Želizko: "Tas ir šausmīgi, ka Krievijas sportisti joprojām piedalās sacensībās"

21 gadu vecais balsta pussargs Ivans Želizko gatavojas savai trešajai sezonai "Valmieras" sastāvā. Pirms diviem gadiem trenera Tamaza Pertijas vadībā ukraiņu futbolists kļuva par komandas pamatsastāva spēlētāju un ieguva Virslīgas sudrabu. Savukārt aizvadītajā sezonā Jurģa Kalna trenētā vienība izcīnīja vēsturisku Virslīgas čempionu titulu. Ekspertu aptaujā Želizko tika atvēlēta sezonas trešā labākā "Valmeiras" spēlētāja atzinība aiz komandas punktu mašīnām Raimonda Kroļļa un Kamilo Menas.

Sākusies gatavošanās jaunajai sezonai, kā jūties?
Jūtos lieliski, no pēdējās spēles līdz brīdim, kad atsākām trenēties bija pagājuši gandrīz divi mēneši. Visi esam izsalkuši pēc treniņiem un spēlēm. Pirmais nometnes mēnesis vienmēr ir grūtākais. Esam daudz skrējuši, likuši uzsvaru uz fizisko sagatavotību, tagad varam ar nepacietību gaidīt Turcijas nometni, kur pārslēgsimies uz futbolu, aizvadīsim daudz pārbaudes spēļu.

Kā pavadīji atvaļinājumu?
Ukrainā notiek karš, tāpēc mājās doties nebija iespējams. Paliku Latvijā, laiku pavadīju starp Rīgu un Valmieru, tad desmit dienas pavadīju atpūšoties ārpus šīs valsts robežām.

Ukraina un Latvija – kā tu salīdzinātu šīs abas valstis, cik atšķirīgas tās ir un kā tu iejuties šeit?
Ukraina ir daudz lielāka par Latviju. Laikapstākļi ir gandrīz identiski. Nebija grūti pierast pie dzīvošanas šeit. Kultūra arī ir visai līdzīga. Ja runājam par futbolu, Ukrainā spēlēju tikai jauniešu līmenī. Kad man palika astoņpadsmit devos pa taisno uz Eiropu, tāpēc daudz nevaru pastāstīt par futbola kultūru, kāda tā ir tur. Biju gatavs doties spēlēt uz citu valsti, kaut arī šis solis nenāca viegli.

Komandā kopā ar tevi bija vēl viens ukrainis – Romāns Jakuba, tas noteikti arī bija liels pluss?
Protams! Mēs esam ļoti labi draugi un tagad esmu ļoti priecīgs par viņu, jo viņš sper nākamo soli savā futbola karjerā. Vēlu viņam visu to labāko nākotnē. Jā, tagad viņš ir īrē, bet tik un tā novēlu viņam un viņa komandai sasniegt Polijas augstāko līgu, kopīgi izveidot lielisku komandu.

Ne tikai Romāns, bet arī citi spēlētāji ir devušies prom, kā tu uz to skaties?
Pēc tik labas sezonas to jau varējām gaidīt, zinājām, ka būs izmaiņas un jau bijām tam gatavi. Protams ir žēl, ka tik daudz spēlētāji devās prom, tagad jāgatavojas, jāatrod jauni, kvalitatīvi aizvietotāji. Ir ļoti svarīgi izveidot jaunu kolektīvu, kurš spēs pārstāvēt Valmieru gan Virslīgā, gan arī Čempionu līgas kvalifikācijā.

Runājot par pārejām, šobrīd ir redzams, ka ievērojams skaits Ukrainas spēlētāju dodas spēlēt augsta līmeņa klubos, kā tu to skaidrotu?
Šie spēlētāji ilgstoši spējuši parādīt, ka viņi ir gatavi šim līmenim. Jāsaka gan, ka pēdējā gada laikā viņu progress bijis ievērojamāks, viņi visu laiku paliek ar vien labāki. Ceru un esmu pārliecināts, ka ar vien vairāk ukraiņu nokļūs pasaules top līgās.

Kādas ir tavas personiskās ambīcijas?
Gribu sasniegt augstākos rezultātus – vēlos spēlēt labāko līgu top klubos. Pie tā ļoti smagi strādāju un zinu, ka tas tā arī notiks.

Atskatoties uz pagājušo sezonu – iesākām ne visai labi, bet turpinājumā lietas uzlabojās, kas tavuprāt mainījās?
Ja godīgi, pirmā spēle pret Riga FC, tad sezonas trešais un ceturtais mačs bija tādi, pēc kuriem tu nesaproti – kas notika? Bijām gatavi, bet nespējām gūt vārtus, nespējām atrast pozīcijas, lai varētu uzsist pa vārtiem. Līdzko treniņos sāc strādāt ar vien vairāk un vairāk tu jūti, ka notiek labas lietas. Sākām uzvarēt un sasniedzām piecpadsmit uzvaras pēc kārtas.

Kad saprati, ka varam kļūt par čempioniem?
Atceros 2:0 uzvaru izbraukumā pret Riga FC. Pēc šīs spēles teicu Romānam, ka nezinu, vai kāds ir spējīgs mūs uzvarēt. Pēc tam? Pēc tam mēs savā laukumā zaudējām Spartakam. Uzreiz nebaidījos teikt, ka būsim čempioni un tālāk jau nekas slikts nenotika.

Viss izšķīrās sezonas pēdējā spēlē, ko no tā atceries?
Ja godīgi, mēs tam visam bijām gatavi. Bijām pārliecināti, ka būsim čempioni. Par čempioniem mums bija jākļūst jau agrāk – spēlēs pret Tukumu vai Daugavpili. Tie mači bija grūti, šķita, ka pretinieks bija daudz motivētāks un viņi mūs spēja izaicināt labāk, kā to spējām mēs. Paši domājām, ka uzvaras tur nāks viegli. Līdz pēdējam brīdim nezaudējām pārliecību un jutāmies kā čempioni vēl pirms sezonas beigām.

Džibrils Gejs gūst vārtus, spēles beigu svilpe – kas notiek tālāk?
Kameras gan to nenofilmēja, bet nokritu uz ceļiem un lūdzu dievu, tad man pievienojās Roma, apskāvāmies. Tas bija tik satriecoši, ka abi kopā arī paraudājām.

Ivana Želizko ieraksts Instagram🇱🇻🇺🇦 pic.twitter.com/3niTD5l7fJ

— Bałtycki futbol latviski (@BFlatviski) November 15, 2022

Esi beidzot apzinājies, ka esi čempions?
Mūsu prātos tā jau ir pagātne. Protams tās bija lieliskas emocijas, bet tagad mums jādodas tālāk. Nav jādzīvo pagātnē. Šobrīd gatavojamies jaunajai sezonai un ir jāfokusējas tieši tam. Jābūt gataviem parādīt labus rezultātus Čempionu līgas kvalifikācijā, jo tā gan man, gan pārējiem spēlētājiem būs pirmā reize. Smagi jāstrādā, tas ir cits līmenis.

Ko vēlies sasniegt jaunajā sezonā?
Jāmēģina izcīnīt Virslīgas titulu un jārāda rezultāti Eiropā. Pagājušogad Eirokausos nespējām parādīt saturīgu sniegumu, nebijām psiholoģiski gatavi. Tagad esam stiprāki, vēlos lai šis gads būtu vēl labāks.

Fani atbalstīja komandu visas sezonas garumā, ko vari teikt par šo atbalstu?
Tas, kas notika pagājušogad bija satriecoši. Viņi biji visās spēlēs un mēs uzvarējām tieši viņu dēļ. Gribu aicināt viņus turpināt mūs atbalstīt, ceru redzēt kuplu atbalstu visās spēlēs, gribu dzirdēt, kā viņi kliedz, atbalsta komandu, jo tas mums dod spēku. Pat spēlējot mazākumā – viņu emocijas palīdz iet uz priekšu, varam par ko cīnīties tikai tad, ja viņi ir mums blakus.

Saņēmi vairākus izsaukumus uz Ukrainas U-21 izlasi, ko tev nozīmē pārstāvēt savu valsti?
Tas vienmēr ir īpaši. Šis gads mums bija grūts, jo nevarējām spēles aizvadīt savās mājās. Nejūtos tā, ka spēlētu sporta spēli, bet drīzāk spēlējam par mūsu tautu, cilvēkiem, kuri aizstāv Ukrainu karā. Tas ir ļoti nozīmīgi, ka bija arī rezultāti – kvalificējāmies Eiropas čempionātam.

Kvalificējāties Euro 2023 – cik īpaši tas ir gan tev, gan visai valstij?
Nezinu cik gadus nespējām kvalificēties, tieši tāpēc šis bija ļoti īpašs brīdis. Stils ko spēlējām, tas ko no mums prasīja treneri – viņi mēģināja mums iemācīt, kā spēlēt esot pirmajam numuram gan fiziski, gan arī morāli. Viņi teica, ka neesam sliktāki par tādām valstīm kā Beļģija, Spānija vai Francija. Spēlējām kā pirmais numurs arī pret šādiem grandiem, kontrolējām spēli un kustinājām bumbu. Kad pieradām un sapratām, kā spēlēt, tad uzlabojās arī mūsu sniegums. Tieši tā arī mums ir jāturpina.

Cik tālu esi no tā, lai būtu pamatsastāva spēlētājs?

Man ir lieliska konkurence, ir spēlētāji, kuri spēlē Shakhtar, daži spēlē arī Čempionu līgā, tāpēc man ir grūtāk konkurēt. Tomēr treniņos jūtu, ka vienmēr progresēju. Neesmu greizsirdīgs, kad spēlē kāds cits un es laukumā netieku. Esam lieliska komanda, tāpēc arī seko pozitīvi rezultāti.

Sezonas ievadā komanda parādīja, ka atbalsta Ukrainu – laukumā dodoties īpaši sagatavotos kreklos, vārtsargs Rihards Matrevics visu maču aizvadīja īpašā formā – cik svarīgi ir apzināties, ka tev apkārt esošie atbalsta gan tevi, gan tavu valsti?
No pirmās kara dienas, kad vēl atradāmies Turcijā, komandas biedri un komandas prezidents parādīja, ka viņi ir kopā ar mani un Romānu. Viņi parādīja, ka ir gatavi palīdzēt visos iespējamajos veidos – ar medicīniska rakstura atbalstu, tika piedāvāts sagādāt vietu kur dzīvot mūsu ģimenēm, ja tāda nepieciešamība rastos un viņiem vajadzētu doties uz Latviju. Zināju, ka sezonas pirmajai spēlei tiek gatavots kas īpašs. Tās bija jaukas emocijas, jo redzēju, ka tik tiešām visa komanda bija ar mums un viņi vēlējās šo atbalstu parādīt arī publiski.

Every athlete of the russian Olympic team is an individual promoter of these: pic.twitter.com/WtpuzAfdoi

— Defense of Ukraine (@DefenceU) February 2, 2023

Šobrīd ir ļoti daudz diskusiju par to, ka krievu spēlētāji joprojām ir tiesīgi spēlēt futbolu, piedalīties sacensībās. Īpaši brīžos, kad laukumā tiekas ukrainis ar krievu – kāds ir tavs viedoklis šajā sakarā?
Tas ir šausmīgi, ka Krievijas sportisti joprojām piedalās sacensībās. Nevaram teikt, ka sports nav politika, vai politika nav sports. Ir traki, ka viņi joprojām atrodas un spēlē augstākajās līgās. Tas, ka šobrīd ir diskusijas par viņu došanos uz olimpiskajām spēlēm nav pieņemami. Diemžēl šajā pasaulē viss grozās par un ap naudu un tā ir vienīgā lieta, ar ko Krievija prot rīkoties. Kad ir runa par naudu FIFA un SOK piever acis. Viņi nav bijuši ne Doņetskā, ne Bahmutā, nav savām acīm redzējuši kas tur notiek. Lai aizbrauc, paskatās, tad gribu redzēt, kā viņi varētu apgalvot, ka Krievijai ir jāpiedalās jebkādos sporta vai kultūras pasākumos.

Izmantotie resursi:
https://valmierafc.com/lv/ivans-zel...