Riherts: "Prioritāte - futbolisti labās līgās un līdz ar to Latvijas izlasē"

"Lūkot "Mettu" bija atbraucis "Barcelona" galvenais skauts"

Tautu kā allaž vairāk interesē lielais futbols un Virslīga, bet, zinot, ka milzīgs darbs tiek veikts arī jaunatnes akadēmijā, sākumā par to. Nupat LFF bija tikšanās ar žurnālistiem, un Dainis Kazakevičs cita starpā pastāstīja par jaunatnes akadēmijām un to rangu Latvijā - "Mettas" akadēmija ir pirmajā vietā. Cik jums klubā tas ir svarīgi - strādājat tikai saviem mērķiem vai arī palūkojaties uz šo rangu, un tas kalpo par pierādījumu, ka darāt kaut ko pareizi?
Paldies Dainim, viņš pirmo reizi ir publicējis šo rangu. Skaidrs, ka iekšienē šāda informācija bija arī citus gadus. Man ir iespēja personīgi pateikties visiem klubā gan treneriem, gan visam administratīvajam personālam, kas strādā jaunatnes sistēmā futbola skolā "Metta", gan, protams, visu bērnu vecākiem, bez kuriem nebūtu iespējams nekas. Labi, ka šāds rangs ir, jo tad varu pateikties viņiem un sacīt, ka viņi labi strādā [smaida]. Taču šis rangs ir tikai lokāls mērķis, tas ir vietējais rangs - ja būtu Eiropas rangs, tur būtu Mančestra, Milāna, Barselona, Madrides "Real". Ja mēs būtu blakus šiem klubiem, tad varētu lepoties vairāk. Skaidrs, ka šeit Latvijā esam starp labākajiem - neteikšu, ka pārējie nīkuļo, viņi arī ļoti labi strādā un lieliski, ka ir konkurence, bet mums tomēr ir citi mērķi un šis rangs... paldies, ka tas ir izveidots, un tā ir sava veida mēraukla par iekšējiem darbiem, ko esam paveikuši šeit Latvijā.

Vari nosaukt kādu galveno iemeslu, kāpēc esat pirmie? Neskaitot to, ka strādājat no rīta līdz vakaram, jo to jau visi dara.
Futbolā visi taču arī trenējas, bet Ronaldu un Mesi gūst visvairāk vārtus - kāpēc? Mūsu gadījumā pirmām kārtām tas ir mērķis - mums tas ir skaidrs no pirmās dienas 2006. gadā, kad sākām. Darījām visu paši - gājām, darījām, kļūdījāmies, bet mērķis bija skaidrs. Tas ikdienā palīdz virzīties uz priekšu un būt augšā. "Mettai" ir skaidri definētas lietas - konkrēti pa laika posmiem. Mēs cenšamies pie tā pieturēties un attiecīgi arī maksimāli strādāt. Mēs saprotam, ka bez jaunatnes nebūs nākotnes. Mēs, FS "Metta" un šobrīd arī FK "Metta"/LU, kas startē Virslīgā, saprotam šī brīža reālo situāciju - mums ir jaunie spēlētāji, kuros esam daudz ieguldījuši laiku, enerģiju, nervus un arī līdzekļus. Mēs uz viņiem fokusējamies, un nākotnē viņi radīs rezultātu, arī Virslīgā.

Protams, mums atšķirībā no daudziem citiem nav pašmērķis kausi, medaļas un tā tālāk - arī Virslīgā tas mums nav pašmērķis. Ja tev ir savākusies spēcīga komanda, tā ir pašsaprotama lieta. Mūsu galvenā prioritāte ir spēlētāji, kuri spēlēs labās līgās un līdz ar to arī Latvijas izlasē. Tās ir divas lietas, uz kurām strādājam. Vākt medaļas, kausus - tas ir pastarpināti.

Ir tādi, kas zobojas un vietā un nevietā piesauc jūsu savulaik nosaukto 2020. gadu. Kurā gadā, tavuprāt, "Mettai" kausi un medaļas varētu nākt līdzi ieliktajam darbam kā pašsaprotama lieta?
Mēs sākam ar grūtāko ceļu - ar pamatu sakārtošanu. Virslīgā komandas vai nu uzreiz plūc laurus vai veido jaunatnes sistēmu. Kamēr šī sistēma veidojas, neviens par to nerunā - varbūt vienreiz desmit gados atzīmē. Mūsu prioritāte bija sakārtot visu kluba sistēmu, kāda tā šobrīd arī ir. Tas nozīmē, ka visas vai gandrīz visas ailes ir aizpildītas - lai ir sakārtota sistēma, lai notiek sistemātisks darbs ar skaidri nodefinētiem mērķiem. Pēc tam tie produkti vai augļi (lai neviens neapvainojas par šādu apzīmējumu) nokļūst galvenajā komandā un tad nāk rezultāti. Jūs saprotat, ka projekti bez tradīcijām, bez patriotisma ir īstermiņa projekti, kas pēc tam apnīk. Var maksāt to naudu, bet, ja nauda beidzas... Tomēr tam gēnam ir jābūt iekšā - ir ļoti būtiski, ka uz cilvēkiem var paļauties no piesaistīšanas pirmās dienas. Ja runājam par tiem laikiem, skaidrs, ka esam definējuši, ka tas ir 2020. gads, kad mēs gribētu būt tai topā Latvijas futbolā, arī Virslīgā - uz to arī virzāmies. Tā jau, protams, var ātri visu pamainīt - "Riga" piemērs. Nezinu, kā viņiem šogad veiksies, bet šī formula ir vienkārša - piesaisti papildus līdzekļus, savāc spēlētājus un esi zirgā. Uz cik ilgu laiku, ir grūti pateikt, ja nav spēcīgas asinis apakšā. Man liekas, tas ir vieglāks ceļš, samaksāt miljonu, nekā izaudzināt jaunus spēlētājus.

Latvijas futbola akadēmiju rangs. Avots: LFF.

Medijos jaunatnes futbols bieži vien paliek novārtā, taču zināms, ka, piemēram, "Mettas" jaunieši ārzemju turnīros dažādās vecuma grupās spēlē kā līdzīgs ar līdzīgu ar slaveniem klubiem. Varbūt vari iedot nelielu ieskatu, ar kāda kalibra klubiem jaunatnes līmenī jūs šobrīd spējat konkurēt? Un, kas svarīgākais, vai tici, ka, šiem jauniešiem pārejot uz pieaugušo futbolu, joprojām būs iespējams konkurēt kā līdzīgs ar līdzīgu un viņi nepazudīs?
Ja sacenstos U-4 vecuma grupā, Latvija, iespējams, cīnītos par pasaules čempionu titulu, bet mēs, "Metta", uz to akcentu neliekam - mums tie posmi ir skaidri definēti un zināmi. Ja runājam par konkurētspēju, tad šobrīd līdz 15 gadu vecumam "Metta" var konkurēt šeit ziemeļos ar jebkuru klubu. Ar ziemeļiem es domāju tuvākās valstis - Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Somija, arī Polija, Baltkrievija, Krievija. Mēs ikdienā esam spēlējuši ar šo valstu klubiem un līmeņa ziņā turpat vien esam.

Ar to pašu PSG pagājušajā gadā spēlējām, bija 1:1. Jā, neuzvarējām un spēle arī nebija tik līdzīga, bet mums ir iespējas, jo mūsu spēlētāji ir bāzēti uz individuālo meistarību un mentālo izglītošanu. Mūsu jauniešiem ir jāsaprot, ka tie bļembuki, kas ir "Mettas" kluba logo pie krūtīm, neskrien pa laukumu, skrien spēlētāji. Protams, katrai organizācijai, katram klubam ir vēsture, un arī viens no mūsu mērķiem ir veidot vēsturi. Šīs mūsu jauniešu komandas savā veidā jau veido vēsturi un nākotnē, kad viņi būs sasnieguši pieaugušu futbolistu vecumu, viņiem jau būs ko atcerēties. "Mettas" uzdevums ir īstajā laikā atdot to spēlētāju tālāk. Ne šeit Latvijā - runa ir par lielākām komandām. Kā jau teicu, šeit Latvijā ir medaļas, kausi - tik šauri mēs negribam domāt un skatīties.

Konkurence ir, bet problēmas sākas pēc 15 gadu vecuma sasniegšanas. Pirmkārt, tāpēc, ka mēs netiekam uz elites līmeņa turnīriem - tāda Latvija šobrīd ārzemēs nevienu nepārliecina un mēs viņiem neesam nekas īpašs, lai tiktu uzaicināti. Tiesa, ir mazs noslēpums - pēc šīs intervijas vairs nebūs noslēpums [smaida] - "Barcelona" galvenais skauts, kurš atbildīgs par vecuma grupu līdz 14 gadiem, bija Rīgā. Viņš bija uz mūsu Virslīgas spēli, viņš bija uz mūsu treniņiem un atzīmēja arī pāris puikas. Šobrīd viena vecuma mūsu komanda ir uzaicināta uz Barselonu, lai aizvadītu pārbaudes spēli, tāpat esam uzaicināti uz turnīru. Šis skauts skaidri un gaiši pateica, ka šejienes līmenis šobrīd ir pietiekami labs šī vecuma puikām un forsēt, sasteigt neko īpaši nevajag. Savukārt tādā vecumā, līdz 16 gadiem vai, es pat teiktu līdz 21 gadam, aizbraucot kaut kur projām, pierast pie apstākļiem, mentalitātes, pie pārējā šobrīd ir daudz grūtāk un patiesībā, šeit, Latvijā, ir daudz vieglāk attīstīties.

Skaidrs, ka ļoti svarīgi ir tas, kā attiecīgajā klubā strādā uz starptautiskajām spēlēm. Jau teicu, ka ar to Latvijā ir problēmas. Jā, izlašu līmenī mēs spēlējam, bet kā klubi... mūs nekur nopietni neuztver, jo neesam konkurētspējīgi. Līdz ar to šajā vecuma grupā, 15 līdz 17 gadiem, mums ir jāstrādā un ļoti būtiska ir starptautiskā pieredze. Pagaidām mēs šajā divu gadu vecumā daudz pazaudējam. Ļoti, ļoti daudz pazaudējam, un tur tas lūzuma punkts veidojas. Es pat teiktu, līdz 15 gadu vecumam ieskaitot, jo vecuma grupā līdz 14 gadiem varam konkurēt. Pēc tam kļūst grūtāk, jo trūkst lielo spēļu.

Vietējā Latvijas čempionātā mēs, "Metta", spēlējam ar gadu jaunākiem pie gadu vecākiem un pelnīti kļūstam par čempioniem. Ir "Daugavpils", "Liepāja", Šitika Futbola skola, ir piecas sešas laba līmeņa komandas, bet tās ir tikai piecas sešas. Un tās ir iekšējās, lokālās spēles, nevis starptautiskas. Tieši šo starptautisko spēļu trūkums diezgan spēcīgi ietekmē spēlētāju attīstību. Tai skaitā arī mentālo, jo līdz 14-15 gadu vecumam viņi spēlē ar tiem lielajiem klubiem, bet pēc tam kādus trīs gadus viņi nespēlē, ir tikai izlasē daži apbružājušies, bet ar to ir par maz. Tāpēc ir ļoti būtiski, ka klubs arī jaunatnes līmenī ir elitē - lai visi Eiropā vēlētos spēlēt ar "Mettu". Uz to arī mēs strādājam - lai būtu atpazīstami Eiropā. Ja mēs būsim atpazīstami, tad nākamais jautājums ir finanses, un tad varēsim kļūt konkurētspējīgi arī nākamajā līmenī.

Šo spēļu praksi starptautiskajā līmenī 15-17 gadu vecuma grupā jūs cerat nākotnē nodrošināt paši, pamazām strādājot pie atpazīstamības, vai gribat redzēt arī lielāku LFF iniciatīvu šādu spēļu noorganizēšanā?
LFF jāuzņemas lielāka iniciatīva klubu atbalstīšanā - ar finansēm. Šobrīd līdz ar Daiņa Kazakeviča atnākšanu LFF Sporta direktora amatā ir ieviesta akadēmiju sistēma - klubi saprot, vai viņi ir A līmeņa, B līmeņa, vai parasts klubs. Pateicoties tam, klubi aptuveni saprot, kur viņi darbojas, un klubi savā nišā cenšas pilnveidoties. Šobrīd klubi piesaista futbolistus futbolam, viņus audzina, trenē, pēc tam viņi pārstāv izlasi, valsti starptautiskajā arēnā. Lielākais darbs notiek klubos - būtiski, lai LFF vēl vairāk varētu atbalstīt jaunatnes sistēmu, un tad mums arī būs lielākas iespējas gūt starptautisku pieredzi.

Šobrīd mums ir izveidotas specializētas futbola klases, lai no septītās klases notiktu profesionāls darbs. Viņu virziens ir diezgan profesionāls - ja es ieeju skolā un redzu septīto klasi futbola klasi vai parasto klasi, uzreiz redzama atšķirība. Tie, kas ir futbola klasē, zina, ko viņi grib - vismaz tajā brīdī. Tie, kas ir parastajā klasē, mācās, viņi dara, bet lielākā daļa droši vien nezina, ko grib. Tā ir būtiska atšķirība.

"Virslīgā esmu kā dinozaurs, bet ir izaicinājums katras sezonas laikā panākt fantastisku progresu"

Sanāca izrunāt par jaunatnes futbolu vairāk nekā bija plānots, bet nu ķeramies pie meistarkomandas. Pārējos Virslīgas klubos notiek pamatīga treneru rotācija un šobrīd nākamais aiz tevis ilglaicības ziņā ir Ašvorts, kurš ar "Ventspili" bez pārtraukumiem tagad nostrādājis tikai nedaudz vairāk nekā vienu gadu. Vai, vadot Virslīgas komandu "Metta"/LU, nesāc justies jau kā tāds Virslīgas treneris-veterāns?
Tu domā - dinozaurs [smejas]? Vecuma ziņā joprojām esmu jaunākais! Bet jā, sestā sezona sākas, jau esmu sava veida dinozaurs. Bija vēl viena sezona trenera amatā 2004. gadā ar "Audu", bet tas bija ļoti sen. Par jušanos - nejūtos kā veterāns, vienkārši citiem klubiem, kā jau teicu, ir cita vīzija, medaļas, kausi. Mums šobrīd ir attīstības posms. Es gan neizslēdzu, ka Andris Riherts kādā brīdi var arī vairs nebūt šeit - katru dienu dzīvoju ar tādu apziņu. Šobrīd esmu šeit, un tas ir loģiski - vai man jājūtas labi vai slikti? Man tā ir laba pieredze - paldies visiem, kas mani atbalsta šeit iekšienē. Kaut gan ir bijušas vairākas situācijas, kad ir bijis ļoti tuvu, lai tas būtu viss - vai nu vadība atrada pareizos vārdus, vai es pats sev tos atradu un pārējie atbalsta. Liels prieks, ka ir tik liela uzticība man, un viņi tic, ka varam kopā sasniegt to, ko esam iecerējuši.

Vai ir liela starpība tajā, kāds tu kā treneris biji pirmajā gadā ar "Mettu" Virslīgā un tagad? Un vai viss jau neiet pa apli - vai vari šajā vidē turpināt attīstīties?
Protams, daudzas lietas atkārtojas, bet tā jau laikam dzīvē ir un man joprojām ir daudz izaicinājumu - pats sev tos uzlieku. Komanda ir gados jauna un, kas man kā trenerim ir pluss, tāda vecuma komanda sezonas laikā var fantastiski pamainīties. Man patīk to redzēt - kā mēs visi kopā varam mainīties un iet uz priekšu. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ko sev var radīt. Ir interesanti. Arī preses konferences - pārējiem treneriem ir savas personības, tās ir dažādas un man ir interesanti tur piedalīties.

Un kā ir ar komandu - vai ir iespējams šos piecus gadus Virslīgā sadalīt nosacītos nogriežņos?
Protams! Pirmais gads bija emociju gads - visi rāvās un spēlēja uz enerģijas lādiņa, emociju rēķina. Arī treneri - būs jau sestais gads, bet mūsu treneru korpuss Virslīgā joprojām ir gados jaunākais. Pirmajā sezonā daudzas lietas mums bija jaunas, bija daudz emociju. Un pēc pirmās sezonas sapratu, ka mēs vairs nevēlamies atgriezties 1. līgā. Tomēr līmenis ir krasi atšķirīgs un arī spēlētāji attīstās jau nākamajā līmenī. Arī lai tiktu tuvāk izlasei un jauniešu izlasēs, ir jābūt Virslīgā.

Pēc pirmās sezonas Virslīgā pēdējās spēles, kurā "Metta"/LU garantēja palikšanu spēcīgāko sabiedrībā. Foto: Einārs Freimanis (einarsfreimanis.lv, fsmetta.lv)

Nākamie divi gadi bija diezgan grūti. Pirmkārt, tas bija pēc pirmās sezonas, kurā bija 36 spēles un kas bija ļoti saspringta. Iespējams, arī pieredzes trūkums mums visiem. Tie divi gadi bija grūti visādā ziņā. Pirms tam likās - nu tik būs, tūlīt iesim uz priekšu. Taču jāsaprot - kad Juseins Bolts sasniedz rekordu, lai to vēl kaut mazliet uzlabotu, nezinu, cik viņam vēl jāpiepūlas. Savukārt mums pēc astotās vietas pirmajā sezonā likās, ka nu tūlīt būs arī pirmā vieta. Daudziem tas iezagās galvā, un tie nākamie divi gadi bija diezgan grūti - spēlētāji nemainījās, bet, iespējams, griestu sasniegšana kādā brīdi bija pienākusi.

Pēc tam nākamā, ceturtā sezona [2015. gads - aut.] bija grūta, jo togad reāli iepazinos, kas ir netīrās spēles - arī šeit iekšienē. Kaut gan mēs ātri to atklājām, lai to nezāli pēc iespējas ātrāk izrautu ārā, diemžēl nācās ciest un cieta arī rezultāts, it sevišķi sezonas sākumā [pēc pirmās kārtas tika atskaitīti Artjoms Loginovs un Deniss Tarasovs, kuri sezonai tika gatavoti kā pamatsastāva spēlētāji - aut.]. Tas bija vienkārši murgs, kā tas viss notika. Cik tur tie grupējumi un tā tālāk - man jau galva no tā visa griezās, par futbolu praktiski bija neiespējami domāt.

Pagājušajā sezonā praktiski visa komanda nomainījās, palika laikam tikai trīs spēlētāji - jaunās vēsmas un spēlētāju kvalitāte tīri profesionālajā virzienā bija jūtama. Futbolisti gāja un spēlēja ar lielu iedvesmu. Principā tieši pagājušajā gadā ieviesām iekšienē profesionālo virzienu.

Ja atgriežamies vēl pie jaunatnes tēmas, ko nepieminēju, tad treniņi no rītiem ir pakārtoti mācību stundām. Ir astoņos no rīta, ir 10:30, kas ir Virslīgas laiks un principā nevienam nav jāmet malā mācības. Pat ja jāiet vakarskolā vai, nedod Dievs, jāsēž pie datora un jāveic tālmācība, viss pakārtots tam - šobrīd visa jaunatnes sistēma ir pakārtota tā, ka, nokļūstot galvenajā komandā, tev principā necieš nekas. Skaidrs, ka varbūt nebūs sarkanais diploms [ar izcilību - aut.], bet kopumā pa 10 gadiem visa sistēma izveidota tā, ka necieš nekas. Pagājušajā gadā mēs to iesākām - jau no septembra nepārejam uz vakara treniņiem kā pamattreniņiem. Jā, var būt divi treniņi dienā kā, piemēram, šodien, bet kopumā viss sakārtots tādā līmenī, ka futbolu ir iespējams apvienot ar mācībām, kas paralēli ir vajadzīgas dzīvei.

Tā ka ar spēlētāju profesionalitāti, kas pērn bija, es biju ļoti apmierināts un domāju, ka mūsu sadarbība bija diezgan veiksmīga. Tiesa, par ieņemto vietu [septīto - aut.] esmu diezgan nikns - gan uz sevi, gan visiem tiem apstākļiem, kas bija.

"RFS un "Riga" iztērēja 10 reizes vairāk nekā mēs, bet rezultāts - līdzīgs"

Par to mēs vēl parunāsim. Teici, ka trofejas un kausi ir pastarpināts mērķis, bet vai sportiskā ziņā pēdējos pāris gados jums nav kļuvis grūtāk, ņemot vērā, ka Virslīgā ienāk lielāka nauda un parādās klubi, kuriem ambīcijas ir aizvien lielākas? No ārzemēm atgriežas leģionāri un tā tālāk.
Nē, tieši otrādi - teikšu godīgi, tagad savā ziņā ir vienkāršāk! Agrāk bija klubi, kas kaut ko muļļājās, kaut ko darīja... Tagad pārsvarā ir ļoti liela profesionalitāte. Ar tādiem ir vieglāk spēlēt un attīstīties! Es būtu priecīgāks, ja tie pārējie klubi būtu vēl spēcīgāki! Mums tas ir labs treniņš - sacensties ar viņiem, apspēlēt viņus. Esmu tikai priecīgs un grūtāk tiešām nepaliek - paliek interesantāk. Ir vēl lielāks azarts un sāncensība. Protams, varbūt precīzāk teikt, ka ir nevis vieglāk, bet interesantāk. Agrāk varbūt bija grūti, bet nevarēja saprast, kas tur pretī nāk - ko viņi tur dara īsti [runa par netīrajām spēlēm - aut.]. Tagad viss ir skaidrs. Nauda? Skaidrs, ka man ir prieks, ka Latvijas futbolā ienāk nauda - tātad aug profesionālisms, prestižs un viss pārējais. Tas tikai palīdzēs augt futbolam, spēlētājiem un arī treneriem.

Vēl nedaudz pārfrāzējot jautājumu - vai nav tā, ka jūs ar katru gadu paliekat spēcīgāki, bet tā vieta tabulā būtiski nemainās, jo arī pārējiem parādās aizvien lielāka nauda un konkurenti ir aizvien jaudīgāki?
Paskatāmies uz pagājušo gadu! Klubi "Riga" un RFS - viņi noteikti iztērēja septiņas, astoņas vai, es pat teiktu, desmit reizes vairāk nekā mēs, bet punktu starpība starp viņiem un mums bija attiecīgi trīs un divi punkti. Es tos trīs "Riga" uzdāvinātos punktus, trīs sniega punktus [tehniskā uzvara pār "Spartaku" - aut.] neskaitu. Trīs un divi punkti! Un arī tad principā mēs paši esam vainīgi, ka neuzvarējām pāris savstarpējās spēles, kur visādi varēja būt. Tie trīs punkti bija 92. minūtē.

Uldriķa nerealizētā pendele pret RFS pie 1:1...
Jā. Tas viss bija tik tuvu, bet tā naudas starpība, godīgi saku, ir desmit reizes! Ja visiem tik daudz naudas, tik un tā kādam jāpaliek piektajam vai sestajam. Nezinu, kā mums pietrūka, lai apsteigtu šīs komandas - veiksmes vai pieredzes faktors.

Paturpinot par naudu, pirms pagājušās sezonas Ģirts Mihelsons runāja par "Mettas" diētisko budžetu - 500 tūkstoši eiro gadā visam klubam un aptuveni 150 tūkstoši eiro konkrēti "Mettas" meistarkomandai Virslīgā. Tā tas aptuveni pērn arī bija? Un kā ar šo gadu būs?
Domāju, šogad skaitļi būs līdzīgi, bet atbildes uz šādiem jautājumiem ir Ģirta kompetencē.

Starp citu, kā sekmējas ar Hanzas vidusskolas laukuma labiekārtošanas un tribīņu uzlikšanas projektu? Vai viss notiek pēc plāna un kurā gadā tas varētu realizēties?
Arī tā ir Ģirta kompetence, un viņš varētu izstāstīt līdz pēdējai detaļai. Arī es piedalos gandrīz visos procesos un esmu redzējis skiču plānus un pārējo, taču mazāk esmu iesaistīts papīru lietās. Bet man liekas, ka viss ļoti labi virzās uz priekšu un lolojam cerības, ka viss varētu būt gatavs 2018. gada septembrī. Tagad būtiskākais salikt pareizi visus tos zieģeļus, un tāds tas plāns ir. Viss virzās uz priekšu, bet skaidrs, ka tas nav viegls process - saskaņot n-tās lietas. Mēs kā klubs nodarbojamies ar tik daudz lietām - Virslīga, jaunieši, meitenes, treneru izglītība, bērnudārza projekts, nometnes, turnīri un tagad vēl arī stadiona būvniecība. Ne visiem tas ir pa plecam. Ir grūti, tomēr visas iesaistītās puses ir pozitīvi noskaņotas. Ne velti mēs arī vērsāmies LFF ar lūgumu atbalstīt vismaz kaut kādā apmērā [LFF piekrita - aut.].

Ģirts Mihelsons un Andris Riherts. Foto: fsmetta.lv.

Vēl par piektās vietas neiegūšanu pērn. Jau minēji savstarpējās spēles ar "Riga" un RFS, bet vēl noteikti jāizceļ neveiksmīgais vasaras periods, kurā jums 11 spēlēs tikai viena uzvara, kaut liela uzvara Liepājā. Vai tur palika arī tie nepieciešamie punkti? Mindauga Grigaraviča aiziešana vai kas cits bija par iemeslu, ka jūs pēc pāriešanas uz zaļajiem laukumiem tā nosēdāties?
Starp citu, zaļajos laukumos diezgan daudz punktu ieguvām. Visi tur saka "cits futbols", "futbola valoda" - visādi termini... To "futbola valoda", man liekas, ir jau jāsūta uz Briseli [smejas] - tagad, redz, visiem sarunvaloda būs "futbola valoda"! Tie termini ir vienkārši fantastiski. Sintētiskais futbols, zālāja futbols - man gan liekas, ka visiem futbols ir vienāds. Pielāgoties - arī tā ir meistarība.

Bet jā, vasarā no mums aizgāja gan Grigaravičs, gan Punculs, gan Osipovs, gan Bāliņš. Taču man pēc tam tas mūsu futbols šķita vēl azartiskāks un kvalitatīvāks. Runājot par vasaru, mēs esam savā ziņā tāda kā labdarības organizācija pārējiem klubiem - visu laiku pārceļam spēles un jūlijā mēs nodarbojamies ar... man pat grūti pateikt ar ko!

Ar trenēšanos.
Jā, trenēšanās bez spēļu prakses! Mēs esam labdarības organizācija. Jau otro reizi paceļu klubiem jautājumu - klausāties, jūs piedalāties Eirokausos, nu iedodiet naudu tai komandai, kas jums labu dara! Mēs aizbrauksim uz nometni, kvalitatīvi sagatavosimies, attīstīsimies. Bet mēs reāli mēnesi buksējam. Šogad jūlijā cik mums spēles? Liekas, atkal tikai viena [kalendārā ierakstītas trīs, taču divas no tām var tikt pārceltas, ja attiecīgajiem Eirokausu klubiem izdosies tikt tālāk - aut.].

Plus var sekot spēļu papildus pārcelšanas - atkarībā no mūsu klubu sekmēm Eirokausos.
Jā, vēl tur pārcels! Principā jūlijā mēs varam aizslēgties ciet un pēc tam atgriezties atpakaļ. Ir diezgan grūti, ja principā mēnesi tu esi bez futbola. Pa vidu vēl trāpās kausa spēle. Mums pērn paveicās, ka bija laba spēle - pret "Babīti". Tad vēl kaut kā, un pakāpeniski mēs uzņēmām apgriezienus - mūsu laiks ir rudens.

Tieši gribēju prasīt par rudeni. Ar ko ir saistīts tas, ka ne pirmo gadu tieši sezonas beigu daļā jums padodas uzrāviens? Kāds varētu teikt, ka sezonas beigās ir klubi, kas jau domā par atvaļinājumu, taču šoreiz vadošās komandas līdz pašām beigām cīnījās par titulu, medaļām, Eirokausiem, tomēr jūs pēdējā aplī trīs TOP4 komandas apspēlējāt.
Izskaidrojams ar to, ka mums ir jauna komanda, kas sezonas laikā progresē. Kā jau teicu sākumā - man tas ir izaicinājums un tas ir interesanti. Ja tendence ir uz otru pusi, tad trenera darbs laikam nav tai augstākajā līmenī. Ja iet uz augšu, tātad mēs pakāpeniski savu spēli uzlabojam. Mums arī ir filozofija - iet kalnā, nevis kalnā un krist, kalnā un krist. Cenšamies iet augšā. Kā tikt ar pauzēm čempionāta laikā - grūti saprast, bet būs mums viena laba starptautiska spēle šogad. Jau ir sarunāts šis mačs, ko aizvadīsim vasarā, bet pagaidām neteikšu, kas tas par pretinieku. Vasarā redzēsiet. Bet jā, rudens ir mūsu posms - stabilitāte jaunatnei gan nav tik liela, taču man prieks, ka sezonas laikā ejam kalnā.

Šai spēlē "Metta"/LU ar 3:1 apspēlēja "Liepāju", bet pēc tam pēdējā aplī tika uzveiktas arī "Ventspils" un "Jelgava". Foto: Māris Greidāns.

"Jāprasa pašam Uldriķim, kas viņam ir prioritāte - rubļi vai spēles laiks"

Par personālijām. Vardanjans un Uldriķis pērn bija vieni no līderiem. Vai nav žēl, ka neizdevās viņus noturēt un vai vari pastāstīt aizkulises, kā notika šī viņu aiziešana?
Vardanjans pie mums aizvadīja sešas sezonas - viņš gribēja pamēģināt kaut ko citu un mums nebija nekas pretī. Vienojāmies ar "Spartaku" uz sev izdevīgiem nosacījumiem, jo Edgaram bija vēl līgums uz vienu gadu. Apmierināti ar vienošanos esam gan mēs, gan Edgars.

Tātad bija reāla transfēra maksa?
[Smejas] Nekas kosmisks nebija, bet jā - bija reāls transfērs.

Par Uldriķi. Man grūti pateikt, tur jāprasa pašam Uldriķim, kas viņam ir prioritāte - rubļi vai spēles laiks. Jāprasa viņam vai pat drīzāk viņa tēvam.

Tu prognozē, ka viņam varētu būt sarežģījumi ar spēles laiku RFS?
Viņa meistarība ir pietiekama, lai spēlētu tur pamatsastāvā - ceru, viņš tur spēlēs.

Taču, cik saprotu, situācija ar Uldriķi nebija tik negatīva kā ar Grigaraviča un Osipova aiziešanu, ņemot vērā, ka ar pēdējiem diviem bija džentlmeniska vienošanās par visu sezonu, bet viņi komandu pameta sezonas vidū?
Tur ne tikai Osipovs un Grigaravičs - arī Punculs. Savukārt ar Bāliņu tur vēl cits stāsts bija, es pat negribu iedziļināties, visādi ir gājis. Tā ka mums tie zaudējumi ir bijuši. Nē, nē, ar Uldriķi viss bija citādi - mums bija līgums uz vienu gadu, un tas beidzās. Viņš arī pēc sezonas bija "Udinese" - viņš bija diezgan tuvu, lai uz turieni pārceltos. Ir nianses, kāpēc neizdevās. Pēc tam mēs ar viņu runājām - varam piedāvāt tik daudz, cik varam un, man liekas, pašu galveno mēs piedāvājām, proti, ļoti kvalitatīvu darbu ar jaunajiem spēlētājiem un spēles laiku, kuru viņš pats izcīna. Tas bija par maz, viņš meklēja citus variantus.

Runājot par jauno spēlētāju noturēšanu - vai neveidosies apburtais loks, ka, tiklīdz kāds jūsu talants sasniedz zināmu līmeni, sāk pabāzt galvu ārā Virslīgas līmenī, tā aizskrien pakaļ tiem rubļiem un jūs kā klubs neko no tā īsti neiegūstat?
Mums, FK "Metta"/LU, ir svarīgi tādi spēlētāji, kuri spēj sevi pārcelt nākamajā līmenī un arī klubu. Visi tie spēlētāji, kas iepriekš aizgājuši prom, nav mūsu audzēkņi - viņiem interesē tikai viena no divām lietām, proti, pārcelt sevi nākamajā līmenī. Tie, kuri ir kluba audzēkņi, izdarīs arī otru lietu - es vismaz ceru, ka 80-90% no viņiem. Bēgt uz citurieni... Uldriķim ir 18 gadi un viņam jau ceturtais klubs. Iespējams, ka viņš vienkārši iet soli uz priekšu, un es ceru, ka tā arī būs, jo tomēr viņam ir ļoti labi dotumi, lai viņš būtu ļoti labs spēlētājs.

Par diviem klubu pametušajiem jau izrunājām. Kāds vēl sastāva izmaiņas gaidāmas salīdzinājumā ar pagājušo gadu!
Aizgājuši tevis divi pieminētie, nebūs japāņa Jamazaki, bet pārējie ir palikuši, tai skaitā visi pārējie leģionāri - Abass, Abdullāhi, Ašrifī, Mijazaki. Plus ir DĀR U-20 spēlētājs Kabello Sariba - viņš ar mums trenējas, un viņš mums varētu pievienoties. Par vietējiem spēlētājiem, kuri varētu pievienoties, pagaidām neko negribu teikt, ir pārrunas. Pie mums visi meklē Madrides "Real" vai "Barcelona", bet beigās būs "Mettā" [smejas], laimīgi spēlēs un attīstīsies. Kaut gan es viņiem novēlu tur [kādā no grandiem - aut.] kādreiz arī nokļūt.

Vai ir kāda konkrēta pozīcija, kuru tu vēlētos pastiprināt?
Protams, uzbrukumu! Gatim Kalniņam ir pietiekami daudz meistarības, bet viņš spēlēšanu savieno ar trenera darbu. Pagājušajā gadā bija Roberts [Uldriķis], kurš lieliski aizvietoja, kaut gan nesāka uzreiz - tajā brīdī vairākus vārtus guva Gatis. Pēc tam iespēlējās Roberts, un tad jau viņš guva vārtus. Bija laba sintēze. Šogad arī būs vairāk spēļu, kas mums kā jaunai komandai nav īpaši izdevīgi, jo būs mazāk laika treniņprocesam.

Vairāk spēļu divu kausa izcīņu dēļ?
Jā, un vēl mēs rādām to labdarības žestu - pārceļam spēles un principā paši sev tādā veidā sarežģījam dzīvi.

Aiz Gata muguras ir kāds uzbrucējs, kurš jau tagad varētu Virslīgā spēlēt?
Ir jaunais Emsis [pussarga Eduarda brālis Aivars - aut.]. Viņam ir sava veida potenciāls - augums, aukstasinība. Pārējie ir krietni jaunāki, un viņi vēl nav gatavi Virslīgai - spēlēs dublieru komandā.

Kuri vēl jaunieši no iepriekšējā gada dublieru komandas modeļa ir pietiekami norūdījušies, lai šogad būtu pretendenti uz spēles laiku Virslīgā?
Jaunie talanti ir, bet negribas viņus īpaši afišēt - jūs viņus paši pamanīsiet, es atļaušu viņiem mierīgi augt un attīstīties. Bet jūs jau redzat - Emīls Birka ir 2000. gada, viņš regulāri spēlē galvenās komandas sastāvā, ir Zēģele, tas pats Korotkovs - tie, kuri iekļauti izlasē [U-18 izlasē, kuras rindās turnīrā Minskā, atskaitot Zēģeli un Korotkovu, bija vēl trīs mettieši - aut.]. Pirmdien redzēsiet vēl vienu otru, kas pamazām tiek iesaistīti. Šis process nav pārāk viegls, jo, pirmkārt, mums pašiem meistarkomandas sastāvs ir diezgan jauns - no pieredzējušajiem ir tikai Gatis [Kalniņš] un Kirils Ševeļovs, kuriem pašiem ir deviņu gadu starpība [Ševeļovam ir 26 gadi - aut.]. Tie ir divi spēlētāji, kuri Virslīgā ir ilgu laiku. Pārējie visi ir jauni un ja viņiem klāt pienāk vēl jaunāki, tad... Bet pamazām viņi tiek iesaistīti, dublieru komandā viņi regulāri spēlē un pērn dublieru čempionātā ieņēmām otro vietu. Tagad tas dublieru sastāvs kļūs vēl jaunāks, kaut gan Rūdolfs Puķītis un Mārtiņš Milašēvičs to vidējo vecumu paceļ [smaida] un par viņiem abiem liels prieks. Manuprāt, ja jaunieši tikai trenējas kopā, viņiem grūtāk augt. Ja ir viens divi pieredzējuši spēlētāji, tad ir no kā pamācīties, var iegūt pārliecību, var iegūt pieredzi, kas arī nav mazsvarīgi. Šai ziņā esam trāpījuši desmitniekā, jo gan Rūdolfs, gan Mārtiņš klubā ir no pirmās dienas, un viņi zina, kādas ir ambīcijas, vēlmes, prasības. Viņi jauniešiem var palīdzēt ne tikai spēļu laikā, bet arī dzīvē.

Vai gatavošanās posmā nav kādu vilšanos, savainojumu?
No pagājušā sastāva ir daudzi, kas regulāri spēlēja no zvana līdz zvanam, līdz ar to sakrājies nogurums un parādās traumas. Ingaram Stuglim bija meniska operācija, no kuras viņš pamazām atgūstas. Ziemas kausā šai mazajā hallē [OSC] mēs nedaudz zaudējam asinis - tur divcīņu ir daudz, bet veiklība un meistarība, ņemot vērā, ka ir tikai janvāris, vēl nav tik attīstīta. Sadursmju ir par daudz, un mēs pazaudējam spēlētājus. Iepriekšējā spēlē Giļņičs guva divus lūzumus atslēgas kaulā, bet Ašrifī ir lauzta roka. Giļņičs varbūt pats pārvērtēja savas iespējas, bet Ašrifī tika uzkāpts uz rokas. Eduards Emsis iepriekšējā spēlē atsitās ar galvu - viņam smadzeņu satricinājums. Tā pa vienam mums te plīst.

Kā būs ar šo savainoto gatavību Virslīgas sākumam?
Giļņičs noteikti nebūs gatavs. Viņš gan tikai nupat atgriezās no Vācijas - mēs vienkārši gribējām paskatīties viens uz otru, un viņš jau pirmajā spēlē dabūja traumu. Emsis jau būs gatavs nākamajai spēlei. Ašrifī ir ģipsis uz rokas - nākamajā spēlē visdrīzāk nespēlēs, bet varbūt arī spēlēs. Stuglim savainojums pagaidām liek manīt. Domāju, līdz sezonas sākumam būsim pilnā kārtībā.

"Anglijā 125 gadus spēlē to pašu, pie mums Latvijā neciena tradīcijas"

Daudzi uzskata, ka 2017. gadā būs seši favorīti un titula pretendenti - tātad visi, atskaitot "Mettu"/LU un "Babīti". Lai būtu konkrēta atsauce - šādi izteicās arī "Ventspils" treneris Ašvorts. Kādas tu redzi "Mettas" perspektīvas šogad un kā tu komentētu šādu viedokli?
Teikšu godīgi, citu viedokļus negrasos komentēt - man par tiem nav jāuztraucas. Mans favorīts ir "Metta" un tāds arī visu laiku būs, kamēr es strādāšu šeit. Un arī ja nestrādāšu šeit, tik un tā "Metta" būs mans favorīts.

Un tomēr - ko domā par sportisko pusi?
Mums ir būtiski ielauzties pieciniekā, mēs to gribam. Pagājušajā gadā bijām tam tuvu un savā ziņā ir vilšanās. Šī vilšanās dos vēl lielāku azartu, lai tur nokļūtu. Tas, ka ir seši pretendenti, kā tu saki... lieliski, viņi savā starpā badīsies un mums tikai jāpaņem savi punkti! Ja ir seši pretendenti, tas nozīmē, ka divas komandas nav novērtētas. Bet jūs jau ziniet, ka "Metta" vienmēr jānovērtē [smaida]. Kā jau pagājušajā gadā teicu - ja kāds saka, ka viņi nenopietni attiecas pret mums, tad viņi melo acīs skatīdamies. Es tam neticu un nekad mūžā neticēšu.

Noslēgumā par kausa 1/4 finālu izlozi. Jums RFS - labi, slikti, vienalga?
Mums būs divas spēles pēc kārtas ar RFS - 2. un 9. aprīlī. Ir labi, man patīk izloze, arī pārējais zars ir ļoti labs ["Mettas" un RFS uzvarētājs pusfinālā tiksies ar "Ventspils" un "Liepājas" uzvarētāju - aut.]. Mēs iepriekš varbūt nebijām tipiska kausa komanda, bet šogad, ja ir divas iespējas, tad vienā ir jāizšauj, vai ne? Ne katru gadu ir divas kausa izcīņas. Mēs esam stingri nolēmuši, ka viena no šīm iespējām ir jāizmanto. Būtu RFS vietā kāds cits - sezonas sākumā tam nav lielas nozīmes.

2016. gada 19. martā "Metta"/LU un RFS pirmo reizi satikās Virslīgā. Šī gada 9. aprīlī abas tiksies kausa izcīņas 1/4 finālā. Foto: Māris Greidāns.

Cita lieta ir par ideju, ka ir divas spēles pusfinālā. Mēs tās tradīcijas savā futbolā vispār kaut kā nenovērtējam. Anglijā līga ir visbagātākā pasaulē tāpēc, ka tur 125 gadus spēlē vienu un to pašu, un visiem ir interesanti. Pie mums - Ziemas kauss nav interesants un vēl viss kas. Pie mums ir - atnākt, izķēpāt un aiziet. Tiklīdz kāds komentētājs kaut ko kliedz vai izsaka nepatiku, tā mēs uzreiz visu cenšamies mainīt. Tā nedrīkst - ir jāciena sevi, jāciena tradīcijas, jāciena vērtības, jāciena Latvijas futbols. Jāpieturas pie tradīcijām. Tas ir kaut kāds mazohisms - divas spēles pusfinālā. Nezinu, kam tas ir vajadzīgs un nesaprotu, kāpēc katru gadu kaut kas jāmaina.

Anglijas futbola līga ir kā labs piemērs - atraktīvākā, bagātākā, emocionālākā līga. Kāpēc? Tāpēc, ka ir tradīcijas! Un tur nekas būtiski nemainās, tikai spēlētāji un treneri mainās, bet klubi ir vieni un tie paši un dzīvo simtiem gadu, jo ir skaidri zināma misija un filozofija. Mums te ir miljons idejas - saskatās futbola menedžerus un jauc visu kopā. Gribētos tomēr pieturēties pie kaut kā un ticēt savam darbam, - ka tas nesīs augļus.