Beļģija – vai patiesi Pasaules kausa melnais zirdziņš?

Brazīlijā bez Bentekes un veterāna Simonsa

Beļģijas izlases nozīmīgākais zaudējums ir potenciālais pamatsastāva centra uzbrucējs Kristians Benteke ("Aston Villa"), kurš aprīļa sākumā treniņā iedzīvojās nopietnā Ahilleja cīpslas savainojumā. Savukārt sportisku iemeslu dēļ neizsaukto spēlētāju vidū par lielāko pārsteigumu kļuva balsta pussarga Timija Simonsa ("Club Brugge") palikšana aiz borta. 37 gadus vecais Simonss bija pieteikumā visās kvalifikācijas turnīra spēlēs, laukumā gan tā arī neizejot. Veterāna kontā valstsvienībā ir 93 spēles, un viņa neizsaukšana acīmredzot nozīmē izlases karjeras beigas un to, ka maģiskā 100 maču robeža tā arī paliks nesasniegta.

Uz vietu sarakstā noteikti varēja cerēt arī "Roma" pussargs Radža Naingolans un malējie aizsargi Sebastjēns Pokonjoli ("Hannover") un Gijoms Žilē ("Anderlecht"), toties starp 24 futbolistiem ir atrodams 19 gadus vecais talants Adnans Januzajs, kurš 23. aprīlī beidzot paziņoja, ka ir izvēlējies starptautisko karjeru saistīt tieši ar Beļģijas izlasi. Ņemot vērā paziņojumu, Januzaja izvēle bija prognozējama, toties viņa vienaudža Divoka Oridži došanos uz Brazīliju paredzēt bija grūti. Oridži Francijas bronzas medaļniecē "Lille" lielākoties gāja uz maiņu un ārzemju medijos ne tuvu nebija tik populārs kā Januzajs.

Kas kopīgs Vilmotsa Beļģijai un Starkova Latvijai?

Par vārtsargu līniju Beļģijai jautājumu, protams, nav. Tibo Kurtuā aizvadīja vēl vienu fenomenālu sezonu, un, domājams, citiem vieta Beļģijas izlases vārtos nebūs pieejama vēl ļoti ilgu laiku. Katram gadījumam Kurtuā ir ļoti augsta līmeņa dublieris Simons Miņolē, bet no pašreizējiem 24 kandidātiem viens liekais tiks atrasts trešā vārtsarga pozīcijā. Arī šajā ziņā izvēle ir acīmredzama, un tiek gaidīts vienīgi ārstu verdikts.

"Hoffenheim" pamatvārtsargam Kūnam Kastēlsam tika veikta apakšstilba operācija, un, ja viņš nebūs gatavs doties uz Brazīliju, viņa vietā to darīs Semijs Bosuts. Starp citu, viņš nomināli ir tikai sestais Beļģijas numurs. Lielāko atlases cikla daļu aiz Kurtuā un Miņolē mugurām atradās Žans Fransuā Žilē ("Torino"), kurš pirms gada saņēma 13 mēnešu diskvalifikāciju par piedalīšanos maču sarunāšanā. Savukārt Bosuts tika izsaukts tikai, lai aizstātu iespējamo Kastēlsa aizvietotāju Silvio Proto ("Anderlecht"), kurš Beļģijas čempionātā salauza roku.

Vec – vecums, Sp – oficiālas spēles izlasē, Sp klubā – spēles klubā valsts čempionātā. Tabulā norādīts spēlētāja vecums līdz Beļģijas pirmajai spēlei finālturnīrā. Ar "+" apzīmēts, ja spēlētāja dzimšanas diena gaidāma pēc tam. Tabulā norādīts pēdējais klubs, kurš pārstāvēts šajā sezonā.

Viena no Latvijas izlases raksturiezīmēm Aleksandra Starkova laikā bija tā, ka malējo aizsargu pozīcijās regulāri spēlēja centra aizsargi. Līdzīgi ir arī Beļģijas izlasē, jo Sarkanajiem Velniem ir katastrofāls kvalitatīvu malējo aizsargu trūkums – kreisajā malā spēlē Jans Vertongens, bet labajā flangā darbojas Tobijs Alderveirelds, kuri pēc pamatpozīcijas ir centra aizsargi un kuri vēl nesen veidoja Amsterdamas "Ajax" centra aizsargu duetu.

Ja ar resursu trūkumu nav gana, malējo aizsargu ziņā pārsteidz vēl viens faktors. Vilmotsa kandidātu sarakstā vairums no aizsargiem, kas varētu tikt izmantoti flangā, ir tieši labās malas aizsargi – Alderveirelds, Lorāns Simans un Antonijs Vanden Borre, kamēr kreisajā malā ir viens pats Vertongens. Vienīgi savainojumi un diskvalifikācijas varētu izjaukt Vertongena un Alderveirelda iziešanu pamatsastāvā visās spēlēs, un normālos apstākļos skaidram vajadzētu būt arī centra aizsargu pārim – Tomass Vermālens un Vensāns Kompanī.

Taču Vermālens šosezon "Arsenal" rindās Premjerlīgā ir aizvadījis tikai 14 spēles, un vēl ir jautājums, kādā fiziskajā gatavībā 28 gadus vecais aizsargs būs Brazīlijā. Centra aizsargu konkurencē uzreiz nākamais aiz strīpas ir 36 gadus vecais Daniels van Bautens, kurš pēc Simonsa neizsaukšanas ir palicis pēdējais no 2002. gada izlases, kas turpina pārstāvēt valstsvienību. Lai arī Sanktpēterburgas "Zenit" pamatsastāva aizsargs Nikolass Lombertss ir kreilis, Vermālena nespēlēšanas gadījumā kreisā centra aizsarga vietu vienalga parasti ieņem tieši van Bautens, kura darba kāja ir labā.

*Deviņas spēles pamatsastāvā/desmit spēles pavisam+vieni gūti vārti

Pārbagātība vidējā līnijā

Cik trūcīgas ir malējo aizsargu atradnes, tik bagātīga izvēle Vilmotsam ir vidējā līnijā. Beļģijas izlase lielākoties spēlē ar formāciju 4-2-3-1 vai 4-3-3, un gandrīz visi centra un malējie pussargi ir spējīgi spēlēt dažādas lomas – piemēram, Aksels Vitsels, līdzīgi kā Maruāns Fellaini, bez balsta pussarga pozīcijas izlasē ir izmantots arī kā centra vai uzbrūkošais pussargs. Kevins De Braune var un ir spēlējis kā malējais pussargs, kā uzbrūkošais pussargs un arī kā centra pussargs.

Līdzīgi sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, tomēr Vilmotsam, par spīti lērumam iespējamo variāciju, vienalga ir četri spēlētāji, kuru izredzes uz sākumsastāvu normālos apstākļos būtu vērtējamas krietni augstāk. Vidējās līnijas flangos Vilmotss uzticas Azāram (kreisajā) un De Braunem (labajā), kuri abi ir spējīgi apspēlēt viens pret vienu un kuri abi ir tendēti virzīties uz laukuma vidusdaļu. Kā balsta pussargam noteikti būtu jāspēlē Vitselam, un vieta vidējā līnijā noteikti būs arī Fellaini.

Toties atlikusī pozīcija ir zem lielas jautājuma zīmes. Kādu laiku uz to galvenais favorīts bija Stīvens Defūrs, kurš neregulāri spēlē klubā un izlases pamatsastāvā nostiprinājās vien cikla beigās. Tagad Defūram priekšā jau atkal varētu būt Musa Dembelē, taču tikpat liela ir iespēja, ka izvēle kritīs uz papildus vingeri, Azāru vai De Brauni pārvirzot desmitā numura pozīcijā. Pēdējās pārbaudes spēlēs sevi labi apliecinājis gan Kevins Mirallass, gan Drīss Mertens - abi klubā aizvadīja labu sezonu, bet abu savstarpējā duelī favorīts droši vien ir pirmais. Diez vai, ka jau šajā Pasaules kausa izcīņā kādu lomu varētu spēlēt Januzajs, taču viņa lielā priekšrocība – varētu pat teikt, ka vienīgā - pret pārējiem četriem nosauktajiem malējiem pussargiem plus Naseru Šadlī ir tā, ka viņš šajā kompānijā ir vienīgais kreilis.

Uzbrukums Beļģijai ir tikpat pliks kā aizsardzības flangi. Pēc Bentekes savainojuma Beļģija ir palikusi tikai ar vienu tīro centra uzbrucēju – Romelu Lukaku. Kādreizējais "Anderlecht" bombardieris tiek uzskatīts (vai vismaz tika) par vienu no perspektīvākajiem uzbrucējiem pasaulē, taču viņam Brazīlijā, visticamāk, būtu jāsēž aiz Bentekes muguras. Centra uzbrucējs tiek lēsts par vienu no potenciāli lielākajām beļģu problēmām, un beļģu līdzjutējiem būs jācer, ka, nedod Dievs, Lukaku šajā čempionātā neaizies spēle. Bentekes prombūtnes dēļ nav izslēgts, ka periodiski priekšējās līnijas smailē varētu darboties arī Mirallass, kurš pirms diviem gadiem kļuva par Grieķijas Superlīgas labāko vārtu guvēju. Ja Mirallass un Lukaku ar deviņiem vārtiem pašrezējā modeļa labāko vārtu guvēju sarakstā dala otro pozīciju, interesanti, ka pirmā vieta pieder...centra aizsargam van Bautenam (desmit vārti).

Paredzamība un presings

Vilmotss, kurš pēc sportista karjeras beigām neilgu laiku izmēģināja laimi politikā, pirms kļūšanas par galveno treneri izlasē vairākus gadus strādāja par trenera palīgu, asistējot Dikam Advokātam un Žoržam Lēkensam. Arī treneru maiņa, Vilmotsam 2012. gada maijā stājoties pie valstsvienības stūres, nav labojusi paredzamības problēmu pozicionālajos uzbrukumos. Ņemot vērā malējo pussargu biežo dreifēšanu uz laukuma vidu, flangos regulāri paliek daudz brīvas vietas. Ja Vertongens vēl bieži ir manāms laukuma pēdējā trešdaļā, tad Alderveirelds uzbrukumiem pieslēdzas krietni retāk, tādējādi tiek piesātināta vidusdaļa un sašaurināts uzbrukums. Turklāt beļģi pozicionālos uzbrukumus cenšas izspēlēt pa zemi, iespēlējot zonās starp aizsargiem un nepietiekami daudz izmantojot savu auguma un atlētisma priekšrocību soda laukumā, kur bez centra uzbrucēja parasti ir arī Fellaini.

Beļģijas stiprākais ierocis ir pāreja no aizsardzības uzbrukumā, un šajā ziņā viena no komandas spēles atslēgām slēpjas presingā. Jo augstāk beļģi atņems bumbu, jo lielākas iespējas uzbrukumā. Un otrādi. Cikla sākumā beļģi mēdza izmantot agresīvu presingu pa visu pretinieka laukuma pusi, taču nu jau ilgāku laiku pārgājuši uz mazāk intensīvu presingu, vairāk cenšoties nevis apgrūtināt piespēles izdarīšanu, bet gan nosegt piespēles līnijas un novirzīt bumbu uz sev izdevīgām laukuma daļām. Būtiska loma ir diviem centra pussargiem (Fellaini un Defūram/Dembelē), kuriem ir jāneitralizē divi pretinieku centra pussargi, liekot uzbrukumu veidot caur malējiem aizsargiem vai arī izmantot tālās piespēles, zinot, ka savā laukuma pusē ir pieci otrajā stāvā spēcīgi spēlētāji. Īpaši uzskatāmi tas bija otrā apļa spēlē Horvātijā (2:1), kur Defūrs bija kā pielipis horvātu smadzenēm Lukam Modričam.

11.09.2012. Beļģija 1:1 Horvātija

11.10.2013. Horvātija 1:2 Beļģija

Taču ne vienmēr Beļģijas taktika strādā, jo jāapzinās, ka ne visi spēlētāji ir spējīgi darboties aktīvi un disciplinēti. Īpaši tas attiecināms uz Azāru, kura individuālā meistarība neļauj nosēdināt rezervē, taču spēlē bez bumbas ir jāatrod vieta, kurā viņa biežā pasivitāte var kaitēt vismazāk. Azāram spēlējot flangā, jārēķinās, ka viņa malā var tikt izveidots skaitliskais pārsvars, toties, ja Azārs spēlē zem uzbrucēja kā pret Japānu (2:3), tad rodas tikpat nopietna problēma – pretinieku balsta pussargam pārāk bieži tiek atļauts brīvi ievadīt uzbrukumu. Azārs nedaudz ir spēlējis arī kā centra uzbrucējs, kādā veidā iespējams nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – pirmkārt, aizsardzība cieš vismazāk, otrkārt, tiek uzlabota pāreja pretuzbrukumā. Tomēr saprotams, ka šādu risinājumu, ja vēlēsies, Vilmotss varēs izmantot vienīgi otrajā puslaikā, kad rezultāts būs jānosargā.

Ja beļģu trumpis ir pārejas no aizsardzības uzbrukumā, tad to pašu var teikt arī par beļģu vājo vietu – visbiežāk Beļģija iekrīt pēc pārejām no uzbrukuma aizsardzībā. Vitsels pozicionālos uzbrukumos reti dodas soda laukuma tuvumā, tādējādi it kā nodrošinot balansu starp līnijām. Tomēr abi centra pussargi, nemaz nerunājot par malējiem pussargiem, regulāri aizsardzībā atgriežas pārāk vēlu, un daudzi momenti pretiniekiem rodas no otrā tempa, kur Vitsels bieži paliek mazākumā. Jāatzīmē gan, ka cikla laikā bija vērojams progress, spēles laikā krietni samazinoties pretinieku iespēju skaitam, taču Beļģija šajās pārejās joprojām ir pārāk viegli ievainojama.

Ko Beļģija iespēs pret grandiem?

Beļģija Pasaules kausa izlozē, pateicoties kāpumam FIFA rangā, tika izsēta pirmajā grozā. Lai arī Beļģijas ilgo veiksmju sēriju nedrīkst nenovērtēt, nevajadzētu to arī pārvērtēt. Vilmotsa vadībā Beļģija 22 spēlēs ir izcīnījusi 13 uzvaras un piedzīvojusi tikai četrus zaudējumus, taču lielākoties ir spēlēts ar komandām, kuras spēka ziņā ir pietiekami līdzīgas vai arī vājākas. Pret tā saukto eliti beļģi ir aizvadījuši trīs pārbaudes spēles, taču arī pret vienībām, kas konkrētajā brīdī (vai arī joprojām) ne tuvu nebija elites augšgalā – pret Angliju (0:1), Nīderlandi (4:2) un Franciju (0:0), pēdējās divas spēles aizvadot savās mājās.

Beļģija ir pierādījusi, ka ir spēcīgāka par labas klases izlasēm, kā Horvātija, ASV un Serbija, tāpēc šai komandai objektīvi būtu jāspēj izkļūt no apakšgrupas – Krievija, Dienvidkoreja un Alžīrija. Bet pēc tam jau pretī nāks komanda no ļoti spēcīgas grupas – Vācija, Portugāle, ASV un Gana, un joprojām paliek atklāts jautājums, vai Beļģija jau šobrīd atrodas elitē vai vēl tikai starpposmā starp eliti un labas klases komandām. Pieminot uzvaru sēriju, nedrīkst aizmirst arī to, ka vairumā no šīm spēlēm pretiniekiem bija daudz bīstamu momentu un ka beļģi vairākus svarīgus vārtus guva pēc rupjām pretinieku kļūdām. Taisnība, pretinieku kļūdas un vājā realizācija nav Beļģijas problēma, taču pasaules augstākās klases komandas, domājams, šādas iespējas izmantos un sodīs Beļģiju par paviršību.

Bez aizsardzības viens no izšķirošajiem faktoriem finālturnīrā būs Azārs. "Chelsea" pussargs individuālajā ziņā neapšaubāmi ir pārākais savā izlasē, taču valstsvienības kreklā Edens jau gadiem ir nestabils un demonstrē vājāku sniegumu nekā klubā – vai tas būtu "Chelsea" vai agrāk "Lille". Līdz Brazīlijai Beļģijai būs jāatbild uz vairākiem "ja", turklāt pēdējās spēlēs Beļģija bija iekritusi pirmajā nopietnajā bedrē Vilmotsa ērā – uzvara netika izcīnīta četras spēles pēc kārtas (1:1 pret Velsu, 0:2 pret Kolumbiju, 2:3 pret Japānu un 2:2 pret Kotdivuāru). Beļģijai ir potenciāls jau šogad sagādāt pārsteigumu, taču vismaz šobrīd apstākļi liek domāt, ka īstais Beļģijas čempionāts gaidāms vēlāk.