Armands Pētersons: "Paharam ir potenciāls kļūt par labu treneri"

Latvijas futbola jaunā sezona pamazām uzņem apgriezienus. Ne visi futbolisti pagaidām ir gatavi palīdzēt savām komandām. Viens no viņiem ir galvaspilsētas spēcīgākā kluba "Skonto" uzbrūkošais pussargs Armands Pētersons (21). Ātrais futbolists šobrīd vēl ārstē kājas savainojumu, taču jau pavisam drīz cer doties palīgā savai komandai.

Kāds tieši savainojums tev šobrīd liedz spēlēt?
Ir sastiepts labās kājas priekšējais muskulis. Būtībā tāds pats savainojums, kāds nesen bija Aleksandram Cauņam. Domāju, ka pēc divām nedēļām (saruna notika ceturtdien) varētu jau būt starp rezervistiem. Gada sākumā, pirms Sadraudzības kausa, man bija tāda pati problēma kreisajai kājai. Sākumā trenējos caur sāpēm un cerēju, ka ar laiku pāries, taču nekā.

Jore pārliecināja, ka varam spēlēt uzbrūkošu futbolu

Kādi iespaidi par Sadraudzības kausu?
Pozitīvi! Pirmkārt, ar jaunā trenera [Antons Jore – V. B.] atnākšanu pilnībā mainījām taktiku, sākot spēlēt vairāk uzbrukuma futbolu. Viņš mūs pārliecināja, ka paši varam uzbrukt, nevis tikai sēdēt aizsardzībā. Ukrainai gan zaudējām ar 0:2 un 0:3, taču arī šajās spēlēs bija iespējas iesist. Komandā bija arī labāks noskaņojums. Bija nepieciešamas pārmaiņas pēc tā, kas notika Eiropas čempionāta kvalifikācijas cikla pirmajā pusē.

Sanktpēterburgā spēlējāt pret tādu mūsu pusē nezināmu futbola spēku kā Irāna. Kāda līmeņa futbolu spēlēja šī komanda?
Pret Irānu man bija labākā spēle turnīrā. Pēc manas piespēles iesita Artūrs Karašausks, pēcspēles sitienu sērijā iesitu savu pendeli. Tā bija ļoti smaga spēle, jo 90. minūtē ielaidām vārtus, un Irāna izlīdzināja – 1:1. Labi, ka uzreiz bija jāsit 11 metru sitieni, nevis jāspēlē papildlaiks. Mēs ilgi spēlējām mazākumā, tāpēc bija ļoti grūti.

Irānas komanda spēlē diezgan tehnisku futbolu, bet negatīvā puse – futbolisti ir teatrāli, bieži krīt un bļaustās, vārtās pa zemi un simulē pārkāpumus. Mums teica, ka tiesneši kontrolēs situāciju un neuzķersies uz irāniešu viltībām, taču tik un tā jau 1. puslaikā dabūjām vairākas dzeltenās kartītes. Tā komanda, šķiet, bija gadu jaunāka. Viņi spēlē uzbrukuma futbolu, kas bieži mums deva iespējas, jo Irānas aizsardzība nebija labā līmenī. Pirms mača bijām izpētījuši viņu spēli, izmantojot video. Tādā ziņā gatavošanās mačiem bija augstā līmenī.

Turnīrā īsā laikā bija ļoti daudz spēļu. Vai bija brīdis, kad pārslodzi varēja ļoti just?
Tā sanāca, ka Sadraudzības kausā mums bija vairāki savainotie, tāpēc dažās pozīcijās, arī manā, nebija iespēju veikt spēlētāju rotāciju. Bija grūti arī mākslīgā seguma dēļ, telpās grūti elpot... Bija arī gadījums, kad jāspēlē divas dienas pēc kārtas. Emocionāli grūti tik īsā laikā atjaunoties pēc spēles.

Teici, ka Jore spēja jums iestāstīt, ka varat spēlēt futbolu. Iepriekšējais treneris Mihails Zemļinskis to nemācēja vai negribēja?
Pie Zemļinska bija dzelžaina disciplīna, jāgaida savs moments. Mikroklimats nebija labs – bijām pa grupiņām sadalījušies. Jore uzsver to, ka pašiem jāveido momenti. Daļēji tāpēc tagad sastāvā tiek Karašausks, kurš pats var kaut ko izveidot. Agrāk uz priekšu drīkstējām skriet tad, ja bija patiešām ideāla uzbrukuma iespēja. Tagad ir lielāka brīvība. Uzbrukumā vairāk izmantojam flangus, abi centra pussargi, kuri ir uz aizsardzību tendēti, kontrolē gan aizmuguri, gan priekšu, dalot piespēles uz malām. Malējie uzbrucēji arī palīdz aizsargiem.

Pats labprāt palīdzi aizsargiem?
Man bija aizrādījums, ka pārāk bieži pieslēdzos aizsardzībai. Tas ir ieradums vēl no vecās 4-4-2 shēmas. Jore norādīja, ka jāspēlē vairāk priekšā un jādara tas, ko liek. Treneris uzsvēra, ka nevajag lieki tērēt enerģiju aizsardzībā.

Cīnīšos par vietu "Skonto" sākumsastāvā

Klubā spēlējat citādāk. Pāreja uz nedaudz negatīvāku futbolu nebūs apgrūtinoša?
Lielas atšķirības nav, arī "Skonto" spēlē pēc līdzīgas shēmas. Galvenā nianse – malējiem pussargiem aizsardzībā tomēr vairāk jāstrādā. Primārais joprojām ir neielaist. Uzbrukumā kaut ko jau iesitīsim.

Kurā malā – labajā vai kreisajā – jūties komfortablāk?
Kreisajā. Man labāk patīk kustēties uz laukuma centru un meklēt uzbrukuma iespējas. Spēlējot labajā malā, uz centru tik bieži nedodos, jo neuzticos savai kreisajai kājai. Darba kāja man ir labā. Nav tā, ka nevaru iedot piespēli ar kreiso kāju, taču labajai tomēr vairāk uzticos. Varu stiprāk uzsist. No soda laukuma ar kreiso kvalitatīvi uzsist nav problēmu, no tālienes gan biežāk situ ar labo.

Cik tev ir konkurentu uz labā pussarga pozīciju?
Pirmkārt, Ruslans Mingazovs. No "Olimpa" atnākušais Nikolajs Zaicevs. Arī Hulio Rioss var spēlēt labajā malā, lai gan domāju, ka viņu vairāk izmantos kreisajā malā. Cīnīšos par vietu un mēģināšu tikt sastāvā. Jāpierāda sevi, varbūt vēlāk radīsies iespēja tikt uz ārzemēm.

Varbūt kļūdos, bet man pagājušajā sezonā radās iespaids, ka esi viens no Mariana Pahara iemīļotākajiem spēlētājiem.
Es gan tā neteiktu (smejas). Viņam ļoti patīk tas, kā izeju uz maiņu. To Pahars pats ir teicis. Starp citu, tas pats bija arī pie Aleksandra Starkova. Reiz, kad nebiju sākumsastāvā, viņš paskaidroja, ka ar manu spēli ir apmierināts, taču, izejot uz maiņu, es nospēlējot labāk.

Man gan pašam, protams, vairāk gribas spēlēt sākumsastāvā. Spēlē pret "Portadown" man bija liela škrobe par to, ka paliku uz soliņa. Pirmsspēles treniņā tiku iespēlēts sākumsastāvā. Uzzinot sastāvu, izbrīnījos. Treneris pateica, ka labi izeju uz maiņu.

Var teikt, ka tev jau ir uzspiests zīmogs ar nosaukumu "laba maiņa"?
Domāju ka nē. Vēl nav... Kad izeju uz maiņu, ir vieglāk tādā ziņā, ka pretinieki ir noguruši. Vismaz prieks, ka treneris uzticas kaut tādā veidā.

"Skonto" nepieciešams laiks, lai saspēlētos

"Skonto" starpsezonā piedzīvoja pamatīgas pārmaiņas. Kura(s) līnija(s) ir visvairāk cietušas?
Noteikti aizsardzība. Sezonu esam sākuši ar trim jaunajiem. No pagājušās sezonas šobrīd spēlē tikai Kirils Ševeļovs. Atskaitot Igoru Savčenkovu, aizsargi ir gados jauni, viņiem trūkst pieredzes. Arī Germanam Māliņam nepieciešams laiks, lai saprastu jaunos komandas biedrus.

Virslīgas 1. kārtas spēlē pret "Jūrmalu" ielaidāt trīs vārtus, no kuriem divi bija pēc standartsituāciju izspēles. Arī pagājušajā sezonā tas jums bija vājais punkts.
Neko jaunu nepateikšu – treniņos pie tā tiek aktīvi strādāts, gan aizsardzībā, gan arī uzbrukumā. Pozicionāli standartsituāciju izspēlēs pagaidām izskatāmies švaki. Spēle pret "Jūrmalu", kuru faktiski atdevām pretiniekam, atstāja ļoti nepatīkamas sajūtas. Esot vadībā ar 2:0, pie tam vairākumā... Tādas spēles nedrīkst atdot, ja vēlamies šogad izcīnīt titulu.

Pret "Jūrmalu" jums smagi gāja arī pagājušajā sezonā.
Tieši tā! Viņiem ir labi spēlētāji – Ola, Davidovs, Aleksejevs, Žuļevs, Rečickis... Domāju, ka viņi šogad varētu atņemt punktus visiem līderiem.

Kā komandā tika uztverta Vitālija Smirnova aiziešana uz "Ventspili"?
Nepatīkami. Viņš bija aizsardzības balsts, kapteinis, komandas līderis un viens no pieredzējušākajiem spēlētājiem. Pie tam pārgāja uz "Ventspili" – konkurenti. No otras puses skatoties – priecājos, ka viņš atrada labu komandu. Lai viņam tur viss izdodas!

Pahars lielas cerības saista ar Savčenkovu. Sagaida no viņa piemēra rādīšanu jaunajiem. Ko tu no Igora jau esi paspējis iemācīties?
Uzreiz var sajust viņa pieredzi. Savčenkovs cenšas pamācīt, daudz stāsta, it īpaši aizsargiem. Pahars pat aicina viņu vairāk runāt ar jaunajiem, kam bieži patīk atslābināties. Savčenkovs pēc spēles pret "Jūrmalu" bija ļoti sarūgtināts.

Ko šī gada "Skonto" versija ir spējīga sasniegt?
Protams, ka cīnīsimies par zeltu, taču nedrīkst aizmirst to, ka mums ir gados jauns sastāvs. Futbolisti ir labi, taču pagaidām vēl nav noslīpēta komandas spēle. Čempionāta līmenis ir izlīdzinājies. Ja kādreiz bija četras komandas, kas cīnījās par medaļām, tad tagad redzu jau sešas.

Kuras ir pārējās divas?
"Jūrmala" un "Jelgava". Par pirmo jau teicu, savukārt "Jelgava" saglabājusi pagājušā gada kodolu. Šajā klubā ir laba organizācija.

"Spartakam" ir interesants sastāvs.
Jā, leģionāri viņiem izskatās labi, taču problēmas radīs īsais rezervistu soliņš. Kad sāksies traumas, diskvalifikācijas, tad varētu būt lielas problēmas. Sezonas sākumā viņi varētu nospēlēt labi, bet otrajā pusē neizturēs. Ja vasarā izdosies pastiprināt sastāvu, tad varbūt tiks augstā vietā.

Tagad vispār kaut ko spriest par komandu spējām ir pāragri. Domāju, ka pēc pirmā riņķa varētu būt lielāka skaidrība. Bez tam tagad komandas spēlē uz mākslīgā seguma, "būros"... Man nepatīk, ka čempionāta sākumā jāspēlē uz šādiem laukumiem – hallēs, pie skolām utt.

Citā Latvijas klubā nevēlos spēlēt

Pret kuru komandu visīpašāk noskaņojies?
Viennozīmīgi tā ir "Ventspils". Noteikti tāpēc, ka pirms trim gadiem biju tur uz pārbaudi un gandrīz paliku. Tas bija vēl Romāna Grigorčuka laikā. Cik pats sapratu, klubi ["Olimps" un "Ventspils"] nespēja vienoties par transfēru. Atgriešanos Rīgā nenožēloju, tieši uzskatu, ka esmu progresējis.

Kādu iespaidu atstāja Grigorčuks?
Treneris ar lielām prasībām. Pie viņa nodarbības ir ļoti grūtas, taču tajā pašā laikā arī interesantas. Grigorčuks spēlētājus nešķiro ne pēc vecuma, ne citiem faktoriem. Pēc "Ventspils" atgriežoties "Olimpā", ar fizisko sagatavotību vispār problēmu nebija, jo Ventspilī tika paveikts labs darbs.

Ja vēlreiz rastos iespēja doties uz Ventspili, brauktu?
Nē. Negribētos pāriet pie "Skonto" konkurentes, citā Latvijas klubā nevēlotos spēlēt. Ir arī mērķis uzspēlēt ārzemēs. Savulaik biju uz pārbaudi Anglijas Čempionāta klubā "Burnley". Tur trenējos ar dublieru sastāvu un atstāju labu iespaidu. Diemžēl nu jau bijušo aģentu dēļ neizdevās tur palikt.

Bija iespējas palikt Anglijā līdz sezonas beigām, kopā ar Artūru Zjuzinu aizbraucām decembrī. Aģenti tādam variantam negribēja piekrist. Domāju, ka viņi gribēja nopelnīt. Šobrīd vairs aģenta nav, taču ir cilvēks, kurš palīdz kārtot šos jautājumus. Jānospēlē vēl šeit kāds laiks, pēc kura varēs redzēt, vai esmu gatavs izmēģināt spēkus ārzemēs.

Kā tu sevi iztēlojies, spēlējot Anglijā, kur tomēr ir vairāk fizisks, nevis tehnisks futbols?
Patiesībā man tur labi sanāca, jo man ir labs ātrums. Toreiz man pietrūka fiziskās sagatavotības. Kopumā vispār patika. Pirmajos treniņos uzreiz sapratu, kādu futbolu viņi spēlē. Sišana pa kājām nav nekas ārkārtējs. Treneris dažkārt tevi pat paslavē, ja pret kādu nospēlē asāk. Pirmās trīs dienas bija smagas – nākamajā ar pamatīgi sasitām kājām gāju uz treniņu. Pēc tam pieradu un arī pats nekautrējos spēlēt agresīvi. Diemžēl sanāca uzspēlēt tikai vienā pārbaudes spēlē. Pārsvarā trenējos ar dublieriem, jo pirmajai komandai, kā jau gadu mijā tas Anglijā ierasts, bija saspringts grafiks. Tolaik atrādījos vēl kā uzbrucējs.

Galvenais – spēlēt

Kurš nolēma, ka vairs nebūsi uzbrucējs?
Jore. Tas notika vēl "Olimpa" laikā. Komandā atgriezos nedēļu pirms sezonas sākuma. Uzbrucēju jau pietika, arī sastāvs bija iespēlēts. Sezonas sākumā nācās pasēdēt uz soliņa. Atceros, ka Andrejs Štolcers saņēma noraidījumu. Mani uzlaida laukumā, ieliekot malā, kur pavadīju aptuveni 20 minūtes. Štolcers 2. kārtas spēli, kas bija pret "Ventspili", izlaida. Viņa vietā spēlēju es. Man viss izdevās, tā arī visu sezonu nospēlēju malējā pussarga pozīcijā.

Kā pats uztvēri pārmaiņas?
Sākumā, protams, biju vīlies. Nebiju fiziski izturīgs tajā laikā. Centos izmantot ātrumu. Cerēju, ka mani vēlāk atkal izmantos kā uzbrucēju, taču ar laiku pieradu spēlēt vidējā līnijā. Var teikt, ka man tas pat iepatikās. Pozitīvi. Galvenais, ka tieku spēlēt.

Patiks arī tad, kad ieliks spēlēt labajā aizsardzības malā?
Pie Starkova pat divus pilnus mačus esmu nospēlējis aizsardzībā. Starkovs jautāja, vai varēšu. Nevarēju jau atteikt. Nekas ārkārtējs nenotika, jo mums toreiz pretī trāpījās vājākās komandas – "Olimps" un "Jaunība".

Pussarga un uzbrucēja darbības specifika tomēr krietni atšķiras no aizsardzības. Jāprot spēlēt vienā līnijā...
Labi, ka Smirnovs ar Kasparu Dubru palīdzēja, komandēja. Protams, bija kļūdas, taču nekas ārkārtējs.

Kurš ir labāks aizsargs – Pētersons vai Žuniors?
Ar Žunioru arī bija interesants gadījums (smejas). Domāju, ka abi varētu būt vienāda līmeņa. Nebija ļoti slikts, taču kalnus arī negāza... Žuniora zaudējums ir liels, jo viņš spēja ne tikai gūt vārtus, bet arī paņemt spēli uz sevi, kad vajadzēja. Mācēja arī pieturēt bumbu.

Žuniora vietā paņemts lietuvietis Tads Labuks. Pirmie iespaidi par viņa spējām?
Pieredzējis futbolists ar spēcīgu sitienu. Viņam pagaidām pieklibo momentu realizācija. Var uzreiz pamanīt, ka ir labs futbolists, izteikts vārtu guvējs. Ja ir iespēja sist, viņš uzreiz sitīs un negaidīs labāku momentu. Cīņasspara trūkumu arī nevar pārmest.

Pērn Paharu viņa trenera karjeras debijas sezonā kritizēja visi, kam nebija slinkums. Kādas ir galvenās atšķirības starp pagājušo gadu un šo sezonu Pahara darbā?
Tagad viņš noteikti ir nosvērtāks. Pagājušajā gadā mēdza ļoti ātri uzvilkties par sliktu spēles epizodi. Šogad Pahars kļuvis pozitīvāks, ir vieglāk uztvert viņa teikto. Gadījās reizes, kad nevarēja saprast, ko no viņa vēlas. Pahars noteikti ir progresējis un pēc gadiem varētu kļūt par labu speciālistu.

Starkovs vēl nav atsācis jūs trenēt?
Uz treniņu bija atnācis, bet Pahara darbā pagaidām neiejaucas.