Žuļevs: "Pēc ķermeņa paralīzes baidījos, ka vairs nevarēšu staigāt..."

Vadims Žuļevs ir 24 gadus vecs pussargs, kurš pēc pāris gadu pavadīšanas Ungārijas augstākajā līgā šobrīd ir atgriezies Latvijā, Virslīgā pārstāv „Jūrmalu” un ir viens no tās motoriem. Intervijā Sportacentrs.com viņš stāsta par pirmajiem soļiem futbolā, pārcelšanos uz Rīgu, tad Daugavpili un arī laiku Ungārijā, kur Žuļevam cita starpā bija arī smaga trauma. Starp citu, izmantojot iespēju pareklamēt, nākamo reizi Žuļevu darbībā varēsiet redzēt 7. jūnijā, kad Slokā "Jūrmala" uzņems Rīgas "Daugavu".

Esi dzimis Brocēnos un tur spēri savus pirmos soļus futbolā, taču pirmo profesionālo līgumu parakstīji ar Daugavpils „Daugavu”. Pastāsti, kā tevi ceļi aizveda uz Daugavpili!
Jā, esmu dzimis mazā pilsētiņā Brocēnos, tur sāku trenēties futbolā, pirmo reizi uz futbolu aizgāju piecu gadu vecumā. Līdz 13 gadu vecumam spēlēju Brocēnos, līdz „JFC Skonto” atbrauca uz treniņnometni Brocēnos – iznāca tā, ka vienā laukuma pusē trenējās mūsu Brocēnu komanda, bet otrā skontieši. Pēc treniņa pienāca Vladimirs Beškarevs un piedāvāja nedēļu patrenēties ar viņiem. Protams, piekritu. Pēc šīs nedēļas treneris jau runāja ar maniem vecākiem, lai pāreju uz „JFC Skonto”. Man nebija viegli pieņemt lēmumu, jo visa mana ģimene un citi tuvi cilvēki un draugi palika Brocēnos. Tomēr savos 13 gados pieņēmu lēmumu pārcelties uz Rīgu, dzīvoju sporta internātā, mācījos Rīgā. Tā no 13 līdz 18 gadu vecumam pavadīju „Skonto” sistēmā. Un esmu ļoti pateicīgs trenerim Beškarevam, viņš man daudz ko iemācīja! Pēc tam sanāca tā, ka mēs ar izlasi bijām Granatkina kausa izcīņā Sanktpēterburgā un pēc šī turnīra man piezvanīja no Daugavpils „Ditton” un piedāvāja profesionālo līgumu uz diviem gadiem. Tai pat laikā „Skonto” piedāvāja piecu gadu līgumu, taču izvēlējos „Ditton”, jo viņi man uzreiz deva iespēju spēlēt Virslīgā, kamēr, paliekot „Skonto”, spēlētu jauniešu U-18 komandā.

Vai biji apmierināts ar Daugavpilī pavadīto laiku un kāpēc nepaliki tur ilgāk? Cik saprotu, Latvijas kausu 2008. gadā „Daugava” (agrāk „Ditton”) jau izcīnīja bez tevis.
Sākotnēji „Ditton” viss bija labi, kolektīvs bija ļoti labs un labi treneri Pačko un Jurans. Taču pēc pusgada abi šie treneri pameta klubu un sākās dažādas problēmas. Līdz tam Jurans darīja visu, lai komandā nebūtu sarežģījumu, bet pēc viņa aiziešanas otrā sezonas pusē klubs sešus mēnešus nesamaksāja algu, un daudzi puiši lauza līgumus. Taču tad uz klubu atnāca jauni cilvēki, sedza visus parādus, un viss sāka sakārtoties – ne tikai finanšu jomā, bet arī citādi. Pavadīju „Daugavā” divarpus gadus un, kad atlikušais līguma termiņš bija pusgads, visiem sāka piedāvāt pāriet uz „Dinaburg”, jo abi klubi apvienojās un palika tikai viens. Es nevēlējos pārrakstīties uz „Dinaburg”, savukārt klubs nepiekrita lauzt līgumu un vienojāmies, ka pāreju uz īri Rīgas „Daugavā”. Starp citu, kad Daugavpils „Daugava” ieguva kausu, biju komandā, taču man bija trauma, tāpēc nespēlēju.

Kāpēc negribēji uz „Dinaburg”?
Vienkārši pats tā nolēmu, ka nevēlos parakstīt līgumu ar „Dinaburg” un nemaz to nenožēloju.

„Daugavas” laikos spēlēji vienā komandā ar Rudņevu, tāpat Latvijas U-21 izlasē un vēlāk viens pret otru cīnījāties arī Ungārijā. Vai jau toreiz redzēji viņā to milzīgo potenciālu, kas šobrīd ir realizējies? Un vai esat draugi?
Jā, mēs ar Tjomu ilgu laiku bijām vienā komandā un arī Ungārijā izdevās uzspēlēt aci pret aci. Kad viņš atnāca uz „Ditton”, laikam jau neviens nevarēja iedomāties, ka pēc pāris gadiem Tjoma spēlēs Bundeslīgā. Taču viņš visiem pierādīja, ka ir spēcīgs futbolists, jo ļoti daudz strādāja un lielos panākumus guva tikai pateicoties saviem centieniem. Viņam ir ļoti laba īpašība kā uzbrucējam – vārtu gūšanas izjūta, oža. Runājot par attiecībām, jā, mēs esam ļoti tuvi draugi, bieži sazvanāmies un tiekamies.

Atgriežoties pie tavas karjeras, kā nokļuvi Ungārijā un kāpēc pēc izcila sākuma, kad guvi divus vārtus pirmajā spēlē, vēlāk tā īsti neizdevās tur nostiprināties?
Pēc pusgada īres Rīgas „Daugavā” aizbraucu uz pārbaudi Ungārijā. Tur atstāju labu iespaidu, un ungāru klubs [„Lombard Papa”] piedāvāja parakstīt līgumu uz trim gadiem. Tā arī darīju, taču tikai pēc tam (kad aģents saņēma par darījumu naudu) uzzināju, ka manam aģentam ir ļoti sliktas attiecības ar komandas treneri. Mani nopirka tāpēc, ka kluba prezidents to ļoti vēlējās. Vēlāk sanāca tā, ka nespēlēju tik daudz, cik gribētos. Un bija diezgan grūti nostiprināties sastāvā tāda trenera vadībā, kurš spēlētājus dalīja pēc nacionālās piederības... Kājas trauma, protams, arī daudz ko mainīja.

Trenerim nepatika ārzemnieki vispār vai tieši krievu tautības cilvēki? Citi Ungārijas klubi negribēja tevi?
Nē, ne tikai krievi, leģionāri vispār. Piemēram, afrikāņus viņš apsaukāja par netīriem pērtiķiem un tā tālāk... Un galveno akcentu lika uz vietējiem spēlētājiem. Par citiem ungāru klubiem... pašā sākumā, kad pārbaudes laikā pret Rudņeva klubu ZTE guvu divus vārtus un izdarīju rezultatīvu piespēli, ZTE arī mani gribēja, taču sanāca tā, ka būtu jāgaida nedēļa, kamēr no ārzemēm atgriežas viņu kluba prezidents. Aģenti steidzināja un jau nākamajā dienā parakstīju līgumu ar „Lombard Papa”. Pavadīju tur divarpus gadus. Pusgadu pirms līguma beigām klubs izteica ultimātu – vai nu pagarinu līgumu uz vēl trim gadiem vai to pēdējo pusgadu pavadu pie dublieriem. Nepiekritu pagarināt un pēc ilgstošām pārrunām prezidents tomēr atdeva manu transfēru pirms termiņa.

Kā tu salīdzinātu futbola līmeni Ungārijā un Latvijā, kā arī klubu attieksmi pret spēlētājiem šajās abās valstīs?
Jāsaka, ka šajā ziņā starpība ir liela visādā ziņā. Kaut vai atliek salīdzināt skatītāju skaitu – tur uz spēlēm nāk vairāki tūkstoši un spēļu organizācija ir labāka. Gribētos, lai cilvēki par futbolu Latvijā interesējas vairāk...

Biji Latvijas U-21 pamatsastāva spēlētājs, biji vienā komandā ar Rudņevu, Cauņu un citiem. Vai var teikt, ka uz lielo izlasi atšķirībā no citiem pagaidām tā arī neesi izsaukts, jo līdz šim nav izdevusies karjera ārzemēs? Tu taču noteikti vēl ceri tikt izlasē?
Protams, jebkurš futbolists grib spēlēt izlasē un aizstāvēt savas valsts krāsas! Manā gadījumā, domāju, būtisks apstāklis ir tāds, ka savā klubā man nebija pastāvīgas spēļu prakses.

Kas tev ir pietrūcis, lai izsistos ārzemēs?
Lai tiktu labā klubā ārzemēs, tev kā leģionāram jābūt vismaz divas galvas tiesas pārākam par vietējo un, lai to panāktu, ir ļoti daudz jāstrādā.

Pēc Ungārijas rūgtās pieredzes nevienu brīdi neiezagās doma par karjeras beigšanu? Piekritīsi, ka no Latvijas ir diezgan grūti izsisties...
Ungārijā viss nemaz nebija tik slikti [smaida], lai beigtu karjeru. Nē, protams, nebija pat ne mazākās domas beigt karjeru. Nekad. Kā saka, tas, kas mūs nenogalina, padara tikai stiprākus. Jā, daļēji piekrītu, ka no Latvijas nav viegli izsisties, taču tai pat laikā uzskatu, ka Latvijā ir daudz labu futbolistu, kuri varētu spēlēt augstākā līmenī – vienkārši viņiem nav radusies iespēja aizbraukt.

Uz „Jūrmalu” pārgāji sev pazīstamā trenera Pačko dēļ? Vai patīk spēlēt „Jūrmalā” un vai vasarā neplāno atkal meklēt klubu ārzemēs?
Jā, uz „Jūrmalu” pārnācu, jo pasauca Pačko. Laiks rādīs, taču, ja parādīsies piedāvājums no ārzemēm, pamēģināšu vēlreiz sevi pierādīt kā leģionārs.

Ko vari pateikt par Pačko kā treneri?
Labs treneris, sen esam pazīstami un vienmēr esmu bijis labās domās par viņu. Treniņos viņa vadībā uzsvars tiek likts uz spēlēšanu un tehnikas slīpēšanu. Viņš vienmēr interesējas ne tikai par spēlētāju futbola dzīvi, bet arī personīgo, kas, manuprāt, nav mazsvarīgi.

Ko domā par „Jūrmalas” un arī savu sniegumu līdz šim Virslīgā?
Uzskatu, ka komanda ir cienīga būt augstāk tabulā nekā tā ir tagad, taču tas ir futbols, un šobrīd visas Latvijas komandas ir diezgan līdzvērtīgas. Taču esmu drošs, ka savu vietu vēl uzlabosim. Pats vēlētos vairāk gūt vārtus [Žuļeva kontā ir vieni vārti – aut.piez.] – trūcis veiksmes, esmu trāpījis pa stabu, pa pārliktni. Taču jebkurā gadījumā man vēl daudz jāstrādā, lai sasniegtu ko vairāk.

Kāda ir tava pamata pozīcija laukumā? Varbūt slikti skatījos, bet šķiet, ka esi tāds kā libero, kurš visu laiku maina pozīciju un atrodas absolūti dažādās laukuma vietās.
Vispār esmu malējais pussargs, taču spēles laikā izpildu taktiskos norādījumus un regulāri gadās, ka neatrodos savā pozīcijā.

Neierasti, bet varbūt nobeigumā varbūt vari pastāstīt par futbola ēnas pusēm jeb Ungārijas laika savainojumiem, kas, šķiet, bija visai nopietni?
Jā, bija periods, kad man bieži gadījās savainojumi, kas sportistiem ir pats nepatīkamākais. Pati briesmīgākā trauma gan man bija, kad vēl spēlēju "Daugavā" - gaisa divcīņā neveiksmīgi kritu, atsitoties pret zemi ar krūtīm. Pēc spēles izgāju no ģērbtuvēm, un man kļuva slikti. Nokritu zemē un veselu stundu man bija paralizēta visa ķermeņa labā puse. Paldies Dievam, viss pārgāja un neatstāja negatīvas sekas. Vēlāk izrādījās, ka pēc trieciena uz smadzenēm nenonāca skābeklis. Kad biju paralizēts, baidījos ne tikai par to, ka vairs nevarēšu spēlēt futbolu, bet vispār staigāt... Tomēr, kā jau teicu, viss nokārtojās un pēc divām nedēļām jau trenējos.

Lai tomēr beigtu interviju uz jautrākas nots, skatos, ka esi dzimis 29. februārī. Tad jau šogad bija retā reize, kad pilnvērtīgi varēji svinēt dzimšanas dienu, un tev ir tikai seši gadi?
Jā, tā sanāca, ka dzimu šādā datumā un dzimšanas diena ir tikai reizi četros gados [smaida]. Tāpēc esmu jauns un man viss ir priekšā! Tikai seši gadiņi [smejas].