32 treneri - kurš vecākais, visilgāk ar izlasi, sasniedz labākos rezultātus?

Vecums un trenera karjeras ilgums

32 treneru vidējais vecums ir 56 gadi, bet tieši šāds vecums ir tikai vienam speciālistam - Meksikas izlases trenerim Huanam Karlosam Osorio. Precīzi puse no treneriem ir vecuma "apgabalā" no 49 līdz 58 gadiem. Jaunāki par 47 gadiem ir trīs speciālisti - Senegālas kolorītais treneris Aliū Sisē (42), Beļģijas treneris Roberto Martiness (44) un Serbijas treneris Mladens Krstajičs (44). Savukārt visvecākais ir Urugvajas izlases treneris Oskars Tavaress (71), kurš vienīgais nav jaunāks par 70 gadiem. 68 gadi ir citas Dienvidamerikas pārstāves, Kolumbijas, izlases trenerim Hosē Pekermanam. Kad Tavaresam 1983. gadā tika uzticēta Urugvajas U-20 izlases vadība, Sisē bija septiņi gadiņi. Ja maz ticams, ka Sisē turnīra gaitā nāksies "saskrieties" ar Tavaresu, tad ar 26 gadus vecāko Pekermanu aci pret aci duelis būs - grupu turnīra noslēdzošajā kārtā 28. jūnijā spēkosies Senegāla un Kolumbija.

Saprotams, ka profesionālās trenera karjeras ilgumam var vilkt paralēles ar treneru vecumu. Tavaress trenera karjeru sāka visagrāk, 1980. gadā, kamēr Krstajičs (Serbija) oficiāli par treneri kļuva tikai 2016. gadā, jo pēc futbolista karjeras beigām sākotnēji strādāja par "Partizan" direktoru, bet pēc tam arī par bosniešu kluba "Radnik" prezidentu.

30 no 32 speciālistiem karjeru uzsāka vecuma amplitūdā no 29 līdz 42 gadiem. 45 gadu vecumā pieaugušos sāka trenēt Pekermans (pirms tam 13 gadus trenēja jauniešus), toties jau 25 gadu vecumā trenera arodu praksē apguva Zviedrijas treneris Janne Andešons, sākotnēji esot spēlējošā trenera lomā Zviedrijas ceturtajā/piektajā līgā.

Vēl interesants fakts - precīzi puse (16) no treneriem futbolista karjeras laikā ir spēlējuši savas valsts izlasē, bet puse nē.

Tautība - Argentīnas dominance

Finālturnīrā divi galvenie treneri pārstāvēs Franciju, Kolumbiju, Portugāli un Vāciju, trīs galvenie treneri Spāniju, bet ārpus konkurences Argentīna - četri šīs valsts galvenie treneri atrodami starp 32 izlašu speciālistiem. Horhe Sampaoli vadīs Argentīnu, Pekermans Kolumbiju, Rikardo Gareka Peru, bet viens argentīniešu treneris strādā ar ne-Dienvidamerikas izlasi, proti, Ektors Kūpers vadīs Ēģipti. Interesanti, ka Kolumbiju, kā jau minēts, vada argentīnietis Pekermans, kamēr divas Ziemeļamerikas izlases, Meksiku un Panamu, cīņā vedīs kolumbiešu speciālisti.

20 no 32 treneriem ir savu izlašu vietējie speciālisti, kamēr 12 treneri ir ārzemnieki. Izlases, pie kuru stūres ir "leģionārs": Ēģipte, Peru, Kolumbija, Maroka, Panama, Meksika, Austrālija, Dānija, Irāna, Beļģija, Saūda Arābija un Nigērija.

Pasaules čempions Lēvs - "dinozaurs", bet ne senākais

Trenera arods nav no pateicīgākajiem - tiklīdz nav rezultāta un/vai snieguma, darbs tiek zaudēts. Tāpēc nav jābrīnās, ka tikai 8 no 32 PK2018 treneriem vadīja šo pašu izlasi arī brīdī, kad startēja PK2014 finālturnīrs, bet tikai četri treneri savu izlasi vada vismaz sešus pilnus gadus. Pekermanam (Kolumbija) seši gadi pie izlases stūres apritēja šī gada janvārī, Karlušs Keirušs Irānu vada septiņus gadus, bet viņus iespaidīgi pārspēj divi ilglaicīgākie treneri - gan Joahims Lēvs (Vācija), gan Tavaress (Urugvaja) savu darbu sāka 2006. gadā, tātad ir pie savu izlašu stūres jau 12 gadus.

Lēvs, kuram ir pie Vācijas izlases stūres ir izcila statistika (Pasaules kauss 2014. gadā, trešā vieta PK2010, fināls 2008. gada EČ, sasniegts pusfināls 2012. un 2016. gada EČ), amatā stājās 2006. gada 12. jūlijā, pārņemot komandu no Jirgena Klinsmana rokām. Tavaress par Urugvajas izlases treneri kļuva nedaudz agrāk - 2006. gada 7. martā. Vēl vairāk - Tavaress, kurš, kā jau noskaidrojām, ir vecākais starp PK2018 izlašu treneriem, 2006. gadā Urugvajas grožus pārņēma otro reizi karjerā, pirms tam šo valstsvienību vadot no 1988. līdz 1990. gadam.

Ja paskatāmies uz pretējo "polu", tad divi treneri izlasi pārņēma tikai šogad. Nīderlandes speciālists Berts van Mārveiks kļuva par Austrālijas izlases galveno treneri šī gada janvārī, kad pāris nedēļas pēc kvalificēšanās finālturnīram pats atkāpās grieķu izcelsmes Austrālijas treneris Angeloss Postekoglu (viņš pirms tam izpelnījās mediju asu kritiku, kā arī vēlējās atgriezties ikdienas darbā klubā un tagad vada "Yokohama F. Marinos").

Vēl trakāks gadījums ar citu AFC izlasi Japānu. Bosnietis Vahids Halilhodžičs līdz finālturnīram aizveda Japānu, taču jau kvalifikācijas turnīra laikā izpelnījās ļoti daudz kritikas no Japānas medijiem par sastāva un taktikas izvēli. Kā pēdējais piliens bija Japānas 1:4 zaudējums Dienvidkorejai Austrumāzijas kausa izcīņā - šai turnīrā Halilhodžičs eksperimentēja, dodot iespēju jauniešiem, bet lielāko kļūdu pieļāva, pēc mača veltot spilgtus komplimentus korejiešu futbolistiem, lai gan Japānas un Dienvidkorejas duelis futbolā ir sevišķi principiāls. Protams, sekoja japāņu mediju nākamais kritikas vilnis, bet Japānas Futbola asociācija (JFA) trenera maiņu veica pēc vēl pāris neveiksmīgām pārbaudes spēlēm tikai 22. aprīlī jeb mazāk nekā divus mēnešus pirms pirmās spēles finālturnīrā pret Kolumbiju! Amatā stājās Japānas treneris Akira Nišino, kurš pirms tam JFA strādāja par tehnisko direktoru. JFA prezidents tik noteica: "Vienmēr ir risks mainīt treneri. Bet ir risks arī nemainīt."

Tāpat īpašs gadījums Serbijai - līdz finālturnīram to aizveda Slavoļubs Muslins, bet "nepārliecinošā snieguma dēļ" 2017. gada oktobrī par viņa aizvietotāju kļuva jau pieminētais treneris ar ļoti īsu trenera pieredzi Krstajičs.

Krievijai mājup nebūs jādodas, tā jau atrodas mājās...

Ņemot vērā, ka vairums izlašu treneru valstsvienību vada salīdzinoši īsu laiku, grūti salīdzināt viņu sekmes (maz spēļu, dažādi pretinieki) un tomēr - interesanti pavērot, kādu statistiku tad viņi ir uzrādījuši.

Ja tu trijās spēlēs uzrādi bilanci 1-1-1, tie ir vidēji 1.33 punkti mačā, ja 2-0-1, tad 2.00 punkti mačā, bet 11 no 32 izlašu treneriem ir sakrājušu vēl labāku vidējo rādītāju. Izcilākais šai ziņā ir Tite, kura vadībā Brazīlijas izlase uzrādījusi fantastisku bilanci 16-3-1 (vidēji 2.53 punkti), turklāt šai laikā spēlēts ar visām spēcīgākajām Dienvidamerikas izlasēm, Angliju, Vāciju, Horvātiju. Tikai mazliet atpaliek Julens Lopetegi, ar kuru Spānija 19 spēlēs nav zaudējusi ne reizi, taču sešreiz spēlēts neizšķirti. Tāpat vairāk nekā 2.00 punkti spēlē Roberto Martinesam (Beļģija), Lēvam (Vācija), Osorio (Meksika), Santušam (Portugāle), Nabilam Maalulam (Tunisija), Keirušam (Irāna), Sisē (Senegāla) un Didjē Dešānam (Francija).

Arī šeit aplūkosim otru galu. Atskaitot Krstajiču un Nišino (attiecīgi tikai trīs un viena spēle pie izlases stūres), pārliecinoši sliktākie vidējie rādītāji mājiniecei Krievijai. Skaidrs, ka citiem treneriem, kuri strādā vismaz divus gadus, slikti rādītāji nemaz nevarēja būt, jo bija jākvalificējas finālturnīram, savukārt Staņislavs Čerčesovs un Krievijas izlase šos divus gadus dzīvoja pārbaudes spēļu pasaulē. Pasaulē, kurā krieviem klājās ļoti švaki.

Čerčesovs Krievijas izlasi no Leonīda Slucka rokām pārņēma pēc izgāztā "Euro 2016" finālturnīra un 20 spēlēs (17 pārbaudes mači un trīs mači Konfederāciju kausa izcīņā) uzrādījis ļoti vāju 5-6-9 bilanci, kas vidēji dod 1.05 punktus. Jā, ir bijuši 3:3 pret Spāniju, 3:3 pret Beļģiju, uzvaras pār Ganu un Dienvidkoreju, bet neveiksmes to visu aizēnoja - piemēram, 3:4 pret Kostariku un 1:2 pret Kataru bija 2016. gada rudenī, bet PK2018 finālturnīrs tiek sagaidīts ar septiņām spēlēm pēc kārtas bez uzvarām (0-3-4). Protams, neveiksmes pārbaudes spēlēs automātiski nenozīmē sliktas sekmes arī īstajā brīdī finālturnīrā.