka varam spēlēt.''

Kādi šajā sezonā ir palikuši mērķi?
Grigarāvičs: ''Protams, ka medaļas. Jo augstāk būsim, jo labāk. Gribās otro, varbūt trešo vietu. Protams, ka gribam zeltu, bet, ja reāli skatāmies uz situāciju, ''Spartakam'' ir jābūt lielai neveiksmei ceturtajā riņķī, lai viņi izlaistu pirmo vietu. Redzēsim kā būs, bet visi domājam par medaļām.''